Rīta zvaigzne

14. ASINSKĀRAIS PAVADONIS

Fobosa vārds nozīmē bailes. Saskaņā ar mītu viņš bija Afrodītes un Arēja, mīlestības un kara bērns. Lielākajam Marsa pavadonim tas ir piemērots vārds.

Izveidojies sen pirms cilvēku laikmeta, kad meteorīts ietriecās tēvā Marsā un izmeta orbītā atlūzas, iegarenais pavadonis peldēja tukšumā kā pamests līķis — miris un tukšs miljards gadu. Tagad uz tā ņudz parazītiskā dzīvība, kas sūknē asinis Zelta impērijas dzīslās. No Marsa virsmas paceļas sīku, resnu kravas kuģu spieti, plūzdami uz divām lielajām, pelēkajām piestātnēm, kas apjož šo pavadoni. Tur guvums no Marsa tiek pārsūknēts uz kilometriem garajiem kosmosNesējiem, kas pa varenajiem Julii-Agosa tirdzniecības ceļiem aiznesīs dārgumus uz Novidu vai, visticamāk, uz Serdi, kur tos gaida izsalkusī Luna.

Cilvēki kailo Fobosa klinti izgrebuši dobu un apkaluši ar metālu. Pavadoņa rādiuss tā platākajā vietā ir tikai divpadsmit kilometri, to ieskauj divas milzīgas, perpendikulāras piestātnes. Tās veido tumšs metāls, balti uzraksti un mirgojoši sarkanas gaismas, kas signalizē piestātnē iebraucošajiem kuģiem. Pa tām lodā kustīgi magnētiskie tramvaji un kravas kuģi. Zem piestātnēm un šur tur pāri tām slejas spici torņi — Pūznis, pilsēta mozaīka, ko veidojuši nevis neoklasiski Zelta ideāli, bet gan gravitācijas neierobežota kaila ekonomika. Fobosu caurvij sešus gadsimtus senas ēkas. Tas ir lielākais cilvēka veidotais adatu spilvens. Un atšķirība starp

Adatu — ēku galotņu — iedzīvotāju labklājību un Dobuma iemītnieku dzīves līmeni pavadoņa klintīs robežojas ar absurdu.

„Ja nestāvi uz dedzesKuģa komandtiltiņa, tas izskatās lielāks,” man aiz muguras novelk Viktra. „Būt atstumtajam ir tik sasodīti nogurdinoši.”

Es saprotu, kā viņa jūtas. Fobosu pēdējo reizi redzēju pirms Lauvas lietus. Tad man aiz muguras bija armāda, pie sāniem Mustanga un Šakālis un manā pakļautībā dienēja tūkstošiem iezīmēto. Pietiekami liels spēks, lai liktu drebēt veselai planētai. Tagad slapstos ēnās, iesēdināts drebelīgā kravas kuģītī, kas ir tik vecs, ka uz tā pat nav mākslīgās gravitācijas ģeneratora, un mana sabiedrība ir tikai Viktra, trīs Arēja dēlu kalnraču komanda un neliela gaudoņu vienība kravas nodalījumā. Turklāt šoreiz es nedodu pavēles, bet gan tām paklausu. Mēle spēlējas ar pašnāvnieku zobu, kas pēc gaudoņu iesvētībām ielikts mana pēdējā labās puses dzerokļa vietā. Tagad tādi ir visiem gaudoņiem. Sevro teica, ka labāk tā nekā tikt saņemtiem dzīviem. Esmu spiests viņam piekrist. Tik un tā. Sajūta ir dīvaina.

Pēc manas bēgšanas Šakālis nekavējoties izsludināja moratoriju visiem lidojumiem no Marsa vai tā orbītas. Viņš pieņēma, ka Arēja dēli spers izmisīgu soli un mēģinās aizvest mani no planētas. Par laimi, Sevro nav muļķis. Ja viņš tāds būtu bijis, es droši vien atrastos Šakāļa nagos. Galu galā pat Marsa arhiGubernators visus komercpārvadājumus nespēja apturēt uz ilgāku laiku, tādēļ viņa moratorijam nebija lemts ilgs mūžs. Toties tā radītie šoka viļņi patiešām satricināja tirgu. Katra minūte, kuras laikā neplūda hēl ijs-3, izmaksāja miljardiem kredītu. Sevro tas šķita diezgan iedvesmojoši.

„Cik daudz no tā visa pieder Dzīvsudrabam?” es jautāju.

Bezsvara stāvoklī Viktra pievelkas man tuvāk. Viņas izspūrušie mati plīvo ap galvu kā balts kronis. Tie ir izbalināti, un viņas acīs ievietotas melnas kontaktlēcas. Pa skarbāko Pūžņa galu vieglāk pārvietoties obsidiāniem, nevis zeltiem bez aizsega, turklāt, būdama viena no lielākajiem gaudoņiem, Viktra diezin vai spētu izlikties par kādu citu krāsu.

„Grūti minēt,” viņa saka. „Sudraba īpašuma tiesības ir āķīga padarīšana. Viņam ir tik daudz fiktīvu korporāciju un slepenu bankas kontu, ka šaubos, vai viņa portfeļa izmēru zina pat Valdniece.”

„Vai to, kas tajā atrodas. Ja baumas par to, ka viņam pieder zelti, ir patiesas...”

„Tā ir.” Viktra parausta plecus un tādēļ sagāžas atpakaļ. „Viņš sabāzis savus pirkstus visur. Māte teica, ka viņš ir viens no dažiem cilvēkiem, kuri ir pārāk bagāti, lai tos varētu nogalināt.”

„Vai viņš ir bagātāks, nekā bija tava māte? Nekā esi tu?”

„Biju,” viņa izlabo un pakrata galvu. „Tik dumjš viņš nav.” Mirklis klusuma. „Bet varbūt tomēr.”

Mans skatiens uzmeklē Sudraba spārnotās pēdas logo, kas izvietots uz lielākā no Fobosa torņiem — trīs kilometrus garas tērauda un stikla spirāles, kuras galā vīd sudraba pusmēness. Cik daudzas zelta acis uzlūko to ar skaudību? Cik daudzi viņam jāuzpērk, lai tie pasargātu viņu no pārējiem? Varbūt tikai viens. Klusais partneris bija neatņemama Šakāļa panākumu sastāvdaļa. Cilvēks, kurš slepeni palīdzēja viņam iegūt kontroli pār plašsaziņas līdzekļu un telekomunikācijas nozarēm. Pārāk ilgi domāju, ka partnere ir Viktra vai viņas māte un dārzā viņš vienkārši pārtrauca sadarbību. Tomēr izskatās, ka Šakāļa ietekmīgākais sabiedrotais ir sveiks un vesels. Pagaidām.

„Trīsdesmit miljoni cilvēku,” nočukstu. „Neiedomājami.”

Jūtu, ka viņa mani vēro. „Tu neuzskati, ka Sevro plāns ir pareizs. Vai ne?”

Ar īkšķi bakstu sārtu košļājamo gumiju, kas pielipināta pie sarūsējušās starpsienas. Nolaupot Dzīvsudrabu, iegūsim informāciju un pieeju milzīgām ieroču rūpnīcām, bet Sevro ekonomikas graušanas spēlītes dara mani bažīgu. „Sevro uzturēja Arēja dēlus dzīvus. Es nē. Tāpēc es viņam sekošu.” „Mhm.” Viņa skeptiski pēta mani. „Nez, kad tu sāki ticēt, ka bezbailība un vīzija ir viens un tas pats.”

,,Ei, sūdbambulirācijā man ausī iekliedz Sevro, Ja esat beiguši savu ekskursiju vai grūšanos, vai ko nu jūs tur, ellē, darāt, ir pienācis laiks savākties."

Pēc pusstundas kopā ar Viktru un gaudoņiem esam saspiedušies vienā no hēlija-3 konteineriem, kas iekrauti mūsu transportlīdzekļa dziļumos. Jūtam, kā kuģis aiz mūsu konteinera sienām novibrē un magnētiskām

saitēm savienojas ar doku izliekto virsmu. Ārpus kuģa mehāniskos tērpos lidināsies oranžie, kas gaidīs, lai uzvestu bezsvara stāvoklī peldošos kravas konteinerus uz magnētiskiem vagoniņiem, kas savukārt aizvedīs tos uz kosmosNcsējiem, kur tie gaidīs ceļojumu uz Jupiteru. Tur tie apgādās Roka floti cīņā pret Mustangu un pavadoņu valdniekiem.

Taču, pirms konteineri tiek transportēti, tos ieradīsies pārbaudīt vara un pelēko inspektori. Mūsu zilie tos piekukuļos, lai tiktu saskaitīti nevis piecdesmit, bet četrdesmit deviņi konteineri. Tad mūsu kontaktperso-nas uzpirkts oranžais Pūznī pazaudēs konteineru, kurā atrodamies; tā ir bieži piekopta prakse ar mērķi ievest nelegālas narkotikas vai kontrabandas preces. Viņš noglabās to zemāka līmeņa noliktavā pie mašīnu rezerves daļām, kur Arēja dēlu kontaktpersona ieradīsies mūs satikt un pavadīt līdz slepenajai mītnei. Vismaz tāds ir plāns. Tomēr pašlaik mēs gaidām.

Dodam zīmi, ka atrodamies angārā, pamazām atgriežas gravitācija. Mūsu konteiners ar būkšķi nosēžas uz grīdas. Nostājamies, atbalstījušies pret hēlija-3 mucām. Aiz konteinera metāla sienām skan balsis. Nesējs pīkstēdams atdalās no mums un pa pulsLauku atgriežas izplatījumā. Tad klusums. Man tas nepatīk. Plauksta satver ar ādu notīto slātes rokturi, kas paslēpts jakas piedurknē. Speru soli pretī durvīm. Viktra seko. Sevro satver manu plecu. „Mēs gaidām kontaktpersonu!”

„Mēs viņu pat nepazīstam,” saku.

„Dejotājs par viņu galvoja.” Viņš uzsit man deguna galā knipi, likdams atgriezties savā vietā. „Mēs gaidām!”

Ievēroju, ka pārējie klausās, tāpēc paloku galvu un aizveru muti. Pēc desmit minūtēm dzirdam aiz konteinera sienām pret tērauda klāju skanam vientulīgus soļus. Paceļas konteinera durvju slēdzis, un pa spraugu ieplūst blāva gaisma, kas atklāj skatam kārtīgi skūtu sarkano ar ķīļbārdiņu un zobu bakstāmo zobos. Viņš ir pusgalvu īsāks par Sevro un nopēta mūs visus pēc kārtas. Viena uzacs tiek pacelta, kad viņš ierauga Ragnāru. Tai seko otra, kad skatiens paliek piekalts Sevro svilinātāja stobram. Tomēr viņš neatkāpjas. Šim vīram ir mugurkauls.

„Kas nekad nemirst?” Sevro rūc savā labākajā obsidiāna izloksnē.

„Sēnīte zem Arēja kules.” Vīrs pasmaida un pamet skatu pār plecu. „Neiebilsti, ja lūgšu nolaist to nejaucību? Mums jākustas tūlīt pat. Aizņēmos šo piestātni no Sindikāta. Vienīgi viņi par to tā riktīgi nezina, tāpēc, ja vien negribat sapīties ar profesionāliem nejauceņiem, mums jābeidz tarkšķēt un jākustina kājas.” Viņš sasit plaukstas. „Tūlīt nozīmē tūlīt.”

Mūsu kontaktpersonu sauc Rollo. Stiegrains, skābu ģīmi, dzirkstošām, gaišām acīm. Viņš labi saprotas ar sievietēm, lai gan vismaz divas reizes minūtē piemin savu sievu, acīmredzami skaistāko sievieti, kura jebkad staigājusi pa Marsa virsmu. Turklāt viņš nav viņu redzējis jau astoņus gadus. Sis laiks pagājis Pūznī, strādājot par kosmosa torņu metinātāju. Tehniski viņš nav vergs kā sarkanie raktuvēs — Rollo un viņējie strādā līgumdarbus. Algas vergi, kas strādā četrpadsmit stundas sešas dienas nedēļā, iekārti starp megalītu torņiem, kas caurdur Pūzni, un lūdzas, kaut darbā negūtu kādu ievainojumu. Ja esi ievainots, nevari pelnīt. Ja nevari pelnīt, tev nav, ko ēst.

„Baigi iedomīgs,” noklausos, kā bara vidū Sevro zem deguna murmina Viktrai, kamēr Rollo vadīdams iet pa priekšu.

„Man gluži labi patīk viņa ķīļbārdiņa,” atbild Viktra.

„Zilie sauc šo pilsētu par Pūzni,” Rollo stāsta, kamēr dodamies uz grafīti ķēpājumiem klātu tramvaju kādā nolaistā apkopes stāvā. Ož pēc smērvielām, rūsas un sasmakuša urīna. Ēnainos metāla gaiteņus apsēduši bezpajumtnieki un klaidoņi. Tie velk tuvāk segas un lupatas, starp kurām Rollo lavierē pat neskatīdamies, lai gan viņa roka ne mirkli neatlaiž svilinātajā plastikāta rokturi. „Viņiem te ir labi. Viņiem šeit ir skolas un mājas. Mazas gaisagalvu komūnas, precīzāk sakot, sektas, kur viņi mācās lidot un savienoties ar datoriem. Bet ļaujiet man jums atklāt, kas šī patiesībā ir par vietu. Vienkārši gaļasmašīna. Cilvēki nāk iekšā. Torņi ceļas augstāki." Viņš pamet zodu grīdas virzienā. „Un laukā nāk gaļa.”

Uz grīdas guļošo klaidoņu vienīgās dzīvības pazīmes ir sīki elpas mutulīši, kas plūst no lupatu murskuļu apakšas kā tvaiks no plaisām lavas laukā. Nodrebinos savā pelēkajā žaketē un pavelku augstāk aprīkojuma somu uz pleca. Šajā līmenī ir stindzinoši auksts. Droši vien vecās

izolācijas dēļ. Stumjot vienus no mūsu aprīkojuma ratiņiem, Olis izpūš caur degunu garaiņus un skumji lūkojas uz abās pusēs guļošajiem bezpajumtniekiem. Viktra nav tik līdzjūtīga, viņa velk ratiņus no priekšpuses un ar zābaku pabaksta kādu ceļā guļošu klaidoni. Viņš iešņācās un palūkojas augšup un augšup, un augšup uz viņu, līdz sastop 2,2 metrus garas, aizkaitinātas slepkavas skatienu. Caur zobiem dvesdams, viņš paraušas malā. Aukstumu, šķiet, neievēro ne Ragnārs, ne Rollo.

Arēja dēli gaida mūs nolaistajā tramvaja platformā un tā vagonos. Vairums ir sarkanie, bet iejucis arī pa kādam oranžajam, zaļajam un zilajam. Viņi, apbruņojušies ar raibu, vecu svilinātāju kolekciju un modriem skatieniem, novēro pārējos gaiteņus, kas ved uz platformu, vienlaikus nespēdami nepētīt mūs, it kā prātojot, kas, ellē, mēs tādi esam. Vairāk nekā jebkad esmu pateicīgs par obsidiāna kontaktlēcām un protēzēm.

„Gaidāt nepatikšanas?” uzmetis skatu ieročiem dēlu rokās, jautā Sevro.

„Pēdējos pāris mēnešus te lejā nākuši tīrīt pelēkie. Ne kaut kādi tukš-pauraini skārdagalvas no vietējiem iecirkņiem, bet gan rūdīti suņabērni. Leģionāri. Pat daži trīspadsmitie kopā ar desmitajiem un piektajiem.” Viņš pieklusina balsi. „Mums ir bijis riebīgs mēnesis — šie mūs riktīgi nolāpīti sašķēlējuši. Ieņēma mūsu galveno mītni Bedrēs, uzrīdīja mums arī Sindikāta izsitējus. Samaksāja šiem, lai medī savējos. Vairumam mūsējo nācās noiet pagrīdē, slēpties rezerves bāzēs. Protams, galvenie dēlu spēki palīdzēja sarkano dumpiniekiem stacijā, bet mūsu īpašo uzdevumu vienība nav pakustinājusi ne pirkstu līdz pat šodienai. Mēs negribējām izaicināt likteni. Saprotat? Arējs teica, ka jums, ļautiņiem, te svarīgas darīšanas...”

„Arējs ir gudrs,” it kā atgaiņātos, saka Sevro.

„Un Arējs ir arī primadonna,” piebilst Viktra.

Ragnārs vilcinās pie tramvaja durvīm, viņa skatiens kavējas pie anti-terorisma plakāta, kas pielīmēts pie kolonnas tramvaja gaidīšanas zonā. Tajā teikts: „Ja kaut ko redzi, runā!”, tur attēlots stereotipiskā, noplukušā raktuvju strādnieka apģērbā tērpts bāls sarkanais ar ļaunām, tumšsarkanām acīm slapstāmies gar durvīm, uz kurām ir uzraksts „Nepiederošiem aizliegts”. Pārējo nevar saskatīt. To klāj dumpinieku grafiti. Tomēr tad es

saprotu, ka Ragnārs neskatās uz plakātu, bet gan uz cilvēku, kurš sarāvies sēž uz zemes zem tā. Viņš pārvilcis pār galvu kapuci. Kreisā kāja ir aizvēsturiska mehāniskā protēze. Pusi viņa sejas sedz sakaltusi brūna saite. Atskan paukšķis. Tiek atbrīvota saspiesta gāze. Drebēdams un smaidīdams ar nevainojami melniem zobiem, vīrs aizgriežas no mums. Uz grīdas nokrīt plastikāta stimulatora patrona. Darvas putekļi.

“Kāpēc jūs šiem cilvēkiem nepalīdzat?” jautā Ragnārs.

„Kā viņiem palīdzēt?” prasa Rollo. Viņš redz līdzjūtību Ragnāra sejā un nezina, kā atbildēt. „Brāl’, mums knapi pietiek pašu miesai un asinīm. Ar tiem ļautiņiem nav jēgas dalīties, vai saproti?”

„Bet viņš ir sarkanais. Viņi ir jūsu ģimene...”

Izdzirdējis kailo patiesību, Rollo sarauc pieri.

„Aiztaupi savu līdzjūtību, Ragnār,” saka Viktra. „Tas, ko viņš tikko iešņauca, ir Sindikāta draņķis. Pēcpusdienas kaifa dēļ vairums šo būtu gatavi pārgriezt tev rīkli. Tā ir tukša miesa.”

„Tukšs kas?” pārjautāju, pagriezies pret viņu.

Mans asais tonis pārsteidz viņu nesagatavotu, tomēr Viktra atsakās atkāpties. Tādēļ viņa instinktīvi iespītējas. „Tukša miesa, dārgumiņ,” Viktra atkārto. „Būt cilvēkam nozīmē saglabāt nedaudz pašcieņas. Viņiem tās nav. Viņi paši izrakuši sev bedri. Tā bija viņu izvēle, nevis zeltu. Pat tad, ja ir tik viegli visā vainot zeltus. Kāpēc lai viņi būtu pelnījuši mūsu žēlumu?” „Tāpēc, ka ne visi ir tādi kā tu. Vai auguši kā tu.”

Viktra neatbild. Rollo nokāsējas, nu jau apšaubīdams mūsu aizsegu. „Dāmai taisnība par to rīkles griešanu. Lielākā daļa bija iebraukuši strādnieki. Tāpat kā es. Ja neskaita sievu, man Jaunajās Tēbās ir vēl trīs, ko uzturēt, bet es nevaru atgriezties mājās, līdz nav beidzies līguma termiņš. Palikuši vēl četri gadi. Šie prauli ir atmetuši cerību mēģināt atgriezties mājās.” „Četri gadi?” Viktra šaubīdamās pārjautā. „Tu teici, ka esi šeit jau astoņus.”

„Man jāsamaksā par ceļu.”

Viņa pētoši lūkojas sarkanajā.

„Darba devējs ceļa izdevumus nesedz. Vajadzēja izlasīt smalko druku. Tiesa, šurp braukt bija mana izvēle.” Viņš pamet zodu

bezpajumtnieku virzienā. „Tāpat kā viņu. Bet, kad otra iespēja ir ciest badu...” Viņš parausta plecus, it kā mēs visi zinātu atbildi. „Šiem prauliem vienkārši nepaveicās darbā. Zaudēja kājas. Rokas. Kompānija nesedz izdevumus par protēzēm, ne jau kārtīgām...”

„Un kā ar tēlniekiem?” jautāju.

Viņš nicīgi nosprauslājas. „Un vai tu pazīsti kādu, kas var atļauties tēlnieku darbu?”

Par izmaksām es pat neiedomājos. Tas man atgādina, cik sveši man daudzie cilvēki, par kuru tiesībām es apgalvoju, ka cīnos. Lūk, sarkanais, vairāk vai mazāk viens no manējiem, bet es pat nezinu, kāds ēdiens iecienīts viņa kultūrā.

„Kādā kompānijā tu strādā?” jautā Viktra.

„Julii korporācijā, protams.”

Kad tramvajs izbrauc no stacijas, vēroju, kā aiz netīrā rūdītā stikla loga garām slīd metāla džungļi. Man blakus apsēžas Viktra, viņas sejā redzamas raizes. Tomēr esmu citā pasaulē prom no viņas un saviem draugiem. Apmaldījies atmiņās. Esmu bijis Pūznī jau agrāk kopā ar arhi-Gubernatoru Augustu un Mustangu. Viņš atveda šķēpnešus uz tikšanos ar Sabiedrības ekonomikas ministriem, lai apspriestu pavadoņa infrastruktūras modernizāciju. Pēc sanāksmēm kopā ar Mustangu aizlavījāmies uz pavadoņa izslavēto akvāriju. Izīrēju to par absurdu summu un noorganizēju maltīti un vīnu, ko mums pasniedza pie zobenvaļa akvārija. Mustangai dabīgi radījumi allaž patikuši vairāk nekā tēlnieku darbs.

Piecdesmit gadus vecus vīnus un sārto sulaiņus esmu iemainījis pret drūmāku pasauli ar rūsējošām konstrukcijām un dumpinieku rīkļurāvējiem. Šī ir īstā pasaule. Ne tas sapnis, kurā dzīvo zelti. Šodien es dzirdu, kā klusi kliedz civilizācija, pa kuru bradāts simtiem gadu.

Mūsu ceļš vijas gar Bedru malām pavadoņa centrā, kur, gravitācijas neturēti, ņudz būrveida graustu rajonu dzīvokļi. Doties turp nozīmētu riskēt nonākt Sindikāta un Arēja dēlu ielu kara epicentrā. Doties augstāk vidKrāsu līmeņos nozīmētu riskēt uzskriet virsū Sabiedrības kājniekiem, viņu novērošanas kameru tīklam un hološkeneriem.

Tā vietā slīdam cauri remontlīmeņu tuksnesim, kas plešas starp Bedrēm un Adatām un kur šo pavadoni darbina sarkanie un oranžie. Mūsu tramvajs, ko vada dēlu atbalstītājs, nevienā pieturā neapstājas. Gaidošo strādnieku sejas garāmbraucot saplūst kopā. Tik dažādas acis. Tomēr visas sejas pelēkas. Ne metāla, bet vecu ugunskura pelnu krāsā. Pelnu sejas. Pelnu drēbes. Pelnu dzīves.

Kad tramvaju aprij tunelis, visapkārt izvirst krāsas. No tā reiz pelēkās rīkles velvētajām, saplaisājušajām sienām plūst grafīti un gadiem krāts naids. Rupjības piecpadsmit dialektos. Zelti, kas uzšķērsti dučos šaušalīgu veidu. Un pa labi no paviršas skices, kurā pļāvēja asmens nocērt galvu Oktāvijai au Lunai, redzu digitālā krāsā atveidotu pakārtās Ēo attēlu — mati kvēlo kā liesmas, diagonāls uzraksts „Saraujiet važas!”. Tas ir viens vienīgs mirdzošs zieds naida nezāļu jūrā. Rīklē strēgst kamols.

Pusstundu pēc došanās ceļā mūsu tramvajs apstājas pie kāda pamesta zemKrāsu rūpniecības centra, kur tūkstošiem strādnieku vajadzētu izkāpt no sabiedriskā transporta, lai rīta agrumā dotos uz savām darba vietām. Tomēr šobrīd te joprojām ir kluss kā kapsētā. Uz metāla grīdas mētājas atkritumi. HoloKanālos joprojām zib Sabiedrības ziņu programmas. Kafejnīcā uz galda stāv krūzīte, kurā joprojām garo silts dzēriens. Dēli iztīrījuši visu tikai pirms dažām minūtēm. Redzams, cik šeit liela viņu ietekme.

Kad dosimies prom, rūpnīcā atgriezīsies dzīvība. Bet kā pēc tam, kad būsim uzstādījuši spridzekļus? Vai pēc tam, kad būsim iznīcinājuši rūpnīcu, visi cilvēki, kam vēlamies palīdzēt, nepaliks bez darba gluži tāpat kā tie nabaga radījumi tramvaju stacijā? Ja viņu iemesls šeit būt ir darbs, kas notiks, kad viņiem to atņemsim? Es dalītos savās šaubās ar Sevro, bet viņš ir kā nospriegota bulta. Tikpat dogmatisks, kā reiz biju es. Turklāt skaļi viņu apšaubīt šķiet kā nodot mūsu draudzību. Viņš vienmēr man akli uzticējies. Vai, šaubīdamies par viņu, esmu sliktāks draugs?

Ar vairākiem gravLiftiem nonākam atkritumu izvedēju garāžā, kas arī pieder Julii korporācijai. Pieķeru Viktru, kad viņa noslauka putekļus no ģimenes ģerboņa, kas uzkrāsots uz kādām durvīm. Šķēpiem caurdurtā saule ir apdilusi un izbalējusi. Daži duči sarkano un oranžo garāžas

strādnieku izliekas mūs nemanām, kad ieejam vienā no atkritumu izvedēju piestātnēm. Tajā divu milzīgu izvedēju pakājē ieraugām nelielu Arēja dēlu armiju. Vairāk nekā sešsimt cilvēku.

Viņi nav karavīri. Ne kā mēs. Vairums ir vīrieši, bet šur tur redzamas ari sievietes — lielākoties jaunākas sarkanās un oranžās, kuras bijušas spiestas migrēt šurp, lai pabarotu uz Marsa palikušās ģimenes. Viņi bruņoti ar sliktas kvalitātes ieročiem. Daži stāv kājās. Citi apsēdušies un pārtrauc sarunas, lai nolūkotos, kā mēs, divpadsmit obsidiāna slepkavu bars, nākam pār metāla laukumu, nesdami aprīkojuma somas un stumdami divus noslēpumainus ratiņus. Jūtu sevi skumjas. Lai ko viņi darīs, lai kur viņi ies, šī diena ietekmēs visu viņu atlikušo dzīvi. Ja mans pienākums būtu viņus uzrunāt, es brīdinātu par nastu, ko viņi uzņemas, par ļaunumu, ko grasās ielaist savā dzīvē. Es teiktu, ka par brīnišķīgām kara uzvarām ir patīkamāk dzirdēt, nevis tās redzēt. Nevis just, cik pārdabiski šķiet gulēt gultā katru rītu, apzinoties, ka esi nogalinājis cilvēku, ka ir gājis bojā tavs draugs.

Tomēr es neko nesaku. Mana vieta tagad ir līdzās Ragnāram un Viktrai aiz Sevro muguras, kad viņš izspļauj savu košļājamo gumiju un, piemiegdams man ar aci un iedunkādams ar elkoni sānā, dodas uz priekšu, lai nostātos šīs mazās armijas priekšā. Viņa armijas. Kā obsidi-āns Sevro ir mazs, tomēr, joprojām rētām klāts un tetovēts, viņš atstāj šausminošu iespaidu uz šo viegli apbruņoto atkritumu savācēju un salīkušo torņu metinātāju pulku. Viņš paliec galvu uz priekšu, aiz melnajām kontaktlēcām kvēlo skatiens. Rūpnīcas gaismās vilku tetovējumi uz bālās ādas izskatās ļauni.

„Sveicināti, melnstrādnieki!” Viņa balss dun plēsīgi un dobji. „Jūs varbūt brīnāties, kāpēc Arējs uz šo skārda sūdu bedri atsūtījis tādu baru rūdītu nejauceņu kā mēs.” Dēli nervozi saskatās. „Mēs neesam šeit, lai samīļotos. Mēs neatnācām, lai jūs iedvesmotu vai teiktu garas runas kā nolāpītais Pļāvējs.” Viņš uzsit knipi. Olis un Klauns izstumj ratiņus priekšplānā un atāķē to vākus. Eņģēm nočīkstot, skatam paveras raktuvju sprāgstvielas. „Mēs atnācām uzlaist šo to gaisā.” Sevro iepleš rokas un ķērkstoši iesmejas. „Vai ir kādi jautājumi?”