Rīta zvaigzne

32. NEKURIENE

Kad lidojam prom no virsotnēm, debesis ir uzsista naga asiņu melnumā. Šoreiz esam gūstekņi — kā bagāža uz vēderiem pieķēdēti smirdošu kažokādas sedlu mugurpusē. Acis asaro, troposfēras zemāko līmeņu vēju šaustītas. Muskuļotajiem pleciem viļņojoties, grifs vēzē spārnus un kuļ gaisu. Sasveramies sānis, un es redzu, kā jātnieces pacēlušas maskotās sejas pret debesīm, kur mirgo Fobosa tālās gaismas. Tumstošajās debesīs izkaisīti sīki, balti un dzelteni zibšņi — tur virs mūsu galvām norit zvaigžņu kuģu kauja. Tas nozīmē, ka Sevro ir sagrābis kuģus. Cik daudz? Pietiekami? Klusībā lūdzos par viņa, Vik-tras un gaudoņu drošību.

Mustangai bija taisnība, un saruna ar Aliju izgāzās. Tagad esam ceļā uz Asgardu kā dāvana dieviem, lai nodrošinātu viņas tautas nākotni. Tā viņa teica Sēfijai. Viņas klusējošā meita saņēma rokās manas važas un ar Alijas personīgās sardzes palīdzību aizvilka mani, Mustangu un Holi-deju uz angāru, kur jau gaidīja valkīras.

Tagad, pēc vairākām stundām, lidojam pār zemi, ko savā jaunībā radījuši nikni dievi. Dramatiska un brutāla Antarktīda tika izveidota par soda un pārbaudījumu vietu obsidiānu senčiem, kuri uzdrīkstējās sacelties pret zeltiem divsimtajā to valdīšanas gadā. Šī vieta ir tik mežonīga, ka saskaņā ar Kvalitātes kontroles padomes kvotām pieaugušā vecumu sasniedz mazāk nekā sešdesmit procenti obsidiānu.

Izmisīgā cīņa par izdzīvošanu atņēmusi izaugsmes iespēju viņu kultūrai un sabiedrībai, gluži tāpat kā tas bija ar pirmā Tumsas laikmeta klejotāju ciltīm. Zemkopji nes kultūru. Klejotāji atnes karu.

Kailajā tuksnesī izkaisītas tikko manāmas dzīvības pazīmes. Klejojoši tauru bari. Caur klintīs izkalto obsidiānu pilsētu vareno durvju spraugām spīdošas ugunis, kuras iedegtas, vācot krājumus un sildoties aiz sienām garās, tumšās ziemas priekšvakarā. Lidojam stundām ilgi. Pārguris te ieslīgstu miegā, te pamostos. Nebiju aizvēris acis, kopš ar Rag-nāru ēdām makaronus mūsu mājīgajā patvērumā avarējušā kuģa vēderā. Kā tik īsā laika sprīdī mainījies tik daudz?

Pamostos no raga skaņām. Ragnārs ir miris. Tā ir pirmā doma, kas iešaujas prātā.

Pamosties sērās man nav nekas jauns.

Cits rags tam atbalso, un, izveidodamas ciešu ierindu, Sēfijas jātnieces samazina savstarpējo attālumu. Paceļamies pelnu pelēku mākoņu jūrā. Sēfija manā priekšā pārliekusies pār grožiem. Liek grifam strauji ienirt biezējošā tumsā. Izslīdam no mākoņiem un ieraugām Asgardu, kas karājas krēslā. Tas ir melns kalns, ko dievi norāvuši no zemes un pakarinājuši pusceļā starp Tukšumu un ledus pasauli uz zemes. Asu mājvieta. Olimps bija krāšņa velte visām maņām, betšis izstaro nospiedošus draudus iekarotai rasei.

No kalniem, kur savažota Asgarda, līdz peldošajai klintij stiepjas bīstamas, šķietami neatbalstītas kāpnes. Traipu ceļš. Taka, pa kuru jāiet katram jaunam obsidiānam, kurš vēlas izpelnīties dievu labvēlību, lai nestu savai ciltij godu un bagātību, kad būs kļuvis par Visu mātes Nāves kalpotāju. Kritušo ieleja zem kāpnēm ir pilna ar līķiem. Sasalušas cilvēku kaudzes uz zemes, kurā maita nekad nesapūst un kārtīgus skeletus aiz sevis atstāj tikai prasmīgās vārnas. Tas ir vientulīgs gājiens, un tajā jāiet, ja obsidiāns vēlas nokļūt kalnā.

Lūk, kas obsidiānos iedveš bailes. Tagad jūtu šīs bailes Sēlijā. Viņa nekad šeit nav gājusi. Neviens no aptraipītajiem nepaliek pie virsotņu ļaudīm vai citās ciltīs. Dievi visus paņem kalpošanā. Viņas māte nekad nebūtu ļāvusi Sofijai iziet pārbaudījumus. Viena meita viņai bija vajadzīga kā mantiniece.

Atšķirībā no Olimpa, Asgardai ir sava aizsardzības sistēma. Elektroniski augstas frekvences skaņas raidītāji, kas liek grifu bungādiņām asiņot jau divu kilometru attālumā. Tuvāk izveidots augstsprieguma pulsa lauks, kas hiperoscilētu jebkura cilvēka vai dzīvnieka molekulāro struktūru, liekot vārīties ūdenim to ādā un orgānos. Obsidiāniem tā ir melnā maģija. Tomēr, pateicoties Dzīvsudrabam un viņa hakeriem, šodien sensori nestrādā, bet kameras un bezpilota lidaparāti, kas novērotu mūsu tuvošanos, mūs neredz un tā vietā, tāpat kā satelīti, rāda pirms trim gadiem veiktus ierakstus. Audienci pie dieviem var gūt tikai vienā veidā — augšup pa Traipu ceļu un cauri Ēnasmutes templim.

Nosēžamies Asgardas piekājē uz draudīgas kalna virsotnes, kurā sākas Traipu ceļš. Pār kāpnēm kā īpašnieciska, veca vecene slejas izliekts melns templis. Laika zobs izpostījis tās ādu. Vējš drupina seju.

Tieku novilkts no sedliem un nokrītu uz ledus, jo pēc garā ceļa notirpušas kājas. Valkīras gaida, kamēr ar Mustangas palīdzību pieceļos. „Man liekas, ir laiks,” viņa saka. Paloku galvu un ļauju valkīrām grūst mūs pakaļ Sēfjjai, kura dodas uz melno templi. Caur trīssimt trīsdesmit trīs akmens seju mutēm gaudo vējš — tās kliedz no tempļa priekšējās fasādes, iesprostotas zem melnā akmens, skatienos izmisīga vēlme tikt atbrīvotām. Ieejam templī caur melno arku. Vējš pa grīdu sijā sniegu.

„Sēfij,” uzrunāju viņu. Sieviete lēni pagriežas, lai uz mani paskatītos. Viņa nav iztīrījusi brāļa asinis no matiem. „Vai varu ar tevi parunāt? Vienatnē?” Valkīras pagaida, līdz viņu klusā vadone pamāj, un tad pavelk Mustangu un Holideju atpakaļ. Sēfija ieiet dziļāk templī. Cik nu labi vien spēju, būdams sakalts ķēdēs, sekoju līdz nelielam iekšpagalmam ar atvērtiem griestiem. Drebinos aukstumā. Sēfija stāv savādajā violetajā gaismā un pacietīgi gaida, kad sākšu runāt. Pirmo reizi aptveru, ka viņai šķietu tikpat interesants kā viņa man. Un tas iedveš manī drosmi. Mazajās, tumšajās acīs ir jautājums. Tās redz plaisas visapkārt. Plaisas cilvēkos, bruņās, melos. Mustangai bija taisnība par Aliju. Viņa nekad neieklausītos. Tādas aizdomas man bija, vēl pirms iegājām troņa zālē, tomēr man vajadzēja pamēģināt. LJn pat tad, ja viņa būtu ieklausījusies, Mustanga nekad neuzticētu Alijai Sniegazvirbulei vest obsidiānus mūsu karā.

Es būtu ieguvis vienu sabiedroto, bet zaudējis citu. Toties Sēfija... Sēfija ir mana pēdējā cerība.

„Kurp viņi dodas?” tagad jautāju viņai. „Vai esi kādreiz par to domājusi? Vīri un sievas, ko jūsu klans atdod dieviem? Es nedomāju, ka tu tici tam, ko tie stāsta. Ka viņi tiek uznesti debesīs kā karotāji. Ka iegūst neiedomājamas bagātības par kalpošanu nemirstīgajiem.”

Gaidu viņas atbildi. Viņa, protams, nerunā. Ja nespēšu viņu pārliecināt šeit, esam jau miruši. Taču, tāpat kā es, Mustanga domā, ka mums ir cerība. Katrā ziņā lielāka nekā ar Āliju.

„Ja tu ticētu dieviem, nebūtu devusi klusēšanas zvērestu, kad aizveda Ragnāru. Citi līksmoja, bet tu raudāji. Jo tu zini... vai nc?” Speru soli viņai tuvāk. Viņa ir nedaudz garāka par mani. Muskuļotāka par Viktru. Sēfijas seja ir gandrīz tikpat balta kā viņas mati. „Tu jūti drūmo patiesību savā sirdī. Visi, kas pamet ledu, kļūst par vergiem.”

Viņa sarauc uzacis. Cenšos nezaudēt mirkli.

„Tavs brālis bija aptraipītais, virsotņu dēls. Viņš bija titāns. Un viņš aizlidoja, lai kalpotu dieviem, bet ar viņu neapgājās labāk kā ar godalgotu medību suni. Tie lika viņam cīnīties bedrēs, Sēfij. Slēdza derības par viņa dzīvību. Tavs brālis, kurš tev iemācīja ledus un vēja vārdus, kurš bija savas paaudzes varenākais virsotņu dēls, kļuva par cita cilvēka īpašumu.”

Viņa paskatās augšup uz debesīm, kur melni violetajā krēslā mirdz zvaigznes. Cik nakšu viņa tā lūkojusies debesīs un prātojusi, kas noticis ar viņas lielo brāli? Cik daudz melu sev stāstījusi, lai varētu naktīs aizmigt? Tagad, zinot šausmas, ko viņš izcieta, visas tās zvaigžņotās naktis šķiet vēl ļaunākas.

„Tava māte bija tā, kura viņu pārdeva,” saku, izmantodams iespēju. „Viņa pārdeva tavas māsas, brāļus, tavu tēvu. Visi, kuri jebkad devušies prom, nonāca verdzībā. Tāpat kā mana tauta. Tu zini, ko stāstīja tava brāļa atsūtītie pravieši. Es biju vergs, bet esmu sacēlies pret saviem kungiem. Tavs brālis cīnījās ar mani plecu pie pleca. Ragnārs atgriezās šeit, lai aizvestu jūs mums līdzi. Izvestu tavu tautu no gūsta. Un tā dēļ viņš gāja bojā. Tevis dēļ. Vai tu viņam uzticies pietiekami, lai noticētu viņa pēdējiem vārdiem? Vai mīli viņu pietiekami?”

Sēfija palūkojas atpakaļ uz mani, un viņas acu baltumi ir sasārtuši no niknuma, kas, šķiet, briedis viņā jau ilgi. īt kā viņa jau gadiem būtu zinājusi par savas mātes divkosību. Prātoju, ko viņa dzirdējusi, divas ar pusi desmitgades tikai klausīdamās. Prātoju pat, vai viņas māte pati izstāstījusi viņai patiesību. Sēfija kļūs par karalieni. Varbūt tāda ir iniciācijas tradīcija. Nodot tālāk zināšanas par viņu patieso stāvokli. Iespējams, Sēfija pat noklausījās mūsu sarunu ar Aliju. Kaut kas viņas skatienā man liek tā domāt.

„Sēfij, ja tu nodosi mani dieviem, viņu vara turpināsies, un tavs brālis būs ziedojies veltīgi. Nedari neko, ja pasaule ir tāda, kā tev patīk. Bet, ja tā ir nepareiza, netaisnīga, riskē! Ļauj man tev parādīt noslēpumus, ko tava māte nav tev atklājusi. Ļauj parādīt, cik mirstīgi ir tavi dievi. Ļauj man tev palīdzēt godāt tava brāļa piemiņu.”

Viņa aizdomājusies lūkojas sniegā, ko vējš dzenā pa grīdu. Tad, nosvērti palocījusi galvu, izvelk no sava jātnieces apmetņa dzelzs atslēgu un nāk man tuvāk.

Traipu ceļš augšup pa kāpnēm ir auksts, vēja brāzmu plosīts un cauri mākoņiem aizvijas ellišķīgi augstu debesīs. Tomēr tās ir tikai kāpnes. Kāpjam pa tām, atbrīvoti no važām un pārģērbušies par valkīrām — zili nokrāsotās kaula jātnieku maskās, jātnieku apmetņos un zābakos, kas manām pēdām ir par lielu. To visu mums aizdeva trīs sievietes, kuras palika iepakaļ tempļa pakājē sargāt grifus. Sēfija mūs ved, bet viņai pakaļ kāpj astoņas citas valkīras. Manas kājas trīc no piepūles, kad esam sasnieguši kāpņu galu un ieraugām zeltu apdzīvoto melnā stikla kompleksu, kas rotā kalna virsotni. Kopā šeit slejas astoņi torņi, un katrs no tiem pieder vienam dievam. Tie ieskauj centrālo ēku — tumša stikla piramīdu — kā riteņu spieķi, kuri savienoti ar šauriem tiltiem, kas karājas divdesmit metrus virs nelīdzenās, apsnigušās zemes. Starp mums un zelta kompleksu atrodas otrs templis, kas izskatās kā milzīga, kliedzoša seja, tik liels kā Marsa pils. Tempļa priekšā izveidots neliels, četrstūrains parks, kura centrā slejas melns koks ar mezglainiem zariem. Ap tiem vijas liesmas. Tajās izplaukuši balti ziediņi, ko uguns neskar. Valkīras sačukstas, bīdamās no burvestībām, kas to radījušas.

Sēfija uzmanīgi noplūc ziedu no zara. Liesmas apsvilina viņas ādas cimdu vīles, bet no koka viņa atkāpjas ar sīku, baltu, asarai līdzīgu ziediņu pirkstos. Pieskaroties tas atplaukst un satumst asiņu krāsā, bet tad novīst un pārvēršas pelnos. Nekad neko tamlīdzīgu nebiju redzējis. Ne arī man īpaši rūp šī izrādīšanās. Esmu pārāk nosalis. Sniegā mūsu priekšā parādās asinssarkans pēdas nospiedums. Sēfija un viņas valkīras sastingst un izstiepj rokas ar saliektiem pirkstiem žestā, kas aizsargā pret ļauniem gariem.

„Tās ir tikai akmenī paslēptas asinis,” saka Mustanga. „Tas nav īsts.”

Par spīti tam, valkīras ar ārkārtīgu bijību noskatās, kā uz zemes sāk parādīties vēl citi pēdu nospiedumi, kas aizved mūs līdz dieva mutei. Viņas bailēs saskatās. Kad sasniedzam kāpnes pie tempļa mutes pamatiem, ceļos nokrīt pat Sēfija. Atdarinām viņu, piespiezdami degunus pie akmens, un rīkle atveras, izlaizdama grīļīgu, vecu vīru. Balta bārda. Violetas un vecumā pabālējušas acis.

„Jūs esat neprātīgi!” viņš iegaudojas. „Neprātīgi kā vārnas, ja esat uzkāpuši pa kāpnēm ziemas priekšvakarā!” Nokāpjot viņš katru soli pavada ar spieķa sitienu pa akmeni. Balss izspiež iegaumēto tekstu, kā pagadās. „Vajadzētu palikt vien kauliem un sasalušām asinīm. Vai esat ieradušies lūgt Traipu pārbaudījumu?”

„Nē,” rūcu nagālā, cik nu labi vien spēju. Šobrīd, izejot Traipu pārbaudījumu, mēs neko nepanāktu. Zeltus mēs ieraudzītu tikai tad, kad iegūtu sejas tetovējumus. Un pat Ragnārs domāja, ka es nespētu izdzīvot aptraipīto pārbaudījumā. Ir vēl tikai viens veids, kā atvilināt dievus pie manis. Izlikt ēsmu.

„Nē?” violetais apjucis pārjautā.

„Mēs nākam runāt ar dieviem.”

Kāda no valkīrām var mūs nodot jebkurā mirklī. Pietiktu ar vienu vārdu. Jūtu, kā spriedze savelk plecus. Vienīgais, kas uztur mani pie pilna prāta, ir apziņa, ka Mustanga šim plānam piekrīt pietiekami, lai šī nolāpītā kalna galā būtu nometusies uz ceļa man blakus. Tam vajadzētu nozīmēt, ka neesmu galīgi jucis. Vismaz cs tā ceru.

„Tātad jus esat neprātīgi!” sākdams zaudēt interesi par mums, izsaucas violetais. „Dievi nāk un iet. Uz Tukšumu, uz jūru dziļi zem mums.

Bet ar mirstīgiem ļaudīm viņi nerunā. Kas gan ir laiks tādām būtnēm kā viņi? Viņu mīlestības vērti ir tikai aptraipītie. Tikai aptraipītie drīkst pacelt acis uz viņiem. Tikai ledus un vistumšākās nakts bērni.”

Tas gan ir nolāpīti kaitinoši.

„No Tukšuma nokritis dzelzs un zvaigžņu kuģis,” es saku. „Tas nāca lejā ar uguns asti. Un ietriecās korēs netālu no Valkīru virsotnēm. Kvēloja pār debesīm kā asins.”

„Kuģis?” kā bijām paredzējuši, tagad jau neslēpti ieinteresēts, jautā violetais.

„No dzelzs un zvaigznēm,” apstiprinu.

„Kā jūs zināt, ka tā nebija vīzija?” viltīgi noprasa violetais.

„Mēs aizskārām dzelzi paši ar savām rokām.”

Violetais klusē, aiz dedzīgā skatiena prāts šaudās šurpu turpu. Pieļauju, viņš zina, ka Zelta sakaru sistēma nestrādā. Ka viņa saimnieki gribēs dzirdēt par nogāzušos kuģi. Iespējams, ka pēdējais, ko viņš redzējis, pirms Dzīvsudrabs visu atslēdza, bija mana runa. Tagad šim vienkāršajam violetajam, šim dedzīgajam aktierim, kurš izraidīts uz nekurieni rādīt kumēdiņus mežonīgiem vientiešiem, ir jaunumi, kādu nav viņa saimniekiem. Balva ir viņam rokā, un, to aptverot, violetais alkatīgi samiedz acis. Tagad pienācis laiks izrādīt iniciatīvu un izpelnīties saimnieku labvēlību.

Cik skumji, tas ir kā likums — alkatība padarīs cilvēku par muļķi.

„Vai jums ir pierādījumi?” viņš nepacietīgi prasa. „Jebkurš var apgalvot, ka ir redzējis krītam dievu kuģi.” Vilcinādamās, baiļodamās par apmānu, ko esmu izdomājis, bet nicinādama priesterus, Sēfija no somas izvelk manu slāti. Tā ietīta roņādā. Viņa noliek to zemē pātagas formā. Violetais smaida, viņš ir tik ļoti apmierināts. No kabatas izvilcis lupatu, viņš mēģina to paķert, bet Sēfija aiz roņādas pavelk to atpakaļ.

„Tas ir dieviem,” norūcu. „Nevis viņu krančiem.”