Rīta zvaigzne

2. IESLODZĪTAIS NR. L17L6363

Paveras griesti. Gaisma svilina man acis. Aizspiežu tās ciet, bet manas kameras grīda ceļas augšup, līdz ar klikšķi apstājas un es atrodos kails uz plakanas akmens virsmas. Izstiepju kājas un, aiz sāpēm gandrīz paģībdams, noelšos. Locītavas krakšķ. Atšķetinās sažņaugtās cīpslas. Piespiežu sevi atvērt acis mežonīgajai gaismai. Tās pielīst ar asarām. Viss ir tik gaišs, ka spēju saskatīt tikai baltus apkārtējās pasaules fragmentus. Esmu svešu balsu ielenkumā. „Adrij, kas tas?”

„... vai viņš tur bija visu šo laiku?”

„Tā smaka...”

Es guļu uz akmens. Tas plešas visos virzienos ap mani. Melns, ar zilu un violetu spīdumu kā kreontiešu vaboles spārni. Grīda? Nē. Saskatu krūzītes. Apakštases. Ratiņus ar kafiju. Tas ir galds. Tas bija mans cietums. Ne kāds atbaidošs bezdibenis. Tikai metru plats un divpadsmit metrus garš marmora bluķis ar dobumu vidū. Katru vakaru tie ēduši tikai dažas collas virs manis. Viņu balsis bija tālie čuksti, ko saklausīju tumsā. Mana vienīgā sabiedrība bija viņu galda piederumu un šķīvju šķindoņa. „Barbariski...”

Tagad es atceros. Pie šī galda Šakālis sēdēja, kad viesojos pie viņa pēc tam, kad biju sadziedējis Dzelzs lietū gūtos ievainojumus. Vai viņš plānoja manu ieslodzījumu jau toreiz? Kad tie mani šeit ieslodzīja, pār manu galvu bija pārvilkta kapuce. Man likās, ka esmu viņa cietokšņa

dzīlēs. Tomēr nē. Viņu vakariņas no manas elles šķīra tikai trīsdesmit centimetri akmens.

Paceļu acis no kafijas paplātes, kas atrodas man blakus. Kāds uz mani blenž. Vairāki kādi. Caur asarām un asinīm, ar ko pielijušas acis, nespēju viņus saskatīt. Aizgriežos un ieraujos sevī kā akls kurmis, kas pirmo reizi izvilkts no zemes. Pārāk satriekts un nobijies, lai atcerētos lepnumu vai naidu. Tomēr zinu, ka viņš uz mani skatās. Šakālis. Bērnišķa seja, slaids augums un sānos pāršķirti smilškrāsas mati. Viņš nokāsējas.

„Mani godātie viesi! Ļaujiet jūs iepazīstināt ar ieslodzīto nr. L17L6363.”

Viņa seja ir gan paradīze, gan elle.

Redzēt vēl kādu cilvēku...

Saprast, ka neesmu viens...

Taču tad atcerēties, ko viņš man nodarījis... tas plosa manu dvēseli.

Pārējās balsis ložņā un dimd, tās ir tik skaļas, ka jākļūst kurlam. Pat šādi sarāvies, troksnī jūtu ko vairāk. Kaut ko dabisku, maigu un labestīgu. Tumsa bija mani pārliecinājusi, ka ko tādu nejutīšu vairs nekad. Tas liegi plūst caur atvērto logu un skūpsta manu ādu.

Manu netīrumu gaļīgo, mitro smārdu izdzenā ziemīga vēsma, likdama man iztēloties bērnu, kas kaut kur skrien pa sniegu starp kokiem, ar plaukstām pieskaras to mizai un priežu skujām un iesmērē sev matos sveķus. Tās nav manas atmiņas, tomēr ir tāda sajūta, ka tā vajadzētu būt. Lūk, tādu dzīvi es būtu gribējis. Bērnu, kas varētu būt bijis mans.

Raudu. Ne tik daudz par sevi kā par to zēnu, kurš domā, ka dzīvo laipnā pasaulē, kur māmiņa un tētis ir lieli kā kalni. Kaut es spētu atkal būt tik nevainīgs! Kaut es zinātu, ka šis mirklis nav apmāns! Tomēr tā ir. Šakālis kaut ko dod tikai tad, ja grasās to atkal atņemt. Drīz gaisma būs tikai atmiņas un tumsa atgriezīsies. Turu acis cieši aizspiestas, klausos, kā asinis no manas pieres pil uz akmens, un gaidu pavērsienu.

„Nolādētā elle, August. Vai tas patiešām bija nepieciešams?” iemur-rājas kaķiska slepkava. Piesmakuši izloksne, ko nomāc gausais Lunas ritms, apgūts Palatīnu kalna galmos, kur nekas neatstāj iespaidu ne uz vienu. „Viņš ož pēc nāves.”

„Fermentējušies sviedri un atmirusi āda zem magnētiskajiem roku-dzclžiem. Aja, vai redzi to dzeltenīgo garozu uz viņa apakšdelmiem?” Šakālis jautā. „Tik un tā viņš ir pie labas veselības un gatavs taviem tēlniekiem. Par spīti visam.”

„Tu viņu pazīsti labāk nekā es,” Aja saka kādam citam. „Pārliecinies, ka tas ir viņš. Nevis kāds viltvārdis.”

„Tu apšaubi manis doto vārdu?” prasa Šakālis. „Tu mani sāpini.”

Juzdams kādu tuvojamies, saraujos.

„Es tevi lūdzu. Tam tev būtu vajadzīga sirds, arhiGubernator. Un tev ir daudz talantu, tomēr baidos, ka šī orgāna diemžēl trūkst.”

„Tu pārlieku glaimo.”

Pret porcelānu skan karotes. Pie galda sēdošie nokremšļojas. Ilgojos aizspiest ausis. Pārāk daudz skaņu. Pārāk daudz informācijas.

„Tagad patiešām saskatāms sarkanais viņā.” Tā ir salta, izglītotas sievietes balss no Marsa ziemeļiem. Cietāka nekā Lunas izloksne.

„Tieši tā, Antonij!” atbild Šakālis. „Mani māca ziņkārība redzēt, kas no viņa iznāks. Izcilo šķiras pārstāvi nekad nevarētu tā sagraut kā, lūk, šo radījumu mūsu priekšā. Vai zināt, viņš lūdzās nāvi, pirms ievietoju viņu tur. Sāka raudāt pēc tās. Ironiski, ka viņš būtu varējis sevi nogalināt, kad vien vēlējās. Tomēr to neizdarīja, jo kāda daļa viņa to caurumu izbaudīja. Vai zināt, sarkanie sen adaptējušies dzīvei tumsā. Kā sliekas. Viņu rūsganajai rasei nepiemīt lepnums. Tur iekšā viņš jutās kā mājās. Vairāk nekā tad, kad dzīvoja starp mums.”

Tagad es atceros naidu.

Tagad atveru acis, lai viņi saprot, ka redzu tos. Dzirdu tos. Tomēr, kad tās atveras, skatienu piesaista nevis ienaidnieks, bet gan ziemas ainava, kas paveras pa logiem aiz zeltu mugurām. Tur rīta gaismā mirguļo sešas no septiņām Atikas kalnu virsotnēm. Klintis un sniegu vainago metāla un stikla ēkas, kas ietiecas zilajās debesīs. Virsotnes savieno tilti. Krīt viegls sniedziņš. Manām tuvredzīgajām alas kustoņa acīm skats paveras kā izplūdusi mirāža.

„Derov?” es šo balsi pazīstu. Tik tikko pagriežu galvu un redzu vienu no viņa raupjajām plaukstām uz galda malas. Atraujos, iedomājies, ka tā man sitis. Tā nekustas. Tomēr uz vidējā pirksta mirdz Bellonas zelta ērglis. Ģimenes, ko iznīcināju. Otra plauksta pieder rokai, ko nocirtu, kad pēdējoreiz duelējāmies uz Lunas, tai, ko atjaunoja tēlnieks Zanzi-bārs. Šos pirkstus rotā divi Marsa nama vilka galvas gredzeni. Viens no tiem ir mans. Viens viņa. Katrs no tiem ir jauna zelta dzīvības vērts. „Vai tu mani pazīsti?” viņš vaicā.

Pagriežu galvu, lai ielūkotos viņa sejā. Varbūt esmu salauzts, bet Kasija au Bellonas tēlu neaizmiglos ne karš, ne laiks. Daudz skaistāks nekā atmiņās, viņš vai pulsē pilns dzīvības. Vairāk nekā divus metrus garš. Tērpts Rīta bruņinieka baltajā un zelta tērpā, viļņotie mati spoži kā krītošas zvaigznes aste. Viņš ir gludi skuvies, bet deguns viegli iešķībs pēc nesena lūzuma. Sastapis viņa skatienu, daru visu, ko spēju, lai neizplūstu šņukstos. Viņš uz mani lūkojas ar skumjām, gandrīz vai maigumu. Kāda nožēlojama ēna no manis palikusi, ja esmu izpelnījies žēlumu no cilvēka, kuru tik dziļi sāpināju.

„Kasij” nomurminu bez cita nolūka, kā tikai izrunāt šo vārdu. Uzrunāt otru cilvēku. Tikt sadzirdētam.

„Un?” Kasijam aiz muguras prasa Aja au Grimma. Visnežēlīgākā no Valdnieces fūrijām apvilkusi tās pašas bruņas, kurās viņu redzēju, kad pirmoreiz tikāmies Lunas citadeles smailē, naktī, kad Mustanga izglāba mani, bet Aja nosita Kvinnu. Tās ir apdilušas. Nobružātas kaujās. Manu naidu pārmāc bailes, un es atkal novēršu acis no šīs tumšādainās sievietes.

„Tātad viņš tomēr ir dzīvs,” klusi bilst Kasijs. Viņš pagriežas pret Šakāli. „Ko tu viņam nodarīji? Tās rētas...”

„Es domāju, ka tas ir acīmredzami,” saka Šakālis. „Esmu iznīcinājis Pļāvēju.”

Lai saprastu, ko viņš ar to grib teikt, beidzot gar plūksnaino bārdu palūkojos lejup uz savu augumu. Es esmu līķis. Bāls un izģindis. Zem piena plēves plānuma ādas ceļas ribas. No stiegrainām kājām izspiežas ceļi. Kāju nagi izauguši gari un līki. Manu miesu izraibina Šakāļa spīdzināšanā gūtās rētas. Muskuļi sakritušies. Un caurules, kas tumsā uzturēja mani pie dzīvības, izlokās no mana vēdera kā melnas un stiegrainas nabassaites, kas joprojām piesien mani pie mana sprosta grīdas.

„Cik ilgi viņš tur bija?” jautā Kasijs.

„Trīs mēneši nopratināšanā, pēc tam deviņi mēneši vienatnē.”

„Deviņi...”

„Kā pienākas. Kara dēļ nedrīkstam atmest ar roku metaforām. Galu galā mēs neesam nekādi mežoņi, vai ne, Bellona?"

„Adrij, Kasija jūtas ir aizskartas,” no savas vietas Šakāļa tuvumā saka Antonija. Viņa ir saindēts ābols, nevis sieviete. Spoža, koša un daudzsološa, bet sapuvusi un indīga līdz pat serdei. Institūtā viņa nogalināja manu draudzeni Leu. Ielaida savai mātei galvā lodi un vēl divas savai māsai Viktrai mugurā. Tagad viņa metusies uz vienu roku ar Šakāli, cilvēku, kurš Institūtā piesita viņu krustā. Kas par pasauli. Antonijai aiz muguras stāv tumšādaina sieviete — Dadzis, kura reiz bija viena no gau-doņiem, bet, spriežot pēc putna galvaskausa kulona, ko viņa nēsā ap kaklu, nu piebiedrojusies Šakāļa kaulu medniekiem. Viņa blenž grīdā, nevis skatās uz mani. Viņas kapteine ir plikgalvainā Lailata, kura sēž pie Šakāļa labās rokas. Viņa iemīļotākā personīgā slepkava jau kopš Institūta laikiem.

„Lūdzu piedošanu, ja nespēju saskatīt jēgu jau krituša ienaidnieka spīdzināšanā,” atbild Kasijs. „It sevišķi, ja viņš sniedzis visu nepieciešamo informāciju.”

„Jēgu?” Paskaidrodams Šakālis lūkojas viņā klusām acīm. „Jēga ir sods, manu labo cilvēk. Šis... radījums iedomājās, ka iederas starp mums. It kā viņš būtu vienlīdzīgs, Kasij. Pat pārāks. Viņš mūs izsmēja. Gūlās vienā gultā ar manu māsu. Pirms viņu atmaskojām, viņš smējās par mums un izmuļķoja mūs. Viņam jāzina, ka zaudējums nav nejaušība, bet gan nenovēršams gals. Sarkanie allaž bijuši mazi, pārdroši radījumi. Un viņš, mani draugi, personificē visu, par ko tie vēlas kļūt, par ko tie kļūs, ja tiem ļausim. Tādēļ es ļāvu laikam un tumsai atkal padarīt viņu par to, kas viņš ir patiesībā. Izmantojot jauno klasifikācijas sistēmu, ko iesniedzu Padomē, viņš dēvējams par Homoflammeus. Evolūcijas taisnē viņš tik tikko atšķiras no Homo sapieris. Pārējais bija tikai maska.”

„Tu gribi teikt, ka par muļķi viņš padarīja tevi" prāto Kasijs, „kad tavs tēvs sava dzimtas mantinieka vietā deva priekšroku tēlnieku apstrādātam sarkanajam? Lūk, kas tas ir, Šakāli. Nemīlēta un negribēta zēna aizvainojums un kauns.”

To izdzirdot, Šakāļa plakstiņš nervozi noraustās. Tikpat neapmierināta ar sava jaunā biedra toni ir arī Aja.

„Derovs laupīja dzīvību Džulianam,” iebilst Antonija. „Tad noslaktēja tavu ģimeni. Kasij, viņš aizsūtīja slepkavas nogalināt tavas dzimtas bērnus, kas slēpās Olimpa kalnā. Gribot negribot jāaizdomājas, ko par tavu žēlsirdību teiktu tava māte.”

Kasijs viņos neklausās un pamet galvu telpas malā stāvošo sārto virzienā. „Atnesiet gūsteknim segu!”

Viņi nepakustas.

„Cik pieklājīgi! Pat tu, Dadzi?” Viņa neatbild. Nicīgi nosprauslājies, Kasijs noāķē no pleciem savu balto apmetni un pārklāj to pār maniem drebošajiem locekļiem. Tikpat satriekti par šo žestu kā es, visi uz mirkli zaudē valodu.

„Paldies” noķērkstu. Tomēr viņš novēršas no manas izdēdējušās sejas. Žēlums nav piedošana, tāpat kā pateicība nav grēku atlaišana.

Nepacēlusi acis no savas mīksti vārīto kolibri olu bļodas, Lailata iespurdzas. Viņa tās zelē kā konfektes. „Rīta bruņiniek, pastāv robeža, kuru pārkāpjot, gods kļūst par rakstura vājību.” Sēdēdama līdzās Šakālim, plikgalvainā sieviete paglūn uz Aju ar acīm, kas ir tādas pašas kā zušiem Venēras dziļvagotajās jūrās. Tiek norīta vēl viena ola. „Vecais Arks to apguva rūgtā pieredzē.”

Aja neatbild, viņas uzvedība ir nevainojama. Tomēr sievietes sejā pavīd nāvējošs klusums, ko atceros no mirkļiem, pirms viņa nogalināja Kvinnu. Loms viņai pasniedza zobena mākslu. Viņa nebūs mierā ar to, ka tiek izsmieta skolotāja piemiņa. Upurēdama labu uzvedību apvainojuma vārdā, Lailata norij vēl vienu olu.

Starp šiem sabiedrotajiem valda naids. Kā allaž viņu kārtā. Tomēr šī izskatās pēc dziļas šķelšanās starp vecajiem zeltiem un Šakāļa mūsdienīgajiem vienaudžiem.

„Mēs visi šeit esam draugi,” rotaļīgi iejaucas Šakālis. „Lailata, kā tu uzvedies! Lorns bija Dzelzs zelts, kurš vienkārši izvēlējās nepareizo pusi.

Mēģinādama apslēpt uzjautrinājumu, Aja nopūšas. „Manieres, Bellona!”

„Neraizējieties... Kasij, aizmirst naidu starp mūsu namiem ir grūti. Tomēr šādā laikā mums jāatrod kopīgi mērķi. Zelta labā.” Šakālis pasmaida, lai gan zinu, ka aiz šī smaida viņš iztēlojas, kā nogriež abiem galvas ar trulu nazi. „Lai nu kā, bet savi skolas laiku stāsti ir mums katram. Mani kauns nenomoka.”

„Bija vēl kāda tēma, ko vēlējāmies apspriest,” bilst Aja.

Pienākusi Antonijas kārta nopūsties. „Es jau tev teicu, ka tā būs. Kas mūsu Valdniecei nepieciešams tagad?”

„Tas saistīts ar to, ko iepriekš minēja Kasijs.”

„Manām metodēm,” apstiprina Šakālis.

,Jā.”

„Man likās, ka nomierināšanas pūliņi Valdnieci apmierina.”

„Tā ir, bet...”

„Viņa lūdza kārtību. Esmu to nodrošinājis. Hēlijs-3 turpina plūst, un ražošanas apjoms samazinājies tikai par 3,2 procentiem. Sacelšanās pamazām noplok; drīz atradīsim Arēju un Tinošu un nedienas paliks mums aiz muguras. Fabii ir tas, kurš ved savus—”

Aja viņu pārtrauc. „Runa ir par iznīcinātāju vienību.”

„Ak tā.”

„Un likvidācijas protokoliem, ko esi ieviesis dumpīgajās raktuvēs. Viņa uztraucas, ka tavu paņēmienu bardzība pret zemSarkanajiem radīs pretsparu, kas pielīdzināms agrīnajām propagandas neveiksmēm. Pala-tīnu kalnā notikuši sprādzieni. Streiki latifundijās uz Zemes. Pat protesti pie pašiem Citadeles vārtiem. Sacelšanās gars ir dzīvs. Tomēr tas ir sašķelts. Tādam tam jāpaliek.”

„Šaubos, vai pieredzēsim protestus pēc tam, kad tiks iesūtīti obsidi-āni,” pašapmierināti piebilst Antonija.

„Tik un tā...”

„Tajā, ka mana taktika nonāk sabiedrības redzeslokā, nav nekā bīstama. Dēlu iespējas izplatīt savu vēsti ir neitralizētas,” saka Šakālis. „Šo vēsti tagad kontrolēju es, Aja. Cilvēki zina, ka šis karš jau ir zaudēts. Viņi nekad neredzēs līķu attēlus. Neuzmetīs skatu likvidētām raktuvēm. Viņi turpinās skatīties uz sarkano uzbrukumiem civiliedzīvotāju apdzīvotām vietām. Skolās noslaktētiem vidKrāsu un virsKrāsu bērniem. Sabiedrība ir mūsu pusē...”

„Un ja nu tā sapratis, ko tu dari?” jautā Kasijs.

Šakālis neatbild uzreiz. Tā vietā viņš dod zīmi, lai pie viņa pienāk trūcīgi apģērbta sārtā, kas sēdējusi uz dīvāna ar ēdamzāli savienotajā atpūtas telpā. Meitene, tik tikko tādā vecumā kā Eo savā nāves dienā, nostājas viņam līdzās un pazemīgi lūkojas grīdā. Viņas acis ir sārta kvarca krāsā, mati sudraboti violetās pīnēs sniedzas līdz pat kailajai muguras lejasdaļai. Viņa audzināta, lai sagādātu baudu šiem briesmoņiem, un man bail pat iedomāties, ko meitenes klusās acis skatījušas. Manas sāpes pēkšņi šķiet tik niecīgas. Vājprāts manā galvā tik kluss. Šakālis noglāsta meitenes seju, joprojām lūkodamies uz mani, iegrūž viņai mutē savus pirkstus un paver viņas žokli. Ar otras rokas stumbeni viņš pagriež meitenes galvu, lai redzu es, tad — lai to pašu saskatītu ari Aja un Kasijs.

Viņai nav mēles.

„Es pats to izdarīju, kad pirms astoņiem mēnešiem viņu savācām. Viņa mēģināja nogalināt vienu no maniem kaulu medniekiem Agejas Pērļu klubā. Viņa mani ienīst. Neko nevēlas kvēlāk kā redzēt mani sapūstam zem zemes.” Atlaidis meitenes seju, viņš izvelk no maksts pistoli un iegrūž to viņas rokās. „Iešauj man galvā, Kalliope! Par visu to negodu, ko esmu sagādājis tev un tavējiem. Aiziet! Es izrāvu tev mēli. Tu atceries, ko ar tevi izdarīju bibliotēkā. Tas atkārtosies vēl un vēl, un vēl.” Viņa pirksti atgriežas pie meitenes sejas un sagrābj viņas smalko žokli. „Un vēl. Nospied gaili, tu, mazā ielasmeita! Nospied to!” Sārtā dreb bailēs un nomet ieroci uz grīdas, tad nokrīt ceļos un apskauj viņa pēdas. Šakālis slejas pār viņu augstsirdīgs un mīlošs un uzliek roku viņai uz galvas.

„Nu, nu, Kalliope. Tu turējies braši. Tu turējies braši.” Tad viņš pievēršas Ajai. „Sabiedrībai vienmēr labāk tik medus, nevis etiķis. Tomēr pret tiem, kas iet karā ar uzgriežņu atslēgām, indēm, sabotāžu renstelēs, terorismu ielās un grauž rrius kā prusaki nakti, pret tiem vienīgā metode ir bailes.” Viņa skatiens uzmeklē manējo. „Bailes un iznīcināšana.”