Rīta zvaigzne

59. MARSA LAUVA

Obsidiāni melnās bruņās velk mūs abus ar Mustangu lejup pa transporta kuģa kravas rampu; viņi visi ir gandrīz Ragnāra augumā un pie bruņām nēsā lauvas nozīmes. Mēģinu viņiem spert, bet viņi sit man ar elektrību, iegrūzdami vēderā divus metrus garus jonŠķēpus. Muskuļus rauj krapmji. Caur mani kliegdama skrien strāva. Viņi nomet mani uz klāja un aiz matiem paceļ galvu, lai es, ceļos nometies, redzētu Sevro līķi. Par laimi, viņa acis ir aizvērtas. Mute sārta no izsmērētajām asinīm. Mustanga mēģina piecelties. Slāpēts būkšķis, kad viens no obsidiāniem iesit viņai pa vēderu. Viņa atkal nokrīt ceļos un kampj gaisu. Arī Kasijs nospiests uz ceļiem.

Antonija pievienojas Lailatai, kura, tērpta melnās bruņās, ir nostājusies mūsu priekšā. Uz katra pleca pa kliedzošam zelta galvaskausam, vēl viens krūšu bruņu centrā. Gar viņas sāniem bruņās iestrādātas cilvēku ribas. Pirmā kaulu medniece visā savā barbariskajā godībā. Šakāļa Sevro. Skūtu galvu. Klusas acis iegrimušas sīkā, smalkā sejā, kurai patīk ļoti maz no visa, ko tā pasaulē redz. Aiz Lailatas slejas desmit jauni iezīmētie, kuri tāpat kā viņa, gatavojoties karam, noskuvuši galvu. „Noske-nējiet viņus,” Lailata pavēl.

„Ko, pie joda, tas nozīmē?” prasa Kasijs.

„Šakāļa pavēles.” Lailata uzmanīgi vēro, kā zelti mani noskenē. Kasijam jāpacieš ši necieņa, kamēr sieviete turpina. „Boss negrib pieredzēt trikus.”

„Man ir Valdnieces atļauja,” viņš saka. „Mums jāaizved Pļāvējs un Virdžīnija uz Citadeli.”

„Saprotu. Mēs saņēmām to pašu pavēli. Drīz dosimies turp.” Kad viņas vīri neko nav atraduši, viņa ar žestu aicina Kasiju piecelties. Nevienas noklausīšanās ierīces vai izsekojamas radiācijas. Kasijs notrauš no ceļgaliem putekļus. Palieku nometies ceļos, kamēr Lailata skatās uz Sevro, kuru lejup pa rampu novilcis viens no obsidiāniem. Viņa patausta mana drauga pulsu un smaida. „Lielisks ķēriens, Bcllona.”

Sajūsmā klusi iedūdojas viens no kaulu medniekiem — iedomīgs, uzkrītošs vīrs ar dedzīgu skatienu un statujas cienīgiem vaigu kauliem. Viņš bungo pa apakšlūpu ar lakotajiem tetovēto pirkstu nagiem. „Cik prasi par Barkas kauliem?” viņš jautā.

„Tie netiek pārdoti,” atbild Kasijs.

Vīrietis nozibina augstprātīgu smīnu. „Pārdots tiek viss, manu labo cilvēk. Desmit miljoni kredītu par ribu.”

„Nē.”

„Simt miljoni. Nu taču, Bellona...”

„Mans tituls, legāt Valii-Rāt, ir Rīta bruņinieks. Varat uzrunāt mani par seru vai neuzrunāt nemaz. Arēja ķermenis ir valsts īpašums. Man nav tiesību to pārdot. Bet, ja jautāsiet man par to vēlreiz, mums nāksies apmainīties ne tikai vārdiem, ser.”

„Vai laidīsimies riesta dejā?” jautā Takta vecākais brālis. „Vai to tu gribi teikt?” Nekad nebiju šo kaitinoši aristokrātisko radījumu saticis, un labi vien ir. Izskatās, ka Takts no viņiem visiem bijis vislabākais.

„Tu, nolādētais mežoni!” Mustanga izspiež caur asiņainiem zobiem.

„Mežonis?” brīnās Takta brālis. „Tik glīta mutīte. Ne jau tā tev to vajadzētu izmantot.” Kasijs sper soli iedomīgā vīra virzienā. Pārējie kaulu mednieki sniedzas pēc asmeņiem.

„Tars. Aizveries.” Lailata pieliec galvu un ieklausās ausī ievietotajā rācijā, bet viņš, degunu gaisā pašāvis, atgriežas ierindā viņai blakus. „Jā, mans kungs,” viņa saka rācijā. „Barka ir miris. Es pārbaudīju.”

Antonija sper soli uz priekšu. „Vai tas ir Adrijs? Ļauj man ar viņu runāt!”

Lailata, pastiepusi roku, aptur garāko sievieti. „Ar jums vēlas runāt Antonija.” Viņa ieklausās. „Viņš saka, ka tas var pagaidīt. Tars, Nova, atbrīvojiet un iepletiet Pļāvēja rokas.”

„Un kā ar Virdžīniju?” jautā Tarss.

„Ja pieskarsies viņai, tad mirsi,” noskalda Kasijs. „Tas ir viss, kas tev jāzina.” Lai gan viņš tās neizrāda, dziļi Kasija skatienā mirdz bailes. Ja būtu varējis, viņš Mustangu nekad nebūtu vedis šurp. Atšķirībā no Valdnieces vīriem, no Šakāļa var sagaidīt jebko jebkurā laikā. Ajas sniegtā drošības garantija pēkšņi šķiet ļoti neuzticama. Kāpēc Valdniece atsūtīja mūs šurp?

„Neviens tavas trofejas neaiztiks,” rēgainajā, vienmuļajā balsī saka Lailata. „Izņemot Pļāvēju.”

„Man viņš jānogādā...”

„Mēs zinām. Bet mans saimnieks ir lūdzis kompensāciju par piedzīvotajām ciešanām. Kamēr nosēdāties, Valdniece sniedza viņam atļauju. Drošības pasākumi.” Lailata parāda viņam savu viedpulksteni. Kasijs izlasa pavēli un, pār plecu uz mani paraudzījies, nedaudz nobālē. „Vai tagad varam rīkoties, vai arī tu grasies šo ķildu turpināt?”

Kasijam nav izvēles. Viņš nospiež rokudzelžu pults taustiņu. Atveras metāla rokudzelži, kas slēdza manas rokas pie krūtīm. Tarss un Nova jau ir klāt, lai sagrābtu manas rokas un izstieptu tās sānis, apvijot ap plaukstu locītavām savas slāšu pātagas un velkot uz abām pusēm, līdz plecos sāk krakšķēt kauli.

„Tu ļausi viņiem tā izrīkoties?” Mustanga nikni kliedz uz Kasiju. „Kas noticis ar tavu godu? Vai tas ir tikpat neīsts kā tu pats?” Kasijs grasās ko teikt, bet Mustanga nospļaujas viņam pie kājām.

Antonija pretīgi smaida, viņu aizrāvis skats, kā ciešu sāpes. Lailata paņem no Kasija manu slāti un dodas pie ločSpārniem, kas pavadīja mūsu kuģi angārā. Tad viņa pieliek asmeni pie viena no kvēlojošajiem dzinējiem.

„Saki man, Pļāvēj, vai paņēmi priekšā manu mazo brālīti? Vai tāpēc viņš bija tik apburts ar tevi?” Tarss jautā, kamēr gaidām. Viņam acīs krīt iesmaržotas lokas. Viņš vienīgais nav noskuvis galvu. „Nu, tu nebūtu pirmais, kas aris šo lauku, ja saproti, ko ar to gribu teikt.”

Skatos taisni sev priekšā.

„Viņš ir labrocis vai kreilis?” uzsauc Lailata.

„Labrocis,” atbild Kasijs.

„Polluk, žņaugu!” Lailata dod norādījumus.

Aptveru, ko viņi grasās darīt, un asinis man dzīslās sastingst. Ir sajūta, it kā tas notiktu ar kādu citu. Pat tad, kad ap manu delmu tiek savilkts gumijas žņaugs un pirkstu galos sāk durties tirpu adatiņas.

Tad izdzirdu savu ienaidnieku.

Viņa melno zābaku klikšķus.

Tikko manāmās izmaiņas apkārtējo uzvedībā.

Bailes.

Kaulu mednieki pašķiras un noskatās, kā pa galvenā gaiteņa muti angārā ienāk viņu saimnieks vēl duča skūtgalvainu, milzīgu zelta miesassargu pavadībā. Katrs Viktras augumā. Uz viņu apkaklītēm un slāšu rokturiem smej galvaskausi. Pie pleciem grab kauli, ienaidniekiem nocirstie pirksti. Nocirsti Lomam, Fičneram, maniem gaudoņiem. Šie ir manas paaudzes slepkavas. No viņiem gandrīz vai pil augstprātība. Kad viņi uz mani palūkojas, nežēlīgajās acīs redzu nevis naidu, bet gan visaptverošu līdzjūtības trūkumu.

Teicu Šakālim, ka neienīstu viņu. Tie bija meli. Naids ir viss, ko jūtu, kad redzu, kā viņš tuvojas pār laukumu, magnētiskās lentes makstī pie jostas iekāris pistoli, ar ko noslepkavoja manu tēvoci. Viņa bruņas ir zeltītas. Uz tām rēc zelta lauvas. Torsa sānos iestrādātas cilvēka ribas, kurās iegravēti pa gabalu nesaskatāmi raksti. Mati rūpīgi sasukāti un pāršķirti sānis. Rokā griežas un griežas sudraba irbulis. Antonija sper soli viņam pretī, bet apstājas, kad ierauga, ka viņš iet pie Sevro, nevis viņas.

„Labi. Visi kauli veseli.” Izpētījis Sevro līķi, viņš pieiet pie savas māsas. „Sveicināta, Virdžīnij. Aptrūcies vārdu?”

„Ko man teikt?” viņa prasa caur sakostiem zobiem. „Kādus vārdus man sacīt briesmonim?”

„LIm.” Viņš saņem pirkstos māsas zodu, likdams Kasija rokai aizslīdēt līdz slātei pie jostas. Lailata un kaulu mednieki sagrieztu viņu gabalos jau tajā mirklī, kad viņš to izvilktu. „Mēs esam kopā pret visu pasauli,” Šakālis maigi saka. „Vai atceries, kā man to teici?”

„Nē.”

„Mēs bijām mazi. Māte bija tikko mirusi. Es nespēju beigt raudāt. Un tu teici, ka nekad mani nepametīsi. Bet tad tevi kaut kur uzaicināja Klaudijs. Un tu par mani pilnīgi aizmirsi. Un es paliku lielajā, vecajā namā un raudāju, jo jau tad zināju, ka esmu viens.” Viņš ar pirksta galu uzsit pa viņas degunu. „Dažas nākamās stundas būs pārbaudījums tam, kāds cilvēks tu esi, māsiņ. Nevaru vien sagaidīt, kad ieraudzīšu, kas slēpjas zem visas šīs bramanības.”

Tālāk viņš pievēršas man un palaiž vaļīgāk uzpurni. Pat nospiests uz ceļiem, lieku viņam izskatīties pēc pundura. Esmu piecdesmit kilogramus smagāks. Tomēr viņa klātbūtne ir kā jūra — tā ir savāda, plaša un tumša, pilna apslēptu dzīļu un varas. Viņa klusums ir viņa rēciens. Tagad redzu viņā tēvu. Uzminējis manu gājienu pret Lunu, viņš mani piemuļķojis, un nu baidos, ka veltīgs būs viss, ko esmu paveicis.

,,Tc nu mēs atkal esam,” viņš saka. Es neatbildu. „Vai atpazīsti šīs?”

Viņš slidina stilu gar savu bruņu ribām un pienāk tuvāk, lai redzu gravējumus. „Mans tēvs uzskatīja, ka vīru veido viņa darbi. Es drīzāk domāju, ka ienaidnieki. Vai tev patīk?” Viņš pienāk vēl tuvāk. Vienā no ribām iegravēta dzelkšņota ķivere. Citā — kastē ielikta galva.

Šakālis valkā Fičnera krūškurvi.

No manis izlaužas dusmu kliedziens, un es mēģinu iekost viņam sejā, aurodams kā ievainots dzīvnieks un iztrūcinādams Mustangu. Raujos no tvēriena, kurā mani tur abi vīri, un trīcu naidā, kamēr Šakālis skatās, kā raustos. Kasijs lūkojas grīdā un izvairās no Mustangas skatiena. No manis izlaužas balss, tā skan teju kā sveša. Tas dzīļu dēmons, ko no manis spēj izsaukt vienīgi Šakālis. „Es tevi nodīrāšu!” saku.

Garlaikots Šakālis nogroza acis un uzsit knipi. „Uzlieciet uzpurni atpakaļ.” Tarss aizspiež man muti. Šakālis iepleš rokas, it kā sveiktu viesībās divus sen neredzētus draugus. „Kasij! Antonij!” viņš izsaucas. ,,D ienas varoņi. Mana dārga... kas ar tevi noticis?” Viņš jautā, ieraudzījis Antonijas seju. Mana gūsta laikā viņi bija mīļākie. Dažkārt jutu Šakāli smaržojam pēc viņas parfīma, kad viņš nāca mani apmeklēt pirms kastes. Vai Antonija garāmejot mēdza novilkt ar nagu gar viņa kaklu. Nu viņš pieiet pie viņas un, saņēmis zodu plaukstā, pagriež Antonijas galvu, lai izpētītu sejai nodarītos bojājumus. „Vai to izdarīja Derovs?”

„Mana māsa,” viņa izlabo, juzdama manāmu nepatiku pret šādu pētīšanu. Cietumā viņa savu seju apraudāja ilgāk nekā pašas mātes nāvi. „Tā kuce par to samaksās. Un es to salabošu, neraizējies.” Viņa izraujas no Šakāļa tvēriena.

„Izbeidz,” viņš asi pavēl. „Kāpēc labot?”

„Tā ir pretīga.”

„Pretīga? Mana dārgā, tavas rētas esi tu pati. Tās vēsta tavu stāstu.”

„Šis ir Viktras stāsts, nevis manējais.”

„Tu tik un tā esi daiļa.” Viņš saudzīgi saņem Antonijas zodu un maigi noskūpsta viņu uz lūpām. Šakālim viņa ir vienaldzīga. Kā Mustanga teica, mēs viņam esam tikai gaļas gabali. Lai gan Antonija ir ļaunākā būtne, ko jebkad esmu sastapis, viņa grib būt mīlēta. Novērtēta. Šakālis zina, kā to izmantot.

„Tā piederēja Barkam,” Antonija saka un sniedz Šakālim Sevro pistoli. Viņš ar īkšķi noglauž spalā iegravētos gaudojošos vilkus.

„Smalks izstrādājums,” viņš saka. Šakālis noņem no magnētiskās maksts savu ieroci un, pametis to miesassargam, liek tā vietā Sevro pistoli. Protams, viņš paņem mana drauga pistoli kā trofeju.

Iemirgojas Šakāļa viedpulkstenis, un viņš, pacēlis roku, pieprasa klusumu. „Jā, imperator?”

Pelnu valdnieks Šakāļa priekšā parādās gaisā kā milzīga, bezmie-sīga galva. Zem biezām uzacīm glūn drūmas zelta acis. Pār biezo, melno formastērpa apkakli karājas ļenganā kakla āda. „Augusi, ienaidnieks ir ceļā. Priekšgalā dedzesKuģi."

„Viņi nāk tam pakaļ,” saka Kasijs.

„Cik daudz?” jautā Šakālis.

„ Vairāk nekā sešdesmit. Puse nes sarkanās lapsas ģerboni."

„Vai vēlaties, lai aizcērtu lamatas?”

„ Vel ne. Uzņemšos vadību pār jāšu kuģiem."

„Jūs zināt nosacījumus.”

Pelnu valdnieks sakniebj savu plato muti. „Zinu. Kā plānots, jums jāturpina ceļš pie Valdnieces. Pavadiet Rita bruņinieku un viņa sūtījumu līdz, Citadelei. Tur to arestēs mana meita. Tagad ejiet, par Zeltu!'

„Par Zeltu.”

Galva pagaist.

Šakālis pamet skatu uz obsidiāniem, kas vilka mani pa kravas rampu. „Vergi, atgriezieties pie prētora Likcna uz komandtilta. Jūs vairs neesat nepieciešami.” Obsidiāni aiziet, neteikuši ne vārda. Kad viņi aizgājuši, Šakālis uzlūko trīsdesmit kaulu medniekus.

„Rita bruņinieks sniedzis mums iespēju šodien uzvarēt šajā karā. Telemani ieradīsies pēc manas māsas. Gaudoņi un Arēja dēli nāks pēc Pļāvēja. Viņi tos nedabūs. Esam atbildīgi par viņu nogādāšanu mūsu Valdniecei un viņas stratēģiem Citadelē.”

Viņš uzrunā Antoniju un Kasiju. „Atmetiet savas sīkās domstarpības. Šodien mēs esam Zelts. Varēsim kašķēties, kad būsim satriekuši sacelšanos putekļos. Daudzi no jums dzīvoja kopā ar mani alu tumsā. Jūs man līdzās redzējāt, kā šis... radījums nozaga to, kas pieder mums. Viņi atņems mums visu. Mūsu mājas. Mūsu vergus. Mūsu tiesības valdīt. Šodien mēs cīnīsimies, lai saglabātu to, kas ir mūsu. Šodien karosim, lai novērstu mūsu laikmeta galu!”

Viņi ieklausās viņa vārdos un degsmes pilni gaida pavēles. Redzēt kultu, ko viņš ap sevi izveidojis, ir šausminoši. Šakālis pārņēmis manas uzvedības un runas metodes un iekļāvis tās savā stājā un žestos. Viņš turpina evolucionēt.

Šakālis novēršas no saviem vīriem, kad Lailata atnes atpakaļ manu sirpjAsmeni, kas nokaitēts dzinēja karstumā, un sniedz to viņam ar rokturi pa priekšu. „Lailata, tev jāpaliek flotē.”

„Vai esi drošs?”

„Tu esi mana apdrošināšana.”

„Jā, mans kungs.”

Antonija nezina, par ko tie runā, un tas viņai nemaz nepatīk. Šakālis virpina rokā manu slāti. Tad, skatoties te uz mani, te Mustangu, viņam kaut kas ienāk prātā. „Kasij, cik ilgi Derovs turēja tevi gūstā?”

„Četrus mēnešus.”

„Četrus mēnešus. Tādā gadījumā es domāju, ka šis gods pienākas tev.” Viņš pamet sarkani nokaitēto asmeni Kasijam, kurš veikli noķer to aiz roktura. „Nogriez Derovam plaukstu!”

„Valdniece grib viņu..

„Dzīvu, jā. Un viņš tāds būs. Bet viņa nevēlas, lai Pļāvējs nonāk viņas bunkurā ar ķermenim piestiprinātu zobena roku, vai ne? Mums uzdots atņemt viņam visus ieročus. Neitralizē to dzīvnieku, un dosimies! Ja vien... tev ir iebildumi?”

„Nekādu iebildumu,” Kasijs atbild. Pienācis tuvāk, viņš augstu paceļ kvēlojošo metāla asmeni.

„Tad, lūk, par ko esi pārvērties?” prasa Mustanga. Kaunpilnu seju Kasijs iztur viņas skatienu. „Skaties uz mani, Derov!” Mustanga sauc. „Skaties uz mani!”

Piespiežu sevi aizmirst par asmeni. Skatīties uz Mustangu un smelties no viņas spēku. Tomēr, kad pārkarsētais metāls iegriežas manas labās plaukstas locītavas miesā un kaulā, es viņu aizmirstu. Sāpēs kliedzu un skatos uz vietu, kur bija mana plauksta, bet redzu stumbeni, no kura pa piededzinātiem kapilāriem slinki pil asinis. Gaisā aizvijas dūmi no manas sadedzinātās miesas. Un agonijā redzu, kā Šakālis no zemes paceļ manu plaukstu gaisā. Savu jaunāko trofeju.

„Hic sunt leones" viņš saka.

„Hic sunt leones," atbalso viņa vīri.