Rīta zvaigzne

56. LAIKĀ

Viņš sēž vienkāršā krēslā manas apaļās treniņu zāles vidū, un viņam mugurā ir balts mētelis ar zelta lauvām abās augstās apkaklītes pusēs. Zvaigznes virs viņa mirdzošās hologrammas izskatās pēc aukstiem gaismas traipiem rūdītā stikla kupolā. Šī telpa tika izveidota, lai trenētos karam, tādēļ šeit noturēšu audienci ar savu ienaidnieku. Es neļaušu viņam apgānīt šo kuģi, kur dzīvoja Roks un kur mani draugi svin kāzas, ļaujot viņam redzēt vai būt kaut kur citur.

Lai gan viņš ir miljoniem kilometru attālumā, gandrīz saožu viņa vieglo koksnes smaržu. Nostājies viņa digitālā attēla priekšā, dzirdu dziļo klusumu, ar kādu viņš piepilda telpas. Attēls ir tik dzīvīgs; ja tas nemirdzētu, es domātu, ka viņš ir šeit. Fons aiz viņa izplūdis. Viņš vēro, kā ienāku telpā. Sejā nav smaida. Nekādas mākslīgas pieklājības, bet jūtu, ka viņš ir uzjautrināts. Vienīgās plaukstas pirksti virpina sudraba irbuli. Vienīgā satraukuma pazīme.

„Sveicināts, Pļāvēj. Kā norit svētki?” Neatklāju, cik neomulīgi jūtos. Protams, ka viņš zina par kāzām. Viņam mūsu flotē ir spiegi. Nevaru pateikt, cik man tuvu stāvoši tie ir. Tomēr neļaujos šai postošajai domai. Ja viņš varētu mūs šeit aizsniegt un nodarīt pāri, tad būtu to jau izdarījis.

„Ko tu gribi?” noprasu.

„Pagājušajā reizē man piezvanīji tu. Iedomājos atdarīt ar to pašu, it sevišķi ņemot vērā ziņu par tavu tēvoci, ko nosūtīju. Vai tu to saņēmi?” Klusēju.

„Galu galā, kad ieradīsies uz Marsa, lielgabali runās mušu vietā. Iespējams, nekad vairs netiksimies. Savādi, vai ne? Vai redzēji Roku pirms nāves?”

Jā."

„Un vai viņš raudādams lūdza tavu piedošanu?”

„Nē."

Šakālis sarauc pieri. „Man likās, ka viņš lūgsies. Romantiķus ir viegli piemuļķot. Iedomājoties vien, ka viņš bija turpat, kad piebeidzu viņa meiteni! Tu aizskrēji garām pa gaiteni, saukdams Takta vārdu, un viņš apjucis atskatījās. Es ar skalpeli iestūmu Kvinnas galvaskausa šķēpeli dziļāk smadzenēs. Apsvēru domu ļaut viņai dzīvot ar smadzeņu traumu. Tomēr doma par to, ka viņa visu laiku siekalotos, uzdzina man nelabumu. Kā tev šķiet, vai viņš būtu Kvinnu mīlējis arī tad, ja viņa siekalotos?”

Pie durvīm, ārpus kameras uztveršanas zonas izdzirdu troksni. Man no kāzām sekojusi Mustanga. Viņa klusi vēro, aptverdama šo ainu. Vajadzētu izslēgt hologrammu. Pamest šo radījumu, lai runā pats ar sevi, tomēr šķiet, ka nespēju no tā šķirties. Uz vietas mani pienaglojusi tā pati ziņkārība, kas atveda šurp.

„Roks nebija nevainojams, bet viņam rūpēja Zelts. Viņam rūpēja cilvēce. Viņam bija kas tāds, kā dēļ viņš bija ar mieru mirt. Un tas padara viņu labāku par lielāko daļu cilvēku,” es saku.

„Mirušajiem piedot ir viegli,” atbild Šakālis. „Es jau nu to zinu.” Viņa lūpas viegli notrīs cilvēcībā. Viņš nekad to skaļi neteiks, tomēr pat balss tonis man vēsta, ka viņu māc nožēla. Es zinu, ka viņš gribēja tēva atzinību. Tomēr vai tiešām varētu būt, ka viņam pietrūkst Augusta? Ka viņš pēc tēva nāves viņam piedevis un nu sēro?

Viņš paņem no klēpja īsu zelta zizli. Nospiežot pogu, zizlis pārvēršas scepterī. To rotā šakāļa galvaskauss Sabiedrības piramīdas virsotnē. Vairāk nekā pirms gada liku to izgatavot kā dāvanu viņam. „Neesmu šķīries no tavas dāvanas,” viņš saka. Tad noglāsta šakāļa galvu. „Visu mūžu man dāvinājuši lauvas. Nekā sava. Ko par mani liecina tas, ka lielākais ienaidnieks mani pazīst labāk nekā jebkurš draugs?”

„Tu — scepteris, es — zobens,” saku, nelikdamies ne zinis par viņa jautājumu. „Tāds bija plāns.” Uzdāvināju to viņam, jo gribēju, lai Adrijs

jūtas mīlēts. Lai domā, ka esmu viņa draugs. Un toreiz es būtu kļuvis par to. Es būtu palīdzējis viņam mainīties, tāpat kā mainījās Mustanga. Tāpat kā varētu mainīties Kasijs. „Vai tas ir tāds, kādu biji to iedomājies?” es jautāju. „Kas?”

„Tava tēva tronis.”

Saraucis pieri, viņš apdomā, kur virzīt sarunu. „Nē,” Šakālis galu galā saka. „Nē, nav tā, kā biju domājis.”

„Tu gribi, lai tevi ienīst. Vai ne?” es prasu. „Tāpēc nogalināji manu tēvoci, lai gan tev tas nebija jādara. Tas piešķir tev jēgu. Tāpēc tu man piezvanīji. Lai justos svarīgs. Bet es tevi neienīstu.”

„Melis.”

„Neienīstu.”

„Es nogalināju Pakšu, tavu tēvoci un Lomu...”

„Man tevis žēl.”

Viņš atraujas. „Žēl?”

„Visa Marsa arhiGubernators, viens no ietekmīgākajiem vīriem visās pasaulēs. Ar varu, kas ļauj pasākt visu, ko vien vēlies. Un tev nepietiek. Tev nekad ne ar ko nav pieticis un nekad nepietiks. Adrij, tu nemēģini pierādīt sevi savam tēvam, man, Virdžīnijai vai Valdniecei. Tu mēģini kļūt nozīmīgs paša acīs. Tāpēc, ka iekšēji esi salauzts. Jo ienīsti to, kas esi. Tu vēlies, kaut būtu piedzimis tāds kā Klaudijs. Kā Virdžīnija. Tu vēlies, kaut būtu tāds kā es.”

„Tu?” viņš nicinoši novelk. „Netīrs sarkanais?”

„Es neesmu sarkanais.” Parādu viņam savas zīmju neskartās rokas. Tas uzdzen viņam riebumu.

„Neesi evolucionējis pat tiktāl, lai tev būtu krāsa, Derov? Tikai homo sapieris, kas spēlējas dievu valstībā.”

„Dievu?” pakratu galvu. „Tu neesi nekāds dievs. Tu pat neesi zelts. Tu esi tikai vīrs, kurš domā, ka tituls viņu padarīs diženu. Tikai cilvēks, kurš grib būt kas vairāk, nekā patiesībā ir. Bet īstenībā tu gribi tikai mīlestību. Vai nav taisnība?”

Viņš izsmejoši nosprauslājas. „Mīlestība domāta vājajiem. Vienīgais, kas mums ar tevi kopīgs, ir mūsu izsalkums. Tu domā, ka manu

izsalkumu nav iespējams apmierināt. Ka es allaž vēlos vairāk. Bet ieskaties spoguli un tādu pašu cilvēku ieraudzīsi atspulgā. Stāsti saviem mazajiem sarkano drauģeļiem, ko vien vēlies. Bet es zinu, ka starp mums tu sevi pazaudēji. Tu alki būt zelts. Institūtā es redzēju to tavās acīs. Es redzēju to drudzi uz Lunas, kad piedāvāju valdīt kopā. Es to redzēju, kad brauci uz Citadeles kāpnēm triumfa karietē. Lūk, tas izsalkums mūs padara vientuļus uz mūžu.”

Un te nu viņš trāpījis manā būtībā. Bezgalīgajās bailēs, ko par manu realitāti padarīja tumsa. Bailēs palikt vienam. Nekad vairs nerast mīlestību. Bet tad kameras lokā ienāk Mustanga un piebiedrojas man. „Tu maldies, brāli,” viņa saka.

Ieraudzījis māsu, Šakālis atgāžas krēsla atzveltnē.

„Derovam bija sieva. Ģimene, ko viņš mīlēja. Viņam bija pats mazumiņš, un viņš bija laimīgs. Tev bija viss, bet tu juties nožēlojami. Un tā jutīsies vienmēr, jo vienmēr pēc kaut kā tīko.” Viņa mierīgā maska sāk drupt. „Tāpēc tu nogalināji tēvu un Kvinnu. Tāpēc nogalināji Pakšu. Tomēr šī nav spēle, brāli. Šis nav viens no taviem labirintiem...”

„Nesauc mani par brāli, padauza! Tu neesi mana māsa! Pavēri kājas jauktenim. Darba lopam. Vai nākamie ir obsidiāni? Varu saderēt, ka viņi jau sastājušies rindā. Tu apkauno savu krāsu un mūsu namu.”

Speru niknu soli hologrammas virzienā, bet Mustanga uzliek man uz krūtīm plaukstu un pagriežas atpakaļ pret brāli. „Tu domā, ka nekad neesi mīlēts, brāli. Bet māte tevi mīlēja.”

„Ja viņa mani mīlēja, kāpēc nepalika?” viņš asi prasa. „Kāpēc pameta mūs?”

„Es nezinu,” atbild Mustanga. „Bet es arī tevi mīlēju, un tu tam uzspļāvi. Tu biji mans dvīnis. Mēs bijām saistīti uz mūžu.” Viņas acīs ir asaras. „Es gadiem ilgi tevi aizstāvēju. Tad uzzināju, ka tu liki nogalināt Klaudiju.” Viņa caur asarām samirkšķina un krata galvu, pieņemdama lēmumu. „Es nespēju to piedot. Nespēju. Tu tiki mīlēts, bet to pazaudēji, brāli. Tas ir tavs lāsts.”

Speru soli uz priekšu, līdz esmu līdzās Mustangai. „Adrij, mēs pēc tevis ieradīsimies. Mēs satrieksim tavus kuģus. Mēs ieņemsim Marsu triecienā. Mēs izraksimies cauri tava bunkura sienām. Mēs tevi atradīsim un tiesāsim. Un kad tu karāsies cilpā. Kad durvis zem tevis atvērsies, kad tavas kājas dejos Velna deju, tu tajā brīdī sapratīsi, ka tas viss bijis velti, jo nebūs neviena, kas parautu tavas potītes.”

Mēs slēdzam savienojumu, un blāvā hologrammas gaisma izdziest, atstādama mūs zem stikla griestiem un zvaigznēm tālumā. „Vai viss kārtībā?” jautāju. Viņa pamāj, slaucīdama acis.

„Negaidīju, ka sākšu tā raudāt. Piedod.”

„Godīgi sakot, man liekas, ka es raudu vairāk. Bet tev ir piedots.”

Viņa mēģina pasmaidīt. „Vai tev tiešām šķiet, ka mēs varam to paveikt, Derov?”

Viņas acis apsārtušas, kāzām par godu uzklātā skropstu tuša izplūdusi asarās. Viņas pilošais deguns ir sārts, bet nekad neesmu redzējis tādu skaistumu, kāds no viņas šobrīd staro. Caur viņu plūst viss dzīves skarbums. Skatiens atklāj visas plaisas un bailes, kas padara Mustangu tādu, kāda viņa ir. Tik nepilnīgu un raupju, ka vēlos skaut viņu un mīlēt, cik ilgi vien spēšu. Un beidzot viņa man to ļauj.

„Mums tas jāizdara. Mums ar tevi priekšā ir vesela dzīve,” saku, pievilkdams viņu sev klāt. Šķiet neiespējami, ka šāda sieviete jebkad varētu gribēt palikt manā apskāvienā, bet Mustanga uzliek galvu man uz krūtīm, kad skauju viņu savās rokās, un, kamēr zvaigznes un minūtes aizslīd tālumā, atceros, cik nevainojami saderam kopā.

„Mums vajadzētu atgriezties svinībās,” viņa galu galā man saka.

„Kāpēc? Viss, kas man vajadzīgs, ir tepat.” Palūkojos uz viņas zeltaino galvu un redzu, ka mati pie saknēm ir tumšāki. Ieelpoju viņas pilnīgo smaržu. Vienalga, vai tas beigtos rīt vai pēc astoņdesmit gadiem, es varētu viņu elpot visu atlikušo mūžu. Tomēr gribu vairāk. Man vajag vairāk. Ar roku paceļu viņas slaiko zodu, lai viņa raudzītos manī. Grasījos teikt kaut ko svarīgu. Kaut ko atmiņā paliekošu. Tomēr aizmirsos viņas acīs. Tajās joprojām ir aiza, kas mūs šķira, tās pilnas ar jautājumiem, pārmetumiem un vainas izjūtu, bet tā ir tikai daļa mīlestības, daļa cilvēcības. Viss ir saplaisājis, izņemot trauslos mirkļus, kas kristāldzidri ierakstīti laikā un dzīvi padara dzīvošanas vērtu.