Rīta zvaigzne

52. ZOBI

Piebiedrojos Sevro, Mustangai un Viktrai izolatora novērošanas telpā. Divi tehniķi, atgāzušies ergonomiskos krēslos, vēro vairākas ap viņiem vienlaicīgi riņķojošas hologrammas. „Vai viņas jau kaut ko teica?” jautāju.

„Vēl ne,” atbild Viktra. „Bet zupa ir apmaisīta, un es uzgriezu lielāku uguni."

Sevro vēro Dadzi holoDisplejā. „Vai tu gribēji ar Dadzi parunāt?” jautāju.

„Ar ko?” viņš jautā, savilcis uzacis. „Pirmo reizi par tādu dzirdu.” Ievēroju, ka, atkal redzot Dadzi, Sevro jūtas sāpināts. Jo vairāk tāpēc, ka liek sev būt stipram, tomēr šī nodevība, ko izdarījusi viena no viņa gaudo-nēm, ievaino viņu līdz sirds dziļumiem. Tik un tā Sevro izliekas. Neesmu drošs, vai tas ir Viktras, manis vai viņa paša dēļ. Droši vien visu triju labad.

Pēc dažām minūtēm Dadzis un Antonija mirkst sviedros. Lai padarītu viņas aizkaitināmākas, pēc mana ieteikuma esam paaugstinājuši kameru temperatūru līdz četrdesmit grādiem pēc Celsija. Par iedaļu augstāk uzrauta arī gravitācija. Tik tikko jūtami. Tiktāl Dadzis tikai raud, bet Antonija tausta nobrāzumu uz vaiga, lai saprastu, vai sejai nodarīts paliekošs kaitējums. „Tev jāizdomā kāds plāns,” viņa laiski novelk.

„Kāds plāns?” Dadzis jautā no savas kameras tālākā stūra. „Viņi mūs nogalinās pat tad, ja sniegsim informāciju.”

„Tu, sīkā, pinkšķošā govs. Zodu augšā! Tu apkauno savu rētu. Esi no Marsa nama, vai ne?”

„Viņas zina, ka noklausāmies,” bilst Sevro. „Vismaz Antonija zina.” „Dažkārt tam nav nozīmes,” atbild Mustanga. „Ārkārtīgi inteliģenti ieslodzītie dažkārt spēlē spēles ar saviem sagūstītājiem. Tieši pašpārliecinātība var padarīt viņus ļoti uzņēmīgus pret psiholoģisku manipulāciju, jo viņi domā, ka joprojām kontrolē situāciju.”

„Tu to zini no savas plašās spīdzināšanas upura pieredzes?” prasa Viktra. „Pastāsti vairāk!”

„Klusu!” es saku, palielinādams hologrammas skaļumu.

„Es viņiem visu izstāstīšu,” Dadzis saka Antonijai. „Man par to tagad nospļauties.”

„Visu?” Antonija pārjautā. „Tu nezini visu.”

„Es zinu pietiekami.”

„Es zinu vairāk,” saka Antonija.

„Kurš gan tev ticēs?” Dadzis aizsvilstas. „Psihopāte, mātes slepkava! Ja tu maz zinātu, ko cilvēki patiesībā par tevi domā...”

„Ak, dārgumiņ, tu taču nevari būt tik stulba.” Antonija līdzjūtīgi nopūšas. „Bet tu esi. Skumji skatīties uz to.”

„Ko tu ar to gribi teikt?”

„Pakustini smadzenes, tu, mazā vientiese. Vienkārši pamēģini, es tevi lūdzu.”

„Pajāt tevi, kuce!”

„Piedod, Dadzīt,” izliekdama muguru pret restēm, saka Antonija. „Pie vainas karstums.”

„Vai sifilisa drudzis,” murmina Dadzis, kura nu jau soļo pa kameru, apķērusi sevi ar rokām.

„Cik... primitīvi. Tur tiešām pie vainas audzināšana.”

Apsveru iespēju izvest Dadzi laukā un iegūt informāciju, ko viņa vēlas atklāt. „Tā var būt viltība,” saka Mustanga. „Kaut kas, ko Antonija izplānojusi gadījumam, ja viņas tiek sagūstītas. Vai varbūt mana brāļa spēle. Sēt dezinformāciju būtu īsti viņa garā. It sevišķi, ja viņas vienkārši ļāva sevi notvert.”

„Ļāva notvert?” iebilst Viktra. „Šī kuģa morgos ir vairāk nekā piecdesmit mirušu zeltu, kas šim apgalvojumam nepiekristu.”

„Viņai taisnība,” saka Sevro. „Lai izspēlē. Varbūt Antonija būs atklātāka, kad ievilksim viņu atsevišķā istabā.”

Antonija aizver acis un atbalsta galvu pret restēm, zinādama, ka Dadzis jautās, ko viņa gribējusi pateikt, likdama viņai kustināt smadzenes. Un skaidrs, ka Dadzis to pajautā. „Ko tu domāji, kad teici, ka no manis nebūs jēgas, ja viņiem visu izstāstīšu?”

Antonija pār plecu paraugās uz viņu caur restēm. „Dārgumiņ. Tu patiešām neesi šo lietu pārdomājusi. Es esmu mirusi. Tu pati tā teici. Es varu mēģināt to noliegt, bet... mana māsa liek man izskatīties pēc ciema ļaundares. Es iešāvu viņai mugurā un gandrīz gadu spēlēju uz viņas muguras skābes pilināšanu. Viņa nomizos mani kā sīpolu.”

„Derovs neļaus viņai to darīt.”

„Viņš ir sarkanais. Viņam mēs esam tikai kronēti sātani.”

„Viņš to nedarītu.”

„Es pazīstu kādu goblinu, kurš izdarītu.”

„Viņa vārds ir Sevro.”

„Ak tā?” Antonijai ir pilnīgi vienalga. „Tik un tā esmu beigta. Tev varbūt ir izredzes. Tomēr, lai iegūtu informāciju, dzīva viņiem vajadzīga tikai viena no mums. Tev jāuzdod sev jautājums, vai viņi paturēs tevi dzīvu, ja viņiem visu izstāstīsi. Tev vajadzīga stratēģija. Kaut kas jānoklusē. Lai pamazām izpirktu savu dzīvību.”

Dadzis pieiet pie restēm, kas šķir abas sievietes. „Tu mani nepie-muļķosi.” Viņas balsī atskan drosme. „Bet vai zini ko? Ar tevi ir cauri. Derovs uzvarēs, un varbūt tā ir labāk. Un vai zini ko? Es viņam palīdzēšu." Novērsusies no Antonijas, viņa paskatās uz novērošanas kameru savas kameras stūrī. „Derov, es tev izstāstīšu, ko viņš plāno. Ļauj man...” „Dabū viņu laukā,” saka Mustanga. „Tūlīt pat dabū viņu laukā!" „Nē...” ieraudzījusi to pašu ko Mustanga, izdveš Viktra. Abi ar Sevro apjukuši paraugāmies uz sievietēm, bet Viktra jau ir pusceļā uz durvīm. „Atveriet 31. kameru!” viņa sauc tehniķiem un nozūd gaitenī. Aptvēruši, kas notiek, abi ar Sevro steidzamies viņai pakaļ, nogāzdami

no kājām kādu zaļo, kurš regulē vienu no holoEkrāniem. Mustanga seko. Ieskrienam gaitenī un steidzamies uz izolatora sardzes durvīm. Viktra pa tām dauzās un kliedz, lai viņu ielaiž. Durvis iedūcās, un viņai cieši pa pēdām traucamies caur tām, garām apjukušajiem sargiem, kuri vāc savu aprīkojumu, un taisnā ceļā uz ieslodzījuma kameru bloku.

Ieslodzītie klaigā. Bet pat cauri šim troksnim miklo tvop, tvop, tvop es dzirdu, pirms tiekam līdz Antonijas kamerai un redzam, kā viņa noliekusies pār Dadzi. Viņas rokas izbāztas cauri restēm, kas šķir abas kameras, un klātas ar asinīm. Pirksti sagrābuši Dadža cirtainos matus. Sadragātās gaudones galvaskausa atliekas ieliekušās ap resti, jo Antonija rauj Dadža galvu, atsitot to pret restēm vēl pēdējo reizi. Viktra atgrūž vaļā magnetizētās kameras durvis.

Šausmu darbu paveikusi, Antonija pieceļas un nevainīgi paceļ gaisā asiņainās rokas, veltīdama vecākajai māsai mazu smīniņu. „Uzmanīgi,” viņa ņirgājas. „Uzmanīgi, Vikij. Es tev esmu vajadzīga. Esmu palikusi vienīgā ar vērtīgu informāciju. Ja vien negribi ielēkt Šakālim rīklē, tu...”

Viktra sašķaida Antonijas seju. No desmit metru attāluma dzirdu smalko krakšķi, ar kādu lūst kauls. Antonija raujas prom, mēģinādama izbēgt. Viktra piespiež viņu pie sienas un sit. Mehāniski un rēgainā klusumā. Elkonis atvēzējas, inerci saņemot no kājām, gluži kā mums mācīts. Antonijas pirksti iekrampējas Viktras muskuļotajās rokās, bet atslābst, kad skaņa kļūst mitra un mīksta. Viktra neapstājas. Un es viņu neapturu, jo ienīstu Antoniju, un tā mazā, tumšā būtne manī vēlas, lai viņa ciestu sāpes.

Man garām pagrūžas Sevro un metas Viktrai virsū, sagrābdams labo roku un aizspiezdams kaklu ar kreiso. Viņš sievieti paklupina un atmuguriski nogāž uz grīdas, aptvēris viņas vidukli ar kājām un neļaudams kustēties. Palaista vaļā, Antonija gar sienu slīd sānis. Mustanga metas uz priekšu, lai noķertu viņu, neļaujot pārsist galvu uz metinātā gultas rāmja asā stūra. Nometos ceļos un caur restēm pataustu Dadža pulsu, lai gan nesaprotu, kādēļ vispār pūlēties. Viņas galva ir ielauzta. Blenžu uz to. Brīnos, kāpēc šis skats mani nešausmina.

Kaut kas manī ir miris. Bet kad tas nomira? Kāpēc es nepamanīju?

Mustanga pavēl izsaukt dzelteno. Sargi izpilda pavēli.

Sapurinos.

Sevro atlaiž Viktru. Viņa klepo pēc žņaugšanas un dusmīgi atgrūž viņu. Mustanga noliecas pie Antonijas, kura nu šņāc caur sadragāto degunu. Seja ir iznīcināta. Sadauzītajās lupās sadūrušies zobu gabali. Ja nebūtu matu un zīmju, nevarētu pateikt, ka viņa ir zelts. Viktra iziet no telpas, uz viņu nepaskatījusies, izgrūžas cauri pelēko sargu bariņam tik spēcīgi, ka divi no tiem pakrīt.

„Viktra...” saucu viņai nopakaļ, it kā būtu vēl kas piebilstams.

Viņa pagriežas un palūkojas manī ar sasārtušām acīm nevis aiz niknuma, bet gan neaptveramās skumjās. Dūres jēlas. „Es mēdzu pīt viņas matus,” viņa izspiež. „Es nezinu, kāpēc viņa ir tāda. Kāpēc es esmu.” Puse no kāda viņas māsas nolauztā zoba iedūrusies miesā starp vidējo pirkstu un zeltnesi. Viņa izvelk zobu no dūres un paceļ to pret gaismu kā bērns, kurš atradis jūrmalā viļņu noapaļotu stikliņu, bet tad, šausmās nodrebējusi, ļauj tam nograbēt uz tērauda grīdas. Viņa man garām palūkojas uz Sevro. „Es taču tev teicu.”

Kamēr ārsti vēlāk parūpējas par Antoniju, Arēja dēli pārmeklē Dadža personīgās mantas viņas kajītē uz dedzesKuģa Taifūns. Zem dubulta dibena kādā skapī viņi atrod smirdošo, nodīrāto vilkādu. Kad Drātģīmis to aiznes Sevro, gaudoņu vadonis gandrīz sāk raudāt.

„Dadzis viņu nocēla,” Klauns saka, kad atlikušie sākotnējie gau-doņi pārcilā istabas saturu. Lai viņiem netraucētu, Mustanga vēro, nostājusies pie sienas. Ar mums kopā ir Olis, Drātģīmis un Sevro. „Kad Šakālis Institūtā piesita Antoniju pie krusta, Dadzis viņu nocēla.”

„Biju to aizmirsis,” saku, pārmeklēdams viņas rakstāmgaldu.

Sevro nošņaukājas. „Kas par pasauli.”

„Vai atceries, kā liki Dadzim cīnīties ar Leu, kad viņa nevarēja nodīrāt aitu? Mēģināji padarīt viņu skarbāku,” klusi iesmejoties, saka Olis. Iesmejas arī Sevro.

„Ko tu smejies?” prasa Klauns. „Tu tobrīd vēl biji prom, lasīji sēnes un gaudoji pret mēnesi.”

„Es vēroju,” saka Sevro. „Es vienmēr vēroju.”

„Tas ir ērmoti, boss,” jokodams saka Drātģīmis. „Ko tu darīji, kamēr skatījies?”

„Skaidrs, ka krūmos sita dūrē,” saku.

Sevro noņurd. „Tikai tad, kad visi bija aizmiguši.”

„Fui!” Olis sarauc degunu un iebāž gaudoņa apmetni savā somā. „Gaudo aizsaulē, mazo Dadzīt.” Mīļums viņas skatienā ir gandrīz neizturams. Tajā nav pārmetumu. Nav dusmu. Tikai drauga zaudējums. Tas man atgādina, cik ļoti es šos cilvēkus mīlu. Klauns un Olis aiziet roku rokā, bet Drātģīmis viņus par to ķircina. Pasmaidu par viņiem, un mēs ar Sevro paliekam iepakaļ. Mustanga joprojām nav izkustējusies no savas vietas pie sienas.

„Ko Viktra domāja, kad sacīja — es taču tev teicu?” jautāju viņam.

Sevro pamet skatu uz Mustangu. „Ai, tam vairs nav nozīmes.” Viņš izturas tā, it kā grasītos iet prom, tomēr vilcinās. „Viņa visu atsauca.”

„Visu?” pārjautāju.

„Mūs."

„Ak tā.”

„Žēl to dzirdēt, Sevro,” saka Mustanga. „Viņai šobrīd daudz pārdzīvojumu.”

„Njā.” Sevro atspiežas pret sienu. „Njā. Tā droši vien ir mana vaina. Pateicu viņai...” Viņš saviebjas. „Pirms kaujas pateicu viņai, ka... mīlu viņu. Vai zināt, ko viņa atbildēja?”

„Paldies?” min Mustanga.

Viņš saraujas. „Nē. Viņa tikai teica, ka es esmu idiots. Varbūt viņai taisnība. Varbūt es pārāk daudz sadomājos. Sapriecājos, vai saprotat?” Viņš domīgi lūkojas grīdā. Mustanga man pamāj, lai saku kaut ko.

„Sevro, tu esi visāds. Tu smirdi. Tu esi mazs. Tev ir apšaubāma tetovējumu gaume. Pornogrāfija, kas tev patīk ir... ē, ekscentriska. Un tev ir ļoti savādi kāju nagi.”

Viņš pagriežas, lai palūkotos uz mani. „Savādi?”

„Tie ir ļoti gari, vecīt. Tādi... tev vajadzētu tos apgriezt.”

„Nēa. Tie labi noder, lai kaut kur pieķertos.”

Samiedzu acis, nebūdams drošs, vai viņš joko, un turpinu, cik labi spēju. „Es tikai saku, ka tu esi visāds, puis’. Bet idiots gan tu neesi.”

Viņš neliek manīt, ka būtu mani dzirdējis. „Viktra domā, ka viņas dzīslās rit inde. Par to viņa runāja izolatorā. Teica, ka visu tikai sabojās. Tāpēc labāk nemaz neturpināt.”

„Viņa vienkārši ir nobijusies,” saka Mustanga. „It sevišķi pēc tā, kas tikko notika.”

„Tu gribi teikt, pēc tā, kas notiek...” Viņš apsēžas pie sienas un atbalsta galvu pret to. „Sāk likties, ka tas ir pareģojums. Nāve nes nāvi, kas nes nāvi...”

„Pie Jupitera mēs uzvarējām...” es saku.

„Varam uzvarēt visās kaujās, bet tik un tā zaudēt karā,” nomurmina Sevro. „Šakālim kaut kas ir aiz ādas, un Oktāvija ir tikai ievainota. Sceptera armāda ir lielāka nekā Zobena armāda, un viņi pieaicinās flotes no Venēras un Merkura. Mēs būsim trīskāršā mazākumā. Cilvēki mirs. Droši vien vairums cilvēku, kurus pazīstam.”

Mustanga pasmaida. „Ja vien nemainīsim paradigmu.”