Rīta zvaigzne

25. BĒGŠANA

Kravas telpā palīdzu atsprādzēt Mustangas pulsBruņas. „Apģērbs pret aukstumu ir te.” Norādu uz lielu plastmasas kasti. „Zābaki tur.”

„Dzīvsudrabs iedeva tev savas ieroču noliktavas atslēgas?” viņa jautā, aplūkodama spārnotās pēdas simbolu uz kastēm. „Cik pirkstus tas viņam izmaksāja?”

„Nevienu,” atbildu. „Viņš ir Arēja dēls.”

„Kā lūdzu?”

Pasmaidu. I r mierinoši zināt, ka gluži visa pasaule viņai nav kā atvērta grāmata. Iedārdas dzinēji, un kuģis zem mūsu kājām ceļas gaisā. „Saģērbies un piebiedrojies mums kabīnē.” Atstāju viņu, lai pārģērbjas vienatnē. Biju skarbāks, nekā gribēju. Tomēr smaidīt viņas klātbūtnē bija savādi. Atgāzies kādā no sēdekļiem un sacēlis kājas uz blakus sēdekļa roku balstiem, Ragnārs pasažieru kabīnē ēd šokolādes konfektes. „Neņem ļaunā, bet ko, pie velna, tu dari?” Holideja man noprasa. Viņa, sakrustojusi rokas uz krūtīm, ir nostājusies starp pilotu kabīni un pasažieru salonu. „Ser.” „Riskēju,” atbildu. „Es zinu, ka tev tas varētu šķist savādi, Holidej. Bet man ar viņu ir kopīga pagātne.”

„Viņa ir pati elites definīcija. Ļaunāka nekā Viktra. Viņas tēvs—” „Nonāvēja manu sievu,” pārtraucu. „Tāpēc, ja to varu sagremot es, varēsi ari tu.” Holideja nosvilpjas un dusmīga par mūsu jauno sabiedroto atgriežas pilotu kabīnē.

„Tātad mums uzdevumā piebiedrojas Mustanga,” saka Ragnārs.

„Viņa ģērbjas,” atbildu. „Tev nebija tiesību atlaist Kavaksu. Kur nu vēl izstāstīt viņam, kur mūs meklēt. Ja nu viņi būtu mūs nodevuši, Rag-nār? Ja nu uzbruktu? Tu nekad vairs neredzētu savas mājas. Ja viņi uzzinās, ka esam tur, nekad neatlaidīs tavu tautu. Viņi tos visus nogalinās. Vai par to tu padomāji?”

Viņš apēd vēl vienu konfekti. „Cilvēks domā, ka prot lidot, bet baidās lēkt. Slikts draugs pagrūdīs viņu no mugurpuses.” Viņš paceļ acis uz mani. „Labs draugs lēks lidzi.”

„Esi lasījis Akmenssānu, vai ne?”

Ragnārs paloka galvu. „Man to iedeva Teodora. Lorns au Arks bija dižens vīrs.”

„Viņš priecātos dzirdēt, ka tu tā domā, bet neuztver izlasīto burtiski. Biogrāfs šur tur ļāvis vaļu fantāzijai. It sevišķi nodaļās par viņa jaunību.”

„Lorns būtu tev teicis, ka viņa mums ir vajadzīga. Tagad karā. Un pēc tam mierā. Ja neaicināsim viņu līdzi savā cīņā, neuzvarēsim, līdz pēdējais zelts nebūs miris. Es cīnos ne jau tādēļ.”

Ragnārs pieceļas, lai sveiktu ienākušo Mustangu. Pēdējoreiz, kad viņi stāvēja aci pret aci, Mustanga bija pret viņa galvu notēmējusi šaujamo. „Ragnār, kopš pēdējoreiz tevi redzēju, esi bijis ļoti aizņemts. Starp dzīvajiem vairs nav tāda zelta, kas nezinātu tavu vārdu un nebītos tā. Paldies, ka atbrīvoji Kavaksu.”

„Ģimene ir dārgums,” Ragnārs saka. „Bet es tevi brīdinu. Mēs dodamies uz manu zemi. Tu esi manā aizsardzībā. Ja izspēlēsi savus trikus, ja spēlēsi savas spēles, šo aizsardzību zaudēsi. Un uz ledus bez manis ilgi neizdzīvosi pat tu, lauvas meita. Vai saprati?"

Mustanga ar cieņu paloka galvu. „Sapratu. Un es atmaksāšu par tavu uzticību, Ragnār. Es tev to apsolu.”

„Pietiek pļāpu. Laiks piesprādzēties,” no kabīnes nepacietīgi uzsauc Holideja. Vesta ir savienojusies ar kuģi un vada to ārā no angāra. Apsēžamies. Te ir divdesmit sēdvietu, bet Mustanga izvēlas vietu blakus man kreisajā rindā. Sniedzoties pēc drošības jostas, viņas roka nejauši skar manu gurnu.

Mūsu kuģis izlido no angāra un klusi slīd uz priekšu krēslainajā Fobosa pagrīdes rūpniecības pasaules vakuumā. Cik tālu vien redzam, paveras skats uz caurulēm un pārkraušanas un atkritumu izlādes piestātnēm. Zvaigznes un saules gaisma te neiesniedzas. Tik dziļi zem Fobosa virsmas nav lidojuši daudzi tik jauki kuģi kā mūsējais. Virs rūpniecības transporta centra ar baltu krāsu uzkrāsots vārds ZemSektors, bet cilvēki tajā plūst uz kuģiem, kas ducina augšup, prom no šīs krēslainās pasaules pretī sektora vārtiem, ko uzlauzuši Arēja dēli.

Mūsu spīdīgā jahta paslīd garām raibai lēni kustošu atkritumu vācēju un vedēju flotei. Tajos sievietes un vīrieši klusi saspiedušies kopā netīros bezlogu tērauda kubos. Viņu muguras mirkst sviedros. Trīcošajās rokās svešādi instrumenti — ieroči. Viņi lūdzas, kaut spētu būt tik drosmīgi, kā allaž iztēlojušies. Pēc tam viņi nolaidīsies kādā zeltu angārā. Dēli izkliegs pavēles. Durvis atvērsies, un viņi sastapsies ar karu.

Sažņaudzis rokas, lūkojos pa logu un klusībā lūdzos par viņiem. Jūtu, ka Mustanga mani vēro. Izvērtē plūdmaiņas dziļi manī.

Drīz rūpniecības rajons Dores ir aiz muguras un krēslaino nomali nomaina neona reklāmas, kas lej savu gaismu pār vidSektora kosmosa bulvāriem. Abās pusēs cilvēku radīti tērauda kanjoni. Tramvaji. Lifti. Dzīvokļu ēkas. Katru ar tīklu savienoto ekrānu pārņēmuši Dzīvsudraba hakeri, liekot tiem rādīt, kā Sevro un dēli ieņem apsargu kontrolpunktus un vārtus, kā tie uz sienām krāso sirpjus.

Trīsdesmit miljonu pilsēta mums visapkārt ņudz. Starpplanētu komerclidojumu transportlīdzekļi traucas garām civilajiem taksometriem un maziem kuģiem, kas paredzēti lavierēšanai starp ēkām pilsētā. Caur vidSektoru Adatu virzienā no Dorēm ceļas kravas kuģi. Ielās virs mums medīdama lidinās ločSpārnu vienība. Aizturu elpu. Viņi var mūs sašķaidīt, vienkārši nospiežot gaili. Tomēr neviens to nedara. Viņi reģistrē mūsu virsKrāsu kuģa ID numuru un, rācijā sazinājušies, piedāvā pavadīt no kara zonas līdz jahtu un transporta kuģu straumei, kas klusi plūst prom no pavadoņa.

„Saviļņojoša runa,” kuģa rācijā murrā Viktra, kad atbildu zvanam no Dzīvsudraba torņa; viņas garlaikotā balss kontrastē ar karu mums

visapkārt. „Klauns un Drātģimis tikko ieņēma Skaireša galvenos terminālus. Rollo vīri sagrābusi vidSektora ūdens cisternas. Dzīvsudraba sakaru tikli translē to visu līdz pat Lanai. Visur saradušās izkaptis. Agejā, Korintā, visur uz Marsa sākušies dumpji. Un tādas pašas ziņas saņēmām no Zemes un Lunas. Valdības ēkas tiek ieņemtas. Policijas iecirkņi tiek dedzināti. Tu esi pamodinājis salašņas."

„Drīz viņi dos prettriecienu.”

„Kā jau teici, dārgumiņ. Noslaktējām pirmos Šakāļa atsūtītos kārtībniekus. Kā gribējām, dabūjām pāris kaulu medniekus. Lailatasun Dadža gan diemžēl nebija.”

„Sasodīts! Bija vērts vismaz mēģināt.”

„Ceļā no Deimosa devusies Marsa flote. Tuvojas leģioni, un mēs veicam pēdējos sagatavošanās darbus."

„Labi. Labi. Viktra, man vajag, lai paziņo Sevro, ka mūsu ekspedīcijai piebiedrojies vēl viens dalībnieks. Mums līdzi brauks Mustanga.”

Viktra klusē. „Vai runāju privātā savienojumā?"

Holideja no pilotu kabīnes pamet man austiņas. Uzstīvēju tās galvā. „Tagad runā. Tu to neatbalsti.”

Rūgtums viņas balsī ir nepārprotams. „Lūk, manas domas. Tu nedrīksti viņai uzticēties. Paskaties uz viņas brāli! Viņas tēvu! Alkatība ir viņai asinīs. Protams, ka viņa metīsies uz vienu roku ar mums. Tas saskan ar viņas mērķiemKamēr Viktra runā, vēroju Mustangu. „Mēs viņai esam vajadzīgi, jo savā karā viņa zaudē. Bet kas notiks, kad sniegsim to, kas viņai vajadzīgs? Kas notiks, ja nostāsimies viņai ceļā? Vai spēsi no viņas atbrīvoties? Vai spēsi nospiest gaili?"

,Jā.”

Viktras teiktais skan manā galvā, kamēr lidojam garām Fobosa milzīgajiem stikla torņiem, pilotu kabīne viegli slīd duci metru virs ēkas stikla rūtīm. Aiz tām kūsā mazas vājprāta pasaulītes. Šajā pilsētas rajonā sacelšanās jau sasniegusi Adatas. Zem Krāsas nepielūdzami virzās cauri gaiteņiem. Pelēkie un sudrabi aizbarikādē durvis. Kāda guļamistabā sārtie ar nažiem rokās stāv pie asiņojoša veca zelta un viņa sievas. Kamēr vecāki apspriežas

bibliotēkā, trīs sudraba bērni sienas izmēra holoKanālā skatās uz Arēju. Un visbeidzot zelta sieviete debeszilā kokteiļkleitā, pērlēm ap kaklu, līdz viduklim izlaistiem zeltainiem matiem. Viņa stāv pie loga, kamēr pa ēku, vairākus līmeņus zemāk par viņas pēdējā stāva dzīvokli, izklīst Arēja dēli. Ierauta pati savā drāmā, viņa paceļ pie zeltainās galvas svilinātāju. Augums sastindzis iztēlotā majestātiskumā. Viņas pirksts uz gaiļa saspringst.

Un mēs esam garām. Atstājam viņas dzīvi un haosu aiz muguras, lai pievienotos jahtu un izpriecu kuģu straumei, kas bēg no kaujas drošībā, ko sola planēta. Vairums šo bēgļu sauc Marsu par savām mājām. Atšķirībā no mūsējā, viņu kuģi nav aprīkoti starpplanētu lidojumiem. Nu tie izkaisīti pār planētas atmosfēru kā degošas sēkliņas, vairums no tiem planē taisnā ceļā uz Korintas zvaigžņu ostu Termiskās jūras centrā zem mums. Citi slīd virs atmosfēras, neņemdami vērā noteiktās satiksmes līnijas, un traucas garām Šakāļa steidzīgi sastiķētajai blokādei un satelītu līmenim, lai nonāktu mājās pretējā puslodē. Armijas fregašu ločšpārni un lapsenes zibenīgi traucas tiem pakaļ un mēģina uzvest atpakaļ uz noteiktajiem ceļiem. Tomēr iedomība un haoss kopā neko labu nenes. Šos bēgošos zeltus sagrābusi mānija.

„DUona” klusi pie sevis murmina Mustanga, ieraudzījusi pie mūsu labā borta buru laivas formas stikla kuģi. „Drusillas au Rānas kuģis. Kad biju maza, viņa man iemācīja gleznot akvareļus.” Tomēr mana uzmanība koncentrēta tālāk, kur Fobosa virzienā traucas neglīti, tumši lidaparāti bez mirgojošiem izklaides kuģu korpusiem vai greznām plūdlīnijām. Tur ir vairāk nekā puse Marsa aizsardzības flotes. Fregates, dedzesKuģi, iznīcinātāji. Pat divi drednauti. Prātoju, vai uz viena no komandtiltiņiem stāv Šakālis. Visdrīzāk nē. Nodaļu droši vien komandē Lailata vai kāds cits viņa režīmā nesen iecelts prētors. Antonija aizsūtīta palīdzēt Rokam Novidū. Viņu kuģi būs pilni ar profesionāliem karavīriem. Vīriem un sievām, kas tikpat rūdīti kā mēs. Daudzi no viņiem krituši manā Dzelzs lietū. Un caur pūli, ko esmu sasaucis Fobosā, viņi cirtīsies kā caur papīru. Viņi būs nikni un pārliecināti — jo vairāk, jo labāk.

„Tās ir lamatas, vai ne?" klusi jautā Mustanga. „Tu ne mirkli negrasījies noturēt Fobosu.”

„Vai tu zini, kā inuītu ciltis uz Zemes nogalināja vilkus?” jautāju. Viņa nezina. „Būdami lēnāki un vājāki par vilkiem, viņi trina nažus, līdz tie bija asi kā žiletes, nozieda tos ar asinīm un iedūra ledū ar asmeņiem uz augšu. Tad atnāca vilki un sāka laizīt asinis. Un, laizīdams arvien ātrāk un ātrāk, vilks ir tik kārs uz tām, ka saprot tikai tad, kad ir jau par vēlu, — asinis, ko viņš dzer, ir paša.” Ar zodu norādu uz garām lidojošajiem armijas kuģiem. „Viņi nevar ciest, ka biju viens no tiem. Kā tev liekas, cik daudzus pirmšķirīgus kareivjus šie kuģi nosūtīs uz Fobosu noķert mani, pretīgo izdzimteni, lai izpelnītos slavu un godu? Lepnums atkal kļūs par tavas krāsas sagrāves cēloni.”

„Tu mēģini sapulcēt viņus stacijā,” saprazdama Mustanga saka. „Jo ne jau Foboss tev vajadzīgs.”

„Kā tu jau teici, es dodos uz Valkīru virsotnēm pēc armijas. Orio-nam un tev varbūt ir manas flotes atlikusī daļa. Tomēr mums vajag vairāk kuģu. Sevro gaida angāru ventilācijas sistēmā. Kad ienaidnieka spēki nolaidīsies, lai atkarotu armijas torni un Adatas, viņi šajos angāros atstās savus kuģus. Sevro iznāks no slēpņa, nolaupīs transporta kuģus un atvedīs tos atpakaļ uz flotes kuģiem pilnus ar mūsu atlikušajiem Arēja dēliem.”

„Un tu patiešām tici, ka spēsi kontrolēt obsidiānus?” viņa jautā.

„Ne jau es. Viņš.” Pametu zodu Ragnāra virzienā. „Viņi dzīvo bailēs no saviem „Dieviem” — Kvalitātes kontroles padomes Asgardas stacijā. Zeltiem, kas krāšņās bruņās tēlo Odinu un Freiju. Tāpat kā es dzīvoju bailēs no pelēkajiem Podā. Tāpat kā mūs iebiedēja ar proktoriem. Rag-nārs viņiem parādīs, cik mirstīgi ir viņu dievi.”

„kā?”

„Mēs viņus nokausim,” Ragnārs saka. „Pirms vairākiem mēnešiem aizsūtīju mums pa priekšu draugus, kas pavēstīs patiesību. Mēs atgriezīsimies pie manas mātes un tnāsas kā varoņi, un es pats ar savu mēli izstāstīšu, ka viņu dievi nav īsti. Es parādīšu viņiem, kā lidot. Es došu viņiem ieročus, šis kuģis aiznesīs viņus uz Asgardu, un mēs iekarosim to, tāpat kā Derovs iekaroja Olimpu. Tad atbrīvosim pārējās ciltis un Dzīvsudraba kuģos aizvedīsim tās prom no šīs zemes."

„Tāpēc jums tur aizmugurē ir nolādēta ieroču noliktava,” secina Mustanga.

„Kā tu domā?” jautāju viņai. „Vai tas ir iespējams?”

„Vājprāts,” viņa saka, apbrīnodama mūsu pārdrošību. „Tomēr varētu būt iespējams. Vienīgi tad, ja Ragnārs patiešām spēs viņus kontrolēt.”

„Es nekontrolēšu. Es vadīšu.” Viņš to saka ar klusu pārliecību.

Mustanga brīdi apbrīno obsidiāna vīru. „Es ticu, ka tā būs.”

Vēroju, kā Ragnārs atkal pievēršas skatam aiz loga. Kas virmo aiz šīm tumšajām acīm? Šī ir pirmā reize, kad man šķiet, ka viņš kaut ko nepasaka līdz galam. Viņš jau nodeva mani, atbrīvodams Kavaksu. Kas vēl viņam padomā?

Saspringtā klusumā klausāmies, kā parkšķošajos radio viļņos jahtu kapteiņi tā vietā, lai turpinātu ceļu uz planētu, lūdz nosēšanās atļaujas uz armijas fregatēm. Tiek izmantoti sakari. Piedāvāti kukuļi. Raustītas aukliņas. Viņi raud un lūdzas. Šie civilie šobrīd apjauš, ka viņu vieta šajā pasaulē ir mazāka, nekā tie bija iedomājušies. Viņi nav svarīgi. Karā cilvēki zaudē to, kas viņus padara diženus. Savu radošumu. Savu viedumu. Savu prieku. Paliek tikai viņu lietderīgums. Karš ir briesmīgs nevis tāpēc, ka ražo no cilvēkiem līķus, bet gan drīzāk tādēļ, ka padara viņus par mašīnām. Un bēda tiem, kuri karā derīgi tikai tam, lai barotu mašīnas.

Iezīmētie zina šo skarbo patiesību. Viņi gadsimtiem ilgi gatavojušies šim jaunajam kara laikmetam. Nogalinājuši Pārejā. Institūtā cīnījušies par savām tiesībām eksistēt, lai tad, kad nāks karš, viņiem būtu kāda vērtība. Laiks elfiem ar dziļām kabatām un dārgu gaumi aptvert dzīves realitāti — tev nav nekādas nozīmes, ja vien neproti nogalināt.

Lorns bieži teica, ka rēķins pienāk beigās. Tagad elfi maksā.

Mūsu kuģa skaļruņos atskan kādas Zelta prētores balss, kas pavēl bēgļu kuģiem virzīties uz autorizētajām satiksmes līnijām un turēties pa gabalu no flotes karakuģiem vai arī uz tiem tiks šauts. Prētore nevar pieļaut, ka simts kilometru rādiusā ap viņas kuģi atrodas neautorizēti lidaparāti. Tajos var būt spridzekļi. Tajos var būt Arēja dēli. Divas jahtas brīdinājumus ignorē un tiek sarautas gabalos, kad viens no līnijkuģiem izšauj pa to korpusiem ar elektromagnētiskajiem lielgabaliem. Prētore atkārto

pavēli. Šoreiz tā tiek ievērota. Paskatos uz Mustangu un prātoju, ko viņa par šo visu domā. Par mani. Vēlos, kaut mēs varētu pabūt kaut kur klusumā vietā, kur mūs netramda tūkstoš dažādu lietu. Tur es Mustangai pajautātu par viņu, nevis par karu.

„Sajūta kā pasaules galā,” viņa saka.

„Nē.” Pakratu galvu. „Tas ir jaunas pasaules sākums. Man tam jātic.”

Izliekamies, ka sekojam norādītajām koordinātām gar rietumu puslodes ekvatoru, un zem mums paveras zili baltiem lāsumiem izraibināts skats uz planētu. No indigo zilajiem Termiskās jūras ūdeņiem mums ar aci miedz mazas, zaļas saliņas, ko ieskauj saulainas pludmales. Zemāk kuģi dreb un deg, saskārušies ar atmosfēru mūsu priekšā. Kā fosfora plaukšķenes, kuras kopā ar Eo bērnībā spridzinājām, tie saraustīti trīc un iemirdzas te oranži, te zili, kad berze sakarsē to vairogus. Mūsu zilā maina virzienu un ved mūs prom, sekodama virknei citu kuģu, kas nošķiras no galvenās satiksmes plūsmas, lai dotos uz savām mājām.

Drīz vien no Fobosa mūs šķir jau puse planētas. Apakšā garām slīd kontinenti. Pārējie kuģi viens pēc otra nolaižas, un ceļā uz civilizācijas neskarto polu paliekam vieni un lidojam garām vairākiem dučiem Sabiedrības satelītu, kas novēro vistālāk dienvidos izvietoto kontinentu. Arī to darbību izmainījuši hakeri, un nu tie apstrādā trīs gadus vecu informāciju. Šobrīd esam neredzami. Ne tikai ienaidniekiem, bet arī draugiem. Mustanga paliecas uz priekšu savā sēdeklī un ielūkojas pilotu kabīnē. „Kas tas?” Viņa norāda uz sensoru displeju. Mums aiz muguras seko viens punkts.

„Vēl viens bēgļu kuģis no Fobosa,” atbild pilote. „Civilo lidaparāts. Ieroču nav.” Tomēr tas strauji tuvojas. Seko mums divsimt kilometru attālumā.

„Ja tas ir civilo lidaparāts, kāpēc mūsu uztvērēji to pamanīja tikai tagad?” Mustanga neatlaižas.

„Varbūt tas bloķēja sensoru darbību. Ar slāpētājiem,” noraizējusies min Holideja.

Kuģis tuvojas, līdz mūs šķir četrdesmit kilometru. Kaut kas nav kārtībā. „Civilo kuģiem nav tāda paātrinājuma,” saka Mustanga.

„Piķē!” saku. „Tūlīt pat dabū mūs cauri atmosfērai. Holideja, pie šaujamā!”

Zilā ieslīd aizsardzības protokolos, palielina mūsu ātrumu un nostiprina aizmugures vairogus. Ietriecamies atmosfērā. Man klab zobi. Kuģa elektroniskā balss iesaka pasažieriem piesprādzēties. Holideja satraukta pieceļas un mums garām aizsteidzas uz kuģa aizmugurē iebūvēto lielgabalu. Tad ieskanas brīdinājuma sirēna, jo sekotāju kuģis radaru displejā pārveidojas, no gludā korpusa izslidinādams stūrainas apslēptu ieroču kontūras. Tas seko mums atmosfērā un atklāj uguni.

Mūsu pilote groza smalkās plaukstas gela kontrolpanelī. Mans vēders apmet kūleni. Mākoņu un apledojušas zemes audumu izraibina mums netrāpījušās un atmosfērā pārkarstošās skaņas ātruma urāna čaulītes. Kad atmosfēru skaram paši, kuģis noraustās. Mūsu pilote turpina izvairīties, raustīdama pirkstus elektriskajā gelā, seja rāma un aizmirsusies viņas dejā ar sekotāju lidaparātu. Skatiens veras tālumā. Viena vienīga sviedru lāsīte mirdz viņas labajos deniņos un noslīd lejup gar žokli. Tad pilotu kabīnē ietriecas pelēks mākonis un viņa eksplodē pašķīdušā gaļā. Logi un mana seja tiek nošķiesta ar asinīm. Urāna lādiņš norauj viņas ķermeņa augšdaļu un izskrien cauri grīdai. Nākamais šāviņš, tik liels kā bērna galva, spiegdams izskrien cauri kuģim starp Mustangu un mani. Izraudams gan griestos, gan grīdā pa caurumam. Auro vējš. Mums klēpī iekrīt avārijas maskas. Kad, mūsu matus pluinīdams, no kuģa izplūst spiediens, sāk kaukt brīdinājums sirēnas. Pa caurumu grīdā redzu, cik okeāns ir melns. Skābeklim izplūstot, pa caurumu griestos vīd zvaigznes. Sekotāju kuģis turpina apšaudīt mūsu mirstošo lidaparātu. Segdams galvu ar rokam, sakostiem zobiem šausmās saraujos; viss cilvēciskais manī kliedz.

Ļauni un necilvēcīgi smiekli nodārd tik skaļi, ka nodomāju — tur vainīgs mūs plosošais vējš. Tomēr tas ir Ragnārs, kurš, atgāzis galvu, smejas par saviem dieviem. „Odins zina, ka nākam viņu nogalēt. Pat viltus dievi nemirst viegli!” Viņš izlec no sava sēdekļa un aizskrien pa gaiteni, smiedamies kā traks un neklausīdams, kad saucu, lai apsēžas. Viņam garām čukstēdami skrien lādiņi. ,,F.s nāku, Odin! Es nāku tev pakaļ!”

Pirms pagūstu sakopot domas, Mustanga uzvelk savu avārijas masku un nospiež sēdekļa drošības tīkla palaišanas pogu. Kuģis apmet kūleni, triekdams viņu griestos un pret grīdu pietiekami spēcīgi, lai sadragātu jebkuru galvaskausu, tikai ne izcilā. No brūces pie matu līnijas pār pieri plūst asinis, bet Mustanga pieķeras pie grīdas un gaida, kad kuģis apgriezīsies vēlreiz, lai nokļūtu tādā leņķī, kas ar gravitācijas palīdzību ļautu iekrist pilota palīga krēslā. Viņa neveikli piezemējas uz roku balsta, tomēr pamanās ievilkt sevi sēdeklī un piesprādzēties. Uz asinīm nošķiestās pults mirgo jaunas brīdinājuma gaismas. Ieskatos gaitenī mums aiz muguras, lai saprastu, vai Ragnārs un Holideja ir dzīvi, bet redzu tikai to, kā telpu aiz mums saplosa trīs šāviņi. Galvā skan zobu klaboņa. Iekšas trīc tāpat kā šampanieša glāzes skapītī pie manas kreisās rokas. Spēju tikai turēties, kamēr Mustanga mēģina apturēt mūsu kritienu caur orbītu. Sēdekļa gela tīkls sakļaujas ciešāk ap manu krūškurvi. Jūtu, kā uz mani spiež inerces spēks. Kamēr pasaule zem mums aug arvien lielāka, šķiet, ka laiks palēninās. Esam cauri mākoņiem. Sen-sorā redzu, kā no mūsu kuģa atdalās kas sīks un ietriecas vajātājā. Aiz mums uzplaiksni gaisma. Sniegs, kalni un peldoši ledus gabali izplešas, līdz tas ir viss, ko redzu caur sasisto pilotu kabīnes logu. Graizoši auksts man sejā gaudo vējš. „Gatavojies sadursmei!” Mustanga to pārkliedz. „Pēc piecām...”

Krītam pretī ledus gabalam, kas peld jūras vidū. Pie horizonta asins-sarkana lente sasien krēslainās debesis kopā ar roboto, vulkānisko klinšu piekrasti. Klinšu virsotnē stāv liels vīrs. Melns un milzīgs uz sarkanās gaismas fona. Samirkšķinu acis un iedomājos, ka prāts mani izjoko. Ka pirms nāves redzu Fičneru. Vīra atvērtā mute ir melns bezdibenis, kurā neiespīd gaisma.

„Derov, pieliecies!” sauc Mustanga. Noliecu galvu starp ceļiem un apskauju to ar rokām. „Trīs... divi... viens!”

Mūsu kuģis ietriecas ledū.