Rīta zvaigzne

4. KAMERA NR. 2187

Viņi ved mani pa gaiteņiem kā cietumnieku. Pār manu galvu pārvilkts maiss. Rokas saliktas aiz muguras neaizslēgtos rokudzelžos. Brālis kreisajā pusē, māsa labajā, un abi mani balsta. Čūskas kodiens ļauj man staigāt, tomēr ne pārāk labi. Mans jau tāpat sazāļotais ķermenis joprojām šķiet ļengans kā slapjas veļas kaudze. Tik tikko jūtu savu sašķelto īkšķa nagu vai vārgās kājas. Manu plāno cietumnieka apavu zoles šļūkā pa grīdu. Galva kā iemērkta ūdenī, bet smadzenes šobrīd darbojas neticamā ātrumā. Tā ir koncentrēta mānija, lekožos mēlē, lai nesāktu čukstēt un atgādinātu sev, ka neesmu tumsā kā pirms tam. Es šļūcu pa betona gaiteni. Eju pretī brīvībai. Pretī savai ģimenei un Sevro.

Šeit neviens neapturēs divus Trīspadsmitā dragūnus — ne jau tagad, kad tiem dota drošības pielaide un šeit ir pati Aja. Šaubos, vai daudzi Šakāļa armijā maz zina, ka esmu dzīvs. Viņi redzēs manu augumu, manu rēgaino bālumu un nodomās, ka esmu kāds obsidiānu cietumnieks, kam nav paveicies. Par spīti tam, jūtu skatienus. Manī snaikstās paranoja. Viņi zina. Viņi zina, ka esat aiz sevis atstājuši līkus. Cik ilgs laiks paies, līdz kāds atvērs tās durvis? Cik drīz mūs atklās? Mans prāts izskata visus iespējamos scenārijus. Kā viss var saiet grīstē. Narkotikas. Pie vainas tikai narkotikas.

„Vai mums nevajadzētu braukt uz augšu?” jautāju, kad ar gravLiftu laižamies dziļāk kalna citadeles cietuma sirdī. „Vai ari lejā ir piestātnes angāri?”

„Pareizi spriests, ser,” patīkami pārsteigts, atbild Trigs. „Mūs gaida kuģis.”

Holideja pārkož gumijas burbuli. „Trig, tev uz deguna kaut kas brūns. Re... kur.”

„Ai, piever klabekli. Ne jau es sāku sarkt, kad viņš bija pliks.”

„Vai esi par to drošs, sīkais? Kuš!” GravLifts palēnina gaitu, un abi saspringst. Dzirdu, kā viņi izslēdz savu ieroču drošinātājus. Durvis atveras, un mums kāds pievienojas.

„Dominus,” Holideja raiti sveicina jauno ceļabiedru un pagrūž mani sānis, lai atbrīvotu viņam vietu. Liftā iekāpušā soļi ir gana smagi, lai piederētu gan zeltam, gan obsidiānam, tomēr pelēkie nekad neuzrunātu obsidiānu par dominus, un obsidiāns nekad nesmaržotu pēc krustnagliņām un kanēļa.

„Seržant.” Balss izgraužas man cauri. Virs, kam tā pieder, reiz sēja kaklarotas no nogrieztām ausīm. Vikss. Viens no Tita vecās bandas. Viņš piedalījās asinspirti manā Triumfā. GravLiftam turpinot ceļu lejup, ieraujos tā stūrī. Vikss mani atpazīs. Viņš mani atkodīs. Viņš to dara jau tagad, kad uz mums skatās. Dzirdu, kā čab viņa žaketes apkakle. „Trīspadsmitais leģions?” viņš pēc mirkļa jautā. Droši vien būs ievērojis tetovējumus uz pelēko kakliem. „Jūs esat Ajas vai viņas tēva?”

„Šajā tūrē fūrijas pakļautībā, dominus',' vēsi atbild Holideja. „Bet esam dienējuši arī Pelnu valdnieka vadībā.”

„Ahā, tad jau pagājušajā gadā cīnījāties Deimosa kaujā?”

„Jā, dominus. Bijām Grimmu dēlcsKuģu priekšpulkā, ko sūtīja nogalināt Telemanus, pirms gan tiem, gan Arka kuģiem ceļu aizšķērsoja au Fabii. Lūk, mans brālis ielaida veselu kārtu vecā Kavaksa plecā. Gandrīz nogāza viņu, pirms mūsu triecienvienību izklīdināja Augusta meita un Kavaksa sieva.”

„Ak vai,” Vikss atzinīgi novelk. „Tā būtu bijusi nolādēti laba kaujas trofeja. Tu būtu varējis izrotāt savu seju ar vēl vienu asaru, leģionār. Es ar Septīto medīju to obsidiānu suni. Pelnu valdnieks izsludinājis krietnu godalgu tam, kurš atvedīs atpakaļ viņa vergu.” Viņš iešņauc kaut ko degunā. Izklausās pēc vienas no stimulantu kapsulām, ko tik ļoti bija iecienījis Takts. „Kas šis tāds?”

Viņš runā par mani.

Sirdspuksti dun man ausīs.

„Dāvana no prētores Grimmas apmaiņā pret... sūtījumu, ko viņa vedīs mājās,” paskaidro Holideja. „Ja saprotat, ko ar to domāju, ser.”

„Sūtījums. Drīzāk gan puse sūtījuma.” Viņš pasmīkņā pats par savu jociņu. „Vai kāds, ko pazīstu?” Viņa roka pieskaras audeklam, kas sedz manu seju. Aizgriežos. „Manu sirdi sasildītu kāds gaudonis. Olis? Nezāle? Nē, pārāk garš.”

„Obsidiāns,” žigli bilst Trigs. „Kaut tas būtu gaudonis!”

„Fui.” Vikss atrauj roku kā dzelts. „Paga!” Viņam kaut kas ienācis prātā. „Ieliksim viņu kamerā kopā ar Julii kuci. Lai šie kaujas par vakariņām. Kā jums liekas, trīspadsmitie? Vai prāts nenesas uz kādu joku?”

„Trig, atslēdz kameru,” asi noskaldu zem audekla.

„Ko?” pagriezies brīnās Vikss.

Paukš! Tiek ieslēgts slāpLauks.

Kustos neveikli, bet strauji. Izrauju rokas no važām, ar vienu roku izvelku apslēpto slāti, bet ar otru norauju no galvas maisu. Ieduru Viksam plecā. Pienagloju viņu pie sienas un ar pieri triecos viņam sejā. Tomēr pat narkotiku ietekmē neesmu tas, kas reiz biju. Gar acīm ņirb. Paklūpu. Toties viņš gan nē, un, pirms pagūstu reaģēt, pirms noskaidrojas skatiens, Vikss jau izvilcis pats savu slāti.

Pagrūdusi mani malā, Holideja nostājas man priekšā kā vairogs. Nokrītu uz grīdas. Trigs ir pat vēl ātrāks; viņš iegrūž savu ložu šaujamo taisni Viksa pavērtajā mutē. Zelts sastingst un, mēli piespiedis aukstajam stobra caurumam, lūkojas uz metāla stobru. Viņa slāte apstājas dažus centimetrus no Holidejas galvas.

„Kuššš,” čukst Trigs. „Nomet slāti!” Vikss paklausa.

„Kas, pie velna, tev uznācis?” saniknota man prasa Holideja. Viņa smagi elpo un palīdz man piecelties kājās. Mana galva joprojām griežas. Atvainojos. Tas bija muļķīgi. Nostājos uz kājām un uzlūkoju Viksu, kas šausmās blenž uz mani. Man trīc kājas un nākas pieturēties pie gravLifta margām. Sirds dun no piepūles, ko organismam sagādāja narkotikas. Stulbs mēģinājums cīnīties. Muļķīga iedoma izmantot slāpētāju. Zaļie, kas visu vēro, sapratīs, kas par lietu. Viņi nosūtīs pelēkos pārbaudīt sagatavošanas telpu. Atradīs līķus.

Mēģinu salīmēt kopā domu šķēpeles. Koncentrējies! „Vai Viktra ir dzīva?” izspiežu. Trigs pavelk stobru gar Viksa zobiem, lai viņš var atbildēt. Viņš to nedara. Vēl ne. „Vai tu zini, ko viņš ar mani izdarīja?” prasu. Pēc ietiepīga mirkļa Vikss paloka galvu. „Un...” Es iesmējos. Smiekli stiepjas kā plaisa ledū, plešas, šķeļas un gatavojas satricināt mani tūkstoš dažādos veidos, līdz iekožu mēlē, lai tos apspiestu. „Un... un tev joprojām pietiek dūšas likt man jautāt divreiz?”

„Viņa ir dzīva.”

„Pļāvēj... viņi nāks pēc mums. Viņi zinās, ka liftā bijis slāpētājs,” lūkodamās uz sīko kameras actiņu lifta griestos, saka Holideja. „Mēs nedrīkstam mainīt plānu.”

„Kur viņa ir?” Pagriežu slāti. „Kur viņa ir?”

Vikss sāpēs iešņācās. „23. līmenis, 2187. kamera. Būtu prātīgi mani nenogalināt. Varat ielikt mani viņas kamerā. Izbēgt. Es izstāstīšu tev labāko ceļu, Derov.” Muskuļi un asinsvadi zem kakla ādas ņirb un cilājas kā čūskas smiltīs. Viņa ķermenī nav tauku. „Ar diviem nodevīgiem prētoriešiem tālu netiksi. Šajā kalnā izvietota armija. Pilsētā, orbītā ir leģioni. Trīsdesmit iezīmēto. Dienvidu Atikā ir kaulu mednieki.” Viņš paloka galvu, norādīdams uz mazo putna galvaskausa piespraudi pie formastērpa atloka. „Vai atceries viņus?”

„Mums viņš nav vajadzīgs!” aizsvilstas Trigs un ciešāk piespiež pirkstu pie gaiļa.

„Ak tā?” iesmejas Vikss; viņa pašpārliecinātība atgriežas, redzot, cik esmu vājš. „Un ko tu, skārdagalva, iesāksi pret olimpisko bruņinieku? Vai, paga. Šeit taču ir divi bruņinieki, vai ne?”

I lolideja tikai nošņaukājas. „To pašu, ko darītu tu, zeltmatīt. Bēgsim.” „Uz 23. stāvu,” saku Trigam.

Trigs nospiež gravLifta taustiņus, un mēs novirzāmies no manu glābēju izstrādātā bēgšanas ceļa. Viņš atver savā viedpulkstenī karti un kopā ar Holidcju mirkli to pēta. „2187. kamera ir... šeit. Tur būs kods. Videonovērošana.”

„Pārāk tālu no evakuācijas punkta.” Holidejas lūpas saspringst. „Ja iesim uz to pusi, mūs uzceps.”

„Viktra ir mans draugs,” saku. Un es domāju, ka viņa ir mirusi, bet viņa kaut kā izdzīvojusi pēc māsas šāvieniem. „Es viņu nepametīšu.”

„Mums nav izvēles,” saka Holideja.

„Izvēle ir vienmēr.” Šie vārdi skan nepārliecinoši pat man pašam.

„Paskaties uz sevi, cilvēk! Tu esi kā tukša čaula!”

„Atšujies no viņa, Holi!” iejaucas Trigs.

„Tā zelta kuce nav viena no mums! Es viņas dēļ neiešu nāvē.”

Taču Viktra būtu mirusi par mani. Tumsā es par viņu domāju. Bērnišķo prieku viņas acīs, kad Šakāļa studijā uzdāvināju pudelīti ar lietus smaržu. „Es nezināju, Dcrov, es nezināju,” bija viņas pēdējie vārdi man pēc tam, kad Roks mūs nodeva. Nāve visapkārt, viņas mugurā lodes, un viss, ko viņa gribēja, bija, lai beigās neturu uz viņu ļaunu prātu.

„Es savu draugu te neatstāšu,” atkārtoju to kā dogmu.

„Es iešu tev līdzi,” noskalda Trigs. „Kā teiksi, Pļāvēj. Vari uz mani paļauties.”

„Trig,” čukst Holideja. „Arējs teica—”

„ Arējs nav mainījis notikumu gaitu.” Trigs pamet zodu manā virzienā. „Viņš to var. Mēs ejam tur, kur ies viņš.”

„Un ja nu mēs zaudējam savu izdevību?”

„Tad radīsim jaunu. Sprāgstvielu mums pietiek.”

Holidejas skatiens aizmiglojas, platais žoklis saspringst. Es šo skatienu pazīstu. Viņas acīs brālis nav tas pats vīrs, kas manās. Viņš nav nekāds dzinējs, nav nekāds slepkava. Holidcjai Trigs ir zēns, ar kuru viņa kopā uzauga.

„Nu labi. Es piedalos,” viņa negribīgi piekrīt.

„Un kā ar iezīmēto?” jautā Trigs.

„Viņš ievadīs kodu un dzīvos,” saku. „Ja mēģina kaut ko citu, nošauj

viņu.”

Izkāpjam no lifta deviņpadsmitajā līmenī. Man pār galvu atkal maiss, un Holideja mani ved, kamēr Vikss iet pa priekšu, it kā vestu mūs uz kameru; Trigs ar savu ieroci seko viņam cieši pa pēdām. Gaiteņos valda klusums. Atbalsojas mūsu soļi. Neredzu tālāk par maisa malu.

„Šeit,” saka Vikss, kad esam sasnieguši durvis.

„Ievadi kodu, diršļak!” pavēl Holideja.

Viņš tā arī dara, un durvis šņākdamas atveras. Mums visapkārt auro troksnis. No skaļruņiem plūst šausmīga šņākoņa. Kamerā ir stindzinoši auksts, viss nokrāsots balts. Pie griestiem mirdz tik spoža gaisma, ka nespēju uz to tieši paskatīties. Kameras novārgusī iemītniece guļ stūrī, kājas pievilkusi pie vēdera embrija pozā, muguru pagriezusi pret ieeju. To izraibina vecas apdegumu rētas un švīkainas pātagu pēdas no pēršanām. Viss, kas pasargā sievieti no kvēlošās gaismas, ir balti blondu matu jūklis pār acīm. Es viņu neatpazītu, ja neredzētu abas ložu atstātās rētas mugurā starp lāpstiņām.

„Viktra!” cenšos pārkliegt troksni. Viņa mani nedzird. „Viktra!” Kliedzu atkal, kad troksnis apklust un to nomaina skaļu sirdspukstu ieraksts. Viņi Viktru spīdzina ar skaņu un gaismu. Sajūtām. Pilnīgs pretstats tam, kas tika nodarīts man. Tagad mani sadzirdējusi, viņa strauji pagriež galvu manā virzienā. Zeltainās acis mežonīgi glūn caur juceklīgajām matu šķipsnām. Pat nezinu, vai viņa mani pazīst. Lepnums, ar kādu viņa kādreiz izturējās pret savu kailumu, nu ir zudis. Viņa piesedz sevi, ievainojama. Pārbiedēta.

„Piecel viņu kājās!” nogrūdusi Viksu zemē uz vēdera, saka Holideja. „Mums jāiet.”

„Viņa ir paralizēta...” bilst Trigs. „Vai ne?”

„Sūdu būšana. Tad mēs viņu nesīsim.”

Trigs strauji tuvojas Viktrai. Iespiežu plaukstu viņam krūtīs, apturēdams viņu. Pat šādā stāvoklī Viktra varētu noraut viņam rokas. Zinādams šausmas, ko jutu, kad tiku izvilkts no sava cauruma, lēni tuvojos viņai. Manas paša bailes atkāpjas prāta dziļumos, un tās nomaina dusmas par to, ko miesīga māsa viņai nodarījusi. Par to, ka zinu — tā ir mana vaina.

„Viktra, tas esmu es, Derovs.” Viņa neizrāda, ka būtu mani dzirdējusi. Notupstas viņai līdzās. „Mēs dabūsim tevi no šejienes prom. Vai drīkstam tevi pacel—”

Viņa metas man virsū. Metas, atspērusies ar rokām. „Noņem savu seju!" viņa kliedz. „Noņem savu seju!" Viktra noraustās, jo Holideja piesteidzas un raida muguras lejasdaļā dullinātāja triecienu. Ar elektrību nepietiek.

„Pieliecies!” Holideja iesaucas. Viktra iesit viņai tieši rūdītās plastmasas krūšu bruņu centrā, likdama pelēkajai ietriekties sienā vairākus metrus aiz mums. Ar savu universālo karabīni Trigs iešauj viņai augšstilbā divas sedatīva šautriņas. Tās Viktru ātri nomierina. Tomēr viņa joprojām elso uz grīdas un lūkojas manī ar pievērtām acīm, līdz nokrīt bez samaņas.

„Holidej...” iesāku.

„Es jūtos brīnišķīgi.” Holideja nostenas un pieceļas. Krūšu bruņu centrā vīd dūres izmēra iedobums. „Šīs bruņas paredzētas elektromagnētisko kārtu aizturēšanai.”

„Julii gēni,” murmina Trigs. „Labi, ka viņai bijusi mazkaloriju diēta.” Viņš uzceļ Viktru plecos un seko Holidejai gaitenī, kamēr tā aizkaitināti sauc, lai sekoju. Vikss paliek kamerā guļus uz vēdera. Dzīvs, kā biju solījis.

„Mēs jūs atradīsim,” viņš saka, piecēlies sēdus, kad eju aizvērt durvis. „Tu zini, ka tā būs. Pasaki mazajam Sevro, ka mēs jau nākam. Viens Barka beigts. Vēl viens atlicis.”

„Ko tu teici?” noprasu.

Pēkšņi atgriežos kamerā, un viņa acīs iekvēlojas bailes. Tās pašas bailes, ko pirms daudziem gadiem noteikti juta Lea, kad slēpos tumsā, kamēr Antonija un Vikss viņu spīdzināja, lai izvilinātu mani laukā. Viņš smējās, kamēr meitenes asinis sūcās sūnās. Un arī tad, kad mani draugi mira tai dārzā. Viņš gribētu, lai apžēlojos un viņš vēlāk atkal varētu kādu nogalēt. Ļaunums barojas no žēlastības.

Mana slāte pārvēršas sirpjAsmcnī.

„Lūdzu!” nu jau viņš lūdzas, plānajām lūpām drebot tā, ka arī es redzu viņā mazu zēnu, kurš saprot, ka nu ir pieļāvis kļūdu. Kaut kur kāds joprojām viņu mīl. Atminas viņu kā nebēdnīgu bērnu vai šūpulī aizmigušu mazuli. Kaut viņš būtu palicis tas bērns! Kaut mēs visi būtu tādi. „Apžēlojies! Derov, tu neesi slepkava. Tu neesi Tits.”

Sirdspuksti, kas dun telpā, kļūst arvien dobjāki. Baltā gaisma izceļ viņa siluetu.

Viņš grib apžēlošanu.

Mana žēlastība pazuda tumsā.

Varoņiem sarkano dziesmās piemīt gods un spēja apžēloties. Lai neaptraipītu sevi ar grēku, viņi ļauj cilvēkiem dzīvot, tāpat kā es ļāvu dzīvot Šakālim. Lai ļauns paliek ļaundaris. Lai viņš valkā melnu un mēģina ietriekt man dunci mugurā, ko esmu pagriezis, lai varu mesties apkārt un nogalināt viņu, paveicot uzdevumu bez vainas apziņas. Tomēr šī nav nekāda dziesma. Šis ir karš.

„Derov..

„Man vajag, lai tu nodod ziņu Šakālim.”

Es pāršķeļu Viksa rīkli. Un, kad viņš sašļūk un dzīvība no viņa pulsē uz grīdas, es zinu, ka viņš baidās, jo otrā pusē viņu nekas negaida. Viņš gārdz. Vaid, pirms mirst. Un es nejūtu neko.

Pārkliegdamas telpas sirdspukstus, sāk gaudot trauksmes sirēnas.