Rīta zvaigzne

20. ŠĶELŠANĀS

Mums ir nepatikšanas, un Sevro to zina. Pārņēmis vadību no manis, kolīdz piezemējamies nolietotajā Arēja dēlu bāzes piestātnē, viņš pavēl aizvest un lazaretē pamodināt joprojām bez samaņas guļošos Mateo un Dzīvsudrabu, iesprostot kamerā Kavaksu, bet Rollo un dēliem liek gatavoties uzbrukumam. Dēli apstulbuši blenž uz mums. Mūsu obsidiāna aizsegi ir sabojāti. īt sevišķi manējais. Sejas protēzes esmu pazaudējis kaujā. Kontaktlēcas izsūcis vakuums. Sviedri pabalinājuši melno matu krāsu. Cimdi gan man joprojām ir. Tomēr nu šie dēli vairs neskatās uz obsidiānu komandu. Viņi redz zeltu vienību un vismaz vienu rēgu.

„Pļāvējs...” kāds nočukst.

„Turi muti ciet!” uzsauc Klauns. „Nevienam ne vārda!”

Lai ko viņš teiktu, drīz baumas izplatīsies. Pļāvējs ir dzīvs. Lai kādu iespaidu tas atstās, šobrīd nav īstais laiks. Varbūt esam izvairījušies no policijas pakaļdzīšanās, tomēr tik nozīmīgu personu nolaupīšana, nemaz nerunājot par divu augsta līmeņa iezīmēto slepkavību, garantēs to, ka visi Šakāļa pretterorisma izlūkošanas analīzes resursi tiks novirzīti pierādījumu sagādei. Prētoriešu un Drošības dienesta pretterorisma tehniķu vienības droši vien jau metušās pētīt uzbrukuma ierakstus. Viņi atklās, kā iekļuvām ēkā, kā izbēgām un kas ir aizdomās turamie līdzdalībnieki. Tiks noskaidrota katra izmantotā ieroča, ierīces un kuģa izcelsme. Sabiedrība stacijas zemKrāsām atriebsies ātri un nežēlīgi.

Tā gan notiks tikai tad, ja pieņemam, ka varas iestādes būs infor

mētas tikai par Dzīvsudraba nolaupīšanu. Es nezinu, kādēļ Mustanga un Kasijs rikās, bet jāpieņem, ka Šakālis par to nezina. Tāpēc es izmantoju mūsu slāpētājus. Lai Dzīvsudraba nekontrolētās videokameras neatpazītu Kavaksu. Ja Šakālis viņu šeit ieraudzītu, uzreiz saprastu, ka viņa savienība ar Valdnieci un Dzīvsudrabu sašķobījusies. Un šo kārti vēlos paturēt savā kabatā, līdz zināšu, kā to vislabāk izmatot, un varēšu runāt ar Mustangu.

Ko gan Valdniece domās, kad Kasijs viņai piezvanīs, lai pateiktu, ka Moira ir mirusi? Un kāda loma šeit ir Mustangai? Pārāk daudz jautājumu. Es zinu pārāk maz. Tomēr, skrienot pa metāla gaiteņiem, kamēr draugi dodas salāpīt savus ievainojumus un garām slīd ieroču noliktavas, kur dučiem sarkano, brūno un oranžo ņem rokās šaujamos un velk bruņas, mani nepamet Mustangas teiktie vārdi.

„Pakss ir pie manis. Orions ir dzīva.”

Nācis no viņas mutes, tas var nozīmēt gandrīz duci dažādu lietu, un vienīgais, kurš to zinās, ir Kavakss. Man viņam tas jāpajautā, bet Ragnārs jau aizvedis viņu uz Arēja dēlu kameru pa citu gaiteni, un Sevro beidzis izkliegt pavēles citiem un uzrunājis mani. ,,Pļāv’, viņi mums uzbruks, turklāt pamatīgi,” viņš saka. „Tu leģiona armijas procedūras pārzini labāk nekā es. Ātri ej uz datu centru. Dabū man laika aplēses un viņu uzbrukuma plānu. Mēs nevaram viņus apturēt, bet varam iegūt laiku.”

„Laiku kam?” prasu.

„Lai uzspridzinātu bumbas un atrastu veidu, kā tikt prom no šī klintsbluķa.” Viņš uzliek roku man uz pleca, tāpat kā es labi zinādams, ka mūs vēro dēli. „Lūdzu! Kusties!” Viņš dodas prom kopā ar pārējiem gaudoņiem, un es palieku gaitenī kopā ar ī lolideju. Pagriežos pret viņu.

„Holidej, tu pārzini procesus leģionā. Aizej uz datu centru. Sniedz dēliem vajadzīgo taktisko atbalstu.” Viņa pār plecu palūkojas gaitenī, kur tikko aiz stūra nozudis Sevro. „Vai tev nav iebildumu?” jautāju.

„Nē, ser. Kur iesi tu?”

Savelku cimdus ciešāk. „Pēc atbildēm.”

„Pēc tam, kad pameta tevi, Virdžlnija mums izstāstīja, ka esi sarkanais. Tāpēc mēs neieradāmies uz tavu Triumfu,” no grīdas uz mani lūkodamies, stāsta Kavakss. Viņš ir pieķēdēts pie tērauda caurules un izplestām kājām sēž zemē. Viņš joprojām ir tērpts bruņās, krēslainajā apgaismojumā sarkani zeltainā bārda izskatās tumša. Viņš izskatās pēc draudīga tēla, tomēr mani pārsteidz, cik atklāta ir Kavaksa seja. Tajā nav naida. Tīra aizrautība, kādā ieplešas viņa nāsis, man un Ragnāram atstāstot notikušo. Sevro pateicis dēliem, ka ar Kavaksu neviens nedrīkst tikties. Tomēr acīmredzot viņi neuzskata, ka šādi noteikumi īpaši attiecas uz Pļāvēju. Tas labi. Man vēl nav plāna, bet zinu, ka tas, ko iecerējis Sevro, nestrādā. Man nav laika rēķināties ar viņa jūtām vai ķīvēties ar viņu. Viss ir iekustējies, un man vajadzīga informācija.

„Viņa vēl nezināja, ko iesākt, tāpēc lūdza padomu mums tāpat kā bērnībā,” turpina Kavakss. „Mēs bijām uz mana kuģa Reinards un kopā ar Sofoklu ēdām ceptu jēra gaļu ponzu mērcē, lai gan mērce viņam negaršoja, kad zvanīja Agcjas komandcentrs un teica, ka Triumfam Agejā uzbrukuši Valdnieces lojālistu spēki. Virdžīnija nevarēja sazināties ne ar tevi, ne savu tēvu, tāpēc baidījās par apvērsumu un aizsūtīja no orbītas Dakšo, mani un mūsu bruņiniekus.

Viņa palika orbītā pie kuģiem un beidzot sazinājās ar Roku, kad mēs ar Dakšo jau šķērsojām atmosfēru. Roks teicis, ka Valdniece uzbrukusi Triumfam un smagi ievainojusi tevi un viņas tēvu. Viņš mudinājis Mustangu doties uz vienu no viņa jaunajiem kuģiem, uz kuru vedot tevi, jo uz planētas vairs neesot droši.” Atceros, ka redzēju Roku ar kādu sazināmies, kad pār mani noliecās Šakālis, bet nevarēju viņu sadzirdēt. Mēs nosēdāmies kādā kuģī. Tur bija Valdniece. Viņa nekad nepameta Marsu. Viņa slēpās Roka flotē. Tieši man zem deguna. „Bet Virdžīnija nemetās pie tevis.” Viņš dzīvespriecīgi pasmaida. „Tā būtu darījusi iemīlējusies muļķe. Bet Virdžīnija ir gudra. Viņa redzēja cauri Roka meliem. Viņa zināja, ka Valdniece tā vienkārši Triumfam neuzbruktu. Tas būtu plāns plānā. Tādēļ viņa Orionam un Arka nama mantiniecēm aizsūtīja ziņu, ka sākts apvērsums. Ka Roks ir sazvērnieks. Tāpēc, kad algotņi uzbruka un mēģināja uz komandtiltiņa nogalināt Orionu un viņai lojālos komandierus, viņi bija gatavi. Apšaudes notika uz komandtiltiem. Kajītēs. Orionu smagi sašāva rokā, bet viņa izdzīvoja, tad Roka kuģi atklāja uguni uz mūsējiem un flote sašķēlās...”

Un tas notika, kamēr Sevro un Ragnārs atklāja, ka Fičners ir miris un Arēja dēlu bāze iznīcināta. Un, kamēr viss gruva, es gulēju paralizēts uz Ajas transporta kuģa grīdas. Nē. Viss negruva.

„Viņa izglāba kuģa komandas dzīvības,” saku.

Jā,” saka Kavakss. „Tava komanda ir dzīva. Tā, kuru atbrīvoji kopā ar Sevro. Pat daudzi no tava leģiona, ar kuriem sazinājāmies un paguvām evakuēt no Marsa, pirms varu pārņēma Šakāļa un Valdnieces spēki.” „Kur mani draugi ieslodzīti?” jautāju. „Uz Ganimēda? Jo?” „Ieslodzīti?” Kavakss, samiedzis acis, manī lūkojas, tad izplūst smieklos. „Nē, zēn. Nē. Neviens nav pametis savu posteni. Pakss ir tieši tāds, kādu to pameti. Orions komandē, un pārējie seko.”

„Es nesaprotu. Viņa ļauj komandēt zilajai?”

„Vai tu domā, ka Virdžīnija būtu saudzējusi tavu un Ragnāra dzīvību, kad bijāt nometušies ceļos tajā tunelī, ja viņa neticētu tavai jaunajai pasaulei?” Nezinādams atbildi, truli pakratu galvu. „Ja domātu, ka esi viņas ienaidnieks, Virdžīnija būtu tevi uz vietas nogalinājusi. Kādus stāstus viņai lasīju, kad viņa kā maza meitene sēdēja pie mana pavarda kopā ar Pakšu un maniem bērniem? Vai es lasīju grieķu mītus? Par spēcīgiem vīriem, kas izpelnījās sev slavu? Nē. Es stāstīju viņiem leģendas par Artūru, Nācarieti un Višnu. Stipriem varoņiem, kas vēlējās tikai aizstāvēt vājos.”

Un Mustanga ir to darījusi. Vēl vairāk. Viņa ir pierādījusi, ka Ēo bija taisnība. Un tas nenotika manis dēļ. Tas netika darīts mīlestības dēļ. Viņa to darīja tāpēc, ka tas ir pareizi, un tāpēc, ka varenais Kavakss viņai bijis īstāks tēvs nekā Augusts. Jūtu acīs sariešamies asaras.

„Tev bija taisnība, Derov,” saka Ragnārs. Viņš noliek roku man uz pleca. „Paisums kāpj.”

„Tad kāpēc tu, Kavaks, šodien esi šeit?”

„Tāpēc, ka mēs zaudējam,” viņš atzīst. „Pavadoņu valdnieki neizvilks pat divus mēnešus. Virdžīnija zina, kas notiek uz Marsa. Viņa zina par genocīdu. Par sava brāļa zvērībām. Dēli nav tik spēcīgi, lai cīnītos visur.” Viņa lielajās acīs atspoguļojas tāda vīra sāpes, kurš redz, kā deg viņa mājas. Tāpat kā manas, Marss ir arī viņu mājas. ,,Sī kara sekas ir pārāk milzīgas, lai mēs varētu atļauties sakāvi. Tāpēc, kad Dzīvsudrabs piedāvāja mieru, mēs ieklausījāmies.”

„Un kādi ir tā nosacījumi?” vaicāju.

„Virdžīnija un visi viņas sabiedrotie saņem Valdnieces apžēlošanu. Viņa kļūst par Marsa arhiGubernatori, bet Adrijs un viņa sekotāji saņem mūža ieslodzījumu. Un tiek veiktas dažas konkrētas reformas.”

„Bet hierarhija saglabājas.”

J- n

a.

„Ja tā ir taisnība, mums ar viņu jārunā,” aizrautīgi bilst Ragnārs. „Tās varētu būt lamatas,” saku, vērodams Kavaksuun zinādams prātu, kas darbojas aiz šīs atklātās sejas. Es gribu viņam uzticēties. Gribu ticēt, ka viņa taisnības izjūta ir tikpat spēcīga kā mana mīlestība pretviņu, bet šie ūdeņi ir dziļi, un zinu, ka draugi var melot tikpat labi kā ienaidnieki. Ja Mustanga nav manā pusē, šī būtu kārts, ko viņi izspēlētu. Tā atklātu mani viņiem, un nav šaubu, ka, nokļūstot uz šīs stacijas, viņai līdzi ieradās draudīgi pavadoņi.

„Vienu gan es nesaprotu, Kavaks. Ja tā ir taisnība, kāpēc nesazinā-jāties ar Sevro?”

Sēdēdams uz grīdas, Kavakss samirkšķina acis.

„Mēs to izdarījām. Pirms vairākiem mēnešiem. Vai tad viņš tev neteica?”

Kad sagatavošanās telpā viņiem pievienojamies, gaudoņi vāc mantas. „Viss ir pakaļā,” Sevro saka, kamēr Viktra ar miesas atjaunotāju lāpa dziļu brūci viņa mugurā. No piededzinātās brūces šņākdami ceļas kodīgi dūmi. Viņš nomet savu viedpulksteni. Ierīce aizgrab stūrī, kur Drātģīmis to paceļ un atnes atpakaļ Sevro. „Viņi ir nosēdinājuši visu, ieskaitot kravas pārvadājumus.”

„Būs labi, boss, mēs atradīsim izeju,” saka Klauns.

Iegāju telpā klusi un pamājis devu Sevro zīmi, ka gribu parunāt. Viņš nelikās par mani ne zinis. Viņa plāns ir izgāzies. Mums būtu vajadzējis aizlidot, esot paslēptiem vienā no tukšajiem hēlija kravas kuģiem, kas devās atpakaļ uz Marsu. Mums vajadzēja būt prom, pirms kāds būtu pamanījis, ka Dzīvsudrabs nolaupīts, un uzspridzināt bumbas brīdi, kad jau esam prom no stacijas. Tagad, kā izteicās Sevro, viss ir pakaļā.

„Acīmredzami šeit mēs palikt nevaram,” nolikdama miesas atjaunotāja ierīci, saka Viktra. „Esam atstājuši tik daudz ģenētisko pierādījumu, ka pietiktu simts nozieguma vietām. Un mūsu sejas ir visur. Uzzinājis, ka esam šeit, Adrijs atsūtīs mums pakaļ veselu leģionu.”

„Vai arī uzlaidīs gaisā Fobosu,” nomurmina Holideja. Viņa sēž stūrī uz medikamentu kastēm un kopā ar Klaunu pēta kartes savā viedpulk-stenī. No savas vietas uz galda viņus vēro Olis. Viņas kāja ielikta spiedošā gēlĢipša pārsējā, bet kauls nav salabots. Lai salabotu to, ko Mustanga salauza ar vienu vienīgu šāvienu, mums būs vajadzīgs dzeltenais un pilnībā aprīkota lazarete. Olim paveicās, ka bijām apvilkuši skarabAdas. Tā samazināja apdegumu līdz minimumam. Tomēr viņai sāp. Acu zīlītes iepletušās lielās narkotiku devas dēļ. Tās neļauj viņai apvaldīt jūtas, un es redzu, kā Viktra mana, cik acīmredzami zelta meitene ar apaļīgo sejiņu vēro, kā Klauns pieliecas tuvāk Holidejai, lai norādītu kādu vietu kartē.

,,Hēlijs-3 ir Adrija dzīvības sula,” saka Viktra. „Viņš ar šo staciju neriskēs.”

„Sevro...” uzrunāju viņu. „Kādu brīdi zem četrām acīm.”

„Tagad aizņemts.” Viņš pievēršas Rollo. „Vai no šī sasodītā akmens var tikt prom pa citu ceļu?”

Sarkanais atgāžas pret medicīnas telpas pelēko sienu līdzās glancē-tam papīra plakātam, kurā redzama sārto modele kādā no Venēras baltajām smilšu pludmalēm. „Tc lejā ir tikai smagie kravas kuģi,” viņš saka, klusībā ievērojis, ka mūsu obsidiāna aizsegi sabojāti. Ja tas, cik daudzi no mums ir zelti, viņu iztrūcina, Rollo neliek to manīt. Droši vien zinājis jau no paša sākuma. Pie manis viņa skatiens kavējas visilgāk. „Bet tie visi ir nosēdināti. Adatās ir luksusa laineri un privātās jahtas, bet, ja iesiet

augšā, jūs, ļautiņus, noķers minūtes laikā. Ilgākais divu. Pie katrām tramvaja durvim ir sejas atpazīšanas kameras. Tīklenes skeneri reklāmu hologrammās. Un pat tad, ja nokļūsiet uz viena no viņu kuģiem, vajadzēs tikt garām flotes patruļām. Nav tā, ka varat vienkārši aizteleportēties drošībā.”

„Tas gan būtu ērti,” nomurmina Klauns.

„Nolaupām transporta kuģi un aizlaižamies no patruļām,” saka Sevro. „Esam tā darījuši jau iepriekš.”

„Viņi mūs notrieks,” sasprindzis iebilstu. Mani kaitina, ka viņš turpina ignorēt manus mēģinājumus piedabūt viņu atnākt līdz durvīm.

„Pēdējoreiz nenotrieca.”

„Pēdējoreiz mums bija Lisanders,” atgādinu viņam.

„Un tagad mums ir Dzīvsudrabs.”

„Lai nogalinātu mūs, Šakālis ziedos Dzīvsudrabu,” saku. „Vari uz to paļauties.”

„Ne tad, ja taisnā līnijā vertikāli dzenamies zemē,” saka Sevro. „Dēliem ir daudz apslēptu tuneļu ieeju. Nokritīsim no orbītas un taisnā ceļā noiesim pazemē.”

„Es to nedarīšu,” iebilst Ragnārs. „Tas ir pārdroši. Un tā mēs atstātu šos cildenos ļaudis noslaktēšanai.”

„Piekrītu Ragam,” saka Holideja. Viņa pasēžas tālāk no Klauna, turpina lūkoties savā viedpulkstenī un noklausīties policijas frekvences.

„Pieņemsim, ka tiekat prom. Kas notiek ar mums?” jautā Rollo. „Ja Šakālis uzzinās, ka šeit bija Pļāvējs un Arējs, viņš šo staciju noārdīs pa gabaliņam vien. Katrs šeit palikušais dēls nedēļas laikā būs miris. Vai par to jūs padomājāt?” Viņš riebumā savelk seju. „Es zinu, kas jūs esat. Mēs to zinājām no mirkļa, kad angārā ienāca Ragnārs. Bet es nedomāju, ka gaudoņi mēdz bēgt. Un es nezināju, ka Pļāvējs klausa pavēlēm.”

Sevro sper soli viņam tuvāk. „Tev ir citi varianti, sūduģīmi? Vai arī māki tikai riet?”

„Jā, man ir variants,” atbild Rollo. „Palieciet! Palīdziet mums sagrābt šo staciju.”

Gaudoņi sāk smieties. „Sagrābt staciju? Ar kādu armiju?” jautā Klauns.

„Viņa,” pagriezies pret mani, atbild Rollo. „Es īsti nezinu, kā tu vari būt dzīvs, Pļāvēj. Bet... Pusnaktī viens pats ēdu makaronus, kad dēli holoTīklā nopludināja tavas grebšanas ierakstu. Pēc divām minūtēm Sabiedrības kiberpolicija bija vietni nobloķējusi. Bet, kad tas bija palaists... pirms izēdu savu bļodu, varēju to atrast miljonā vietņu. To viņi nespēja ierobežot. Un tad nobruka Fobosa serveri. Vai zināt, kāpēc?”

„Drošības dienesta kibernodaļa piegrieza skābekli,” saka Viktra. „Tā ir standarta rīcība šādos gadījumos.”

Rollo pakrata galvu. „Serveri neizturēja, jo nakts vidū holoTīklam vienlaicīgu mēģināja piekļūt trīsdesmit miljoni cilvēku. Serveri nespēja izturēt tādu datu plūsmu. Zelti skābekli piegrieza tikai pēc tam. Tāpēc es saku —ja aizsoļosi lejā uz Pūzni un pateiksi turienes zem Krāsām, ka esi dzīvs, mēs sagrābsim šo pavadoni.”

„Tik vienkārši?” skeptiski jautā Viktra.

„Tieši tā. Šeit, saspiesti kā siļķes mucā, dzīvo apmēram divdesmit pieci miljoni zemKrāsu; viņi cīnās par kvadrātmetriem, proteīna sūtījumiem, Sindikāta pulveriem, vienalga ko. Ja savu ģīmi parādīs Pļāvējs, tas viss izkūpēs kā tvaiks. Visa tā cīnīšanās. Visa tā kasīšanās nieku dēļ. Viņi grib vadoni, ja Marsa Pļāvējs izlems atgriezties no miroņiem tieši šeit... jums būs nevis armija, bet gan paisums pie kājām. Saprotat? Tas izmainīs kara gaitu.”

Viņa vārdi liek tirpām skriet pār muguru. Taču Viktra ir noskaņota skeptiski, un Sevro klusē. Sāpināts.

„Vai tu zini, ko Sabiedrības leģionāru vienība var nodarīt salašņu pūlim?” pajautā Viktra. „Ieroči, ko esat redzējuši, ir paredzēti, lai nolaistu no kājām vīrus, kas tērpti bruņās. PulsDūres. Slātes. Kad pret pūli tiek pielietoti atsitienicroči vai klabekļi, viens cilvēks var raidīt tūkstoš kārtu minūtē. Izklausās, it kā plīstu papīrs. Cilvēka prāts pat nezina, ka šī skaņa var būt biedējoša. Ar mikroviļņiem viņi var pārkarsēt ūdeni, ko satur tavas šūnas. Un tās ir tikai pelēko masu nemieru apkarošanas vienības. Ja nu viņi jums uzrīda obsidiānus? Ja nu savās bruņās nolaižas paši zelti? Ja nu viņi atslēdz jums gaisu? Ūdeni?”

„Ja nu mēs atslēdzam viņu gaisu?” prasa Rollo.

Saraucu pieri. „Vai jūs varat to izdarīt?”

„Dod man tikai iemeslu.” Viņš paskatās uz Viktru, un pēc asuma balsī jūtu, ka viņš skaidri un gaiši zina, kāds ir viņas uzvārds. „Varbūt viņi ir karavīri, domina. Varbūt var salaist manī tik daudz metāla, ka es noasiņoju. Bet, vēl pirms man apritēja devītais gads, es varēju sadalīt gravZābaku pa reizinātājiem un salikt to atpakaļ kopā nieka četrās minūtēs. Tagad man ir trīsdesmit astoņi un ar skrūvgriezi un elcktro-komplektu es varu tos ļautiņus nobendēt desmit dažādos veidos. Man ir noriebies būt šķirtam no savas ģimenes. Noriebies, ka man kāpj uz galvas un prasa maksu par skābekli, par ūdeni, par to, ka esmu dzīvs.” Viņš stiklainu skatu paliecas uz priekšu. „Un otrpus tām durvīm ir divdesmit pieci miljoni tādu kā es.”

Klausīdamās bravūrā, Viktra nogroza acis. „Tu esi metinātājs, kam par daudz sakāpis galvā.”

Rollo sper soli uz priekšu un nogrūž no galda kaudzi uzgriežņu atslēgu. Tās grabēdamas nokrīt uz grīdas un iztrūcina Klaunu un Holi-deju, kas paceļ skatus no sava viedpulksteņa. Rollo sašutis lūkojas augšup Viktras sejā. Viņa par vīrieti ir krietnu pēdu garāka, bet sarkanais skatienu nenolaiž. „Es esmu inženieris. Nevis metinātājs.”

„Pietiek!” norūc Sevro. „Tas nav nolāpīti apspriežams. Dzīvsudrabs dabūs mūs prom no šī klintsbluķa. Vai arī es sākšu griezt nost viņa pirkstus. Tad uzspridzināsim bumbas..."

„Sevro...” bilst Ragnārs.

„Es esmu Arējs!” viņš rūc. ,,Nc tu.” Sevro iebaksta pirkstu Ragnāra krūtīs un tad norāda uz mani. „Un arī ne tu. Pabeidziet kravāt nolāpīto aprīkojumu! Tūlīt pat!”

Viņš izdrāžas no telpas, un mēs paliekam neveiklā klusumā.

„Es šos cilvēkus nepametīšu,” saka Ragnārs. „Viņi mums palīdzēja. Viņi ir pašu ļaudis.”

„Arējam ir aizgājis ciet,” telpā saka Rollo. „Ne savā prātā. Jums vajag—”

Metos pie mazā vīra, ar vienu roku paceļu gaisā un situ viņu pret griestiem. „Ne vārda par viņu!” Rollo atvainojas, un es nolieku viņu

atpakaļ zemē. Pārliecinos, ka visi gaudoņi klausās. „Neizklīstiet! Tūlīt būšu atpakaļ.”

Noķeru Scvro, pirms viņš iegājis Dzīvsudraba kamerā kādā iztukšotā, vecā garāžā, kur Arēja dēli šobrīd salikuši ģeneratorus. Izdzirdējuši mani nākam, Sevro un sargi pagriežas. „Neuzticies man tik ļoti, lai atstātu ar viņu divatā?” viņš nosmīkņā. „Jauki!”

„Mums jāparunā.”

„Droši. Pēc tam, kad viņš būs runājis.” Sevro atgrūž durvis. Lādēdamies sekoju. Telpa tuksnesīgā rūsas krāsā. Iekārtas vecākas par dažu labu dzelzi Likosā. Viena no tām grab dūšīgajam sudrabam aiz muguras un izklcpo elektrību, kas baro lampas, kuras ieskāvušas viņu gaismas aplī, neļaudamas saskatīt neko ārpus tā. Atpakaļ atliektiem pleciem Dzīvsudrabs sēž metāla krēslā telpas vidū. Rokas sasietas viņam aiz muguras. Tirkīza uzsvārcis asiņains un saburzīts. Buldoga skatiens ir pacietīgs un vērtējošs. Plato pieri klāj biezs sviedru un netīrumu spīdums.

„Kas jūs esat?” viņš šņāc nevis nobijies, bet aizkaitināts. Durvis aiz mums aizcērtas. Izskatās, ka šī situācija viņu kaitina. Viņš nav nekaunīgs vai dusmīgs, bet drīzāk aizkaitināts kā profesionālis, kurš vērtē mūsu nožēlojamo viesmīlības līmeni un neērtības, ko esam viņam sagādājuši. Acīs spīd gaisma, tāpēc viņš nespēj saskatīt mūsu sejas. „Sindikāta rīkļurāvēji? Pavadoņu valdnieku izsitēji?” Kad klusējam, viņš norij siekalas. „Adrij, vai tas esi tu?”

Man pār muguru pārskrien tirpas. Nesakām neko. Tikai tagad, ļaujoties aizdomām, ka esam Šakāļa vīri, Dzīvsudrabs šķiet patiešām nobijies. Ja mums būtu laiks, mēs varētu šīs bailes izmantot, bet informācija mums vajadzīga ātri.

„Mums jātiek prom no šī klintsbluķa,” zemā balsī saka Sevro. „Tu palīdzēsi mums to izdarīt, puis’. Vai arī pa vienam noraušu tev pirkstus.”

„Puis’?” nomurmina Dzīvsudrabs.

„Es zinu, ka tev ir bēgšanai paredzēts kuģis, vari noorganizēt apstākļus—”

„Barka, vai tas esi tu?” Sevro tiek pārsteigts nesagatavots. „Tas esi tu! Lai nolādētas zvaigznes, zēn! Tu mani pārbiedēji līdz nāvei. Es domāju, ka tu esi nolāpītais Šakālis.”

„Tev ir desmit sekundes, lai atklātu man ko lietderīgu, vai arī es nēsāšu tavu krūškurvi korsetes vietā,” Dzīvsudraba familiaritātes dēļ izsists no sliedēm, saka Sevro. Tie nav vieni no viņa labākajiem draudiem.

Dzīvsudrabs šūpo galvu. „Paklausies manī, Barkas kungs, un klausies vērīgi. Ir noticis pārpratums. Milzīgs pārpratums. Es zinu, ka tu negribēsi tam ticēt. Es zinu, tu domāsi, ka esmu jucis. Bet tev mani jāuzklausa. Es esmu tavā pusē. Es esmu viens nojums, Barkas kungs.”

Sevro sarauc pieri. „Viens no mums? Ko tu ar to gribi teikt?”

„Ko es gribu teikt?” Dzīvsudrabs zemā balsī iesmejas. „Tieši to es arī gribu teikt, jauno cilvēk. Es, Reguls ag Sāns, Monētu ordeņa kavalieris un Sana korporācijas izpilddirektors esmu ari viens no Arēja dēlu dibinātājiem.”