Rīta zvaigzne

21. DZĪVSUDRABS

„Arēja dēls?” pārjautā Sevro, iegājis gaismas aplī, lai Dzīvsudrabs varētu redzēt viņa seju. Es palieku ēnā. Šis apgalvojums ir smieklīgs.

„Tā ir labāk. Man jau likās, ka pazīstu tavu balsi. Vairāk atgādina tavu tēvu, nekā tev droši vien gribētos. Bet, jā, esmu viens no dēliem. Patiesībā esmu pirmais dēls.”

„Nu, nodauzi mani aklu kā sārto kuci!” izsaucas Sevro. „Tas viss ir tikai pārpratums!” Viņš metas uz priekšu un noliecas pie Dzīvsudraba, lai iztaisnotu viņa uzsvārci. „Mēs savedīsim tevi kārtībā. Ļausim pasaukt tavus vīrus. Vai izklausās labi?”

„Labi, jo jūs esat pamanījušies sabojāt kaut ko diezgan...”

Sevro ar dūri iesit tieši pa sudraba vīra gaļīgajām lūpām. Tas ir intīms, labi pazīstams vardarbīgs žests, kas liek man sarauties. Dzīvsudraba galva atsitas pret krēsla atzveltni. Viņš cenšas atvirzīties, bet Sevro viņu bez grūtībām piespiež pie krēsla. „Te tavi jociņi nestrādās, tu, mazais, resnais krupju vīrs!”

„Tas nav nekāds joks—”

Sevro iesit viņam vēlreiz. No Dzīvsudraba mutes pašķīst siekalas, no pārsistās lūpas pil asinis. Viņš mēģina mirkšķinot aizdzīt sāpes. Droši vien griežas melns gar acīm. Mans draugs viņam nepiespiesti iesit trešo reizi, un es domāju, ka šoreiz tas bija domāts man, nevis magnātam, jo Sevro pamet nekaunīgu skatu pār plecu un ielūkojas tumsā vietā, kur

stāvu. Kā vēcinādams manā priekšā morālu ēsmu, lai starp mums atkal uzliesmotu konflikts. Viņa kredo vienmēr bijis vienkāršs: sargāt draugus, bet pārējie lai iet pie velna.

Sevro iespiež Dzīvsudraba mutē nazi. „Es zinu, tu domā, ka esi dikti gudrs, puis’,” viņš rūc. „Teikdams, ka esi Arēja dēls. Domā, ka esi baigi slīpēts. Domā, ka vari atrunāties no mums, stulbajiem mežoņiem. Bet šito spēlīti esmu spēlējis ar gudrākiem purniem nekā tu. Un esmu guvis rūgtu pieredzi. Vai skaidrs?” Viņš novelk naža asmeni sānis gar Dzīvsudraba vaigu, likdams sudrabam virzīt galvu līdz ar to. Tas tik un tā nedaudz iegriež gūstekņa mutes kaktiņā.

„Tāpēc muldi, ko gribi, bet no šī tu sveikā caur netiksi, sūdu-pauri. Tu esi žurka. Līdzzinātājs. Un pienācis laiks pļaut, ko esi sējis. Tāpēc tu mums pateiksi, kā tikt no šejienes prom. Vai tev ir paslēpts kuģis. Vai vari dabūt mūs garām flotei. Tad tu mums izstāstīsi par Šakāļa plāniem, viņa aprīkojumu, viņa infrastruktūru; tad tu dosi mums ieročus, ar ko apbruņot mūsu armiju.” Dzīvsudraba skatiens šaudās starp nazi un Sevro seju.

„Liec lietā savas smadzenes, tu, sīkais lupatlasi!” Dzīvsudrbas novelk, kad Sevro izņēmis viņam no mutes nazi. „Kā tev liekas, kur Fič-ners ņēma naudu—”

„Neizrunā viņa vārdu!” Sevro baksta pirkstu viņa sejā. „Neuzdrīksties izrunāt viņa vārdu!”

„Es pazinu tavu tēvu...”

„Tad kāpēc viņš tevi nekad nepieminēja? Kāpēc Dejotājs par tevi nezina? Tāpēc, ka tu melo!”

„Kāpēc lai viņi par mani zinātu?” prasa Dzīvsudrabs. „Vētrā divas laivas nesien kopā.”

Šie vārdi nāk kā sitiens pakrūtē. Fičners teica tieši to pašu, kad skaidroja, kādēļ nepastāstīja man parTitu. Pēc viņa nāves Arēja dēli zaudēja lielu daļu savu tehnisko spēju. Ja nu Arēja dēli sastāvēja no divām daļām? ZemKrāsām un virsKrāsām? Kas tika turētas atsevišķi, lai viena otru nenodotu? Es tā darītu. Viņš solīja man labākus sabiedrotos, ja došos uz Lunu. Sabiedrotos, kas palīdzētu man kļūt par Valdnieku. Šis cilvēks

varētu būt viens no viņiem. Tas, kurš pēc Fičnera nāves nogāja pagrīdē. Kurš nogrieza sevi no saindētā Arēja dēlu ķermeņa.

„Kāpēc tavā guļamistabā bija Mateo?” piesardzīgi jautāju.

Dzīvsudrabs skatās tumsā un prāto, kam pieder balss, kas viņu uzrunā, tikai šoreiz viņa acīs vīd bailes, nevis tikai dusmas. „Kā... kā jūs zināt, ka viņš bija manā guļamistabā?”

„Atbildi uz jautājumu!” viņam iespēris, saka Sevro.

„Vai jūs viņam kaut ko nodarījāt?” Dzīvsudrabs nikni prasa. „Vaijūs viņam ko nodarījāt?"

„Atbildi uz jautājumu!” viņu iepļaukājis, atkārto Sevro.

Dzīvsudrabs niknumā trīs. „Viņš bija manā istabā tāpēc, ka ir mans vīrs. Tu, kuces dēls. Viņš ir viens no mums! Ja jūs nodarīsiet viņam pāri...”

„Cik ilgi viņš ir tavs vīrs?” jautāju.

„Desmit gadus.”

„Kur viņš bija pirms sešiem gadiem? Kad strādāja kopā ar Dejotāju?”

„Viņš bija Jorktonā. Viņš bija tas, kurš skoloja tavu draugu, Sevro. Viņš mācīja Dcrovu. Tēlnieks radīja ķermeni. Mateo izveidoja no viņa zeltu.”

„Viņš runā patiesību.” Speru soli gaismā, lai Dzīvsudrabs redzētu manu seju. Viņš satriekts nenolaiž acis.

„Derov. Tu esi dzīvs. Es... domāju... tas nevar būt.”

Pagriežos pret Sevro. „Viņš ir Arēja dēls.”

„Tāpēc, ka zina dažus faktus?” Sevro novelk. „Tu tiešām runā nopietni.”

„Tu esi dzīvs," mēģinādams aptvert, kas notiek, pie sevis murmina Dzīvsudrabs. „Kā? Viņš tevi nogalināja.”

„Viņš runā patiesību,” atkārtoju.

„Patiesību?” Sevro kulsta mēli, it kā mutē būtu prusaks. „Ko, nolāpīts, tas vispār nozīmē? Kā tu vari to zināt? Tu domā, ka vari izvilināt patiesību no šāda aizkulišu darboņa, no tādas haizivs kā viņš. Viņš ir vienā gultā ar pusi Sabiedrības iezīmēto. Viņš nav vienkāršs to darbarīks. Viņš ir to draugs. Un viņš tevi āzē tāpat kā Šakālis. Ja viņš ir dēls, kāpēc pameta mūs? Kāpēc nesazinājās ar mums, kad paps nomira?”

„Tāpēc, ka jūsu kuģis grima,” joprojām apjucis lūkodamies mani, atbild Dzīvsudrabs. „Jūsu filiāles tika kompromitētas. Es nevarēju uzzināt, cik dziļi iezagusies nodevība. Derov, es joprojām nezinu, kā Šakālis tevi atmaskoja. Mana vienīgā kontaktpersona saziņai ar zemKrāsu filiālēm bija Fičners. Tāpat kā es biju viņa vienīgā saikne ar virsKrāsu daļu. Kā gan es varēju ar kādu sazināties, ja nezināju, vai pats Dejotājs nav nodevis tevi un izspēlējis gājienu, lai tiktu vaļā no Fičnera?”

„Dejotājs nekad to nedarītu,” nicīgi novelk Sevro.

„Kā lai es to zinu?” satraukts izsaucas Dzīvsudrabs. „Es taču viņu nepazīstu!”

Absurda nomākts, Sevro krata galvu. „Man ir videoieraksti. Sarunas ar tavu tēvu.”

„Es nelaidīšu tevi viedpulkstenim pat tuvumā,” saka Sevro.

„Pārbaudi viņu,” bilstu. „Liec viņam to pierādīt!”

„Es reiz satiku tavu māti, Sevro,” žigli iestarpina Dzīvsudrabs. „Viņas vārds bija Brīna. Viņa bija sarkanā. Kā es to varētu zināt, ja neesmu dēls?”

„Tu varētu to uzzināt dažādos veidos. Ne sūda tas nepierāda,” saka Sevro.

„Man ir jautājums,” saku. „Ja tu esi dēls, tu zināsi atbildi. Ja piederi Šakālim, būtu to izmantojis. Kur ir Tinoša?”

Dzīvsudrabs plati pasmaida. „Piecsimt kilometru uz dienvidiem no Termiskās jūras. Trīs kilometrus zem vecā Vengo stacijas raktuvju tikla. Pamestā raktuvju kolonijā, par kuru ziņas no Sabiedrības iekšējiem serveriem izdzēsa mani hakeri. Stalaktītos tika izdobti spirālveida gaiteņi, lai saglabātu struktūras stabilitāti, izmantojot Acharon-19 lāzerurbjus no manām rūpnīcām. Atalian hidroģenerators tika uzkonstruēts saskaņā ar manu inženieru izstrādātiem rasējumiem. Tinoša varbūt ir Arēja pilsēta, bet to projektēju es. Es par to samaksāju. Es to uzcēlu.”

Sevro pārsteigts un klusēdams grīļojas.

„Tavs tēvs strādāja pie manis, Sevro,” turpina Dzīvsudrabs. „Vispirms teraformācijas konsorcijā uz Tritona, kur satika tavu māti. Pēc tam... mazāk likumīgos veidos. Toreiz es nebiju tas, kas esmu tagad. Man bija vajadzīgs zelts. Pamatīga kaluma iezīmētais un visa juridiskā aizsardzība, ko tāds sniedz. Tāds, kurš ir man parādā un ir ar mieru nebūt mīkstsirdīgs pret maniem konkurentiem. Neoficiāls palīgs, tā teikt.”

„Tu gribi teikt, ka mans tēvs bija algotnis. Tavs algotnis?”

„Es saku, ka viņš bija algots slepkava. Es augu. Šai izaugsmei tirgū bija pretestība. Tāpēc vajadzēja atbrīvot vietu. Vai domā, ka visi sudrabi spēlē droši un likumīgi?” Viņš iesmejas. „Varbūt daži. Bet uzņēmējdarbība cieši saistītu kapitālistu sabiedrībā ir haizivju arods. Ja vairs nepeldi, pārējie savāks tavu pārtiku un uzbarosies no tava līķa. Es devu tavam tēvam naudu. Viņš nolīga komandu. Strādāja attālināti. Darīja to, ko man vajadzēja. Līdz uzzināju, ka viņš izmanto manus resursus kādā bla-kusprojektā. Arēja dēlos!'

Viņš šos vārdus izmēda.

„Bet tu par viņu neziņoji?” skeptiski jautāju.

„Musināšanu zelti uztver kā vēzi. Viņi būtu izgriezuši arī mani. Tāpēc biju slazdā. Bet Fičners negribēja mani ieslodzīt. Viņš gribēja biedru savā sazvērestībā. Un pamazām viņš mani pārliecināja. Te nu mēs esam.”

Sevro strauji atkāpjas un mēģina apjēgt dzirdēto. „Bet... mēs... mirām kā mušas. Un tu visu laiku biji te augšā... drātēdams savus sārtos. Biedrodamies ar ienaidnieku. Ja tu būtu viens no mums...”

Dzīvsudrabs izslējās, atgūdams sitienu laikā zaudēto stāju. „Ko es tad būtu darījis, Barkas kungs? Lūdzu, pastāsti man. Padalies savā plašajā sazvērnieka pieredzē!”

„Tu būtu cīnījies kopā ar mums.”

„Izmantojot ko? M?” Viņš gaida atbildi. Tā neatskan. Sevro zaudējis valodu. „Man ir privāti drošības spēki, ko manām un kompānijas vajadzībām veido trīsdesmit tūkstoši cilvēku. Viņi ir izklīdināti no Mer-kura līdz put Plutonam. Tomēr man šie cilvēki nepieder. Tie ir pelēkie, kas veic līgumdarbu. Tikai nelielu daļu veido mani personīgie obsidiāni. Man ir ieroči, tomēr trūkst muskuļu, lai cīnītos ar iezīmētajiem. Vai tu traks? Es lieku lieta maigo varu. Ne vardarbību. Tas bija tava tēva darbības lauciņš. Tiešā konfliktā mani iznīcinātu pat neliels nams.”

„Tev pieder Saules sistēmā lielākā programmatūras kompānija,” saka Scvro. „Tas nozīmē hakerus. Tev pieder munīcijas ražotnes. Armijas tehnikas izstrāde. Tu būtu varējis izspiegot Šakāli mūsu vajadzībām. Dot mums ieročus. Tu būtu varējis darīt tūkstoš lietu.”

„Vai drīkstu būt atklāts?”

Sašķobu seju. „Šis būtu piemērotākais brīdis...”

Dzīvsudrabs atgāžas pret atzveltni, lai gar kumpo degunu nolūkotos uz Scvro.

„Esmu bijis Arēja dēls vairāk nekā divdesmit gadus. Kam tādam nepieciešama pacietība. Spēja redzēt ilgtermiņā. Tu esi viens no dēliem mazāk nekā gadu. Un paskaties, kas ir noticis! Tu, Barkas kungs, esi neizdevīgs ieguldījums.”

„Neizdevīgs... ieguldījums?”

Izklausās smieklīgi, kad to saka pie krēsla pieķēdēts vīrs, no kura pārsistajām lūpām pil asinis. Tomēr kaut kas Dzīvsudraba skatienā ir pārliecinošs. Mūsu priekšā nesēž upuris. Viņš ir citāda līmeņa titāns. Valdnieks savā karaļvalstī. Šķiet vienlīdzīgs Fičnera ģēnijam. Turklāt daudz plašāks, niansētāks raksturs, nekā biju iedomājies. Tomēr vilcinos izjust pret šo vīru pieķeršanos. Viņš ir izdzīvojis, melodams divdesmit gadus. Viss ir lomu spēle. Droši vien pat šis mirklis.

Kas patiesībā slēpjas zem šīs buldoga sejas?

Kas viņu vada? Ko viņš vēlas?

„Es vēroju. Gaidīju, ko tu darīsi,” viņš skaidro Sevro. „Gribēju zināt, vai esi tā paša kaluma kā tavs tēvs. Bet tad viņi sodīja Derovu ar nāvi.” Viņš, joprojām apjucis, palūkojas uz mani. „Vai izlikās, ka soda, un tu rīkojies kā mazs zēns. Uzsāki karu, kurā nevari uzvarēt, ar nepietiekamu infrastruktūru, materiāliem, koordinācijas sistēmām un apgādes ceļiem. Izplatīji pasaulēs, raktuvēs propagandu Derova grebšanas video formā, cerēdams uz... ko? Diženu proletariāta sacelšanos?” Viņš nicīgi iesmejas. „Man likās, ka tu izproti karu.”

„Lai kādi bija viņa trūkumi, tavam tēvam bija vīzija par nākotni. Viņš solīja man labāku pasauli. Un ko tā vietā mums nesis viņa dēls? Etnisko tīrīšanu. Atomkaru. Nocirstas galvas. Grautiņus. Veselas

pilsētas, ko saplosījušas atdalījušās sarkano dumpinieku grupas un Zelta atriebība. Vienotības trūkumu. Citiem vārdiem sakot, haosu. Un ne jau haosā es ieguldīju, Barkas kungs. Tas kaitē biznesam, un, ja tas kaitē biznesam, tas nenāk par labu arī cilvēcei.”

Juzdams šo vārdu svaru, Sevro lēni norij siekalas.

„Es darīju to, kas bija jādara,” viņš saka un izklausās tik sīks. „To, ko neviens cits nedarīja.”

„Tiešām?” kašķīgi paliecies uz priekšu, pārjautā Dzīvsudrabs. „Vai varbūt tu darīji to, ko gribēji darīt? Jo bija aizskartas tavas jūtas} Jo gribēji izārdīties?”

Sevro skatiens ir stiklains. Viņa klusēšana mani sāpina. Es gribu draugu aizstāvēt, bet viņam tas ir jādzird.

„Tu domā, ka es neesmu cīnījies. Tomēr tā nav,” Dzīvsudrabs turpina. „Pēc tavas bēgšanas Valdnieces viedoklis par Šakāli šķiet pasliktinājies.”

„Kāpēc?” jautāju.

„Es nezinu. Tomēr saskatīju tajā iespēju. Ataicināju Virdžī-niju au Augustu un Valdnieces pārstāvjus šurp, lai apspriestu miera izlīgumu, kas piešķirtu Virdžīnijai Marsa arhiGubernatora krēslu, atņemtu Šakālim varu un ieslodzītu viņu uz mūžu cietumā. Ne jau tādu iznākumu es gribēju. Tomēr, ja tas, ko redzam uz Šakāļa Marsa, par kaut ko liecina, tad viņš ir pasauļu un mūsu ilgtermiņa mērķu lielākais apdraudējums.”

„Tomēr tu biji tas, kurš sākumā palīdzēja viņam nokļūt pie varas,”

saku.

Dzīvsudrabs nopūšas. „Tolaik uzskatīju, ka viņš ir mazāks drauds nekā viņa tēvs. Es kļūdījos. Tāpat kā tu. No viņa jātiek vaļā.”

Tātad Šakāli nodevuši divi sabiedrotie.

„Bet tagad tava iecere par savienību ir sajāta.”

„Tieši tā. Tomēr es neapraudu zaudētās izdevības. Tu, Dcrov, esi dzīvs, un tas nozīmē, ka dzīva ir arī šī sacelšanās. Tas nozīmē, ka Fičncra sapnim un tavas sievas sapnim vēl ir vieta šajā pasaulē.”

„Kāpēc?” jautā Sevro. „Kāpēc lai tu, nolāpītā ellē, gribētu karu? Tu esi bagātākais cilvēks sistēmā. Tu neesi anarhists.”

„Nē. Es neesmu anarhists, komunists, fašists, plutokrāts vai pat demokrāts. Mani zēni, neticiet tam, ko māca skolā. Valdība nekad nav risinājums, bet gandrīz vienmēr problēma. Es esmu kapitālists. Un es ticu centieniem, progresam un mūsu sugas radošumam. Mūsu evolūcijas turpinājums un attīstība ir balstīta godīgā konkurencē. Fakts ir tāds, ka Zelts negrib, lai cilvēce turpinātu attīstīties. Jau kopš iekarošanas viņi sistemātiski kavējuši attīstību, lai saglabātu paradīzi, kurā dzīvo. Viņi ir sapinušies savos mītos. Piepildījuši plašos okeānus ar briesmoņiem, ko medīt. Uzturējuši privātus drūmmežus un olimpus. Viņiem ir bruņas, kas padara tos par lidojošiem dieviem. Un šo smieklīgo pasaku viņi uztur, iesaldējuši pārējo cilvēci laikā. Iegrožodami izgudrojumus, zinātkāri, sociālo mobilitāti. Pārmaiņas to visu apdraud.

Paskatieties, kur mēs esam! Kosmosā. Virs planētas, ko veidojām. Tomēr dzīvojam Sabiedrībā, kas modelēta pēc bronzas laikmeta pedofilu prātojumiem. Mētājamies ar mitoloģiju pa labi un pa kreisi, it kā tās blēņas, pie ugunskura tupēdams, nebūtu izdomājis nomākts atikiešu zemnieks, jo viņa dzīve bija riebīga, mežonīga un īsa.

Zelti iegalvojuši obsidiāniem, ka ir dievi. Viņi nav dievi. Dievi rada. Ja viņi kaut kas ir, tad varbūt vienīgi vampīru karaļi. Parazīti, kas dzer no mūsu jūga vēnas. Es gribu Sabiedrību, kas ir brīva no šīs fašistu piramīdas. Es gribu atvērt pārticības un ideju brīvo tirgu. Kāpēc raktuvēs būtu jāvergo cilvēkiem, ja varam uzbūvēt robotus, kas smagi strādātu mūsu vietā? Kāpēc mums jebkad būtu bijis jāapstājas šajā Saules sistēmā? Mēs esam pelnījuši vairāk, nekā mums dots. Taču vispirms Zeltam jākrīt no sava troņa, Valdniecei un Šakālim jāmirst. Un, Andromeda kungs, es domāju, ka tu esi tā zīme, ko esmu gaidījis.”

Viņš ar zodu norāda uz manām cimdotajām rokām. „Es samaksāju par tavām zīmēm. Es samaksāju par taviem kauliem, tavām acīm, tavu miesu. Tu esi mana labākā drauga iztēles radīts. Mana vira skolnieks. Arēja dēlu centienu summa. Tāpēc mana impērija ir tavā rīcībā. Mani hakeri. Manas apsardzes vienības. Mani transportlīdzekļi. Mani uzņēmumi. Tas viss ir tavs. Bez ierunām. Bez saistībām. Bez apdrošināšanas.” Viņš palūkojas uz Sevro. „Kungi! Citiem vārdiem sakot, es piedalos.”

„Diezgan jauki,” izsmiedams Dzīvsudrabu, Sevro aplaudē. „Derov, viņš vienkārši mēģina tevi uzpirkt, lai varētu izbēgt.”

„Varbūt,” saku. „Bet bumbas mēs vairs nedrīkstam spridzināt.” „Bumbas?” pārjautā Dzīvsudrabs. „Par ko tu runā?”

„Mēs rafinēšanas fabrikās un pārkraušanas piestātnēs izvietojām sprāgstvielas,” es saku.

„Tas ir jūsu plāns?” Dzīvsudraba skatiens kavējas te pie manas, te Sevro sejas, it kā mēs būtu jukuši. „Jūs nedrīkstat to darīt. Vai jums ir kaut mazākā nojausma, kādas būtu sekas?”

„Ekonomiska krīze,” es saku. „Dažas no pazīmēm — akciju devalvācija, komercbanku aizdevumu pārtraukšana, masveida noguldījumu izņemšana no vietējām bankām un galu galā stagflācija. Un sociālās hierarhijas sabrukums. Kad runā ar mums, izrādi cieņu! Mēs neesam nekādi diletanti vai zēni. Un tas bija mūsu plāns.”

„Bija?” no manis atkāpdamies, jautā Sevro. „Tagad tu ļauj viņam diktēt, ko mēs darīsim.”

„Apstākļi ir mainījušies, Sevro. Mums vēlreiz jāizvērtē situācija. Mums ir jauni resursi.”

Mans draugs skatās, it kā nepazītu manu seju. „Jauni resursi? Viņš?” „Ne tikai viņš. Orions,” saku. „Tu man neteici, ka ar tevi sazinājās Mustanga.”

„Tāpēc, ka tu būtu ļāvis viņai ar sevi manipulēt,” viņš neatvainojies saka. „Tāpat kā pirms tam. Tāpat kā šobrīd ļauj šim te.” Viņš mani novērtē un, nospriedis, ka visu saprot, norāda uz mani ar pirkstu. „Tu baidies. Vai ne? Baidies nospiest gaili. Baidies pieļaut kļūdu. Beidzot mums ir iespēja likt Zeltam asiņot, bet tu gribi izvērtēt situāciju. Gribi lēnā garā apsvērt mūsu iespējas.” Sevro izvelk no kabatas detonatoru. „Šis ir karš. Mums nav laika. Varam ņemt suņabērnu sev līdzi, bet šo iespēju nedrīkstam laist garām.”

„Izbeidz uzvesties kā terorists!” noņurdu. „Mēs esam labāki!”

Es skatos uz viņu un šajā mirklī kvēloju dusmās. Viņam vajadzētu būt manam vienkāršākajam, labākajam draugam. Taču zaudējums ir sagrozījis mūsu attiecības. Pat viņā ir tik daudz sāpju. Tik daudz baiļu, apsūdzību un vainas līmeņu mūsos abos. Reiz Sevro tika saukts par manu ēnu. Viņš tāds vairs nav. Un, šķiet, šajās pēdējās stundās esmu jutis pret viņu rūgtumu, jo tās to pierāda. Viņš ir atsevišķs cilvēks ar saviem paisumiem un bēgumiem. Tāpat es domāju, ka viņš jutis rūgtumu pret mani, jo es neatgriezos kā Pļāvējs. Es atgriezos, un viņš mani nepazina. Un tagad, kad cenšos būt tas spēks, ko viņš gribēja, spēks, kas pieņem lēmumus, Sevro mani apšauba, jo jūt vājumu, un tas allaž iedvesis viņā bailes.

„Sevro, atdod man detonatoru,” salti saku.

„Nē.” Viņš atver detonatora vāciņu, atklādams skatam zem aizsargājošā ietvara paslēpto sarkano slēdzi. Ja viņš to nospiedīs, visā Fobosā eksplodēs tūkstoš kilogramu jaudīgu sprāgstvielu. Tas pavadoni neiznīcinās, bet sagraus tā ekonomisko infrastruktūru. Hēlijs neplūdīs mēnešiem ilgi. Gadiem. Un īstenosies viss, no kā baidās Dzīvsudrabs. Sabiedrība cietīs, bet cietīsim arī mēs.

„Sevro...”

„Tu esi vainīgs, ka mans tēvs ir nogalināts,” viņš saka. „Tu esi vainīgs, ka nogalināta Kvinna un Pakss, Nezāle, Harpija un Lca, un tas viss tikai tāpēc, ka tu domāji, ka esi gudrāks par pārējiem. Tāpēc, ka nenogalināji Šakāli, kad tev bija tāda iespēja. Tāpēc, ka nenogalināji Kasiju, kad tev bija tāda iespēja. Atšķirībā no tevis, es neraustos.”