Rīta zvaigzne

29. MEDNIEKI

Kad pamostamies, sniegputenis ir mitējies. Ievīstāmies no kuģa sienām noplēstajā izolācijas materiālā un dodamies ārā ledainajā tuksnesī. Zili melnajās marmora debesīs nemana nevienu mākoni. Dodamies pretī saulei, kas notraipījusi horizontu dziestošā kusušas dzelzs krāsā. Rudenī palikušas vēl pāris dienas. Dodamies uz virsotnēm, ieplānojuši pa ceļam kurt ugunskurus, cerēdami, ka tā dosim signālu apkaimē aktīvajiem val-kīru izlūkiem. Tomēr dūmi pievilinās ari ēdājus.

Ceļā izlūkojam kalnus, mūs dara piesardzīgus kanibālu ciltis un fakts, ka kaut kur priekšā pa sniegu brien Kasijs un varbūt arī Aja kopā ar īpašo uzdevumu kareivju vienību.

Pusdienlaikā atrodam viņu pēdas. Pie kādas nišas klintīs izmīdīts sniegs — te pietiktu vietas vairākiem dučiem vīru. Viņi tur izveidojuši nometni, kurā pārlaist vētru. Netālu no nometnes atrodam akmeņu uzkalniņu. Vienā no akmeņiem ar slāti iegrebti vārdi per aspera ad astra.

„Tas ir Kasija rokraksts,” saka Mustanga.

Pacēluši dažus akmeņus, atrodam divu zilo un sudraba mirstīgās atliekas. Viņu neizturīgie organismi naktī padevušies salam. Pat šādos apstākļos Kasijam pieticis godaprāta tos apbedīt. Noliekam akmeņus vietā, un Ragnārs aizskrien mums pa priekšu, lai sekotu pēdām tādā ātrumā, ar kādu nespējam sacensties. Sekojam viņam. Pēc kadas stundas tālumā nodārd cilvēka radīts pērkons, ko pavada vientulīgi

pulsDūru svilpieni. Drīz pēc tam Ragnārs atgriežas sajūsmā mirdzošām acīm.

„Es sekoju pēdām,” viņš saka.

„Un?” jautā Mustanga.

„Tie ir Kasijs un Aja ar pelēko vienību un trim iezīmētajiem.”

„Aja ir šeit?” pārjautāju.

„Jā. Viņi pa kalnu pāreju ar kājām bēg Asgardas virzienā. Viņus vajā ēdāju cilts. Aiz viņiem paliek līķi. Dučiem. Viņi uzbruka tiem no slēpņa, bet tas neizdevās. Nāk vēl citi.”

„Cik labi viņi ir aprīkoti?” jautā Mustanga.

„GravZābaku nav. Tikai skarabĀdas. Bet viņiem ir mugursomas. PulsBruņas viņi pametuši tikai divus kilometrus uz ziemeļiem no šejienes. Beigusies enerģija.”

Holideja lūkojas uz horizontu un neviļus pieskaras Triga pistolei sev pie gurna. „Vai varam viņus noķert?”

„Viņi nes lielus krājumus. Ūdeni. Pārtiku. Tagad arī ievainotos. Jā. Varam viņus panākt.”

„Kāpēc mēs esam šeit?” iebilst Mustanga. „Ne jau tāpēc, lai nomedītu Aju un Kasiju. Svarīgi ir tikai dabūt Ragnāru līdz virsotnēm.”

„Aja nogalināja manu brāli,” saka Holideja.

Mustanga ir pārsteigta. „Trigu? To, par kuru stāstīji? Es nezināju. Tik un tā mēs nedrīkstam ļaut atriebībai novērst mūsu uzmanību. Mēs nevaram stāties pretī diviem dučiem vīru.”

„Ja nu viņi sasniedz Asgardu, pirms mēs tiekam līdz virsotnēm?” noprasa Holideja. „Tad ar mums būs cauri.” Tas Mustangu nepārliecina.

„Vai tu vari nogalināt Aju?” jautāju Ragnāram.

J- ♦»

a.

„Šī ir laba izdevība,” saku Mustangai. „Kad vēl viņi būs tik neaizsargāti? Bez saviem leģioniem? Bez Zelta lepnuma, kas viņus aizsargā? Tie ir čempioni. Kā saka Sevro: „Kad tev ir izdevība nolaist no kātiem savu ienaidnieku, dari to.” Si nu ir tā reize, kad es tam jukušajam suņa-dēlam piekristu. Ja mums izdotos izslēgt viņus no spēles, Valdniece vienā nedēļā būtu zaudējusi divas fūrijas. Un Kasijs ir Oktāvijas saikne ar

Marsu un šejienes ietekmīgākajām ģimenēm. Ja viņam atklāsim Valdnieces norunu ar tevi, tad šo savienību sašķobīsim. Mēs nogriezīsim Marsu no Sabiedrības.”

„Sašķelts ienaidnieks...” lēni bilst Mustanga. „Man patik, kā tas skan.”

„Un mēs esam viņiem parādā,” piebilst Ragnārs. „Par Lornu, Kvinnu, Trigu. Viņi ieradās šeit mūs medīt. Tagad mēs medīsim viņus.”

Pēdas ir nepārprotamas. Sniegs nosēts līķiem. Dučiem ēdāju. Pie šauras kalnu pārejas, kur obsidiāni uzbruka zeltiem no slēpņa, ķermeņi joprojām kūp no pulsa šāvieniem. Viņi nesaprata, cik zeltu nestie šaujamieroči var būt jaudīgi. Klinšainajās nogāzēs izrauti lieli krāteri. Dziļākas pēdas sniegā liecina par to, ka garām gājuši tauri — milzīgi, vēršveidīgi un garspalvaini dzīvnieki, ar kuriem jāj obsidiāni.

Pāreja ieved retā alpu mežiņā, kas sedz tālāk redzamos plašos pakalnus. Pamazām krāteru kļūst arvien mazāk un sākam manīt sniegā pamestas pulsDūres un šaujamieročus, kā arī pelēkos ar obsidiānu bultām un cirvjiem krūtīs. Obsidiānu kritušie tagad atrodas daudz tuvāk zeltu pēdām, un viņu ķermeņos redzamas slāšu brūces. Dučiem trūkst locekļu un tīros cirtienos nogrieztu galvu. Kašķa bandai sāk trūkt munīcijas, un nu olimpiskie bruņinieki spiesti darīt viņu darbu tuvcīņā. Tik un tā vairākus kilometrus mums priekšā parkšķ šāvieni.

Paskrienam garām vaidošiem obsidiānu ēdājiem, kas sašauti guļ zemē un mirst, bet Ragnārs apstājas tikai pie kāda ievainota pelēkā. Viņš tik tikko velk elpu. Vira vēderā iecirsts dzelzs cirvis. Viņš gārgdams veras augšup svešajās debesīs. Ragnārs noliecas pār viņu. Ieraugot aptraipītā nenosegto seju, pelēkā skatienā redzams, ka viņš Ragnāru pazīst.

„Aizver acis,” saka Ragnārs un iespiež kareivja tukšo ieroci viņam rokās. „Domā par mājām.” Pelēkais aizver acis. Strauji pagriezis, Ragnārs pārlauž viņa sprandu un lēni nogulda galvu atpakaļ sniegā. Pār kalnu grēdu atbalso spalgs raga sauciens. „Viņi atsauc medības,” saka Ragnārs. „Šodien nemirstība nav savas cenas vērta.”

Uzņemam ātrumu. Labajā pusē gar mežmalu vairākus kilometrus no mums uz savām nometnēm augstu kalnos tauru mugurās aizjāj ēdāji. Viņi mūs neredz, jo virzāmies cauri priežu taigai. Holideja caur sava ieroča tēmēkli noskatās, kā mednieku vienība nozūd aiz kāda pakalna. „Viņiem līdzi bija divi zelti,” viņa saka. „Nepazinu. Bet viņi vēl bija dzīvi.”

Visi jūtam saltumu kaulos.

Paiet vēl viena stunda, līdz no augšas ieraugām savu medījumu nelīdzenā sniega laukā, kas sašvīkāts ar dziļām šļūdoņa plaisām. Lauku ieskauj divas meža strēles. Aja un Kasijs izvēlējušies atklātu ceļu un nav turpinājuši skriet pa nodevīgo mežu, kurā zaudēja tik daudz pelēko. No viņu vienības palikuši pāri četri cilvēki. Trīs zelti un pelēkais. Viņiem mugurā melnas skarabĀdas, ko sedz kažokādas un apģērba kārtas, kas novilktas uzveiktajiem kanibāliem. Tā kā pārējā vienība meža dziļumā noslaktēta, viņi virzās uz priekšu galvu reibinošā ātrumā. Masku un kažokādās tērpto līdzīgo apveidu dēļ nevaram saprast, kurš no viņiem ir Kasijs, bet kura Aja.

Sākumā gribēju nogaidīt un uzbrukt no slēpņa, lai gūtu taktisku priekšrocību, bet tad atcerējos no kastītēm pazudušos optikas komplektus un pieņēmu, ka tos nēsā gan Kasijs, gan Aja. Ar infrasarkano staru lēcām viņi redzēs, ka slēpjamies zem sniega. Iespējams, ka redzēs mūs arī tad, ja noslēpsimies beigtu tauru vai roņu vēderos. Tādēļ lieku Ragnāram aizvest mani pa viņa atrasto taku, kas mums ļaus viņus apsteigt pārejā, kas tiem jāšķērso, un stāties pretī aci pret aci.

Kad četrotne nonāk mūsu izvēlētajā vietā, elsoju blakus Ragnāram, izklepodams aukstumu no sāpošajām plaušām. Apvilkuši improvizētas sniega kurpes, viņi skrien gar kādas šļūdoņa plaisas malu un saliekušies aiz sevis velk smago pārtiku un krājumus izdzīvošanai, kas salikti mazās pašdarinātās kamanās. Leģionāru izdzīvošanas prasmes kā no mācību grāmatas — paldies jāsaka Marsa lauku karaskolām. Visi četri uzvilkuši melnus optiskos sejsegus ar matētām stikla lēcām. Rēgaina sajūta, kad tie mūs ierauga. Ne optika, ne sejas maskas nenodod viņu sejas izteiksmes. Tādēļ rodas sajūta, ka viņi jau zinājuši, ka būsim šeit un gaidīsim viņus sniega lauka malā, lai aizšķērsotu ceļu.

Mans skatiens šaudās no viena pie otra. Kasiju var viegli atpazīt pēc auguma. Bet kura no četrotnes ir Aja? Nespēju izšķirties starp diviem plecīgiem zeltiem, kas īsāki par Kasiju. Tad ieraugu pie viņas jostas karājamies sava vecā slātes meistara ieroci.

„Aja!” saucu, novilkdams roņĀdas balaklāvu.

Kasijs noņem savu masku. Viņa mati ir sasvīduši, seja piesārtusi. Viņam vienīgajam ir pulsDūre, bet, spriežot pēc šāviņu pēdām uz mirušajiem kanibāliem mūsu ceļā, es zinu, ka tās lādiņam jābūt mazam. Viņa slāte izvijas tāpat kā pārējās. Tās izskatās pēc garām, sarkanām mēlēm, jo uz asmeņiem sasalušas asinis.

„Derov...” mūs ieraugot, satriekts nomurmina Kasijs. „Es redzēju, kā jūs nogrimāt...”

„Es peldu tikpat labi kā tu. Vai atceries?” Skatos aiz viņa. „Aja, vai ļausi Kasijam runāt tavā vārdā?”

Viņa beidzot atkāpjas no otra zelta un, nosējusi no vidukļa virvi, pie kuras piesietas pašdarinātās kamanas, nostājas blakus garajam bruņiniekam. Atklādama tumsnējo seju un kailo galvu, Aja noņem savu skarab-Adas masku. No viņas ceļas tvaiks. Viņa nopēta plaisas, kas izvijas sniegā, akmeņus un kokus, visus slēpņus laukā un prāto, no kuras puses uzbruks mani papildspēki. Eiropu viņa atceras gana labi, bet nekādi nevar zināt, kas bija mana kuģa komandā vai cik daudzi no tās izdzīvoja.

„Kroplis un traks suns,” viņa nomurrā, ar skatienu pakavēdamās pie Ragnāra, bet tad atkal uzlūkodama mani. Viņas skarabAda nav skarta. Vai tiešām, cīnoties ar obsidiāniem, viņa nav guvusi nevienu ievainojumu? „Skatos, ka tavs tēlnieks atkal salipinājis tevi kopā, rūsganais.”

„Pietiekami labi, lai es varētu nobeigt tavu māsu,” atbildu, nespēdams apvaldīt indi balsī. „Žēl, ka tā nebiji tu.” Aja neatbild. Cik reižu esmu atmiņā skatījis, kā viņa nonāvē Kvinnu? Cik reižu esmu skatījis, kā viņa nolaupa Lorna slāti, kad viņš bija miris no Šakāļa un Lailatas dūrieniem? Norādu uz ieroci. „Tas nepieder tev.”

„Tu piedzimi, lai kalpotu, nevis lai vārstītu muti, kropli. Neuzrunā mani.” Viņa pamet skatu uz debesīm, kur pie austrumu horizonta mirgo Foboss. Ap to zibsnī sarkanas un baltas gaismiņas. Tā ir kauja kosmosā,

un tas nozīmē, ka Sevro ir sagrābis kuģus. Bet cik daudz? Aja sarauc pieri un pārmij raižpilnus skatienus ar Kasīju.

„Šo brīdi esmu gaidījis ilgi, Aja.”

„Ak, mana tēva iemīļotākais mājdzīvnieks.” Aja nopēta Ragnāru. „Vai aptraipītais pārliecinājis tevi, ka ir pieradināts? Vai viņš ir tev stāstījis, kādu atalgojumu viņam patika saņemt pēc cīņas Cirkā? Pēc tam, kad aplausi bija izskanējuši un viņš bija nomazgājis no rokām asinis, lai apmierinātu viņa dzīvnieciskās tieksmes, tēvs sūtīja viņam jauniņas sārtās. Cik viņš bija kārs uz tām! Cik loti tās viņa bijās.” Viņas balss ir bez izteiksmes; Aju garlaiko šis ledus, šī saruna, mēs. Viņa grib tikai to, ko var no mums iegūt, un tas ir izaicinājums. Pēc visiem aiz muguras pamestajiem obsidiānu līķiem viņa joprojām nav nogurusi no asinīm. „Vai esi kādreiz redzējis, kā obsidiāni kopojas?” viņa turpina. „Tad tu padomātu divreiz, pirms noņemtu viņiem kaklasiksnas, rūsganais. Viņu tieksmes tu nevari pat iedomāties.”

Turēdams katrā rokā pa slātei, Ragnārs sper soli uz priekšu. Viņš attaisa baltās, no ēdājiem paņemtās kažokādas aizdari un ļauj tai nokrist sniegā. Cik savādi būt šeit, kur visapkārt ir tikai vējš un sniegs! Bez mūsu armijām, bez flotēm. Vienīgais, kas pasargās mūsu dzīvības, ir mazi metāla tinumi. Milzīgā Antarktīda smejas par mūsu niecību un pašu iedvesto nozīmīgumu, tā domā, cik viegli būtu apdzēst siltumu, kas kvēlo mūsu sīkajās krūtīs. Tomēr mūsu dzīvības ir daudz svarīgākas par trauslajiem augumiem, kas tās nes sevī.

Ragnāra solis ir zīme Mustangai un Holidejai kokos.

Tēmē precīzi, Holidej.

„Tavs tēvs mani nopirka, Aja. Apkaunoja mani. Padarīja par savu nelabo. Par radījumu. Bērns noslēpās sirds dziļumos. Cerība izdzisa. Es vairs nebiju Ragnārs.” Viņš uzliek uz krūtīm plaukstu. „Bet es esmu Ragnārs šodien, rīt, uz mūžiem. Es esmu virsotņu dēls, Sēfijas Klusētājas brālis, Likosas Derova un Sevro au Barkas brālis. Es esmu Tinosas vairogs. Es sekoju savai sirdij. Un, kad tavējā vairs nepukstēs, tu, nekrietnā bruņiniece, es izraušu to tev no krūtīm un izbarošu grifam no...”

Kasijs pēta robainās klintis un nīkuļojošos kociņus, kas kreisajā pusē ieskauj sniega lauku. Kad skatiens aizslīdējis līdz salauzītu zaru kaudzei pie kāda klinšu veidojuma, viņš samiedz acis. Tad nebrīdinājis pagrūž Aju uz priekšu. Viņa paklūp, un viņai tieši aiz muguras eksplodē pēdējā atlikušā pelēkā galva. Sniegs nošķīst ar asinīm, un no kalniem atbalso Holidejas raidītā šāviena rībiens. Sniegā ap Kasiju un Aju ietriecas vēl citas lodes. Izmantodama viņa ķermeni kā vairogu, fūrija paslēpjas aiz trešā zelta. Divas lodes ietriecas viņa skarabAdā un izskrien cauri izturīgajam polimēra materiālam. Kasijs noveļas uz pleca un izlieto lielāko daļu atlikušās pulsDūres jaudas. Piekalne eksplodē. Klintis kvēlo. Sprāgst. Sniegs izgaro.

Un šajā troksnī dzirdams, kā tiek atlaista stopa stiegra. To dzird arī Aja. Viņa kustas ātri. Pagriežas, kad Mustangas no meža izšautā bulta sānis lido uz viņas galvu. Aizlido garām dažus centimetrus. Kasijs izšauj uz Mustangas posteni pakalnā, sadragā kokus un pārkarsē akmeņus.

Nevaru noteikt, vai viņai trāpīts. Nevaru veltīt sekundes, lai paskatītos, jo abi ar Ragnāru izmantojam mirkli, lai uzbruktu — redzesloks koncentrēts, sirpjAsmens pieņem savu formu. Samazinām attālumu sniegā. Ar kvēlojošu pulsDūri rokā Kasijs pagriežas mirklī, kad lecu viņam virsū. Viņš izšauj. Tas ir vājš lādiņš, no kura izvairos, nokrizdams zemē un pavēlies pielēkdams kājās kā Likosas trumulis. Viņš izšauj vēlreiz. PulsDūre ir izlādējusies — baterija tukša no šāviena pa klintīm. Kā ar milzīgu nazi Ragnārs met ar vienu no savām slātēm Ajai. Viņa nepakustas. Tā ietriecas bruņiniecē. Uz mikli nodomāju, ka Ragnārs viņu nogalinājis. Taču tad Aja pagriežas pret mums, turēdama slātes rokturi labajā plaukstā.

Viņa to noķēra.

Atmiņā ataust visi Loma brīdinājumi par Aju, un mani pārņem drūmas priekšnojautas. „Nekad necīnies ar upi un nekad necīnies ar Aju.”

Visi četri triecamies kopā, pārvērsdamies neveiklā parkšķošu pātagu un žvadzošu asmeņu jūklī. Atsperamies, griežamies un liecamies. Mūsu slātes ir tik ātras, ka pašu skatieni nespēj izsekot. Aja diagonāli cērt man pa kājām, kad mēģinu trāpīt pa viņējām; Ragnārs un Kasijs ar straujiem grūdieniem neskatoties mērķē viens otram kaklā. Mūsu stratēģijas ir identiskas. Tas iznāk tik neveikli, ka visi gandrīz nogalinām viens otru pirmajā pussekundē. Tomēr katrs manevrs netrāpa par mata tiesu.

Pašķiramies. Atkāpjamies atmuguriski. Mūsu sejās drūmi smaidi — savāds biedriskums, jo atceramies, ka visi runājam vienā un tajā pašā kara valodā. Visi no tās naidpilnās cilvēku sugas, par kuru Dejotājs man stāstīja, pirms tiku izgrebts, kuru vidū Lorns nodzīvoja visu savu mūžu, vienlaicīgi tos nicinādams.

Esmu pirmais, kurš sašķaida savādo mieru lauskās. Šaujos uz priekšu un raidu Kasija labajā sānā strauju dūrienu virkni, aizvilinādams viņu prom no Ajas, lai Ragnārs var uzveikt fūriju divcīņā. Kasijam aiz muguras sprādziena gruvešos sakustas Mustanga. Viņa skrien pa sniegu ar milzīgu obsidiānu stopu rokā. Tomēr mūs joprojām šķir piecdesmit metri. Divreiz situ ar slātes pātagu pa Kasija kājām un savelku to asmeni, kad viņš mērķē diagonālu cirtienu man pa galvu. Pārtverot to slātes izliekumā, trieciens satricina visu manu roku. Viņš ir spēcīgāks par mani. Ātrāks nekā pēdējoreiz, kad cīnījāmies. Un tagad ir trenējies cīņai pret izliektu asmeni. Viņu bez šaubām trenējusi Aja. Viņš atspiež mani atpakaļ. Paklūpu un krītu, starp viņa kājām redzu, kā viens otram virsū metas fūrija un aptraipītais. Viņa iedur Ragnāram kreisajā augšstilbā.

Gaisā čukst vēl viena bulta. Tā ietriecas Kasija mugurā. Viņa ska-rabAda iztur. Zaudējis līdzsvaru, viņš vēlreiz cērt secīgā astoņu kustību virknē. Metos atpakaļ mirklī, kad slāte nošņāc tur, kur tikko bija mana galva. Nokrītu sniegā dažus centimetrus no dziļas šļūdoņa plaisas malas. Kad tuvojas Kasijs, pietraušos kājās, šūpodamies uz pašas malas, atvairu vēl vienu cirtienu no augšas. Krītu atmuguriski un no visa spēka atgrūžos no plaisas malas, lai piezemētos otrā pusē un veikli izvairītos no viņa uzbrukuma. Kasijam aiz muguras redzu, kā Aja griežas zem Ragnāra cirtiena un iecērt viņam pacelē. Viņa Ragnāru nokausē.

Pārlēcis bedri, Kasijs man seko un cērt no augšpuses. Nobloķēju viņa asmeni. Tas būtu uzšķērdis mani no pleca līdz pat pretējam gurnam. Iemetu viņam sejā akmeni. Pielecu kājās. Māņu kustībā viņš cērt lejup vēlreiz, pagriež plaukstas locītavu un triec asmeni pret maniem ceļgaliem.

tik tikko izvairījies, klupu sānis. Viņš pārvērš savu slāti pātagā, met to man kājās un, parāvis tās, gāž mani gar zemi. Nokrītu. Viņš iesper man pa krūtīm. Man aizsitas elpa. Kasijs uzkāpj uz manas plaukstas locītavas, piespiež manu slāti pie zemes un ar apņēmības masku uz sejas jau grasās iegrūst savējo man sirdī.

„Apstājies/” sauc Mustanga. Viņa stāv divdesmit metrus tālāk un ir notēmējusi savu loku pret Kasiju. Roka trīs no uzvilktās stiegras sprieguma. „Es tevi nošaušu.”

„Nē,” viņš saka. „Tu ne...”

Stiegra tiek atlaista. Kasijs parauj slāti augšup, lai novirzītu bultu. Viņš ir lēnāks par Aju un nepagūst. Robotais dzelzs uzgalis ietriecas rīklē un izduras kakla otrā pusē; spalvas bultas galā saskrāpē viņa zodu. Asinis nešķīst. Atskan tikai gaļīgs, mitrs gārdziens. Viņš nokrīt uz muguras. Smagi atsitas pret zemi.

Kasijs rīstās. Atbaidoši raustās. Viņš sagrābj bultu un spārda kājas. Viņš šņāc pēc elpas, acis tikai dažas collas no manējām. Mustanga piesteidzas pie manis. Pietraušos kājās tālāk no Kasija un, paķēris no sniega slāti, izstiepju to pret viņa krampju sagrābto ķermeni.

„Esmu prīmā,” saku, atrāvis skatu no sava senā drauga, zem kura, cīnoties pēc dzīvības, krājas asiņu lāma. „Palīdzi Ragnāram!”

Aiz Kasija auguma redzam, kā aptraipītais un Aja virpuļodami cīnās plaisas malā. Sniegu ap viņiem iekrāsojušas asinis. Tās visas nākušas no Ragnāra. Tik un tā viņš atspiež bruņinieci atpakaļ, no viņa rīkles veļas nikna dziesma. Viņš tai sit. Nomāc ar saviem divsimt piecdesmit kilogramiem svara. Viņu asmeņi šķeļ dzirksteles. Nespēdama sacensties ar izraidītā Virsotņu prinča dusmām, viņa tā priekšā atkāpjas. Papēži slīd sniegā. Roka dreb. Viņa liecas prom no Ragnāra. Liecas kā vītols. Viņš savu dziesmu auro skaļāk. „Nē,” nomurminu. „Nošauj viņu!” saku Mustangai.

„Viņi ir pārāk tuvu...”

„Vienalga!”

Mustanga izšauj. Bulta aizšaujas garām dažas collas no Ajas galvas. Tam vairs nav nozīmes. Ragnārs jau ir iekritis lamatās, ko sieviete viņam izlikusi. Mustanga to vēl neredz. Viņa ieraudzīs. Tās ir vienas no daudzām, ko man iemācīja Lorns. Tādas, ko Ragnārs nevar būt apguvis, jo viņam nekad nav bijis slātes skolotāja. Viņam ir bijis tikai viņa niknums un gadiem ilga pieredze cīņā ar cietiem ieročiem, nevis pātagu. Mustanga nospriego vēl vienu bultu. Un Ragnārs cērt lejup, atvēzējies pār galvu kā kalējs. Aja paceļ savu cieto asmeni, lai atvairītu cirtienu. Viņa ieslēdz pātagas režīmu. Asmens sašļūk. Paredzot, ka būs jāsastopas ar cietas poliēna šķiedras pretestību, Ragnārs koncentrē visu savu svaru sitienā tukšam gaisam. Viņš ir gana sportisks, lai palēninātu kustību un neietriektu asmeni zemē, un cīņā ar citu pretinieku viņš būtu viegli atguvies. Tomēr Aja bija labākā Lorna au Arka skolniece. Viņa jau griežas sānis, savelk pātagu asmenī un izmanto savu inerci, lai pabeidzot griezties sānis cirstu Ragnāram. Kustība ir vienkārša. Lakoniska. Kā vienai no balerīnām, izpildot fouette,, ko Mustanga un Roks vēroja Agejas Operas namā, kamēr es mācījos pie Lorna. Ja es neredzētu asinis, kas iekrāso viņas asmeni un smalkā lokā aizšķīst pār sniegu, būtu pārliecināts, ka viņa netrāpīja.

Aja trāpa vienmēr.

Ragnārs mēģina pagriezties un stāties viņai pretī, bet kājas viņu nodod. Saļimst zem viņa. Plašais ievainojums kā asiņains smaids pār viņa balto roņĀdu. Aja iegriezusi viņa muguras lejasdaļā, cauri mugurkaulam un vēderā līdz pat nabai. Ragnārs saļimst pie aizas malas. Slāte aizslīd pa ledu. Iegaudojos aiz niknuma, dragājošā neticībā un metos Ajai virsū, bet Mustanga, skriedama man blakus, izšauj no stopa. Aja izvairās no Mustangas bultām un iedur Ragnāram vēderā vēl divas reizes, lai gan viņš jau guļ, saķēris savu ievainojumu. Viņa augums noraustās. Asmens iegrimst un izslīd. Aja ieņem kaujas stāju, gatavodamās pretoties man, bet tad iepleš acis. Viņa atkāpjas, brīnīdamās par kaut ko debesīs man virs galvas. Mustanga divreiz strauji izšauj. Aja rausta galvu. Viņa izvairās no mums, atmuguriski pagriezdamās uz aizas malas. Ledus zem viņas kājām drūp un ielūst bedrē. Viņa vicina rokas, bet nespēj atgūt līdzsvaru, mūsu skatieni mirkli sastopas, un Aja līdz ar ledu iegāžas tumsā ar galvu pa priekšu.