Rīta zvaigzne

49. KOLOSS

Viktra nav tik satriekta kā es. Viņa uzņemas vadību, kamēr vilcinos pie Roka līķa. Viņa nedzīvās acis skatās grīdā. Man ausīs dun asinis. Tomēr ap mums turpina plosīties karš. Apņēmīgu seju Viktra nostājas virs zilo operatoru bedres.

„Vai kāds apstrīd, ka šis tagad ir sacelšanās kuģis?” Neviens no komandas nebilst ne vārda. „Labi. Pildiet pavēles, tad varēsiet paturēt savus posteņus. Ja nevarat pildīt pavēles, piecelieties tagad un kļūsiet par karagūstckņiem. Ja teiksiet, ka varat pildīt pavēles, bet to nedarīsiet, mēs ielaidīsim jums piere lodi. Izvēlieties!” Pieceļas septiņi zilie. Holideja izved viņus no bedres. „Laipni lūgti uz sacelšanās klāja!” Viktra saka atlikušajiem. „Kauja ne tuvu nav uzvarēta. Dodiet man tiešu savienojumu ar Persefones saucienu un Reinardu. Uz galvenā ekrāna.”

„Atlikt,” saku. „Viktra, zvani savā viedpulkstenī. Es vēl negribu pārraidīt faktu, ka esam sagrābuši šo kuģi.”

Viktra pamāj un ar pirkstu galiem vairākas reizes uzsit pa vied-pulksteņa ekrānu. Hologrammā parādās Orions un Dakšo. Tumsnējā sieviete ierunājas pirmā. „ Viktra, kur ir Derovs?"

„Tepat,” viņa žigli atbild. „Kāds ir jūsu stāvoklis? Vai esat kaut ko dzirdējuši no Virdžīnijas?”

„Ieņemta trešdaļa ienaidnieka flotes. Virdtīnija ir uz glābšanas kapsulas klāja, viņu uzņems īsmēnes atbalss. Sevro atrodas viņu otrā flagmaņa

gaiteņos. Periodiski ziņojumi. Viņš virzās uz priekšu. Telemanu un Raa sadursme...”

„Līdzvērtīgs pretinieks ,” saka Dakšo. „Mums vajadzēs Kolosu, lai gūtu virsroku. Mans tēvs un māsas ir uz Pandoras klāja. Viņi devušies triecienuzbrukumā Antonijai..

Šķiet, ka viņu saruna notiek citā pasaulē.

Caur savām bēdām jūtu, kā pienāk Sēfija. Viņa nometas ceļos blakus Rokam. „Šis vīrs bija tavs draugs,” viņa saka. Truli paloku galvu. „Viņš nav zudis. Viņš ir šeit.” Sēfija uzliek roku sev uz sirds. „Viņš ir tur.” Viņa norāda uz zvaigznēm hologrammā. Paraugos uz viņu un esmu pārsteigts par zemūdens straumēm, ko Ragnāra māsa man atklāj. Cieņa, ko viņa izrāda Rokam, manas brūces nedziedē, tomēr tagad tās nešķiet tik dziļas. „Ļauj viņam redzēt,” viņa saka, norādījusi uz Roka acīm. Vistīrākā zelta krāsā tās tagad lūkojas grīdā. Tāpēc noskrūvēju bruņucimdu un aizveru tās ar kailiem pirkstiem. Sēfija pasmaida, un es pieceļos kājās viņai blakus.

“Pandora novirzās uz sektoru D-6,” par Antonijas kuģi ziņo Orions. Displejā redzams, ka Severas-Julii kuģi atdalās no Zobena armādas un apšauda viens otru mēģinājumos iznīcināt dēlesKuģus, kas tos apsēduši. Viņa novirza jaudu uz dzinējiem, nevis vairogiem un atdalās no kaujas. „Tagad D-7.”

„Viņa tos pamet,” apstulbusi izgrūž Viktra. „Tā mazā mēslu vabole glābj tikai savu ādu.” Sabiedrības prētori droši vien netic savām acīm. Pat tad, ja es stātos viņiem pretī ar Kolosu, flotu spēku samērs būtu vienlīdzīgs. Kauja ilgtu vēl divpadsmit stundas, un zaudējumus ciestu abas flotes. Tagad tā vienkārši beidzas.

Nezinu vai aiz gļēvulības vai nodevības, bet Antonija tikko pasniedza mums uzvaru uz sudraba paplātes.

„Viņa atstājusi mums logu',' saka Orions. Viņas skatiens aizmiglojas, jo zilā savienojas ar saviem kapteiņiem un pašas kuģi, likdama milzīgajiem karakuģiem aizņemt Antonijas pamesto apvidu, ta izvietojoties galvenās ienaidnieka ierindas sānos.

„Neļaujiet viņai izbēgt!” nikni sauc Viktra.

Tomēr ne Dakšo, ne Orions nevar veltīt kuģus, lai dzītos pakal Antonijai. Tie ir pārāk aizņemti, izmantojot viņas prombūtni. „Mēs varam viņu noķert,” Viktra saka sev. „Dzinēji, gatavojieties sešdesmit procentu grūdienam, paātrinājums — desmit procenti pēc piecām. Stūrmani, uzņem kursu uz Pand oru!’

Ātri novērtēju situāciju. No nelielās kaujas pie kara zonas robežas esam palikuši vienīgie, kuru kuģis vēl spējīgs cīnīties. Pārējie ir dreifējoši grausti. Tomēr Koloss vēl nav veicis darbības vai pārraidījis paziņojumus, kas liecinātu par to, ka sacelšanās ieņēmusi tā komandtiltu. Tas savukārt nozīmē, ka mums ir izdevība.

„Atlikt!” uzsaucu.

„Nē!” Viktra pagriežas pret mani. „Derov, mums viņa jānoķer!”

„Mums jāizdara kas cits.”

„Viņa aizbēgs!”

„Un mēs sadzīsim viņu rokā.”

„Ne tad, ja dosi viņai handikapu. Mēs te iestrēgsim stundām ilgi. Tu solīji man manu māsu!”

„Un es savu solījumu pildīšu. Nedomā tikai par sevi,” saku. „Nolaist tilta vairogu!” Neliekos ne zinis par saniknoto sievietes skatienu un gar Roka mirstīgajām atliekām eju ielūkoties kosmosa melnumā, kas paveras, kad stikla logu segušais metāla vairogs ieslīd sienā. Tālumā uz Jupitera marmora fona mirgo un zib kuģi. Jo atrodas zem mums, bet tālumā pa labi plūmes lielumā mirdz pavadonis-pil-sēta Ganimēds.

„Holidej, atsauc visus pieejamos kājniekus aizsargāt komandtiltu un nodrošināt mieru uz kuģa. Sēfij, pārliecinies, lai neviens netiek cauri tām durvīm. Stūrmani, uzņem kursu uz Ganimēdu. Neļaujiet Sabiedrības kuģiem noprast, ka komandtilts ieņemts. Vai izteicos skaidri? Nekādu pārraižu.” Zilie seko maniem norādījumiem.

„Uz Ganimēdu?” mezdama skatu uz māsas kuģi, brīnās Viktra. „Bet Antonija, kauja...”

„Kauja ir uzvarēta. Tava māsa par to parūpējās.”

„Ko tādā gadījumā mēs darām?”

Mūsu kuģa dzinēji ietrīsas, un mēs atdalāmies no Pakša vraka un Mustangas izpostītās uzlidojuma grupas. „Uzvaram nākamajā karā. Lūdzu mani atvainot.”

Nosmērēju plaukstu ar asinīm no sava bruņotā ceļgala, notriepju ar tām seju un ļauju ķiverei apsegt galvu. Izplešas informatīvais displejs. Gaidu. Tad, kā biju cerējis, saņemu zvanu no Romula. Ļauju tam mirgot ekrāna kreisajā pusē, kamēr pielāgoju elpu, lai liktos, ka esmu skrējis. Pieņemu zvanu. Viņa seja izplešas, kreisajā pusē aizņemot astotdaļu sej-sega. Romuls atrodas apšaudē, bet mans redzesloks ir tikpat ierobežots kā viņējais. Viss, ko redzu, ir viņa seja ķiverē. „Derov! Kur tu esi?"

„Gaiteņos,” atbildu. Elsoju un nometos uz ceļa, it kā atpūstos. „Cīnāmies, lai tiktu līdz Kolosa komandtiltam.”

„Jūs vēl neesat iekšā?"

„Roks iedarbinājis blokādes protokolu. īet smagi,” saku.

„Derov, klausies uzmanīgi! Koloss ir mainījis trajektoriju un dodas uz Ganimēdu.”

„Piestātnes,” satriekts čukstu. „Viņš dodas uz piestātnēm. Vai kāds kuģis var viņu pārtvert?”

„Nē! Tie neatrodas tādās pozīcijās. Ja Oktāvija nevar uzvarēt, viņa mūs pazudinās. Tās piestātnes ir manas tautas nākotne. Tev par katru cenu jāieņem tilts!"

„Es to izdarīšu... bet, Romul. Uz viņa borta ir kodolieroči. Ja nu viņa mērķis nav tikai piestātnes?”

Romuls nobālē. „Apturi viņu! Lūdzu! Uz Ganimēda ir arī tavi ļaudis."

„Darīšu, ko spēšu.”

„Paldies, Derov! Un lai veicas! Pirmā kohorta, man pakal...”

Savienojums pārtrūkst. Noņemu ķiveri. Mani vīri raugās uz mani. Viņi nedzirdēja sarunu, bet nu jau zina, ko grasos darīt. „Tu iznīcināsi Romula kuģu dokus ap Ganimēdu,” saka Viktra.

„Velns un elle,” murmina I Iolideja. „Velns un elle.”

„Es neko neiznīcināšu,” atbildu. „Es laužos uz priekšu pa gaiteņiem. Mēģinu nonākt līdz komandtiltam. Roks pavēl veikt šo manevru

kā pēdējo ļaunprātību, pirms vadību pārņemšu es.” Viktras skatiens iekvēlojas, bet pat viņai ir iebildumi.

„Ja Romuls uzzinās, ja viņš kaut vai nojautīs, tad atklās uguni uz mūsu spēkiem un viss, ko šodien būsim izkarojuši, pārvērtīsies pelnos.”

„Un kurš viņam pateiks?” prasu. Paraugos visapkārt. „Kurš viņam pateiks?” Paskatos uz Holideju. „Ja kāds sūta izejošu signālu, šauj galvā. Izdzēsiet visu kuģa vidcoatmiņu!”

Ja iznīcināšu Ganimēda dokus, Novidus nevarēs mūs apdraudēt vēl piecdesmit gadus. Šodien Romuls ir sabiedrotais, bet es zinu, ka viņš apdraudēs Serdi, ja sacelšanās izdosies. Ja man par šo uzvaru jāatdod Roks, ja jāatdod pavadoņu Arēja dēli, es paņemšu kaut ko pretī. Palūkojos lejup. Aiz manis palikuši sarkani pēdu nospiedumi. Pat nejutu, ka esmu iekāpis Roka asinīs.

Izlaužamies brīvībā no Mustangas un manas flotes atlūzām, atstājam tās aiz muguras un attālināmies no Jupitera ceļā uz Ganimēdu. Jūtu pulsējošo izmisumu, ar kādu pavadoņu valdnieki sūta savus ātrākos lidaparātus, lai mūs pārtvertu. Notriecam tos. Viss Romula tautas lepnums un cerības koncentrēti šī vienmuļi pelēkā metāla gredzena kniedēs, montāžas konveijeros un elektrocehos. Visas viņu cerības uz varu un neatkarību nākotnē atkarīgas no manas žēlastības.

Kad sasniedzu mirgojošo Ganimēda dārgakmeni, novietoju Kolosu paralēli rūpniecības piemineklim, ko tie uzcēluši orbītā ap tā ekvatoru. Valkīras sapulcējas pie loga mums aiz muguras. Sēfija apbrīnā raugās uz majestātisko Zelta gribas triumfa apliecinājumu. Divsimt kilometru garas piestātnes. Simtiem transporta un kravas kuģu. Šeit dzimuši Saules sistēmas varenākie lidaparāti, tostarp arī pats Koloss. Kā katram pienācīgam mītiskam briesmonim tam jāapēd sava māte, lai atbrīvotos no tās varas un dotos pretī savam patiesajam liktenim. Šis liktenis ir vadīt uzbrukumu Serdei.

„To uzcēla cilvēki?” klusā godbijībā jautā Sēfija. Daudzas no viņas valkīrām apbrīno Šo skatu, nometušās uz ceļa.

„To uzcēla mana tauta,” saku. „Sarkanie.”

„Tas prasīja divsimt piecdesmit gadus... tik vecs ir pirmais doks,” nostājusies man cieši blakus, saka Viktra. No piestātņu metāla skeleta izplaukst simtiem glābšanas kapsulu. Viņi zina, kāpēc esam šeit. Tiek evakuēta augstākā administrācija, uzraugi. Es neloloju veltas cerības. Zinu, kas mirs, kad izšausim.

„Tur joprojām būs tūkstošiem sarkano,” man klusi saka Holideja. „Oranžo, zilo... pelēko.”

„Viņš to zina,” saka Viktra.

Holideja paliek man līdzās. „Jūs esat drošs, ka gribat to darīt, ser?”

„Gribu?” dobji noprasu. „Kopš kura laika tas, ko darām, saistīts ar to, ko gribam?” Pagriežos pret stūrmani un grasos dot pavēli, kad roku man uz pleca uzliek Viktra.

„Dalīsimies nastā, dārgumiņ. Šis lai iet uz mana rēķina.” Izcilās balss atskan skaidri un skaļi. „Stūrmani, atklāt uguni no visām borta baterijām. Palaist uz vi ņu centra līniju raķešmetējus no divdesmit viens līdz piecdesmit!”

Stāvam kopā plecu pie pleca un noskatāmies, kā karakuģis izposta neaizsargāto piestātni. Sēfija iepletusi acis neviltotā godbijībā. Viņa ir skatījusies zvaigžņu kuģu kauju hologrammas, bet līdz šim brīdim viņas karš bija šauri gaiteņi, vīri un šaujamieroči. Šī ir pirmā reize, kad valkīras redz, uz ko spējīgs karakuģis. Un pirmo reizi redzu viņu patiesi pārbijušos.

Tas ir noziegums, ka šim brīnumam jāiet bojā šādi. Bez dziesmas. Tiek iznīcināts viens no varenākajiem Zelta laikmeta pieminekļiem, bet to pavada tikai klusums un zvaigžņu nemirkšķinošās acis. Un kaut kur prāta dziļumos dzirdu čukstam gadsimtiem seno, drūmo patiesību.

Nāve nes nāvi, kas nes nāvi...

Sis mirklis ir skumjāks, nekā biju gribējis. Tāpēc, kamēr piestātne turpina grūt, pagriežos pret Sēliju. Sašķaidītie fragmenti slīd uz pavadoņa pusi, kur iekritīs jūrā vai gāzīsies pār Ganimēda pilsētām.

„Šis kuģis jāpārdēvē,” saku. „Es gribētu, lai vārdu izvēlies tu.”

Pār viņas seju līst balta gaisma.

„Tyr Morga" Sēfija nevilcinoties saka.

„Ko tas nozīmē?” prasa Holideja.

Atkal pievēršos skatam aiz loga, kur cauri piestātnei zib eksploziju virknes un Ganimēda atmosfērā liesmo glābšanas kapsulas. „Tas nozīmē Rīta zvaigzne."