Rīta zvaigzne

36. DZIRA

Atstājis Sevro pie Ragnāra, gaitenī saskrienos ar Viktru. Ir vēls. Pāri pusnaktij, un viņa tikko ieradusies, lai palīdzētu koordinēt pēdējos sagatavošanās darbus Dzīvsudraba apsardzei, dēliem un mūsu jaunajai flotei, kuru esmu nodevis viņas rīcībā, līdz atkal būsim apvienojušies ar Orionu. Vēl viens lēmums, kas kaitina Dejotāju. Viņš baidās, ka pārāk daudz varas nododu zeltiem, kuri varētu mūs nodot. Mustangas klātbūtne varētu likt vadzim lūzt.

„Kā viņam iet?” Viktra jautā par Sevro.

„Labāk,” saku. „Bet viņš priecāsies tevi redzēt.”

To izdzirdējusi, viņa negribot pasmaida, un man liekas, ka Viktra pat nosarkst. Tas ir kaut kas jauns. „Kur tu iesi?” viņa jautā.

„Iešu pārbaudīt, vai Mustanga un Dejotājs nav norāvuši viens otram galvu.”

„Cildeni. Bet par vēlu.”

„Kas noticis? Vai viss prīmā?”

„Pieņemu, ka tas ir relatīvi. Dejotājs ir apspriežu zālē, kur vārās par zeltu pārākuma kompleksu, iedomību un tamlīdzīgi. Nekad nebiju dzirdējusi viņu tā lamājamies. Es ilgi nepaliku, bet viņš neko daudz neteica. Tu jau zini, ka viņš mani nemaz tik ļoti nemīl.”

„Un tu nemaz tik ļoti nemīli Mustangu,” saku.

„Man pret to meiteni nav nekā iebilstama. Viņa man atgādina mājas. It sevišķi, ja ņemam vērā jaunos sabiedrotos, kurus mums atvedāt. Es tikai

domāju, ka viņa ir divkosīga, maza gaisagrābsle. Tas arī viss. Taču vislabākie zirgi ir tie, kas tevi pa taisno nomet no muguras. Vai tev tā nešķiet?”

Iesmējos. „Nesapratu, vai tas ir mājiens vai nē.”

„Tas bija.”

„Vai tu zini, kur viņa ir?”

Viktra savelk mazu, skābu ģīmīti. „Pretrunā vispārējam viedoklim es nezinu visu, dārgumiņ.” Viņa iet man garām, lai piebiedrotos Sevro, un pa ceļam papliķē man pa galvu. „Bet tavā vietā es paskatītos trešā līmeņa kafetērijā.”

„Kurp tu ej?” jautāju.

Viņa nebēdnīgi pasmaida. „Nav tava darīšana.”

Atrodu Mustangu kafetērijā, viņa salīkusi sēž pie metāla pudeles kopā ar tēvoci Nerolu, Kavaksu un Dakšo. Pie citiem galdiņiem atpūšas ducis zemesčūsku, kas kūpina smēķus un uzmanīgi klausās Mustangā, kura, atbalstījusies pret Dakšo muguru un sacēlusi kājas uz galda, stāsta abiem pārējiem par Institūtu. Ienākot aiz Telemanu platajām mugurām neredzēju, ka stāstā klausās arī mans brālis un māte.

„... Un es, protams, saucu Pakšu.”

„Tas ir mans dēls,” mātei atgādina Kavakss.

„... un viņš pār kalnu atved pulku mana nama biedru. Derovs un Kasijs jūt, ka zeme dreb, un kliegdami metas ezerā, kur stundām turas kopā un drebinās, līdz paliek zili.”

„Zili!” Kavakss izsaucas, skaļi un tik bērnišķīgi iesmiedamies, ka dēli, kas noklausās sarunu, nespēj noturēt nopietnas sejas. Par spīti tam, ka ir zelts, Kavakss au Telemans cilvēkiem patīk. „Zili kā mellenes, Sofokl. Vai ne tā? Iedod viņam vēl vienu, Deanna.” Mana māte aizripina Sofokla virzienā želejas konfektīti; lapsa nepacietīgi gaida blakus pudelei un norij kārumu.

„Kas te notiek?” jautāju. Pametu skatu uz pudeli, no kuras mans brālis papildina zeltu krūzītes.

„Klausāmies meitēna stāstos,” smēķa dūmu mākonī piesmacis atbild Ncrols. “Ierauj kādu malku!” Mustanga dūmos sarauc degunu.

“Tik briesmīgs paradums, Nerol,” viņa saka.

Kīrens zīmīgi paskatās uz māti. “Es to viņiem abiem saku jau gadiem ilgi.”

“Sveicināts, Derov,” piecēlies, lai paspiestu man roku, saka Dakšo. „Prieks tevi šoreiz redzēt bez slātes rokās.” Viņš iebaksta man plecā ar savu garo pirkstu.

„Dakšo. Piedod par to visu. Man liekas, esmu tev parādā par to, ka parūpējies par maniem ļaudīm.”

„Lielāko darba daļu paveica Orions,” viņš dzirkstošām acīm saka. Tad cienīgi atgriežas savā krēslā. Manu brāli apbūris šis vīrs un uz viņa galvas uztetovētie eņģeļi. Un kā gan citādi? Dakšo ir divtik garš, kārtīgs un pat ar labākām manierēm nekā tāda Roze kā Mateo, kurš, kā dzirdēju, veiksmīgi atkopjas uz kāda no Dzīvsudraba kuģiem un ir ārkārtīgi priecīgs par to, ka esmu dzīvs.

„Kas notika ar Dejotāju?” jautāju Mustangai.

Viņas vaigi ir pietvīkuši, un, izdzirdot jautājumu, viņa iesmejas. „Nu, nedomāju, ka viņam īpaši patīku. Bet neuztraucies, gan viņš attapsies.”

„Vai tu esi piedzērusies?” iesmējies jautāju.

„Drusciņ. Nāc, piebiedrojies!” Viņa noceļ kājas no galda un atbrīvo man vietu uz sola sev blakus. „Es nupat grasījos stāstīt, kā tu dubļos cīnījies ar Pakšu.” Māte mani klusi vēro, savilkusi lūpas vieglā smaida, jo zina, kādā panikā šobrīd nonācis mans prāts. Pārāk satriekts, redzot, kā divas manas dzīves puses sadūrušās bez manas uzraudzības. Juzdamies neomulīgi, apsēžos un noklausos, kā Mustanga pabeidz stāstu. Notikumu virpulī biju aizmirsis, cik šī sieviete ir šarmanta. Cik viņas daba vienkārša un viegla. Kā viņa piesaista cilvēkus, likdama tiem justies nozīmīgiem, saucot viņus vārdā un ļaujot justies ievērotiem. Piepalīdzot Telemanu apbrīnai, viņa apbūrusi arī manu tēvoci un brāli. Cenšos nenosarkt, kad māte pieķer mani apbrīnojam Mustangu.

„Bet pietiks runāt par Institūtu,” Mustanga saka, kad ir sīkumos izstāstījusi, kā duelējos ar Pakšu viņas pils vārtu priekšā. „Deanna, tu solīji pastāstīt kādu atgadījumu no Derova bērnības.”

„Kā būtu ar to par gāzes kabatu,” ieminas Nerols. „Ja vien Lorans būtu šeit..

„Nē, to ne,” saka Kīrens. „Kā būtu ar...”

„Man ir stāsts,” pārtraukdama vīriešus, saka māte. Viņa iesāk lēni, vārdi gausi veļas pār šļupstošajām lūpām. „Kad Derovs bija mazs, varbūt trīs vai četrus gadus vecs, viņa tēvs uzdāvināja viņam vecu pulksteni, ko bija saņēmis no sava tēva. Tādu misiņa nieku ar ciparnīcu, nevis digi-tālu displeju. Vai tu to atceries?” Paloku galvu. „Tas bija skaists. Tava mīļākā lieta. Un pēc vairākiem gadiem, kad viņa tēvs jau bija miris, Kīrens saslima ar klepu. Raktuvēs vienmēr trūka medikamentu. Tāpēc tos vajadzēja dabūt no kāda gammas vai pelēkā, bet tie prasīja kaut ko pretī. Es nezināju, kā samaksāt, bet tad kādu dienu Derovs pārnāca mājās ar zālēm, bet neteica, kā tās dabūjis. Pēc dažām nedēļām ieraudzīju, kā viens no pelēkajiem skatās laiku tajā vecajā pulkstenī.”

Lūkojos uz savām plaukstām, bet jūtu Mustangas skatienu.

„Es domāju, ka ir laiks doties pie miera,” saka māte. Nerols un Kīrens protestē, līdz viņa nokremšļojas un pieceļas. Māte noskūpsta manu galvu ilgāk nekā parasti. Tad skar Mustangas plecu un ar brāļa palīdzību klibodama iziet no istabas. Nerola vīri aiziet viņiem līdzi.

„Viņa ir iespaidīga sieviete,” saka Kavakss. „Un viņa tevi ļoti mīl.”

„Man prieks, ka satikāties šādi,” saku viņam. Tad Mustangai: „It sevišķi tu.”

„Kā tā?” viņa vaicā.

„Jo es nemēģināju visu kontrolēt. Kā pagājušajā reizē.”

„Jā, es teiktu, ka tā bija diezgan liela katastrofa,” piebilst Dakšo.

„Šādi tas šķiet pareizi,” es saku.

„Piekrītu. Tā ir.” Mustanga pasmaida. „Kaut es varētu iepazīstināt tevi ar savu māti! Tev viņa būtu patikusi labāk nekā mans tēvs.”

Atbildu smaidam un prātoju, kas starp mums notiek. Raidos to definēt. Būt viņas tuvumā ir tik viegli. Taču baidos Mustangai jautāt, ko viņa domā. Baidos cilāt šo tēmu, lai nesagrautu mazo miera ilūziju. Izkliedēdams šo mirkli, neveikli ieklepojas Kavakss.

„Tātad tikšanās ar Dejotāju beidzās neveiksmīgi?” jautāju.

„Baidos, ka tā,” saka Dakšo. „Viņa aizvainojums ir dziļš. Teodora bija pretimnākošāka, bet Dejotājs bija... nesamierināms. Turklāt kareivīgs.”

“Viņš klusēja kā partizāns,” Mustanga paskaidro, iemalkodama dzērienu un saviebdamās, tā pierādot tā kvalitāti. „Slēpa no mums informāciju. Nedalījās ne ar ko tādu, ko es jau nezinātu.”

„Es šaubos, ka tu pati biji ārkārtīgi pretimnākoša.”

Viņa nošķobās. „Nē, bet es esmu pieradusi likt citiem to kompensēt. Viņš ir gudrs. Un tas nozīmē, ka būs grūti pārliecināt viņu, ka gribu, lai mūsu savienība ir sekmīga.”

„Tātad tu to gribi.”

„Jā, pateicoties tavai ģimenei,” viņa saka. „Tu gribi radīt viņiem labāku pasauli. Savai mātei, Kīrena bērniem. Es to saprotu. Kad... izvēlējos veikt pārrunas ar Valdnieci, es mēģināju darīt to pašu. Pasargāt tos, kurus mīlu.” Telcmani saskatās. Mustangas pirksti seko švīkām galdā. „Neredzēju iespēju pasaulei bez kara, ja mēs nekapitulējām.” Viņas skatiens paliek pie manām rokām, kas atbrīvotas no zīmēm, un pēta kailo ādu, it kā tajā glabātos mūsu visu nākotnes noslēpums. Varbūt tā arī ir. „Bet tagad es to redzu.”

„Jūs tiešām tā domājat?” jautāju. „Jūs visi?”

„Svarīga ir ģimene,” saka Kavakss. „Un tu esi daļa mūsu ģimenes.” Dakšo uzliek man uz pleca elegantu plaukstu. Šķiet, mirkļa nozīmi saprot pat Sofokls un zem galda uzliek zodu man uz pēdas. „Vai ne?” „Jā.” Pateicīgs paloku galvu. „Esmu.”

Saspringti pasmaidījusi, Mustanga izvelk no kabatas papīra lapiņu un pastumj to manā virzienā. „Tā ir Oriona radio frekvence. Es nezinu, kur viņi ir. Droši vien joslā. Devu viņiem vienkāršu norādi — radīt haosu. Spriežot pēc tā, ko esmu dzirdējusi zeltu frekvencēs, tieši to viņi arī dara. Ja grasāmies gāzt Oktāviju, mums būs vajadzīgi Oriona kuģi.” „Paldies,” saku viņiem visiem. „Es necerēju, ka mums būs otra iespēja.”

„Mēs arī necerējām,” atbild Dakšo. „Ļauj man būt atklātam pret tevi, Derov. Kaut kas dara mums raizes. Tas ir tavs plāns. Tavs nodoms

izmantot nagUrbjus, lai ļautu obsidiāniem iebrukt Marsa galvenajās pilsētās. .. mēs domājam, ka tā ir kļūda.”

„Patiešām?” jautāju. „Kāpēc? Mums jānovirza Šakāļa varas centri, jāiegūst iedzīvotāju atbalsts.”

„Mēs ar tēvu neuzticamies obsidiāniem tik ļoti kā tu,” uzmanīgi bilst Dakšo. „Tavi nolūki neko nenozīmēs, ja ļausi tiem brīvi izrīkoties ar Marsa iedzīvotājiem.”

„Barbari,” piebilst Kavakss. „Viņi ir barbari.”

„Ragnāra māsa...”

„Nav Ragnārs,” atbild Dakšo. „Viņa ir svešiniece. Un zinot, ko viņa izdarīja ar zelta gūstekņiem... pie labākās sirdsapziņas mēs nevaram apvienot savus spēkus ar plānu, kas paredz obsidiānu uzbrukumu Marsa pilsētām. To nepieļaus arī Arka sievietes.”

„Skaidrs.”

„Un ir vēl viens iemesls, kāpēc mēs uzskatām, ka šim plānam ir trūkumi,” saka Mustanga. „Tas pienācīgi netiek galā ar manu brāli. Nenovērtē viņu par zemu. Viņš ir gudrāks par tevi. Gudrāks par mani.” To neapstrīd pat Kavakss. „Paskaties, ko viņš ir izdarījis! Ja viņš zina, kā spēlēt spēli, ja zina mainīgos lielumus, tad dienām ilgi sēdēs stūrī un izsvērs iespējamos gājienus, atbildes uz tiem, ārējos apstākļus un iznākumus. Viņam tas sagādā baudu. Pirms Klaudija nāves un pirms tikām nosūtīti dzīvot atsevišķās mājās, vai lija lietus vai spīdēja saule, viņš palika telpās un minēja mīklas, zīmēja uz papīra labirintus un vēl un vēlreiz lūdzās, lai mēģinu atrast centru, kad biju atgriezusies no izjādes kopā ar tēvu vai makšķerēšanas kopā ar Klaudiju un Pakšu. Kad es atradu labirinta centru, viņš smējās un teica, cik viņam gudra māsa. Man tas nelikās nekas sevišķs, līdz kādu dienu pēc tam ieraudzīju Adriju vienu savā istabā, kad viņš domāja, ka neviens neredz. Viņš kliedza un sita sev par seju, sodīdams par to, ka man zaudējis.

Nākamreiz, kad viņš lūdza, lai atrodu labirinta centru, es izlikos, ka nespēju, bet viņš nebija piemuļķojams. It kā zinātu, ka toreiz redzēju viņu istabā. Ne to introverto, taču patīkamo, trauslo zēnu, ko redzēja pārējie. īsto Adriju.” Viņa ievelk elpu un nokrata no pleciem šo domu.

„Viņš piespieda mani pabeigt labirintu. Kad to izdarīju, Adrijs pasmaidīja, teica, cik esmu gudra, un aizgāja. Kad nācās risināt nākamo labirintu, es nespēju atrast centru. Lai kā arī centos.” Mustanga neomulīgi grozās uz sola. „Viņš tikai vēroja mani, sēdēdams uz grīdas starp saviem zīmuļiem. Kā sens, ļauns rēgs, kas ieperinājies smalkā porcelāna lellē. Tādu es viņu atceros. Tādu es viņu redzu tagad, kad domāju par to, ka viņš noslepkavoja tēvu.”

Telemani klausās biedējošā klusumā; viņi no Šakāļa baidās tāpat kā es.

„Derov, viņš tev nekad nepiedos, ka Institūtā viņu sakāvi. Par to, ka piespiedi nogriezt plaukstu. Viņš nekad nepiedos man, ka izģērbu viņu kailu un aizvedu tev. Mēs esam viņa apsēstība tikpat lielā mērā kā šobrīd ir Oktāvija, kā bija tēvs. Tāpēc, ja tu domā, ka viņš vienkārši aizmirsīs, kā Sevro ievalsēja viņa citadelē ar nagUrbi un paķēra tevi viņam no degungala, tu ievedīsi nāvē milzum daudz cilvēku. Tavs plāns ieņemt pilsētas neizdosies. Viņš to paredzēs jau pa gabalu. Un pat tad, ja neparedzēs, pat tad, ja ieņemsim Marsu, šis karš vilksies gadiem ilgi. Mums jāmērķē uz jūga vēnu.”

„Un ne tikai tas,” piebilst Dakšo, „mums vajadzīgas garantijas, ka uzvaras gadījumā tu negrasies dibināt diktatūru vai pilnīgu demokrāciju.” „Diktatūru,” pavīpsnāju. „Jūs patiešām domājat, ka vēlos valdīt?” Dakšo parausta plecus. „Kādam tas būs jādara.”

Pie durvīm nokremšļojas sieviete. Pagriezušies ieraugām Holideju stāvam ar jostas cilpās ieāķētiem īkšķiem. „Atvainojos, ka pārtraucu, ser. Bet jūs grib redzēt Bcllona. Izskatās, ka tas ir diezgan svarīgi.”