Rīta zvaigzne

55. NECILAIS BARKAS NAMS

„Tu esi nolāpīti traks!” saku Sevro, kad paliekam vieni Virāni-jas lazaretē. Sevro ir saķēris kaklu un smejas par sevi. Noskūpstu viņa galvvidu. „Nolāpīti jucis, vai saproti?”

„Nu jā, šo gājienu nozagu no tava repertuāra; ko tas liecina par

tevi?”

„To, ka arī viņš ir jucis,” no stūra saka Mikijs. Viņš kūpina savus apreibinošos smēķus. No nāsīm plūst violeti dūmi.

Sevro saviebjas. „Tas bija nolāpīti sāpīgi. Nevaru pat pagriezt galvu.” “Tu izmežģīji kaklu, un tev ir bojāts balsenes skrimslis, balsenē ir plēstas brūces,” aiz sava biometriskā skenera stāvēdama, saka ārste Virā-nija. Viņa ir vingra, iedegusi sieviete, kurā jūtams tas īpašais, mazais klusums, kas rezervēts tiem ļaudīm, kuri redzējuši grūtības no abām pusēm.

„Kā jau teicu, kad tu ienāci. Visi šie rīki, ko tu izmanto, Virānija. Patiesi, kur tajos māksla?”

Virānija nogroza acis. „Vēl desmit kilogrami ķermeņa svara, un tu būtu lauzis kaklu, Sevro. Uzskati, ka tev paveicies.”

„Labi, ka pirms tam padirsu,” viņš nopurpina.

„Derova kakls būtu izturējis vēl piecdesmit kilogramus,” Mikijs izklaidīgi lielās. „Viņa mugurkaula stiepes stiprība—”

„Patiešām?” Virānija nogurušā balsī pārtrauc. „Vai tu nevari lielīties vēlāk, Mikij?”

„Tikai apbrīnoju savu meistarību,” Mikijs atbild, žigli piemiegdams man ar aci. Viņam patīk pakaitināt maigo Virāniju. Kopš Mikijs izmanto viņas palīdzību savā projektā, Virānijai par sarūgtinājumu, viņi abi lielāko daļu savu nomoda stundu pavada kopā viņa laboratorijā.

,,Au!” Sevro iesaucas, kad viņa aptausta viņa sprandu. „Tas ir mans ķermenis!”

„Piedod.”

„Elfs,” es paņirgājos.

„Es gandrīz lauzu sprandu,” Sevro sūdzas.

„Man tas nav nekas jauns. Vismaz tevi neviens nepēra.”

„Labāk būtu nopēruši,” viņš murmina un saviebies mēģina pagriezt kaklu. „Justos labāk nekā tagad.”

„Ne tad, ja tevi nopērtu Pakss,” atbildu.

„Es redzēju ierakstu, viņš nemaz tik stipri nevēzēja.”

„Vai kādreiz esi pērts? Vai redzēji manu muguru?”

„Vai redzēji Institūtā manu nolāpīto aci? Šakālis lika to izdurt ar nazi, bet neizskatījās, ka es par to ņaudētu.”

„Viss mans ķermenis tika izgrebts no jauna,” saku, kad šņākdamas atveras durvis un ienāk Mustanga. „Divreiz.”

„Ak, mūždien tā sajātā grebšana,” Sevro murmina, vicinādams gaisā pirkstus. „Esmu tik nolāpīti īpašs, man tika nomizoti kauli! Pār-vīts DNS!”

„Vai viņi vienmēr tā dara?” Virānija jautā Mustangai.

„Tā izskatās,” atbild Mustanga. „Vai ir kāda iespēja tevi piekukuļot, lai aizšuj viņiem mutes, līdz iemācās tik daudz nelamāties?”

Mikijs sarosās. „Interesanti, ka pajautāji...”

Sevro viņu pārtrauc. „Kā zelts turas?” viņš prasa Mustangai. „Vai tu zini?”

„Laimīgs, ka viņam joprojām ir mēle,” saka Mustanga. „Lazaretē šuj ciet brūci uz viņa krūtīm. Viņam ir neliela iekšējā asiņošana no trulas traumas, bet viņš dzīvos.”

„Beidzot aizgāji viņu apraudzīt?” jautāju.

,Jā.” Viņa pie sevis domīgi paloka galvu. „Viņš bija... emocionāls. Gribēja, lai pasaku tev paldies, Sevro. Viņš saka, ka zina, ka nav to pelnījis.”

„Sasodīti pareizi, ka nav,” Sevro bubina.

„Sēfija saka, ka obsidiāni liks viņam mieru,” bilstu.

„Obsidiāni?” pārjautā Mustanga, kuru mans paziņojums izrāvis no domām. „Visi.”

Pēkšņi iesmējos. „Es par to pat neiedomājos.”

„Kas?” Sevro brīnās.

„Tagad viņa runāja par obsidiāniem, nevis tikai valkīrām. Sēfija nepārteicās. Pirms dumpja visas ciltis nebija apvienotas vienā,” saku. „Būs izmantojusi to, lai apvienotu pārējos karavadoņus savā pakļautībā.”

„Tātad... viņa izspēlēja apvērsumu?” prasa Sevro.

Iesmējos. „Tā izskatās.”

„Nu, redzēsim, cik ilgi tas noturēsies. Tik un tā... iespaidīgi,” saka Mustanga. „Mums allaž mācīja nelaist zudumā labu krīzi.”

Mikijs nodrebinās. „Obsidiāni un politika...”

„Tas viss tur ārā... Tā bija stratēģija, vai tu to teici no sirds?” Mustanga jautā Sevro.

„Nezinu.” Viņš parausta plecus. „Tas loks kaut kad jāpārrauj. Stulbi, bet tēta vairs nav. Nav jēgas nosvilināt pasauli, mēģinot atgriezt viņu starp dzīvajiem. Saproti? Kasijs nenogalināja tēti aiz naida. Viņi abi bija karavīri un darīja to, kas karavīriem jādara.”

Mustanga, zaudējusi runas spējas, nošūpo galvu. Tad viņa uzliek roku Sevro uz pleca, un viņš zina, kādu iespaidu atstājis uz Mustangu. Klusums ir lielākais kompliments, kādu viņa spēj dot, un Sevro velta Mustangai retu, sirsnīgu smaidu. Tas pazūd, kad atveras durvis un ienāk Viktra. Viņa ir satraukta un izskatās raudājusi.

„Man ar tevi jārunā,” viņa saka Sevro.

„Laukā!” viņš saka, kad nekustamies. „Visi!”

Gaidām aiz durvīm, kamēr Sevro un Viktra sarunājas. „Kā tev šķiet, cik laika paies ceļā?” jautā Mustanga.

„Četrdesmit deviņas dienas,” saku, pavilkdams Mikiju nost no durvīm, kur viņš ir piespiedis ausi un mēģina sadzirdēt, kas iekšā notiek. „Galvenais, lai pelēkie neizpļāpājas.”

„Četrdesmit deviņas dienas ir pietiekami ilgs laiks, lai mans brālis paspētu kaut ko saplānot.”

Aiz mūsu kuģa sienām pasaules turpina griezties. Sarkanie tiek medīti. Un, lai gan esam atmodinājuši zemKrāsu garu un sacelšanās guvusi vēl vienu uzvaru, katra diena, ko pavadām, pārvarēdami attālumu līdz Serdei, ir vēl viena diena, kad Šakālis var medīt mūsu draugus un Valdniece var apspiest sacelšanos, kas viņu nomoka. Mans tēvocis jau miris. Cik daudzi vēl ies bojā, pirms atgriezīšos?

„Viss netiks sadziedēts,” saka Mustanga. „Obsidiāni tik un tā nogalināja septiņus gūstekņus. Mani ļaudis raizējas par šo karu. Par tā sekām. It sevišķi, ja Sēfija tagad apvienojusi ciltis. Tas padara viņu bīstamu.”

„Un daudz lietderīgāku,” saku.

„Līdz viņa atkal nebūs ar tevi vienisprātis. Tas var noiet greizi jebkurā brīdī.”

Viņa izslējās, kad Mikijs pamūk nost un lazaretes durvis atveras. Sevro un Viktra iznāk ārā smaidīdami. „Kāpēc jūs abi tādi laimīgi?” jautāju.

„Tāpēc.” Sevro pagrūž man zem deguna Jupitera nama Institūta gredzenu. Tas viņa pirkstam ir par lielu. Samiedzu acis, uzreiz nesaprazdams, ko tas nozīmē. Viņa gredzens ir pazudis, bet tad ieraugu, ka tas neveikli uzstīvēts uz Viktras mazā pirkstiņa. „Viņa mani bildināja!” Sevro sajūsmā saka.

„Ko?” nošļupstu.

Mustangas uzacis uzšaujas gaisā. „Bildināja... tā kā...”

„Jā, puis’!” Sevro staro. „Mēs precamies!”

Pēc septiņām dienām Sevro un Viktra apprecas nelielā ceremonijā Rita zvaigznes palīgangārā. Kad viņi bija izstāstījuši jaunumus un Viktra lūdza, lai vedu viņu pie altāra, nevarēju parunāt. Es viņu apskāvu, tāpat kā skauju tagad, pirms saņemu viņas roku un vedu caur īsām saposušos

un nomazgājušos gaudoņu un milzīgu Telemanu rindām. Tik tīru Sevro redzu pirmo reizi — viņa nepaklausīgā grebene saķemmēta sānis, un viņš stāv Mikija priekšā. Tradicionāli svētību dod baltais, bet Viktra smējās par tradīcijām un lūdza, lai to izdara Mikijs.

Violetā seja mirdz. Šodien pārāk daudz kosmētikas, bet arī bez tās viņš būtu īsts saulstariņš. No tēlnieka līdz vergturim, no vergtura līdz vergam, un nu viņš kļuvis par laulības ceremonijas vadītāju — viņa ceļš nav bijis viegls, bet tā dēļ viņš kļuvis mīlamāks. Mikijs bija sajūsmā, kad Klauns un Drātģīmis aicināja viņu piebiedroties mums Sevro vecpuišu vakarā, un viņš gaudoja līdz ar mums, kad iepriekšējā naktī nolaupījām Sevro no viņa istabas un aizvilkām uz ēdnīcu, kur gaudoņi bija sapulcējušies iedzert.

Dumpja radītais naidīgums nav pilnīgi atslābis, bet kāzas uz kuģa ienes nostalģiskas normalitātes sajūtu. Zinot, ka dzīve turpinās pat kara ielenkumā, tas sniedz īpašu cerību. Lai gan daži Arēja dēli gaužas par sarkano vadoņa laulībām ar zeltu, Viktra ir izdarījusi pietiekami daudz, lai izpelnītos dēlu vadoņu cieņu. Un to viņai nodrošināja drosme, ko viņa izrādīja Iliānas kaujā, triecienā ieņemot Rīta zvaigzni kopā ar Sēfiju un mani. Viņa lēja asinis viņu dēļ un kopā ar viņiem, tāpēc mana flote ir klusa un mierīga. Vismaz šovakar.

Nekad nebiju redzējis Sevro tik laimīgu. Ne arī tik nervozu, kāds viņš bija stundu pirms ceremonijas, kad manā vannasistabā ķemmēja matus. Tiesa, grebenē jau nav nekā daudz, ko ķemmēt. „Vai tas ir neprātīgi? Vakar tā likās laba doma,” viņš jautāja, lūkodamies savā spoguļattēlā.

„Un arī šodien tā ir laba doma,” teicu viņam.

„Tu taču to nesaki tāpat vien. Saki taisnību, vecīt. Man ir nelabi.”

„Es pirms kāzām ar Eo apvēmos.”

„Nemuldi!”

„Novēmu tēvoča zābakus.” Sāpju dūriens, kad atceros, ka viņa vairs nav. „Man nebija bail pieņemt nepareizu lēmumu. Es baidījos, ka to būs izdarījusi viņa. Baidījos neattaisnot viņas cerības... Bet mans tēvocis teica, ka sievietes mūs redz labākus, nekā paši sev šķietam. Tāpēc tu mīli Viktru. Tāpēc tu cīnies kopā ar viņu. Un tāpēc tu esi to pelnījis.”

Sevro, samiedzis acis, lūkojās mani no spoguļa. „Njā, bet tavs tēvocis bija traks. Visi to zina.”

„Tāds tādu atrod. Mēs visi esam nedaudz jukuši. It sevišķi Viktra. Es domāju, ka viņai tādai jābūt, ja reiz grasās precēt tevi?”

Viņš pasmaidīja. „Nolāpīts, tev taisnība!” Un es sabužināju viņa matus, vairāk par visu cerēdams, ka viņiem būs ļauts šis laimes brīdis un varbūt vēl kāds arī pēc tam. Tas patiešām ir labākais, uz ko varam cerēt. „Tiesa, gribētos, lai paps ir te.”

„Es domāju, ka viņš kaut kur, vēderu turēdams, rēc par to, ka tev jānostājas uz pirkstgaliem, lai noskūpstītu savu līgavu,” teicu.

„Viņš vienmēr bijis derglis.”

Tagad Sevro mīņājas no vienas kājas uz otru, kad sniedzu viņam Viktras roku un viņš ielūkojas viņas acīs. Manis tur nemaz nav. Viņu acīs nav neviena no mums. Pietiek ar maigumu, ko redzu niknās sievietes skatienā, lai saprastu, cik ļoti viņa Sevro mīl. Viņa nekad par to nerunātu. Viktra tā nedara. Tomēr asumi, ko viņa vērš pret visu un visiem, šovakar ir truli. It kā Sevro būtu viņas patvērums, cilvēks, ar kuru kopā justies droši.

Atgriežos pie Mustangas, un Mikijs sāk savu puķaino runu. Tā nav ne uz pusi tik grandioza, kā biju gaidījis. Redzot, kā Mustanga māj līdzi vārdiem, saprotu, ka viņa būs palīdzējusi Mikijam to izrediģēt. Lasīdama manas domas, viņa pieliecas. „Tev būtu vajadzējis dzirdēt pirmo variantu. Tā tik bija izrāde!” Viņa mani paosta. „Vai tu esi piedzēries?” Viņa pār plecu palūkojas uz pietvīkušajiem gaudoņiem un nestabilajiem Telema-niem. „Vai viņi visi ir piedzērušies?”

„Kuš!” saku un sniedzu viņai blašķi. „Tu esi pārāk skaidrā.”

Mikijs noslēdz ceremoniju. „... savienībā, ko šķirt var tikai nāve. Es pasludinu jūs par Sevro un Viktru Barkārn.”

„Julii,” Sevro aši palabo. „Viņas nams ir senāks.”

Viktra pakrata galvu. „Viņš pateica pareizi.”

„Bet tu esi julii,” viņš apjucis atbild.

„Vakar biju. Šodien es labāk esmu Barka. Pieņemot, ka tev pret to nav iebildumu un man nav jākļūst proporcionāli mazākai.”

„Tas būtu jauki!” Sevro svilstošiem vaigiem saka; Mikijs turpina, un Sevro ar Viktru pagriežas pret saviem draugiem. „Tad es jūs līdzcilvēku un pasauļu priekšā pasludinu par Sevro un Viktru no Marsa Barkas nama.”

Ceremonija bija maza, bet svinības ir pilnīgi pretējas. Tās pat aptver visu floti. Ja mana tauta kaut ko pieprot, tad tās ir svinības smagos laikos. Dzīvot nenozīmē tikai elpot, tas nozīmē būt. Valodas par Sevro runu un kāršanu izplatījušās pa kuģiem un aizvilkušas uzplēstās brūces.

Tomēr svarīga ir tieši šī diena. Tā manā flotē atjauno dzīvesprieku. Uz vismazākajām korvetēm, uz iznīcinātājiem, dedzesKuģiem un Rita zvaigznes tiek rīkoti deju vakari. Gar komandtiltiem svētku ierindās ločSpārnu komandas rāda paraugdemonstrējumus. Raibajos pūļos, kas sapulcējušies angāros, lai dziedātu un dejotu ap kara ieročiem, plūst dzira un Sabiedrības dzērieni. Pat Kavakss, kas joprojām spītīgi baidās no haosa un neatlaižas no aizspriedumiem pret obsidiāniem, dejo ar Mustangu. Viņš piedzēries apskauj Sevro un Viktru un neveikli mēģina aizmirst Zelta balles, no smejošas, apaļīgas sarkanās ar mehāniķa eļļām aiz nagiem mācoties manas tautas dejas. Kopā ar viņiem ir Sīters, biklais oranžais, kurš ar savu darbu pirms pusotra gada atstāja uz mani lielu iespaidu Pakša garāžās. Viņš tikai šorīt pabeidza Mustangas īpašo projektu. Tagad viņš ir piedzēries un lempīgi grozās uz deju grīdas, bet Kavakss atzinīgi auro.

Kā allaž sēdēdams malā rezervistos, Dakšo nošūpo galvu par sava tēva ķēmošanos. Sniedzu viņam dzērienu. „Tas ir vīns,” es saku.

„Paldies Jupiteram!” viņš atbild, smalki saņemdams pirkstos glāzi. „Tavi ļaudis nepārtraukti mēģina man iedot kaut kādu dzinēju tīrīšanas šķīdumu.” Viņš noraizējies ielūkojas viedpulkstenī.

„Sardzē ir Holideja,” saku. „Sī nav zeltu ballīte.”

Viņš iesmejas. „Tādā gadījumā paldies Jupiteram arī par to.” Viņš beidzot iemalko vīnu. „Venēras koraļļu salas,” viņš saka. „Ļoti labs.”

„Rokam bija laba gaume. Tavs tēvs gan ir numurs,” saku, norādījis uz deju grīdu, kur lielais vīrs lēkā kopā ar diviem sarkanajiem.

„Viņš nav vienīgais,” trāpīgi atbild Dakšo, sekodams manam skatienam līdz Mustangai, kuru dancī griež Sevro. Viņas seja pietvīkusi no dzīvības, bet varbūt pie vainas alkohols. Mati sasvīduši un pielipuši pie pieres. „Vai zini, viņa tevi mīl,” Dakšo saka. „Viņa vienkārši baidās tevi pazaudēt, tāpēc tur pa gabalu.” Viņš pie sevis pasmaida. „Cik mēs esam savādi, vai ne?”

„Dakšo, kāpēc tu nedejo?” pie viņa pienākusi, prasa Viktra. „Visu laiku tik pareizs! Augšā! Augšā!” Viņa uzvelk Dakšo kājās un iestumj deju placī, bet pēc tam iegāžas viņa krēslā. „Manas pēdas! Izvandīju Antonijas skapi. Biju aizmirsusi, ka viņai ir greizas kājas.”

Smejos, un pie mums, pamatīgi piedzēries, pielīgojas Klauns. „Viktra. Derov. Jautājums. Vai jums izskatās, ka Olim patīk tas vīrietis?” viņš man prasa, atbalstījies pret vienu no galdiem, un lieliem malkiem dzer kārtējo glāzi vīna. Viņa zobi jau ir violeti.

„Tas garais?” Viktra jautā. Olis dejo ar kādu pelēko kapteini. „Izskatās, ka viņai vīrietis šķiet simpātisks.”

„Viņš ir šausmīgi izskatīgs,” saka Klauns. „Smuki zobi ar.” „Pieļauju, ka jebkurā brīdī vari Oli viņam nocelt,” saku.

„Nu, es negribētu izskatīties izmisis.”

„Pasarg dievs,” nosmīn Viktra.

„Es laikam iejaukšos.”

„Man liekas, ka tā ir laba doma,” viņa saka. „Bet vispirms tev vajadzētu paklanīties. Lai būtu pieklājīgi.”

,,Ā. Tad izlemts. Es tūlīt iešu.” Viņš ielej vēl vienu glāzi vīna. „Pēc šī dzēriena.”

Atņemu viņam vīnu un aizstumju prom. Durvīs parādās Holideja un noskatās, kā Klauns neveikli atņem kavalierim Oli. Viņš paklanās Olim un dramatiski atšauj roku aiz muguras. „O, velns! Viņš tiešām to izdarīja!” Viktra izspurdz pa degunu šampanieti. „Tev to pašu vajadzētu izdarīt ar Mustangu. Man liekas, ka viņa mēģina nozagt man vīru. Virs. Lūk, tas gan ir ērmots vārds.”

,,$ī ir ērmota pasaule.”

„Vai ne? Sieva. Kas to būtu domājis?”

Noskatu viņu no galvas līdz kājām. „Tev tas piestāv.” Aplieku roku viņai ap pleciem. „Piestāv kā radīts.” Viņa starojoši pasmaida.

„Ser,” pie mums pienākusi, mani uzrunā Holideja.

„Holideja, atnāci iedzert?” Pametu skatu uz viņu, un mans smaids apdziest, kad ieraugu izteiksmi, kas apzīmogo viņas seju. Kaut kas noticis. „Kas par lietu?”

Viņa paaicina mani tālāk no Viktras.

„Šakālis,” viņa klusi saka, lai nesabojātu noskaņojumu. „Viņš grib ar tevi runāt. Tiešais savienojums.”

„Kāda ir aizture?” jautāju.

„Sešas sekundes.”

Uz deju grīdas Sevro neveikli griež dancī Mustangu, un abi smejas, jo neviens no viņiem neprot deju, ko visapkārt dejo sarkanie. Viņas mati pie deniņiem sasvīduši tumši, acīs gaišs prieks par šo mirkli. Neviens no viņiem nejūt pēkšņās bailes manī un pasaulē aiz šīm sienām. Es negribu, lai viņi tās justu. Ne šonakt.