Rīta zvaigzne

5. PLĀNS C

„Sūdu būšana!” izsaucas Holideja. „Es tev jau teicu, ka mums nav laika!”

„Mums nekas nenotiks,” attrauc Trigs.

Kopā esam liftā. Viktra nosēdināta uz grīdas. Lai kaut nedaudz piesegtu, Trigs palīdz viņu ietērpt savā melnajā lietusmētelī. Mani pirkstu kauliņi ir balti. Pār asmenī iegrebto attēlu, kur bērni spēlējas tunelī, notek Viksa asinis. Tās rit pāri maniem vecākiem un nokrāso Eo matus sarkanus, kad noslauku tās savā cietumnieka kombinezonā. Biju aizmirsis, cik viegli ir atņemt dzīvību.

„Dzīvo tikai sev, mirsti viens,” klusi saka Trigs. „Gribētos domāt, ka ar tik lielām smadzenēm viņiem varētu būt vairāk sajēgas nebūt tādiem maitām.” Atglauzdams matus no krama krāsas acīm, viņš palūkojas uz mani. „Piedodiet, ja esmu kretīns, ser. Ja nu viņš bija draugs...”

„Draugs?” Pakratu galvu. „Viņam nebija draugu.”

Noliecos un atglaužu Viktrai no sejas matus. Viņa mierīgi guļ, atspiedusies pret sienu. No bada izspiedušies vaigu kauli. Lūpas plānas, mutes kaktiņi nolaisti. Pat tagad viņas vaibstiem piemīt dramatisks skaistums. Prātoju, ko viņi ar Viktru darījuši. Nabaga sieviete, vienmēr tik spēcīga un pārdroša, bet tikai tāpēc, lai nepārtraukti apslēptu sirds labestību. Prātoju, vai no tās kas vēl atlicis.

„Vai esat prīmā?” jautā Trigs. Es neatbildu. „Vai viņa bija jūsu meitene?”

„Nē,” saku. Pieskaros bārdai, kas izaugusi uz sejas. Man riebjas, kā tā kņud un ož. Kaut Danto būtu noskuvis ari to! „Es neesmu prīmā.”

Es nejūtu cerību. Nejūtu mīlestību.

Ne tad, kad redzu, ko tie izdarījuši ar Viktru, ar mani.

Manī kvēlo naids.

Naids pret to, kāds esmu kļuvis. Es jūtu Triga skatienu. Zinu, ka viņš ir vīlies. Viņš gribēja Pļāvēju. Taču es esmu tikai tukša čaula. Ar pirkstiem aptaustu savu krūškurvi. Tik daudz slaidu, smalku ribu. Esmu apsolījis šiem pelēkajiem pārāk daudz. Esmu apsolījis pārāk daudz visiem, it sevišķi Viktrai. Viņa bija patiesa pret mani. Kas gan es viņai biju, ja ne vēl viens cilvēks, kurš gribēja viņu izmantot? Vēl viens cilvēks, no kādiem māte mācīja viņu izvairīties.

„Vai zināt, ko mums vajag?” jautā Trigs.

Dedzīgi palūkojos augšup uz viņu. „Taisnu tiesu?”

„Aukstu aliņu.”

No manas mutes pasprūk smiekli. Pārāk skaļi. Tie mani nobiedē.

„Nu ir sūdi,” pirkstiem lidojot pār taustiņiem, murmina Holideja. „Velns! Velns! Velns...”

„Kas ir?” prasu.

Esam iestrēguši starp 24. un 25. Viņa spaida pogas, bet lifts pēkšņi sāk braukt augšup. „Viņi ir pārņēmuši lifta vadību. Mēs netiksim līdz angāram. Viņi mūs pārvirza...” Holideja smagi nopūšas un palūkojas uz mani. „Uz pirmo līmeni. Velns! Velns! Velns! Tur viņi gaidīs ar dzinējiem, varbūt obsidiāniem... varbūt zeltiem.” Viņa pieklust. „Viņi zina, ka tu esi šeit.”

Apspiežu izmisumu, kas ceļas no pakrūtes. Es neiešu atpakaļ. Lai kas arī notiktu. Es nogalināšu Viktru, nogalināšu sevi, pirms ļaušu tiem saņemt mūs gūstā.

Trigs pārliecas pār māsu. „Vai vari ielauzties sistēmā?”

„Kad, ellē, tavuprāt, es iemācījos kaut ko tādu?”

„Kaut te būtu Efraims! Viņš mācētu.”

„Nu, es neesmu Efraims.”

„Ja nu mēs izrāpjamies ārā?”

„Ja gribi, lai tevi saspiež plakanu.”

„Tas laikam atstāj mums tikai vienu iespēju. Ne?” Viņš iebāž roku kabatā. „Plāns C.”

„Nevaru ciest plānu C.”

„Nūjā. Laiks samierināties ar sūdiem, lellīt. Atbrīvot mežoni.” „Kas ir plāns C?” klusi jautāju.

„Saasinājums.” Trigs ieslēdz savu sakaru līniju. Savienojoties ar drošu frekvenci, pār viņa ekrānu slīd koda rindas. „Sirotājs Dusmukau-lam, vai dzirdat? Sirotājs—”

„Dusmukauls klausās," atskan rēgaina balss. „Pieprasu pieejas kodu Atbalss. Beidzu.”

Trigs ielūkojas savā viedpulkstcnī. „13439283. Beidzu.”

„Kods zaļš.”

„Mums nepieciešama sekundārā evakuācija pēc piecām minūtēm. Otrajā posmā mums ir princese plus vēl viens.”

Balss otrā galā mirkli klusē, tad atvieglojums tajā saklausāms pat caur savienojuma šņākoņu. „Vēlu paziņojat"

„Slepkavība nav gluži punktuālākā lieta.”

„Būsim tur pēc desmit. Sargājiet viņu!' Savienojums pārtrūkst. „Nolāpītie amatieri!” nomurmina Trigs.

„Desmit minūtes,” atkārto Holideja.

„Esam bijuši lielākās ziepēs.”

„Kad?” Viņš māsai neatbild. „Vajadzēja vienkārši iet uz nolāpīto angāru!”

„Ko es varu darīt?” prasu, juzdams viņu bailes. „Vai varu palīdzēt?” „Nenomirsti,” noceldama no pleciem mugursomu, saka Holideja. „Tad šis viss nebūs pa tukšo.”

„Tev būs jāvelk sava draudzene,” saka Trigs, kad ir sācis atdalīt no bruņām visu iespējamo tehniku. Viņš izvelk no savas somas vēl divus antīkus ieročus — divas pistoles, kas papildinās jaudīgo gāzes šaujamieroci. Viņš sniedz man pistoli. Mana roka trīc. Neesmu turējis rokās šaujampulvera ieroci, kopš sešpadsmit gadu vecumā trenējos pie Arēja dēliem. Tie ir ārkārtīgi neefektīvi un smagi, turklāt atsitiens padara tos mežonīgi neprecīzus.

Holideja izvelk no somas lielu plastikāta konteineru. Viņas pirksti apstājas pie aizdares slēdžiem.

Atverot plastmasas kasti, skatam paveras metāla cilindrs, kura centrā rotē dzīvsudraba lode. Lūkojos uz ierīci. Ja Sabiedrība pieķertu viņu ar šādu ierīci, Holideja nekad vairs neieraudzītu dienas gaismu. Stingri aizliegta. Pametu skatu uz displeju pie gravLifta sienas. Vēl desmit stāvi. Holideja saņem plaukstā cilindra tālvadības pulti. Astoņi stāvi.

Vai mūs gaidīs Kasijs? Aja? Šakālis? Nē. Viņi būs uz sava kuģa, kur gatavosies vakariņām. Šakālis dzīvos savu dzīvi. Viņi nezinās, ka trauksme sacelta manis dēļ. Un pat tad, ja zinās, tiks aizkavēti. Tomēr ir no kā baidīties arī tad, ja neviens no viņiem neieradīsies. Obsidiāns var saplosīt šos divus gabalos ar kailām rokām. Trigs to zina. Viņš aizver acis un pieskaras pleciem un krūtīm četros punktos, tā izveidodams krustu. Holideja ievēro šo žestu, bet nedara to pašu.

„Šī ir mūsu profesija," viņa klusi man saka. „Tāpēc norij savu lepnumu. Paliec aiz muguras un ļauj mums arTrigu strādāt.”

Trigs nokrakšķina kakla skriemeļus un noskūpsta savu cimdoto kreisās rokas zeltnesi. „Turieties tuvumā. Riekstus pie pēcpuses, ser. Nekautrējieties.”

Atlikuši trīs līmeņi.

Holideja sagatavo labajā rokā saņemto gāzes šaujamieroci un, uzlikusi kreiso īkšķi uz tālvadības pults, drudžaini košļā savu gumiju. Atlicis viens stāvs. Lifts palēnina gaitu. Skatāmies uz divviru durvīm. Ieāķēju Viktras kājas sev padusēs.

„Mīlu tevi, sīkais,” saka Holideja.

„Es arī tevi mīlu, lellīt,” nu jau saspringtā un mehāniskā balsī atbildi nomurmina Trigs.

Jūtos vairāk nobijies nekā toreiz, kad pirms sava lietus, ietērpts zvaigžņCaulā, gulēju spļāvējCaurulē. Baidos ne tikai par sevi, bet arī par Viktru, par šo brāli un māsu. Es gribu, lai viņi dzīvo. Gribu uzzināt par

Dienvidu Kluso okeānu. Gribu dzirdēt, kā viņi mēdza izjokot savu māti. Vai viņiem bija suns, māja pilsētā vai laukos...

GravLifts sēkdams apstājas.

Iemirdzas gaismiņa virs lifta izejas. Un šņākdamas atveras biezās metāla durvis, kas mūs šķir no Šakāļa elites kareivju vienības. Pa spraugu ielido un pie sienām pieķeras divas mirgojošas šokGranātas. Pik! Pik! Un Holideja nospiež ierīces pogu. Klusumu liftā pārtrauc dobja skaņas implozija, ko radījis neredzams elektromagnētisks pulss no sfēriskās elektromagnētiskā lādiņa bumbas mums pie kājām. Granātas iemirgojas un apklust. Gan liftā, gan ārpus tā izdziest apgaismojums. Un visi pelēkie, kas gaida aiz durvīm ar saviem augsto tehnoloģiju pulsa ieročiem, un visi obsidiāni savās smagajās bruņās ar elektroniskām locītavām un gaisa filtrācijas ierīcēm tiek iemesti dziļi viduslaikos.

Toties Holidejas un Triga antīkie šaujamie joprojām darbojas. Salīkuši pār saviem ieročiem kā tādas ļaunas gargujas, viņi no lifta izlavās akmens gaitenī. Seko slaktiņš. Divi prasmīgi strēlnieki plašos gaiteņos tiešā tēmējumā šauj īsas arhaisku ložu kārtas uz bezpalīdzīgiem pelēkajiem. Nav, kur patverties. Gaiteņi izgaismojas. Skaļi dārd jaudīgie ieroči. Man klab zobi. Sastingstu liftā, līdz Holideja man uzkliedz, tad, vilkdams Viktru sev aiz muguras, steidzos pakaļ Trigam.

Trīs obsidiāni krīt, kad Holideja pasviež viņu virzienā antīku granātu. Rudūkš! Griestos atveras caurums. Birst apmetums. Putekļi. No augšstāva telpas caur griestiem pār postažu gāžas krēsli un vara biroja darbinieki. Esmu aizelsies. Kāds vīrs atsit galvu. Viņa ķermenis virpuļodams nokrīt uz grīdas. Kāda pelēkā bēg gaitenī, lai noslēptos. Holideja iešauj viņai mugurā. Viņa nogāžas, izpletusi rokas kā uz ledus paslīdējis bērns. Visapkārt kustība. No sāna metas virsū kāds obsidiāns.

Izšauju no pistoles, tēmēju šausmīgi slikti. I -odes atlec no viņa bruņām. Divsimt kilogramu smagais vīrs paceļ virs galvas jonAvu, tās baterijas nestrādā, toties asmens joprojām ir ass. Viņš kauc savas tautas karavīru rīkles dziesmu, un no viņa ķiveres izvirst sarkana migla. Galvaskausa ķiveres acs caurumā ielaista lode. Viņa augums saliecas uz priekšu un slīd. Gandrīz nogāž mani no kājām. Trigs jau virzās uz nākamo mērķi, dzīdams metālu cilvēkos, kā galdnieks dzītu naglas kokā. Bezkaislīgi. Nesamāksloti. Strādā tikai mācībās iegūtas prasmes un fizika.

„Pļāvēj, kusties!” kliedz Holideja. Viņa aizvelk mani pa gaiteni prom no haosa, bet Trigs seko, uzmetis lipīgu granātu uz kāda neapbruņota zelta augšstilba, kurš bija izvairījies no četriem viņa šāvieniem. Rudāki! Miglā pajūk kauli un gaļa.

Brālis un māsa skriedami pārlādē ieročus; nu, kad esam garām pirmajai vienībai, Viktru pār plecu atkal pārmetis Trigs. Es vienkārši cenšos nenoģībt vai nenokrist. „Pēc piecdesmit soļiem pa labi, tad augšā pa kāpnēm!” uzbļauj Holideja. „Mums ir septiņas minūtes.”

Gaiteņos valda rēgains klusums. Nekādu sirēnu. Gaismas nedarbojas. Caurulēs nedūc uzsildīts gaiss. Dzirdami tikai mūsu soļi, tāli kliedzieni, manu locītavu krakšķi un sēcošā elpa. Paskrienam garām logam. Melni un miruši no debesīm gāžas kuģi. Lejā, kur tie jau piezemējušies, liesmo sīki ugunsgrēki. Tramvaji uz magnētiskajām sliedēm apstājušies. Vienīgās gaismas, kas joprojām darbojas, deg divās vistālākajās virsotnēs. Drīz darbu sāks tehniskie dienesti, tomēr tie nezinās, kas to visu izraisījis. Kur meklēt cēloni. Tā kā videonovērošanas sistēmas un biometrijas skeneri nedarbojas, Kasijs un Aja nevarēs mūs atrast. Tas varētu izglābt mūsu dzīvības.

Uzskrienam pa kāpnēm. Manu labo apakšstilbu un paceli sarauj krampis. Iestenos un gandrīz nokrītu. Holideja paceļ lielāko daļu mana svara. Mana paduse balstās pret viņas spēcīgo kaklu. Augsto marmora kāpņu apakšā mūs no mugurpuses pamana trīs pelēkie. Pagrūdusi mani malā, Holideja tiek galā ar diviem, izmantojot savu šaujamo, bet trešais šauj pretī. Marmorā ieurbjas lodes.

„Viņiem ir rezerves gāzes šaujamie!” nokliedzas I lolideja. „Mums jākustas! Jākustas!”

Vēl divi pagriezieni pa labi, garām vairākām zem Krāsām, kas ar pavērtām mutēm blenž uz mani, cauri marmora zālēm ar augstiem griestiem un grieķu statujām, garam galerijām, kurās Šakālis glabā savus sazagtos artefaktus un reiz rādīja man I lenkoka deklarāciju un pēdējā Amerikas impērijas valdnieka iebalzamēto galvu.

Muskuļi svilst. Sānu gandrīz plēš pušu.

„Te!” Holideja beidzot iesaucas.

Sasniedzam dienesta izeju kādā blakus gaitenī un caur to nonākam saltajā dienas gaismā. Mani aprij vējš. Kamēr četratā izskrienam uz metāla pārejas, kas izbūvēta gar Šakāļa cietokšņa sānu, caur manu kombinezonu izgraužas ledaini zobi. Labajā pusē klinšainais kalns dod ceļu mūsdienīgajai metāla un stikla ēkai, kas slejas augstu virs mums. Kreisajā pusē gaida tūkstoš metru dziļš kritiens. Ap kalnu virpuļo sniegs. Gaudo vējš. Tam pretodamies, dodamies uz priekšu pa pāreju, līdz tā apmet loku ap cietokšņa daļu un savienojas ar bruģētu tiltu, kas no kalna ved uz pamestu nosēšanās platformu, tā ir kā skeleta roka, kas kādam sniedz apsnigušu betona paplāti.

„Četras minūtes,” nobļaujas Holideja un palīdz man pārvarēt ceļu pār tiltu līdz nosēšanās laukumam. Beigās viņa ļauj man nokrist zemē. Man aiz muguras Trigs nogulda uz betona Viktru. Cieta ledus garoza padara betonu slidenu un dūmu pelēku. Vējš sanesis sniegu gar vidukļa augstuma betona sienu, kas norobežo apaļo nosēšanās laukumu no tūkstoš metru dziļā kritiena.

„Garajā aptverē astoņdesmit, reliktā — sešas,” māsai uzsauc Trigs. „Tad man viss cauri.”

„Man ir divpadsmit,” nomezdama zemē nelielu skārda cilindru, atbild Holideja. Tas nopaukšķ, un gaisā sāk virpuļot zaļi dūmi. „Jānotur tas tilts.”

„Man ir sešas mīnas.”

„Izliec tās.”

Viņš aizskrien pa tiltu, kura galā vīd vairākas sprādzienizturigas durvis, kas ir daudz lielākas par dienesta ieeju, caur kuru iznācām no sāna. Drebēdams un apžilbis sniegā, pievelku Viktru sev tuvāk un cenšos patverties zemās sienas aizvējā. Uz viņas melnā lietusmēteļa krājas sniegpārslas. Tās nolaižas pār mums kā pelni, kas cēlās gaisā, kad es kopā ar Kasīju un Sevro nodedzināju Minervas cietoksni un nozagu viņu pavāru. „Viss būs labi,” saku viņai. „Mēs izkulsimies.” Pār zemo betona sienu palūkojos uz pilsētu tālu lejā. Tā ir savādi mierpilna. Elektromagnētiskā pulsa sprādziens apklusinājis visas tās skaņas, visu kņadu. Noskatos, kā sevišķi liela sniegpārsla, vēja līgani nesta, nosēžas uz manas dūres.

Kā es te nokļuvu? Zēns no raktuvēm nu kļuvis par drebošu, godību zaudējušu karavadoni, kurš lūkojas lejup uz aptumšotu pilsētu un par spīti visam cer, ka varēs atgriezties mājās. Aizveru acis un vēlos, kaut būtu pie saviem draugiem, pie ģimenes.

„Trīs minūtes,” man aiz muguras saka Holideja. Viņa kā sargādama uzliek cimdoto plaukstu man uz pleca un raugās, vai debesīs nav mūsu ienaidnieku. „Trīs minūtes, un būsim no šejienes prom. Tikai trīs minūtes.”

Vēlos, kaut es spētu viņai noticēt, bet vairs nesnieg.