Rīta zvaigzne

43. VĒLREIZ TEPAT

No Mustangas rokas pil asinis.

Gaisā skan bērnu balsis.

„Mans dēls, mana meita, nu, kad tu asinis lej, vairs nezini bailes.” Jaunava baltiem matiem un basām pēdām uz aukstajiem metāla paneļiem iet caur milžu rindām, kas nometušies uz ceļa, un nes dzelzs dunci, no kura pil izcilo asinis. „Nezini sakāvi.”

Zeltu bruņās iegravēti viņu senču darbi. Zēna apmetnis nevainīgs kā sniegs. „Tikai uzvaru.” Meitene iegriež jau savainotajā Romula au Raa plaukstā; viņa acis ir aizvērtas, un pūķa bruņas baltas un gludas kā ziloņkauls, bet otrā rokā viņa vecākā dēla plauksta. Zēnam nav vairāk par septiņpadsmit, viņš tikko uzvarējis savā gadā Ganimēda Institūtā. Viņa skatienā šodien dzirkst aizrautība. Ja vien viņa bezbailīgā jaunā dvēsele zinātu, kas to sagaida spozmes otrā pusē. Viņam līdzās uz ceļa nometusies un roku uz viņa ceļa uzlikusi vecākā māsīca. Tai blakus brālis. Ģimene nostājusies rindā pār komandtiltu. „Tava nedrošība izplūst no tevis.” Aiz meitenes iznāk citi bērni ar četriem zelta trijstūru karogiem — scepteri, zobenu un ar lauru lapu vainagu kronētu grāmatu. „Tavs niknums kvēlo jo spilgti.” Viņa paceļ pilošo dunci, nostājusies pie Kavaksa au Telernana un viņa jaunākās meitas Traksas — druknas, vasarraibumainas meitenes ar mežonīgiem matiem, tēva smiekliem un Pakša vienkāršo labestību. „Piecelieties, Ilionas bērni, Zelta kareivji, un ņemiet līdzi savas krāsas spēku!”

Divsimt Zelta prētoru un legātu pieceļas kājās. Viņu priekšgalā Mustanga un Romuls, tiem katrā pusē Telemani un Arka nams. Mustanga paceļ galvu un nosmērē ar savām asinīm seju. Viņai piebiedrojas divsimt slepkavu, bet ne es. No stūra kopā ar Sēfiju noskatos, kā manu Zelta sabiedroto apvienotais virsnieku korpuss godā savus senčus. Marsa reformatori, Novidus tirāni, seni draugi un seni ienaidnieki sapulcējušies Mustangas flagmaņa, divsimt gadu vecā drednauta Dejah ^rIhoru komandtilta zālē.

„Šodienas kauja lems mūsu Sabiedrības likteni. Vai dzīvosim tirāna valdīti vai iesim paši savu ceļu.” Mustanga uzskaita ienaidnieku vārdus šis dienas medībām. „Roks au Fabii, Sīpija au Falte, Antonija au Severa-Julii, Sīriana au Tana.” Dadzis. „Šīs dzīvības jāpaņem.”

Esmu šeit jau bijis, redzējis šo rituālu un nez kādēļ jūtu, ka redzēšu to vēl. Tas nav zaudējis savu spozmi. Ne arī grandiozitāti, kas pavada šo apbrīnojamo tautu. Viņi iet nāvē ne ielejas, ne mīlestības dēļ, bet gan slavas dēļ. Tādu rasi līdz šim neesam piedzīvojuši un vairs nepiedzīvosim. Pēc mēnešiem, kas pavadīti starp Arēja dēliem, šos zeltus redzu nevis kā dēmonus, bet drīzāk kā krītošus eņģeļus. Izsmalcinātus un tik brīnišķi liesmojošus debesīs, lai pēc tam nozustu aiz horizonta.

Cik vēl tādu dienu kā šī viņi var atļauties?

Mūsu ienaidnieku zālēs Roks skaitīs mūsu un manu draugu vārdus. Tā, kurš nogalinās Pļāvēju, triumfs būs mūžīgs, bagātība un slava. Mani medīs jauni nezvēri ar platiem pleciem un dusmām acīs, nākuši taisnā ceļā no Serdes skolu gaiteņiem. Viņi būs gatavi iemantot Zelta cieņu.

Tāpat mani medīs pelēko leģionāri. Tie, kas uzskata manu sacelšanos par draudiem mātei Sabiedrībai. Draudiem tai apvienībai, kuru mīlējuši un kuras dēļ visu mūžu cīnījušies. Un mani meklēs arī obsidi-āni, saimnieku dzīti, kas apmaiņā pret manu galvu būs solījuši tiem sārtos. Viņi medīs manus draugus. Viņi teiks Sevro, Mustangas un Rag-nāra vardu, jo vēl nezina, ka viņa starp mums vairs nav. Viņi medīs Telemanus un Viktru, Orionu un manus gaudoņus. Bet viņi tos nedabūs. Ne šodien.

Šodien ņemšu es.

Stāvu un lūkojos uz saviem Zelta sabiedrotajiem. Ap mani kļaujas armijas metāls. Divus, komats, vienu metru garš, simt sešdesmit kilogramu nāves asinssarkanās pulsa bruņās. Mans sirpjAsmens apvīts apakšdelma bruņu plāksnei tieši virs plaukstas locītavas. Uz kreisās rokas gravDūre. Šodien tērpies sadursmēm gaiteņos, nevis ātrumam. Sava brāļa bruņās tērpta, Sēfija ir tikpat draudīga kā es. Redzot šo ienaidnieku pulku, viņas acis kvēlo naids.

Maniem sabiedrotajiem viņa jāredz. Jāredz mani. Par spīti šaubu ēnai jāzina, ka Pļāvējs ir dzīvāks par dzīvu. Daudzi no Marsa zeltiem kopā ar mani krita Lietū. Daži mani uzlūko ar naidu. Citi ar ziņkāri. Bet daži — retais — militāri sveicina. No vairuma strāvo nicinājums, kas par labu netiks vērsts nekad. Tāpēc es ņēmu līdzi Sēfiju. Ja nav mīlestības, tikpat labi noderēs ari bailes.

Izdzirdis, ka Roka flote uzsākusi ceļu no Eiropas, atvados no Romula un viņa prētoru loka, kas palīdzēja izstrādāt mūsu kaujas plānu. Romula rokasspiediens ir stingrs. Starp mums valda cieņa, bet ne mīlestība. Angārā atvados no Mustangas un Telemaniem. Kamēr transporta kuģi ceļas gaisā, lai vestu simtiem iezīmēto atpakaļ uz to kuģiem, vibrē piestātnes grīda. „Rodas sajūta ka allaž atvadāmies,” saku Kavaksam pēc tam, kad viņš no Mustangas atvadījies, paceldams gaisā kā vieglu lellīti un noskūpstīdams viņas galvu.

„Atvadas? Šīs nav atvadas,” viņš, plati smaidīdams, dārdina. „Uzvari, un tās vienkārši kļūs par garu atkalredzēšanos. Mums priekšā vēl garš mūžs, man šķiet.”

„Es nezinu, kā jums pateikties,” saku.

„Par ko?” kā vienmēr apjucis, jautā Kavakss.

„Par labestību...” nezinu, kā vēl to pateikt. „Par to, ka pieskatījāt manus draugus, lai gan pat neesmu viens nojums.”

„Viens no mums?” Viņa sārtajā sejā parādās smīns. „Muļķis. Tu runā kā muļķis. Mans zēns padarīja tevi par vienu no mums.” Viņš palūkojas uz Mustangu, kas pie transporta kuģa otrā angāra galā sarunājas ar vienu no Lorna vedeklām. „Viņa padara tevi par vienu no mums.” Varu

tikai censties apspiest asaras. „Un, ja triecam visu ellē, to, ka esi viens no mums, saku es. Tāpēc tu esi viens no mums.”

Viņš ļauj Sofoklam nolēkt no pleca, kur tas sēdējis, un palēkšot pa grīdu. Lapsa riņķodama palecas pie manas kājas un izvelk kaut ko no bruņu locītavas. Želejas konfektīti. Traksa tēvam aiz muguras piespiež pie lūpām pirkstu. Lielā vira acis ieplešas. „Kas tas par svaigu gardumu, Sofokl? Ak, tavs iemīļotākais! Ar arbūza garšu.” Dzīvnieciņš atgriežas pie saimnieka un uzlec tam plecā. „Vai redzi? Esi saņēmis ari viņa svētību.”

„Paldies, Sofokl,” saku un pastiepju roku, lai pakasītu lapsai aiz ausīm.

Pirms dodas prom, Kavakss ievelk mani apskāvienā. „Sargi sevi, Pļāvēj,” viņš dimdina augšup pa kuģa rampu. „Makšķerē?” viņš dobji uzsauc, pirms mūs šķir desmit metri.

„Ko?”

„Vai sarkanie makšķerē?”

„Nekad neesmu mēģinājis.”

„Caur manu īpašumu uz Marsa plūst upe. Kad šis būs galā, dosimies abi turp, apsēdīsimies krastā, copēsim, un es iemācīšu tev, kā atšķirt līdaku no foreles.”

„Es paņemšu viskiju,” saku.

Viņš norāda uz mani ar pirkstu. „Jā! Un mēs kopā piedzersimies! Jā!” Viņš nozūd kuģī, apmezdams roku Traksai ap pleciem un saukdams pārējām meitām, ka tikko redzējis brīnumu. „Man liekas, viņš varētu būt laimīgākais no mums visiem,” saku, kad no mugurpuses pie manis pienāk Mustanga, lai noskatītos, kā aizlido Telemanu kuģis.

„Vai lūgt tev būt uzmanīgam būs smieklīgi?” viņa jautā.

„Apsolu nedarīt neko pārsteidzīgu,” piemiedzis ar aci, atbildu. „Man līdzi būs valkīras. Šaubos, vai kāds ar mums gribēs ilgi pīties.” Viņa man pār plecu uzmet skatu Sēfijai, kas gaida pie mana kuģa, apbrīnodama aizlidojošo lidaparātu dzinējus. Izskatās, ka Mustanga vēlas kaut ko teikt, bet pūlas izdomāt, kā to izdarīt.

„Tu neesi neievainojams.” Viņa pieskaras manām krūšu bruņām. „Kad viss būs beidzies, daži no mums varētu gribēt tevi savā tuvumā. Galu galā, kāda tam visam jēga, ja tu ņem un nomirsti? Vai saproti?”

„Saprotu.

„Vai tiešām?” Viņa ielūkojas man sejā. „Es negribu atkal tikt pamesta viena. Tāpēc atgriezies.” Viņa viegli pieklauvē pie manām krūšu bruņām un pagriežas, lai dotos uz savu kuģi.

„Mustanga!” Metos viņai pakaļ un, sagrābis roku, pievelku pie sevis. Pirms viņa pagūst ko teikt, metāla un dzinēju dārdoņā viņu noskūpstu. Skūpsts nav maigs, bet gan alkains; pievelku viņas galvu sev klāt un jūtu sievieti, ko nospiež pienākuma smagums. Viņas augums piekļaujas manējam. Un jūtu baiļu trīsas par to, ka šī būs pēdējā reize. Mūsu lūpas atraujas, un es apskauju viņu, šūpojos, jūtu viņas matu smaržu un noelšos no smaguma krūtīs. „Drīz tiksimies.”