Rīta zvaigzne

37. PĒDĒJAIS ĒRGLIS

Kasijs guļ, ar rokudzelžiem pieslēgts pie nostiprinātas slimnīcas gultas Arēja dēlu lazaretes vidū. Tajā pašā telpā, kur noskatījos, kā cilvēki mirst no ievainojumiem, ko guva, kamēr izrāva mani no viņa nagiem. Telpā rindojas gulta pie gultas ar ievainotiem dumpiniekiem no Fobosa un citām operācijām Termiskajā jūrā. Dūc un pīkst ventilatori, klepo cilvēki. Tomēr visvairāk izjūtu skatienu smagumu. Kamēr eju gar gultu un uz grīdas saliktu matraču rindām, pēc manis sniedzas rokas. Mutes čukst manu vārdu. Viņi grib pieskarties manām rokām, sajust cilvēku bez zīmēm, bez saimnieku atstātā marķējuma. Ļauju, cik vien spēju, bet telpas malās gulošos man nav laika apraudzīt.

Lūdzu Dejotājam piešķirt Kasijam atsevišķu istabu. Tā vietā viņš iemests galvenās lazaretes zāles vidū starp amputētajiem, blakus lielajai plastikāta teltij, kas aizsedz apdegumu nodaļu. Te Kasijs var skatīties uz zemKrāsām un tie uz viņu, un viņš var just šī kara svaru tieši tāpat kā viņi. Jūtu, ka te savu pirkstu pielicis Dejotājs. Apgājics ar Kasiju kā ar kuru katru cilvēku. Nekādas nežēlības, nekādas īpašas attieksmes, tikai tāda pati kā pret pārējiem. Būs jāizmaksā kāds dzēriens vecajam sociālistam.

Netālu no Kasija gultas uz metāla krēsliem izgāzušies trīs Nerola zēni, viņi spēlē kārtis — pelēkais un divi rūdīti, izbijuši ellesnirēji. Siksnas pār plecu iekārti smagi svilinātāji. Kad tuvojos, viņi pielec kājās un salutē.

„Dzirdēju, ka viņš esot taujājis pēc manis,” es saku.

„Vakara lielāko daļu,” uzmetis skatu Holidejai aiz manis, aizsmacis atbild īsākais no sarkanajiem. „Nebūtu jūs traucējuši... bet viņš ir nolāpīts olimpiskais. Tāpēc iedomājāmies padot ziņu augšup pa komand-ķēdi.” Viņš pieliecas tik tuvu, ka jūtu sintētiskās tabakas mentola smaržu no viņa dzeltenajiem zobiem. „Un tas jūklis saka, ka viņam esot kaut kāda informācija, seri'

„Vai viņš var parunāt?”

„Njā,” karavīrs noņurd. „Daudz jau neko nesaka, bet bulta netrāpīja viņa balsenē.”

„Man jārunā ar viņu zem četrām acīm,” saku.

„Nokārtosim, ser.”

Ārsts un sargi aizstumj Kasija gultu uz aptieku telpas tālākajā galā, kas atrodas aiz slēgtām durvīm. Paliekam ar Kasiju divatā starp plastikāta medikamentu kastu rindām. Viņš skatās manī, gulēdams gultā, ap kaklu balts apsējs, uz kura starp ādamābolu un jūga vēnu kakla labajā pusē vīd sīks asins punktiņš. „Tas ir brīnums, ka neesi beigts,” saku. Viņš parausta plecus. Viņa rokās nav nevienas caurulītes, nav arī morfona aproces. Saraucu uzacis. „Viņi tev neko neiedeva pret sāpēm?”

„Tas nav sods. Viņi balsoja,” Kasijs ļoti lēni saka, uzmanīdamies, lai neatvērtu uz kala uzliktās šuves. „Morfona visiem nepietiek. Izsīkst krājumi. Runā, ka pagājušajā nedēļā pacienti nobalsojuši dot spēcīgākos medikamentus apdegumu upuriem un amputētajiem. Es teiktu, ka tas ir cildeni, ja vien viņi visu nakti sāpēs nevaidētu kā tādi mazi kucēni.” Viņš pieklust. „Vienmēr esmu prātojis, vai mātes dzird, kā bērni pēc tām raud.”

„Vai tavējā dzird?”

„Es neraudāju. Un es nedomāju, ka manai mātei rūp kaut kas vairāk par atriebību. Lai ko tā šobrīd vairs nozīmētu.”

„Tu teici, ka tev ir informācija?” jautāju, ķerdamies pie lietas, jo nezinu, ko vēl viņam teikt. Jūtu stipru tuvību ar šo vīru. Holideja jautāja, kāpēc viņu izglābu, un es varētu to skaidrot ar varonības vai goda jēdzieniem. Tomēr galvenais iemesls ir tāds, ka izmisīgi vēlos, kaut viņš

atkal būtu mans draugs. Es alkstu pēc viņa atzinības. Vai tas padara mani par muļķi? Par nodevēju? Vai manā balsi runā vainas apziņa? Vai tas viņa pievilcīgās personības dēļ? Vai varbūt pie vainas mana iedomība, kas liek gribēt mīlestību no cilvēkiem, kurus cienu. Un es tiešām cienu Kasiju. Viņu vada goda jūtas, kas, lai gan sagrozītas, tomēr ir goda jūtas.

„Vai tā bija viņa vai tu?” viņš uzmanīgi pajautā.

„Par ko tu runā?”

„Kurš atturēja obsidiānus izsvilināt man acis un izgriezt mēli? Tu vai Virdžīnija?”

„Tie bijām mēs abi."

„Melis. Taisnību sakot, nedomāju, ka viņa izšaus.” Kasijs pasniedzas, lai aptaustītu kaklu, bet važas, viņu iztrūcinādamas, roku ar rāvienu aptur. „Kā tev šķiet, varbūt vari tās noņemt? Šausmīgi, ja kaut kur ieniezas.”

„Gan jau pārdzīvosi.”

Kasijs iesmejas, it kā teiktu, ka bija vērts vismaz pamēģināt. „Tātad šis būs mirklis, kad izrādīsi morālu pārākumu, jo saudzēji mani? Par to, ka esi civilizētāks par Zeltu?”

„Varbūt spīdzināšu tevi, lai iegūtu informāciju,” atbildu.

„Nu, tas gan nav īsti godājami.”

„Tāpat kā pēc trīs mēnešu spīdzināšanas ļaut kādam ieslodzīt mani kastē vēl uz deviņiem. Un vispār, kas, pie velna, tev liek domāt, ka man nav nospļauties par godu?”

„Tiesa.” Viņš sarauc pieri un biedējoši atgādina Mikelandželo skulptūru. „Ja tu domā, ka varēsi šantažēt Valdnieci, tad maldies. Viņa neko neziedos, lai mani glābtu.”

„Tad kāpēc viņai kalpot?” jautāju.

„Pienākums.” Kasijs izrunā šo vārdu, bet neviļus prātoju, vai viņš to vēl arvien domā nopietni.

Redzu viņa skatienā vientulību, ilgas pēc dzīves, kas varētu būt bijusi, un tā vira atspulgu, kāds Kasijs gribētu būt, ja nebūtu tāds, kādam pēc viņa domām jābūt.

„Vienalga,” es saku, „domāju, ka esam viens otram nodarījuši gana ļauna. Es netaisos tevi spīdzināt. Vai tev ir kas sakāms, vai arī mēs vienkārši dancosim tam apkārt vēl desmit minūtes?”

„Vai esi iedomājies, kāpēc Valdniece gribēja slēgt mieru, Derov? Skaidrs, ka tev tas ir ienācis prātā. Viņa nav no tiem, kas piedod, ja vien nav spiesta. Kāpēc lai viņa izrādītu pretimnākšanu Virdžīnijai? Un Novi-dum? Viņas flotes ir trīs reizes lielākas nekā tās, kas atrodas dumpīgo pavadoņu valdnieku rīcībā. Serde ir labāk apgādāta. Romuls nepārspēs Roku. Tu zini, cik meistarīgs viņš ir. Tad kāpēc lai Valdniece sūtītu mūs uz pārrunām? Kāpēc meklēt kompromisu?”

„Es jau zinu, ka viņa gribēja tikt vaļā no Šakāļa,” saku. „Un, kamēr mēģina apgriezt ausis Šakālim un cīnās ar Arēja dēliem, viņa nevar atļauties vēl arī pilna apmēra dumpi Novidū. Viņa mēģina ierobežot frontes, lai vienlaicīgi varētu koncentrēt visus spēkus uz vienu problēmu. Šāda stratēģija nav nekas sarežģīts.”

„Bet vai tu zini, kāpēc viņa gribēja tikt no viņa vaļā?”

„Mana bēgšana, nometnes, traucējumi hēlija piegādē... Es varētu nosaukt simtiem iemeslu, kāpēc iecelt psihopātu par arhiGubernatoru varētu izrādīties kļūda.”

„Tic visi ir patiesi,” viņš saka, mani pārtraukdams. „Pat visai pārliecinoši. Un tieši šos iemeslus nosaucām Virdžīnijai.”

Izdzirdējis Kasija balsī mājienu, speru soli viņam tuvāk. „Ko jūs viņai neizstāstījāt?” Kasijs vilcinās, it kā pat tagad šaubītos, vai vajadzētu man to atklāt. Galu galā viņš ierunājas.

„Šī gada sākumā mūsu izlūkdienesta aģenti atklāja nesakritību starp ceturkšņa hēlija ražošanas daudzumiem, kas iesniegti Enerģijas departamentā un Raktuvju vadības departamentā, un produkcijas ziņojumiem no mūsu aģentiem pašās raktuvju kolonijās. Atklājām vismaz simt divdesmit piecus gadījumus, kad Šakālis sniedza nepatiesus ziņojumus par hēlija zudumiem Arēja dēlu iejaukšanos dēļ. Iejaukšanos, kuras nav notikušas. Viņš apgalvoja arī, ka uzbrukumos iznīcinātas četrpadsmit raktuves. Uzbrukumos, kuri nav notikuši.”

„Tātad viņš nosmeļ krējumu,” paraustījis plecus, saku. „Nav jau pirmais negodīgais arhiGubernators pasaulē.”

„Bet viņš to nepārdod tirgū,” saka Kasijs. „Viņš rada mākslīgus zudumus, kamēr pats veido krājumus.”

„Krājumus? Cik daudz jau ir?” sasprindzis jautāju.

„Ar pārpalikumiem no četrpadsmit raktuvēm un Marsa rezervēm? Šādā ātrumā pēc diviem gadiem viņam būs vairāk nekā Impērijas rezervēs uz Lunas un Venēras un Kara rezervēs uz Cereras kopā.”

„Tas var nozīmēt simtiem lietu,” klusi saku, aptvēris, cik daudz degvielas Šakālis uzkrājis. Trīs ceturtdaļas pasaulē visvērtīgākās vielas. Tas viss viena cilvēka rīcībā. „Viņš grib kļūt par valdnieku. Uzpērk senatorus?” „Pagaidām četrdesmit,” atzīst Kasijs. „Vairāk, nekā bijām rēķinājušies. Tomēr ir vēl kāda aizdomīga lieta, kurā viņš tos iesaistījis.” Kasijs mēģina gultā apsēsties stāvāk, bet važas ap rokām piespiež viņu palikt pussēdus. „Es uzdošu tev jautājumu, un man vajag, lai atbildi godīgi.” Es par to pasmietos, ja neredzētu, cik viņš ir nopietns. „Vai vairākas dienas pēc tavas bēgšanas martā Arēja dēli aplaupīja noliktavu uz kāda tālā kosmosa asteroīda? Apmēram pirms četriem mēnešiem?”

„Pastāsti precīzāk,” saku.

„Neliels galvenās joslas asteroīds Karin kopā. Apzīmējums S-1988. Silikāta bāzes atkritumu asteroīds. Raktuvju potenciāls tuvu nullei. Vai gana precīzi?”

Kamēr ārstējos pie Mikija, pārskatīju visas Sevro taktiskās operācijas. Tur bija vairāki uzbrukumi Leģionu armijas bāzēm asteroīdu joslās, bet nekas pat attāli līdzīgs tam, par ko runā Kasijs.

„Nē. Nezinu nevienu operāciju uz S-1988.”

„Nolādēts,” viņš zem deguna nomurmina. „Tātad esam sprieduši pareizi.”

„Kas bija tajā noliktavā?” jautāju. „Kasij...”

„Piecsimt kodolgalviņu,” viņš drūmi atbild.

Asins traips uz viņa apsēja jau izpleties pavērtas mutes lielumā. „Piecsimt,” atkārtoju, paša balss šķiet tāla un tukša. „Kāda bija to jauda?”

„Katra trīsdesmit megatonnas.”

„Pasauļu iznīcinātāji... Kasij, kāpēc tur tādas vispār bija?” „Gadījumam, ja Pelnu valdniekam kādreiz nāktos atkārtot Rejas scenāriju,” saka Kasijs. „Depo atradās starp Serdi un Novidu.”

„Atkārtot Rejas scenāriju... un tādiem cilvēkiem tu kalpo?” noprasu. „Sievietei, kura glabā pietiekami daudz kodolgalviņu, lai katram gadījumam varētu iznīcināt veselu planētu.”

Kasijs ignorē manu toni. „Visi pierādījumi liecināja par Arēja vainu, bet Valdniece domāja, ka Sevro tas nebūtu pa spēkam. Viņa lika Moirai personīgi to izmeklēt, un fūrija izsekoja laupītāju kuģa pēdām līdz kādai nestrādājošai transporta līnijai, kas agrāk piederējusi Julii korporācijai. Ja tos patiešām nenozaga dēli, ieroči ir pie Šakāļa. Bet mēs nezinām, ko viņš ar tiem iesāks.” Stāvu tur kā iepļaukāts. Prāts mēģina saprast, kur Šakālis varētu likt lietā tādu kodoljaudu. Saskaņā ar Nolīgumu Marsa bruņoto spēku arsenālā atļautas tikai divdesmit kodolgalviņas, kas paredzētas starpkuģu kaujām. To svars nedrīkst pārsniegt piecas megatonnas. „Ja tā ir taisnība, kāpēc tu man to stāsti?” jautāju.

„Jo Marss ir arī manas mājas, Derov. Mana ģimene šeit dzīvojusi tikpat ilgi kā tavējā. Mana māte joprojām šeit dzīvo mūsu mājās. Lai kāda būtu Šakāļa ilgtermiņa stratēģija, Valdniece uzskata, ka, iedzīts stūrī, viņš ieročus liks lietā šeit.”

„Tu baidies, ka mēs uzvarēsim,” secinu.

„Kad tas bija Sevro karš, tad nē. Arēja dēli bija nolemti neveiksmei. Bet tagad? Paskaties, kas notiek!” Viņš noskata mani no galvas līdz kājām. „Mēs esam izlaiduši visu no rokām. Oktāvija nezina, kur esmu. Viņa nezina, vai Aja ir dzīva. Viņa pat nav informēta par situācijas attīstību. Iespējams, Šakālis zina, ka viņa mēģināja viņu nodot par labu viņa māsai. Viņš ir mežonīgs suns. Ja tiks izprovocēts, viņš kodīs.” Kasijs pieklusina balsi. „Varbūt tu tajā izdzīvosi, Derov, bet vai Marss to spēs?”