Rīta zvaigzne

13. GAUDOŅI

„Tikt turētiem neziņā ir nolādēti kaitinoši,” murmina Viktra, palīdzēdama man salikt svarus uz spiešanas sola. Skaņa atbalsojas akmens treniņu zālē. Te viss ir kā kaili kauli. Metāla svari. Gumijas riepas. Virves. IJn manu sviedru mēneši.

„Vai tad viņi nezina, kas tu esi?” piecēlies sēdus, jautāju.

„Ai, aizveries. Vai tad gaudoņus nedibināji tu? Vai tev nav nekādas teikšanas par to, kā viņiem pret mums izturēties?” Viņa nostumj mani nost no sola, lai ieņemtu manu vietu, guļus atbalsta muguru pret polsterēto virsmu un ceļ rokas uz augšu, lai satvertu svaru stieni. Noņemu pāris svaru disku. Tad viņa nikni palūkojas uz mani, uzlieku tos atpakaļ, kamēr Viktra pielāgo satvērienu.

„Tehniski — nē,” atbildu.

„Ak tā. Bet nopietni, kas meitenei jādara, lai iegūtu vilkādu?” Vik-tras spēcīgās rokas paceļ svaru stieni no statīva un cilā to, kamēr viņa runā. Vairāk nekā trīssimt kilogramu. „Pirms divām misijām iešāvu galvā legātam. Legātam! Esmu tos tavus gaudoņus redzējusi. Ja neskaita... Ragnāru, viņi ir sīciņi. Ja viņi grib... stāties pretī Adrija kaulu medniekiem vai Valdnieces... prētoriešiem, viņiem vajag... vairāk smagsvaru.” Griezdama zobus, viņa pabeidz spiest pēdējo reizi, bez manas palīdzības novieto stieni uz statīva un pieceļas, lai norādītu uz sevi spoguli. Viņas augums ir spēcīgs, formas lakoniskas. Platie pleci šūpojas augstprātīgā

gaitā. „Lai kā uz mani skatītos, esmu fiziski nevainojams eksemplārs. Tas, ka viņš mani neizmanto, liek apšaubīt Sevro saprātu.”

Nogrozu acis. „Viņš droši vien raizējas par tavu zemo pašvērtējumu.” Viktra met man ar dvieli. „Tu esi tikpat kaitinošs kā viņš. Zvēru pie Jupitera, ja viņš vēlreiz kaut ko teiks par maniem „jauniņās trūkumiem”, es nogriezīšu viņam galvu ar nolāpītu karoti.” Mirkli viņu vēroju un cenšos nesmieties. „Kas ir? Tev ari sakrājies kas sakāms?”

„Nepavisam, mana labā kundze,” saku, aizstāvēdamies pacēlis rokas. Viņas skatiens instinktīvi pakavējas pie tām. „Tālāk pietupienus?” Kopš Mikijs mūs izgreba, pussagruvusī treniņu zāle kļuvusi par mūsu otrajām mājām. Viņa aizgādībā pavadījām vairākas nedēļas, kuru laikā Viktras nervi atcerējās, kā staigāt, un abi ārstes Virānijas uzraudzībā mēģinājām pieņemties svarā. Zāles stūrī mūs vēro bariņš sarkano un kāds zaļais. Iespēja skatīt divus ķīmiski un ģenētiski uzlabotus iezīmētos tiem nav apnikusi pat pēc diviem mēnešiem.

Pirms pāris nedēļām mūs apkaunot ienāca Ragnārs. Milzis pat nebilda ne vārda. Vienkārši salika diskus uz stieņa, līdz vairs nebija vietas, pacēla to visu no grīdas līdz pleciem un tad ar žestu aicināja mūs atkārtot. Viktra pat nespēja pacelt stieni no zemes. Es tiku līdz ceļiem. Pēc tam bijām spiesti klausīties simtā idiotu, kas vazājās viņam pakaļ un veselu stundu skandēja viņa vārdu. Vēlāk atklājās, ka tēvocis Nerols organizē totalizatoru par to, cik lielu svaru Ragnārs spēs pacelt, pārspējot mani. Pat mans paša tēvocis lika likmes pret mani. Tomēr pat tad, ja citi tā nedomā, tā ir laba zīme. Zelts nespēj uzvarēt visā.

Kontroli pār savu ķermeni kopā ar Viktru atguvām, pateicoties Mikija un ārstes Virānijas palīdzībai. Tomēr, atgūstot kaujas iemaņas, pagāja tikpat daudz laika. Sākām ar maziem solīšiem. Mūsu abu pirmā misija bija sagādes reids kopā ar Holideju un duci miesassargu; tā notika nevis iegūstamo labumu, bet gan manis dēļ. Nedarījām to kopā ar gaudoņiem. „Tev jāuzkalpojas līdz A vienībai, Pļāv’. Jāpārliecinās, ka vari turēt līdzi,” pliķēdams man pa vaigu, skaidroja Sevro. „Un ļulii ir sevi jāpierāda.” Kad viņš mēģināja noglaudīt Viktru, viņa iesita viņam pa roku.

Pēc desmit sagādes reidiem, divām sabotāžas misijām un trim politiskajām slepkavībām Sevro beidzot bija pārliecināts, ka Holideja, Vik-tra un es esam gatavi līdzdarboties B vienībā — zemesčūskās, ko vada mans tēvocis Nerols, kurš šejienes sarkanajiem kļuvis par tādu kā pielūgsmes objektu. Ragnārs ir dieva līdzinieks. Taču mans tēvocis ir vienkārši raupjš, vecs vīrs, kurš pārāk daudz dzer un smēķē, turklāt ir reti prasmīgs karotājs. Viņa zemesčūskās ir raiba skarbo zēnu kompānija, kuras specialitāte ir sabotāžas un zādzības; apmēram pusi veido izbijuši ellesnirēji, bet pārējo — dažādu citu noderīgu zemKrāsu piejaukums. Kopā ar viņiem esam sekmīgi veikuši trīs uzdevumus, iznīcinājuši kādas kazarmas un vairākus Leģiona sakaru punktus, tomēr mani nepamet sajūta, ka esam kā čūska, kas ēd pati savu asti. Sabiedrības plašsaziņas līdzekļi sagroza katru uzbrukumu. Šķiet, ka katrs niecīgākais kaitējums, ko nodarām, saved raktuvēs un Marsa mazākajās pilsētās arvien vairāk leģionu no Agejas.

Jūtos kā medījums.

Vēl ļaunāk ir tas, ka jūtos kā terorists. Šādi esmu juties tikai vienu reizi, un tas bija toreiz, kad ar kaklā iekārtu spridzekli iesoļoju noslēguma viesībās uz Lunas.

Dejotājs un Teodora ir spieduši Sevro pieaicināt vairāk sabiedroto. Mēģināt pārmest tiltus pār plaisām, kas šķir Arēja dēlus no citām dumpinieku vienībām. Sevro ir negribīgi piekritis. Tādēļ šonedēļ zemesčūs-kas un es no tuneļiem devāmies uz Arabia Terra ziemeļu kontinentu, kur Sarkanais leģions bija izveidojis cietoksni Ismēnijas ostas pilsētā. Dejotājs cerēja, ka es spēšu viņus pierunāt tā, kā Sevro nebija spējis — varbūt mazināt Harmonijas ietekmi uz viņiem. Tomēr sabiedroto vietā atradām masu kapu. No orbītas apšaudītas pelēkas pilsētas drupas. Joprojām acu priekšā rēgojas blāvo, uzblīdušo ķermeņu masa, kas puva krastmalā. Mielodamies ar miroņiem, pār līķiem lodāja krabji, un pret zvaigznēm griezdamās cēlās vientulīga dūmu strēle — vecā, mēmā kara atbalss.

Mani šis skats vajā joprojām, bet šķiet, ka Viktra, neatlaidīgi trenēdamās, to aizmirsusi. Viņa iegrūdusi to plašajā krātuvē kaut kur sava prāta nostūrī, kur tiek salocīts un noglabāts viss ļaunums, ko viņa redzējusi, un visas sāpes, ko jutusi. Kaut es būtu līdzīgs viņai! Kaut justu mazāk un

baidītos mazāk! Tomēr, atceroties to dūmu stabu, spēju domāt tikai par to, ka tas ir kaut kā ļaunāka priekšvēstnesis. It kā Visums sniegtu iespēju ielūkoties drūmajā nākotnē, kurai mēs tā steidzamies pretī.

Ir vēla nakts, kad esam beiguši trenēties, spoguļi aizsvīduši no kon-densāta. Mazgājamies dušās un sarunājamies caur plastikāta norobežojumiem. „Uztver to kā labu zīmi,” saku. „Viņa vismaz ar tevi runā.”

„Nē. Tava māte mani neieredz. Viņa mani neieredzēs vienmēr. Es sasodīti nevaru to mainīt.”

„Nu, tu varētu mēģināt būt pieklājīgāka.”

„Es esmu ļoti pieklājīga!” Viktra uzbrūkoši paziņo, nogriež ūdeni un iziet no dušas kabīnes. Gaidīdams, ka viņa teiks vēl kaut ko, aizvērtām acīm pabeidzu putot matus. Viktra klusē, tāpēc izskaloju šampūnu un iznāku no dušas. Jūtu, ka kaut kas nav kārtībā, pirms ieraugu Viktru kailu uz grīdas, viņai aiz muguras kopā sasietas rokas un kājas. Pār galvu pārvilkts audekla maiss. Man aiz muguras kaut kas sakustas. Apsviežos riņķī tieši laikā, lai ieraudzītu cauri tvaikiem tuvojamies pusduci rēgSegu. Tad kāds ar pārcil-vēcīgu spēku metas man virsū no mugurpuses un apķer manas rokas, piespiezdams tās man pie sāniem. Uz kakla jūtu uzbrucēja elpu. Caur mani atbalsojas šausmas. Šakālis ir mūs atradis! Viņš ir te ielavījies! Kā? „Zelti!” kliedzu. „Zelti!” Esmu slapjš no dušas. Grīda ir slidena. Izmantoju to savā labā, locīdamies uzbrucēja tvērienā kā zutis un triekdams elkoni viņam sejā. Viņš iestenas. Lokos atkal, paslīd kājas. Krītu. Atsitu celi pret betona grīdu. Pietraušos kājās. Jūtu, kā no kreisās puses piesteidzas divi uzbrucēji. RēgSegu slēpti. Pieliecos zem viena no viņiem un trāpu ar plecu tā ceļgalos. Viņš pārkrīt man pāri un iegāžas plastikāta sienās, kas nodala dušas kabīnes man aiz muguras. Nobloķējis sitienu, sagrābju otru aiz rīkles un grūžu pret griestiem. No sāna man uzskrien virsū vēl viens; viņš ar rokām tver pēc manas kājas, cerēdams saļodzīt manu līdzsvaru. Izmantoju to, palēkdamies gaisā un izliekdams ķermeni kravates paņēmienā, kas pārnes viņa smaguma centru un liek mums abiem piezemēties uz grīdas — viņa galva iespiesta tvērienā starp maniem augšstilbiem. Atliek tikai pagriezties, un viņa kakls lūzīs. Tomēr vēl divi roku pāri dauza man pa seju, vēl citi satvēruši kājas. Tvaikos ņirb rēgScgi. Kliedzu, svaidos un spļaudos, bet viņu ir pārāk daudz, viņi ir

pārāk nežēlīgi, tie sit pa cīpslām ceļu iekšpusē, lai nevaru spert, un pa nerviem plecos, lai rokas šķistu smagas kā svins. Tad pār manu galvu tiek pārvilkts maiss, bet rokas tiek sasietas aiz muguras. Esmu šausmu pārņemts un elsojošs, guļu uz grīdas, nespēdams pakustēties.

„Pieceliet viņus uz ceļiem,” norūc elektroniska balss. „Uz viņu nolāpītajiem ceļiem!” Nolāpītajiem? Velns parāvis! Sapratis, kas viņi ir, ļauju tiem piecelt sevi uz ceļiem. Maiss tiek norauts man no sejas. Gaismas ir izslēgtas. Uz dušas telpas grīdas izlikti vairāki duči sveču, kas telpā met ēnas. Viktra ir pa kreisi no manis un izskatās pārskaitusies. No viņas nu jau līkā deguna plūst asinis. Labajā pusē parādījusies Holideja. Pilnībā apģērbtu, tomēr saietu tāpat kā mūs, divi melnā tērpti stāvi ienes viņu telpā un nospiež uz ceļiem. Pelēkās sejā vīd plats smīns.

Dušas tvaikos ap mums stāv desmit dēmoni ar melni nokrāsotām sejām, kas vīd zem vilkādu atieztajām mutēm; no viņu galvām tās karājas gandrīz līdz ceļiem. Cīnīdamies ar sāpēm no manas izmisīgās pretošanās, divi atbalstījušies pret sienu. Sevro līdzās ar lāčādu plecos slejas Ragnārs. Gaudoņi ir ieradušies pēc jauniesaucamajiem, un viņi izskatās nolāpīti baisi.

„Sveicināti, mazie, neglītie suņabērni,” izslēdzis balss sintezatoru, ierūcas Sevro. Viņš slīd cauri ēnām un nostājas mūsu priekšā. „Esmu ievērojis, ka jūs esat nenormāli viltīgi, mežonīgi un visādi citādi neganti radījumi, apdāvināti meistari slepkavošanas, kautiņu un haosa mākslās. Ja kļūdos, runājiet tagad!”

„Sevro, tu pārbiedēji mūs līdz nāvei!” saka Viktra. „Kas, pie velna, tev kaiš?”

„Neapgāni šo mirkli!” draudīgi uzsauc Ragnārs.

Viktra nospļaujas. „Tu salauzi man degunu!”

„Teorētiski tas biju es,” apstiprina Sevro. Viņš pamet ar zodu kāda slaida, sarkanām zīmēm apveltīta gaudoņa virzienā. „Guļava palīdzēja.”

„Tu, sīkais punduri...”

„Tu mēģināji izlocīties, mīļā,” kaut kur starp gaudoņiem ierunājas Olis. Nevaru pateikt, kura ir viņa. Balss atbalsojas no sienām.

„Un, ja turpināsi runāt, mēs vienkārši aizbāzīsim tev muti un sāksim kutināt,” piedraud Klauns. „Tāpēc... kuššš.” Viktra nošūpo galvu,

tomēr tur muti ciet. Cenšos nesmieties par šī mirkļa svinīgumu. Soļodams šurpu turpu mūsu priekšā, Sevro turpina.

„Jūs tikāt vēroti un nu esat izredzēti. Ja pieņemat aicinājumu piebiedroties mūsu brālībai, jums jāzvēr vienmēr būt uzticīgiem saviem brāļiem un māsām. Nekad nemelot, nekad nenodot vilkādām segtos. Visi jūsu grēki, visas jūsu rētas, visi ienaidnieki tagad pieder mums. Mūsu kopējā nasta. Jūsu mīļotie un ģimenes kļūs par jūsu otrajiem mīļotajiem un otrajām ģimenēm. Mēs esam pirmie. Ja nevarat to apņemties, ja nevarat no sirds uzņemties šīs saistības, tad sakiet nē tagad un varat doties prom.” Viņš pagaida. Ne vārda nesaka pat Viktra.

„Labi! Tagad, kā nolikts mūsu svētajā rakstā...” Viņš paceļ rokā mazu grāmatiņu ar atlocītiem lappušu stūriem un baltu, gaudojoša vilka galvu uz vāka. „... jums jāattīrās no saviem iepriekšējiem zvērestiem un jāpierāda, ka esat mūsu zvērestu cienīgi, pirms tos izrunājat.” Viņš paceļ rokas. „Tāpēc lai sākas šķīstīšana!”

Gaudoņi atgāž galvas un kauc kā jukuši. Tālāk seko kaleidosko-pisku dīvainību jūklis. No kaut kurienes sāk ducināt mūzika. Mēs paliekam uz ceļiem. Rokas sasietas. Piesteidzas gaudoņi. Pie mūsu lūpām tiek piespiesti pudeļu kakli, un mēs aizrijušies dzeram, kamēr pārējie visapkārt skandē kādu savādu melodiju, ko piedauzīgā pašpārliecinātībā vada Sevro; tā atkārtojas vēl un vēl. Ragnārs ierēcas, kad esmu iztukšojis savu pudeli. Gandrīz apvemjos turpat uz vietas. Dedzinādams barības vadu un vēderu, manī svilst alkohols. Aiz muguras klepo Viktra. Holideja tikai malko, līdz ir pabeigusi, un gaudoņi uzgavilē arī viņai. Kavējamies, kamēr tie, ielenkuši Viktru, skandē savu dziesmu, un viņa gluži bez elpas mēģina izdzert visu līdz galam. Alkohols šķīst viņai uz sejas. Viņa klepo.

„Vai tas ir viss, ko spēj, Saules meita?” auro Ragnārs. „Dzer!” Kad Viktra, klepodama un lāstus murminādama, beidzot izdzērusi visu, Ragnārs līksmi ieaurojas. „Nesiet čūskas un prusakus!” viņš sauc.

Kad Olis grīļojoties stiepj spaini, visi skandē kā priesteri. Viņi sastumj mūs ap spaini, un blāvajā gaismā redzu, ka tā dibenā ņudz dzīvība. Ap zemesčūsku lodā resni, spīdīgi prusaki ar spalvainām kājām un

plēvainiem spārniem. Šausmu pārņemts un piedzēries, es atraujos, bet Holideja jau iebāzusi roku spaini, paķērusi čūsku un sit to pret grīdu, līdz tā izlaiž garu.

Viktra vienkārši blenž uz pelēko. „Kas pie...”

„Iztukšo spaini vai dabū kasti!” saka Sevro.

„Ko tas vispār nozīmē?”

„Iztukšo spaini vai dabū kasti! Iztukšo spaini vai dabū kasti!” viņi skandē. Ar zobiem plēsdama tās miesu, Holideja nokož gabalu no beigtās čūskas.

„Jā!” Ragnārs auro. „Viņā mīt gaudoņa dvēsele! Jā!”

Esmu tā piedzēries, ka tik tikko redzu. Iebāžu roku spainī un nodrebu, kad jūtu, kā pār to lodā prusaki. Paķeru vienu no tiem un iemetu mutē. Tas vēl kustas. Piespiežu žokli košļāt. Esmu tuvu asarām. Viktra rīstās jau no šī skata vien. Noriju, satveru viņas plaukstu un ar varu iebāžu to spainī. Viņa pēkšņi sagāžas uz priekšu, bet es esmu pārāk apdullis, lai saprastu, ko tas nozīmē. Viņas vēmekļi šķīst man uz pleca. Sajutis to smaku, nespēju noturēties pats. Holideja turpina košļāt. Ragnārs klaigā uzslavas.

Kad spainis ir iztukšots, esam nožēlojama, vabolēm un iekšām klāta atkritumu čupa. Sevro stāv mūsu priekšā un kaut ko saka. Nebeidz šūpoties no vienas puses uz otru. Varbūt tas esmu es. Vai viņš runā? Kāds no mugurpuses sakrata manu plecu. Vai jau paguvu iemigt? „Šis ir mūsu svētais raksts,” saka mans mazais draugs. „Jūs šo svēto rakstu apgūsiet. Drīz jūs svēto rakstu zināsiet no galvas. Bet šodien jums jāzina tikai gau-doņu pirmais likums.”

„Nekad neklanīties,” saka Ragnārs.

„Nekad neklanīties,” atbalso pārējie, un Klauns iznāk priekšā, nesdams trīs vilkādas. Tāpat kā vilku kažoki Institūtā, šīs kažokādas piemērojas apkārtējai videi un sveču gaismas pielietajā telpā kļuvušas tumšas. Viņš sniedz vienu no tām Viktrai. Tie Viktra atsien, un viņa mēģina piecelties, bet nespēj. Olis sniedz roku, lai palīdzētu viņai piecelties, bet Viktra to ignorē. Mēģina vēlreiz un nokrīt uz ceļa. Tad Sevro nometas uz ceļiem viņai blakus un sniedz roku. Palūkojusies uz to caur sviedriem piemirkušiem

matiem, Viktra sprauslādama iesmejas, jo ir sapratusi, kas par lietu. Viņa satver Sevro plaukstu un tikai ar viņa palīdzību var paiet pietiekami stabili, lai paņemtu savu vilkādu. Sevro paņem to no Klauna un apliek ap viņas kailajiem pleciem. Viņu skatieni brīdi sastopas un pakavējas viens pie otra, tad viņi paiet malā, lai Olis var palīdzēt piecelties Holidejai, kura dodas pēc sava apmetņa. Ragnārs palīdz man un apliek to ap maniem pleciem.

„Brāļi un māsas, laipni lūgti gaudoņos!”

Gaudoņi kopā atgāž galvas un vareni iekaucas. Piebiedrojos viņiem un pārsteigts ievēroju, ka tāpat dara arī Viktra. Nekaunēdamās atmetusi galvu tumsā. Tad pēkšņi spilgti iedegas gaismas. Gaudas apklust, un mēs apjukuši veramies visapkārt. Kopā ar tēvoci Nerolu dušas telpā ienāk Dejotājs.

„Kas, nolāpītā ellē, te notiek?” skatīdamies uz prusakiem, čūskas atliekām un pudelēm, prasa Nerols. Gaudoņi neveikli saskatās.

„Mēs veicam slepenu okultu rituālu,” paziņo Sevro. „Un tu to pārtrauci, padotais.”

„Skaidrs,” viegla riebuma pārņemts, Nerols paloka galvu. „Atvainojos, ser.”

„Viena no mūsu sārtajām Agejā nozagusi kāda kaulu mednieka viedpulkstcni,” neizskatīdamies uzjautrināts, Sevro stāsta Dejotājs. „Mēs uzzinājām, kas viņš ir.”

„Nopietni?” Sevro jautā. „Vai man bija taisnība?”

„Par ko?” piedzēries prasu. „Par ko jūs runājat?”

„Šakāļa klusais partneris,” saka Dejotājs. „Tas ir Dzīvsudrabs. Tev bija taisnība, Sevro. Mūsu aģenti ziņo, ka viņš atrodas savā galvenajā birojā uz Fobosa, tomēr ilgi tur neuzkavēsies. Pēc divām dienām viņš dodas uz Lunu. Tur mēs viņu neaizsniegsim.”

„Tātad sākas operācija Melnais tirgus,” saka Sevro.

„Sākas gan,” vilcinādamies atzīst Dejotājs.

Sevro sit gaisā dūri. „Pie velna, jā! Jūs dzirdējāt, ko viņš teica, gaudoņi! Noberzieties. Atžirgstiet! Paēdiet! Mums jānolaupa Sudrabs un jāsagrauj ekonomika.” Plati smīnēdams, viņš skatās uz mani. ,,Ta būs ellīga dieniņa. Ellīga!”