Rīta zvaigzne

51. PANDORA

Dažas stundas pēc tam, kad Kasijs aizgājis, mani no nemierīga sapņa pamodina Sevro. Viņš zvana uz manu vicdpulksteni ar svarīgu ziņu. Viktra joslā pārtvērusi Antoniju. Viņa prasa papildspēkus, un Sevro jau ir bruņojies un licis Holidejai savākt kaujas grupu.

Kopā ar Mustangu un gaudoņiem lecam pēdējā palikušajā Tele-manu dedzesKuģī — ātrākajā, kas flotē saglabājies. Alkdama cīnīties, Sēfija mēģināja nākt līdzi, bet pat pēc uzvaras pie Jo mana flote balansē uz slātes asmens. Viņas autoritāte nepieciešama, lai noturētu ierindā obsi-diānus. Viņa ir laba samierinātāja un Sevro jaunākā joka galvenā varone: ko tu saki, kad telpā ienāk septiņas ar pusi pēdas gara sieviete ar kara cirvi un uz āķa savērtām mēlēm? Pilnīgi neko!

Es personīgi vairāk uztraucos par to, ka šo savienību kopā satur tikai sauja spēcīgu personību. Ja kādu pazaudēšu, viss var sagrūt.

Lai sasniegtu Viktru, lidojam pilnā ātrumā, nežēlodami kuģus, bet kādu stundu, pirms ierodamies viņas koordinātās sensorus bloķējošu asteroīdu biezoknī, saņemam īsu, kodētu ziņu no Julii.

„Kuce noķerta. Kavakss brīvs. Uzvara mana.”

No slaidā Telemanu dedzesKuģa pārlidojam uz Viktras gaidošo floti. Sevro nervozi plūkā bikšu staru. Viktra guvusi lielu uzvaru. Viņa devās pakaļ Antonijai ar divdesmit iznīcinātājiem. Tagad viņai pieder gandrīz piecdesmit melni kuģi — ātri, viegli manevrējami, dārgi lidaparāti. Tieši tādi varētu būt tirgotāju ģimenes īpašumā. Neviena no masīvajiem briesmoņiem, kādiem priekšroku dod Augusti un Bellonas. Uz visiem melnajiem kuģiem redzama Julii ģimenes raudošā, ar šķēpu caurdurtā saule.

Viktra gaida mūs uz savas mātes vecā flagmaņa Pandora klāja. Viņa lieliski izskatās un lepni nēsā melnu formastērpu ar Julii sauli pie labās krūts, ugunīgi oranžu līniju gar melnajām biksēm un mirdzošām zelta pogām. Viņa atradusi savus vecos auskarus. Ausis rotā nefrīts. Viktra velta mums platu un mīklainu smaidu.

„Laipni lūgti uz Pa?idoras klāja, mani labie ļaudis!”

Viņai blakus stāv jau atkal ievainotais Kavakss, viņa labā roka ieģip-sēta, un sejas labā puse noziesta ar miesas atjaunotāju. Viņu ielenc meitas, kuras steidzās mums pa priekšu, lai viņu atrastu; viņas smejas, kad Kavakss aurodams sveic Mustangu. Viņa cenšas neizplūst emocijās, kad pieskrien pie viņa un apliek rokas milzīgajam vīram ap kaklu. Mustanga viņu noskūpsta uz kailās galvas.

„Mustanga!” viņš priecīgi saka. Kavakss atlaiž viņu un nokar galvu. „Atvainojos. No sirds atvainojos. Nevaru vien beigt nonākt gūstā.”

„Gluži kā princese stikla kalnā,” saka Sevro.

„Izskatās, ka tā,” atbild Kavakss.

„Vienkārši apsoli man, ka šī ir pēdējā reize, Kavaks!” Mustanga lūdz. Viņš apsola. „Un tu atkal esi ievainots!”

„Skramba! Tikai skramba, mana kundze. Vai tad tu nezini, ka manās dzīslās plūst maģija?”

„Mums te kāds ir pēc tevis noilgojies līdz nāvei,” palūkojusies uz rampu, pār plecu saka Mustanga. Viņa iesvilpjas, un Olis kuģa iekšienē palaiž vaļā Sofoklu. Nagi skrapst man aiz muguras, tad zem manis, kad lapsa izskrien cauri Sevro kājām, gandrīz nogāzdama manu draugu, un lec Kavaksam krūtīs. 1 uelais vīrs noskūpsta to ar atvērtu muti. Viktra saviebjas.

„Es domāju, ka tev ir nepatikšanas,” Sevro noņurd, lūkodamies garajā sievietē.

„Es jau tev teicu, ka visu kontrolēju,” Viktra atbild. „Cik tālu iepakaļ ir pārējā flote, Derov?”

„Divas dienas.”

Mustanga paveras visapkārt. „Kur ir Dakšo?”

„Dakšo augšējos klājos ķer žurkas. Vēl palikuši daži skarbi iezīmētie. Izsvēpēt viņus ir īsta sodība,” stāsta Viktra.

„Te nav tikpat kā neviena vraka...” es saku. „Kā tu to paveici?” „Kā? Es esmu Julii nama likumīgā mantiniece,” Viktra lepni saka. „Gan saskaņā ar mātes testamentu, gan manu izcelsmi. Antonijas kuģus — pēc likuma manus kuģus — vadīja nodevēji, apmaksāti sabiedrotie. Viņi ar mani sazinājās, jo domāja, ka aiz manas sirojošās komandas seko visa flote. Viņi lūdzās, lai paglābju tos no lielā, briesmīgā Pļāvēja...” „Un kur tavas māsas vīri ir tagad?” jautāju.

„Trīs es sodīju ar nāvi un iznīcināju viņu kuģus par piemēru citiem. Nelojālie prētori, kurus izdevās sagūstīt, pūst kamerās. Vadību uzņēmušies mani lojālisti un mātes draugi.”

„Un vai viņi mums sekos?” skarbi noprasa Sevro.

„Viņi seko man,” atbild Viktra.

„Tas nav viens un tas pats,” es saku.

„Pats par sevi saprotams. Tie ir mani kuģi.” Viktra ir soli tuvāk, lai atgūtu savas mātes impēriju. Tomēr atlikušais izdarāms tikai miera apstākļos. Tik un tā viņas iegūtā neatkarība rada neomulīgu gaisotni. Gluži tāpat kā Roks, kurš pēc Lauvas lietus ieguva kuģus. Tas būs pārbaudījums viņas lojalitātei, un neizskatās, ka Sevro būtu apmierināts ar to. Abi ar Mustangu noraizējušies saskatāmies.

„Pēdējā laikā īpašums ir tāda savāda lieta,” saka Sevro. „Tam mēdz būt viedoklis.” Izaicinātā Viktra sabožas.

Iesaistās Mustanga. „Es domāju, ka Sevro gribēja vaicāt, vai joprojām esi apņēmusies doties mums līdzi uz Serdi tagad, kad esi atriebusies.” „Es neesmu atriebusies,” saka Viktra. „Antonija joprojām elpo.” „Un kad vairs neelpos?” jautā Mustanga.

Viktra parausta plecus. „Saistības nav mana stiprā puse.”

Sevro saīgst vēl vairāk.

Izolatora kamerās sēž dučiem gūstekņu. Vairums ir zelti. Daži zilie un pelēkie. Visi ar augstām dienesta pakāpēm un lojāli Antonijai.

Ienaidnieku kanjons, kas aiz restēm pavada mani ar nikniem skatieniem. Eju pa gaiteni viens un izbaudu apziņu, ka tik daudzi zelti zina, ka esmu atņēmis viņiem brīvību.

Antoniju atrodu priekšpēdējā kamerā. Viņa sēž, atbalstījusi muguru pret restēm, kas viņu šķir no blakus kameras. Ja neskaita nobrāzto vaigu, viņa ir tikpat skaista kā vienmēr. Jutekliska mute, biezās skropstas ietver kvēlojošās, domīgās acis zem cietuma blāvajām lampām. Slaikās kājas pavilktas zem auguma, melnie nagi plucina tulznu uz kājas īkšķa.

„Man jau likās, ka dzirdu šņācam Pļāvēja izkapti,” viņa saka ar sīku, pavedinošu smaidiņu. Viņas acis lēni slīd augšup pa manu augumu, ar skatienu aprīdamas centimetru pēc centimetra. „Esi uzņēmis proteīnu, vai ne, dārgumiņ? Atkal tik liels. Neuztraucies. Allaž atcerēšos tevi kā mazu, šņukstošu tārpu.”

„Jūs esat vienīgās, kuras palikušas dzīvas no kaulu medniekiem flotē,” saku, lūkodamies blakus kamerā. „Es gribu zināt, ko Šakālis plāno darīt. Gribu zināt viņa karaspēka izvietojumu, apgādes ceļus, garnizona stipros punktus. Gribu zināt, kāda informācija par Arēja dēliem ir viņa rīcībā. Gribu zināt, kādi ir viņa nodomi attiecībā uz Valdnieci. Vai pastāv kāda slepena vienošanās? Spriedze? Vai viņš grasās izdarīt gājienu pret Valdnieci? Gribu zināt, kā viņu sakaut. Un vairāk par visu gribu zināt, kur atrodas nolāpītie kodolieroči. Ja sniegsi man šo informāciju, dzīvosi. Ja nē, tad mirsi. Vai izteicos skaidri?”

Izdzirdējusi par kodolieročiem, viņa pat nepamirkšķināja acis. Tāpat kā sieviete blakus kamerā.

„Skaidrs kā diena,” saka Antonija. „Esmu vairāk nekā gatava sadarboties.”

„Tu esi izdzīvotāja, Antonij. Bet es nerunāju tikai ar tevi.” Situ roku pret blakus kameras restēm, kur ar saraudātām acīm sēž un uz mani lūkojas īsāka, tumšādaina zelta sieviete. Viņas vaibsti ir asi, tāda pati reiz bija viņas mele. Mati cirtaini un zeltaināki nekā pagājušajā reizē, kad viņu redzēju — mākslīgi izbalināti tāpat kā viņas acis. „Es runāju arī ar tevi, Dadzi. Izdzīvos tā, kura sniegs vairāk informācijas.”

„Velnišķīgs ultimāts.” Sēžot zemē, aplaudē Antonija. „Un tu sevi sauc par sarkano. Es domāju, ka pie mums tu iederējies vairāk nekā pie viņiem. Vai man nav taisnība?” Viņa iesmejas. „Tā ir, vai ne?”

„Jums ir stunda laika to pārdomāt.”

Eju prom, lai ļautu viņām apdomāties. „Derov!” man nopakaļ sauc Dadzis. „Pasaki Sevro, ka es nožēloju. Derov, lūdzu!” Pagriežos un lēni pieeju pie viņas.

„Tu esi nokrāsojusi matus,” saku.

„Mazā bronziņa tikai gribēja iederēties,” izstiepdama savas garās kājas, murrā Antonija. Viņa ir vairāk nekā galvas tiesu garāka par Dadzi. „Nevaino mazo pundurīti, viņa loloja veltas cerības.”

Apķerot restes, Dadzis lūkojas uz mani. „Piedod, Derov! Es nezināju, ka tas aizies tik tālu. Es nebūtu varējusi...”

„Tu varēji gan. Tu neesi idiote. Un nekrīti tik zemu, lai apgalvotu, ka esi. Es saprotu, ka tu to varēji nodarīt man,” lēni saku. „Bet tur bija jābūt arī Sevro. Tāpat arī gaudoņiem.” Viņa skatās grīdā, nespēdama pacelt acis. „Kā tu varēji to nodarīt viņam? Viņiem visiem?”

Viņai nav atbildes. Pieskaros viņas matiem. „Mums tu patiki tāda, kāda biji.”