Rīta zvaigzne

54. GOBLINS UN ZELTS

Mans transporta kuģis nolaižas uz Rita zvaigznes palīgklāja, kur Mustangai vajadzēja mūs sagaidīt. Viņas te nav. Tāpat kā zeltu, kurus viņa devās glābt. Tā vietā mūs sagaida Arēja dēlu grupa Teodoras vadībā. Viņai nav ieroča, un viņa neiederas starp bruņotajiem vīriem, bet tie viņai pakļaujas. Viņa izstāsta man, kas noticis. Mana tēvoča nāve izraisījusi vairākas nelielas sadursmes, kas pārgājušas apšaudēs no abām pusēm. Tagad vairākos kuģos uzliesmojuši konflikti.

„Sēfijas vīri aizveda Mustangu, tāpat kā Kasiju un pārējos virsKrāsu cietumniekus,” novērtēdama manus pārējos leitnantus, paziņo Teodora.

„Nolādētie mežoņi,” murmina Viktra. „Ja tie viņu nogalinās, ar visu ir cauri.”

„Tie viņu nenogalinās,” es saku. „Sēfija zina, ka Mustanga ir viņas

pusē.”

„Kāpēc lai viņa ko tādu darītu?” prasa Holidcja.

„Taisna tiesa,” saka Viktra un izpelnās skatienu no Sevro.

„Nē,” saku. „Nē, es domāju, ka tas ir pavisam kas cits.”

„Nolādēti brīnišķīgi!” Viktra norāda atpakaļ kosmosā. „Izskatās, ka Tclcmani apņēmušies visu sajāt.” Angārā mums aiz muguras ielido vēl viens transporta kuģis. Pulcējamies ap to, kamēr tas nolaižas. Vēl pirms rampa skārusi grīdu, pa to jau traucas un uz klāja nolec viss Telemanu klans. Dakšo, Kavakss, Traksa un divas citas māsas, kuras satieku pirmo reizi,

smagi soļo aiz viņiem. Bruņoti līdz zobiem, lai gan Kavaksa roka joprojām karājas saitē. Viņiem seko vēl trīsdesmit viņu nama zeltu. Nolāpīta armija.

„Viņi panāks, ka mēs visi mirsim,” saka Holideja. Sevro man blakus mirkšķinādams uzlūko no kuģa nākošo kaujas vienību.

„Nāve nes nāvi, kas nes nāvi...” viņš murmina.

„Kavaks, ko, pie velna, jūs darāt?” prasu, kad viņa ģimene šķērso angāru.

„Virdžīnijai vajadzīga mūsu palīdzība,” viņš dārdina, nepalēninājis soli, līdz nostājos viņa priekšā, aizšķērsodams ceļu dziļāk kuģī. Uz mirkli man liekas, ka viņš drāzīsies man cauri. „Mēs viņu nepametīsim mežoņu žēlastībā.”

„Es teicu, lai paliekat uz sava kuģa.”

„Diemžēl mēs klausām Virdžīnijas, nevis tavām pavēlēm,” saka Dakšo. „Mēs zinām iespējamās sekas tam, ka esam šeit. Tomēr darīsim visu, kas nepieciešams, lai aizsargātu mūsu ģimeni.”

„Pat Mustanga jums teica, lai nebrāžaties šurp ar bruņiniekiem.”

„Situācija ir mainījusies,” rūc Kavakss.

„Un ja nu jūsu dēļ tie viņu nogalina?” es prasu. Vienīgi tas liek viņam aizdomāties. „Ja nu tie pārgriezīs viņai rīkli, kad tur iebruksiet?” Pieeju tuvāk, lai viņš redz izbailes arī manā sejā un varu runāt tik skaļi, lai mani dzirdētu vēl vienīgi Dakšo. „Paklausieties, Kavaks, problēma ir tāda, ka atstāsiet obsidiāniem tikai vienu iespēju. Cīnīties pretī. Un jūs zināt, ka to viņi prot. Ļaujiet man to nokārtot, un mēs viņu atgūsim. Ja ne, rīt stāvēsim pie viņas zārka.”

Kavakss pār plecu palūkojas uz savu allaž savaldīgo slaido dēlu, lai redzētu, ko viņš par to domā. Man par atvieglojumu Dakšo paloka galvu. „Lai tā būtu,” saka Kavakss. „Bet es iešu tev līdzi, Pļāvēj. Bērni, gaidiet manu aicinājumu. Ja es krītu, nāciet bez žēlastības!”

„Jā, tēvs,” viņi atbild.

Atviegloti nopūties, pagriežos pret saviem vīriem. „Kur ir Sevro?”

Kamēr strīdējāmies, Sevro aizlavījās prom, bet man nav ne jausmas kādā nolūkā. Pa gaiteņiem steidzamies viņam pakaļ. Aiz mums seko

Viktra. Saņemdama informāciju no citiem Arēja dēliem caur optisko implantu acī, mūs vada Holideja. Viņas vīri pamanījuši, ka galvenajā angārā sapulcējies pamatīgs pūlis. Tur Kasijam tiek spriesta tiesa par vairāku duču Arēja dēlu un, protams, paša Arēja slepkavību. No Mustangas ne vēsts. Kur viņa ir? Vitiai bija jāturas no tiem pa gabalu. Jāsatiek mūs, ja izdodas. Vai tie viņu noķēruši? Vēl ļaunāk? Kad sasniedzam uz angāru vedošo gaiteni, tas ir tā pārblīvēts ar cilvēkiem, ka tik tikko spējam izspiesties cauri; garāmejot grūžu nost no ceļa sarkanos un obsidiānus.

Visi kliedz un grūstās. Pāri viņu galvām angāra centrā redzu vairākus dučus obsidiānu un sarkano, kuri sastājušies uz divdesmit metrus augstā gājēju ceļa, kas virs pūļa galvām stiepjas gar daļu angāra. Viņu vidū stāv Sēfija. No tā gumijas kabeļu saitēs pakārti septiņi zelti — kājas karājas piecus metrus virs pūļa, skalpi nodīrāti. Izcilo muguras ir izturīgākas nekā parastiem cilvēkiem. Šie zelti ir miruši šausmīgā nāvē no galvas smadzeņu anoreksijas, skatīdamies, kā pūlis zem viņiem lamājas, spļauj un met ar uzgriežņiem, uzgriežņu atslēgām un pudelēm. No zoda līdz krūtīm tiem stiepjas garas sakaltušu asiņu strēles. Sēfija Klusētāja izgriezusi viņu mēles. Nospiesti ceļos pie gūstītāju kājām, piekauti un asiņaini savu nāvessodu uz celiņa gaida Kasijs un vairāki citi cietumnieki. Paldies Jupiteram, Mustangas starp viņiem nav. Viņi izģērbuši Kasiju līdz vidum un viņa platajās krūtīs iegriezuši asiņainu sirpjAsmeni.

„Sēfij!” saucu, bet mani nedzird. Nekur neredzu Sevro. Telpā, kas paredzēta desmit tūkstošiem, saspiedušies vairāk nekā divdesmit pieci tūkstoši cilvēku. Daudzi ir bruņoti. Daži ievainoti pēc pagājušās nedēļas kaujas. Visi spiežas angārā skatīties nāvessodus. Obsidiāni slejas pūlī kā titāni, lieli klintsbluķi zemKrāsujūrā. Man nevajadzēja koncentrēt lielāko daļu ievainoto un izglābto apkalpju šajā bēdu perēkli. Pūlis ir pamanījis manu klātbūtni, dod man ceļu un sāk skandēt manu vārdu, domādami, ka esmu ieradies uzraudzīt, kā tiek spriesta taisna tiesa. Mani stindzina šis barbarisms. Viens no vīriem, kuri nospieduši Kasiju uz ceļiem, ir zaļo tehniķis, kurš man uz Fobosa deva kafiju. Lielāko daļu nepazīstu.

Viens pēc otra mani ievēro tuvumā stāvošie Arēja dēli. Ap mani izplatās klusums. dari?”

„To, ko tu neizdarīsi,” viņa sauc lejup savā valodā, nevis būdama nikna, bet gan pieņēmusi, ka veic nepatīkamu, bet vajadzīgu darbu. Kā no Hēlas izniris atriebes gars. Pār muguru pārmesti garie, baltie mati. Nazis notraipīts ar nogriezto mēļu asinīm. Iedomājoties vien, ka par viņu galvoju! Ļāvu pārdēvēt šo kuģi! Tomēr tas, ka lauva ļauj sevi paglaudīt, nenozīmē, ka tā ir pieradināta. Kavakss ir šausmās no šīs ainas. Viņš jau gandrīz ir gatavs saukt savus bērnus un to izdarītu, ja Viktra nebūtu sagrābusi viņa roku un atrunājusi. Arī viņas skatienā ir bailes. Ne tikai no augšā redzamā skata, bet arī no tā, kas ar viņu šeit varētu notikt. Nevajadzēja ņemt līdzi zeltus.

Dzīvē pienāk brīži, kad dodies uz priekšu, tik ļoti koncentrējoties uz savu uzdevumu, ka aizmirsti palūkoties zem kājām, kamēr esi līdz ceļiem plūstošajās smiltīs. Es šobrīd tajās stāvu. Neprognozējama pūļa ielenkts, lūkojos augšup uz sievieti, kuras dzīslās rit Alijas Sniegazvirbu-les asinis. Mani aizsargā vienīgi neliels Arēja dēlu un zeltu loks. Holideja izvelk savu svilinātāju. Zem piedurknes kustas Viktras slāte. Biju pārāk pārdrošs, te tā iebrāzdamies. Viss tik ātri var noiet greizi!

„Kur ir Mustanga?” saucu Sēlijai. „Vai tu viņu nogalināji?”

„Nogalināju? Nē. Lauvas meita atveda mūs no Ledus. Tomēr viņa stājās ceļā taisnīgumam, tādēļ tagad ir važās.” Tātad viņa ir drošībā.

„Lūk, kas tas ir?” saucu augšup. „Taisnīgums? Vai to pašu saņēma Ragnāra draugi, kurus tava māte Virsotnēs pakāra ķēdēs?”

„Šis ir Ledus likums.”

„Tu neesi uz Ledus, Sēfij. Tu esi uz mana kuģa.”

„Vai tas ir tavs?” Tas nav pa prātam zemKrāsām pūlī. „Mēs par to samaksājām ar savām asinīm!”

„Tāpat kā mēs visi,” saku. „Kas bija labs uz Ledus? Tu to pameti, jo zināji, ka tā dzīve ir nepareiza. Tu zināji, ka jūsu tradīcijas veidojuši jūsu kungi. Tu teici, ka sekosi man. Vai tagad esi mele?”

„IJn tu? Tu apsolīji manai tautai drošību!” Sēlija auro uz mani, norādīdama ar savu āvu — zaudējums smagi nospiež viņas plecus. „Es esmu redzējusi šo ļaužu darbus. Esmu redzējusi karu, ko viņi rada. Kuģus, kuros tie ceļo. Ar vārdiem būs par maz. Šie zelti runā tikai vienā valodā. Un tā ir asins valoda. Kamēr vien viņi dzīvos. Kamēr viņi runās, mana tauta nebūs drošībā. Viņu vara ir pārāk liela.”

„Vai tu domā, ka to Ragnārs gribēja?”

Jā.”

„Ragārs gribēja, lai esi labāka par viņiem. Par šo. Lai rādi piemēru. Bet varbūt zeltiem ir taisnība. Varbūt jūs esat tikai slepkavas. Mežonīgi suņi, par kādiem viņi jūs padarījuši.”

„Līdz viņi nebūs iznīcināti, mēs nekad nebūsim kas vairāk,” viņa saka man, balsij atbalsojoties pār angāru. „Kāpēc viņus aizstāvēt?” Viņa pavelk Kasiju tuvāk. „Kāpēc apraudāt to, kurš palīdzēja nogalināt manu brāli?”

„Kāpēc, tavuprāt, Ragnārs mirstot satvēra tavu roku, nevis zobenu? Viņš negribēja, lai aizvadi savu dzīvi atriebjoties. Tas ir bezjēdzīgs gals. Viņš vēlēja tev vairāk. Viņš gribēja nākotni.”

„Es esmu redzējusi debesis, es esmu redzējusi elles, un es zinu, ka mūsu nākotne ir karš,” saka Sēfija. „Karš, līdz viņi būs pagaisuši naktī.” Viņa pievelk Kasiju sev klāt un paceļ dunci, lai izgrieztu viņam mēli, bet Sēfiju pārtrauc pulsDūres šāviens, kas izsit ieroci viņai no rokām, un uz gājēju ceļa, uzvilcis savu dzelkšņoto bruņu ķiveri, smagi nosēžas Arējs, šīs sacelšanās vadonis. Obsidiāni atraujas, kad Arējs izslējās, notrauš no pleciem putekļus un ļauj ķiverei ieslīdēt bruņās.

„Ko viņš dara?” man prasa Vitkra.

„Jūs, stulbie sūdbambuļi,” nikni sauc Sevro. „Jūs aiztiekat manu īpašumu!” Viņš pār tiltu slāj pie Sēfijas. „Tiš! Nost!” Viņa ceļu aizšķērso vairākas valkīras. Viņa deguns sniedzas līdz to krūtīm. „Malā, jūs, albī-nās kaunuma matu kules!”

Valkīra izkustas tikai tad, kad viņai to liek Sēfija. Sevro paiet garām sasietajiem zeltiem, pa ceļam rotaļīgi bungodams pa viņu galvām. „Tas tur ir mans,” viņš saka, norādījis uz Kasiju. „Novāc nagus no viņa, dāmīt.” Viņa nenolaiž nazi. „Viņš nogrieza manam tēvam galvu un ielika to kastē. Un, ja vien negribi, lai to pašu izdaru ar tevi, tu izrādīsi man cieņu un atlaidīsi manu īpašumu.”

Sēfija atkāpjas, bet patur nazi gatavībā. „Tas ir tavs asins parāds. Viņa dzīvība pieder tev.”

„Pats par sevi saprotams!” Viņš padzen Sēfiju malā. „Piecelies, sīkais elli” viņš uzkliedz Kasijam, iesperdams ar zābaku un vilkdams augšup aiz kabeļa, kas apsiets viņam ap kaklu. „Vai tev nemaz nav pašcieņas? Celies augšā!” Kasijs neveikli pieceļas kājās. Rokas sasietas aiz muguras. Seja pietūkusi no sitieniem. SirpjAsmens uz krūtīm zili melns. „Vai tu nogalināji manu tēvu?” Sevro uzsit knipi pa viņa platajām krūtīm. „Vai tu nogalināji manu tēvu?” Kasijs paskatās lejup uz viņu. Viņā nav ne kripatiņas humora, tikai lepnums, turklāt ne iedomīgais lepnums, kādu esmu redzējis šajos gados. Karš un dzīve ir izsūkuši no viņa sparu. Sī ir tāda vīra seja un stāja, kurš nevēlas neko citu kā vien nomirt ar cieņu. „Jā,” viņš skaļi saka. „Nogalināju.” „Man prieks, ka to noskaidrojām. Viņš ir slepkava!” Sevro sauc pūlim. „Un ko mēs darām ar slepkavām?”

Pūlis auro pēc Kasija dzīvības. Un, izspēlējis nelielu izrādi, pielikdams pie auss saliektu plaukstu, Sevro to viņiem dod. Viņš pārgrūž Kasiju pār gājēju tilta malu. Zelts krīt, līdz kabelis ap viņa kaklu nospriegojas, apturēdams kritienu. Viņš gārdz. Spārdās ar kājām. Seja kļūst sarkana. Pūlis alkaini rēc un skandē Arēja vārdu.

Šādi pūļi ir bezdvēseliskas parādības, kas barojas no bailēm, inerces un aizspriedumiem. Viņi nepazīst Kasija garu un cildenumu, kas mīt šajā vīrā, kurš būtu atdevis dzīvību par savu ģimeni, bet tika nolādēts dzīvot, līdz viņi visi miruši. Pūlis redz briesmoni. Septiņas pēdas garu kritušu dievu, kurš nu ir atkailināts, pazemots un smok paša iedomībā.

Es redzu cilvēku, kurš cenšas, cik spēj, pasaulē, kurai par viņu nospļauties. Tas lauž manu sirdi.

Tomēr es nekustos, jo esmu nevis aculiecinieks viena drauga nāvei, bet drīzāk cita atdzimšanai. Mani sabiedrotie nesaprot. Kavaksa sejā lasāmas šausmas. Arī Viktras sejā — lai gan visu šo laiku viņai Kasija nebija žēl, es domāju, ka viņa sēro par mežonību, ko pauž Sevro rīcība. Kas tāds nerotā nevienu cilvēku. Holideja izvelk ieroci, mezdama acis uz tuvējiem sarkanajiem, kas rāda ar pirkstiem uz Kavaksu. Taču viņi nesaprot izrādes jēgu.

Apbrīnā skatos, kā Sevro uzlec uz margām un plati iepleš rokas, sveikdams savu armiju. Kasijs zem viņa šūpojas un mirst, kamēr pūlis apakšā sacenšas, kurš spēs uzlēkt pietiekami augstu, lai parautu viņa kājas. Nevienam neizdodas.

„Mans vārds ir Sevro au Barka!” sauc mans draugs. „Es esmu Arējs!” Viņš uzsit sev pa krūtīm. „Ar savu slāti esmu nogalinājis četrdesmit četrus zeltus. Piecpadsmit obsidiānus. Simt trīspadsmit pelēkos.” Pūlis sajūsmā auro, pat obsidiāni. „Jupiters vien zina, cik vēl ar kuģiem, šautenēm un pulsDūrēm. Ar atombumbām, nažiem, asiem mietiem...” Viņš dramatiski pieklust.

Viņi sit pēdas pret grīdu.

Sevro uzsit sev pa krūtīm vēlreiz. „Es esmu Arējs! Arī es esmu slepkava!” Viņš iespiež rokas sānos. „Un ko mēs darām ar slepkavām?”

Šoreiz neviens neatbild.

Viņš to nemaz negaidīja. Sevro paķer kabeli no zelta, kurš nospiests uz ceļiem, apmet cilpu sev ap kaklu, ar plānprātīgu, mazu smaidiņu palūkojies uz Sēriju, piemiedz ar aci un atmuguriski nolec no margām.

Ļaužu pūlis kliedz, bet Viktras satriektais elpas vilciens ir visskaļākais. Sevro virve ar rāvienu nostiepjas. Viņš spārdās, smakdams līdzās Kasijam. Kājas meklē pamatu. Klusi un šausmīgi. Seja sasarkst un kļūst violeta kā Kasijam. Goblins un zelts kopā karājas virs mutuļojošā pūļa, kas nu paniski viļņojas, mēģinādams pacelt līdz gājēju tiltam trepes, lai pārgrieztu Sevro kabeli, tomēr trakumā uz kāpnēm sakāpj pārāk daudz cilvēku, un tās atgāžas no sienas. Viktra grasās pacelties gaisā ar grav-Zābakiem, lai viņu izglābtu. Es viņu atturu. „Pagaidi.”

„Viņš mirst!” viņa drudžaini izsaucas.

„Tur jau tā lieta!”

Vadā nekarājas zēns. Tas nav bārenis ar salauztu sirdi, kuram vajadzīgs mans uzmundrinājums. Tas ir vīrs, kurš izgājis cauri ellei un tagad tic sava tēva un manas sievas sapnim. Es ietu nāvē, lai šo vīru aizsargātu pat tad, ja viņš mirst, lai izglābtu savas sacelšanās dvēseli.

Kavakss kā noburts lūkojas uz Sēriju, kura veras savādajā ainā. Viņas obsidiāni ir tikpat apjukuši. Tie skatās uz viņu, gaidīdami vadones lēmumu.

Ragnārs ticēja savas māsas spēkiem. Viņas spējai būt par labāku cilvēku, nekā pasaule viņiem ļauj, tādu, kurā ir gan žēlastība, gan piedošana. Viņa klusēdama paņem savu āvu un triec to pret Sevro kabeli un tad negribīgi arī pret Kasija virvi. Tajā nolūkodamies, kaut kur smaida Ragnārs.

Abi vīri kūleņo gaisā, bet viņus notver lejā virmojošais pūlis.

Kavakss nav pakustējies kopš Sevro lēciena un neviltotā apjukumā vēro Sēfiju. Viņa roka joprojām ir pie rācijas, lai izsauktu bērnus, tomēr pazaudēju viņu pūlī. Arēja dēli un gaudoņi izveidojuši ciešu loku ap Sevro un grūž pārējos atpakaļ. Sevro gārdz pēc elpas, nometies četrrāpus. Piesteidzos pie viņa un nometos uz ceļiem blakus, kamēr Holideja palīdz Kasijam, kurš uz grīdas sēc pa kreisi no manis. Olis uzmet viņa kailajos plecos savu gaudoņa apmetni.

„Vai vari parunāt?” prasu Sevro. Viņš pamāj ar sāpēs drebošām lūpām, bet acīs deg uguns. Sniedzu roku un palīdzu viņam piecelties. Paceļu dūri, pieprasīdams klusumu. Dēli apsauc pārējos, līdz divdesmit pieci tūkstoši elpu tiek aizturētas mana mazā drauga sirdspukstu dēļ. Viņš uz tiem paraugās, iztrūcies no mīlestības, ko redz, no godbijības un asaru pilnajām acīm.

„Derova sieva..." Sevro ieķērkstas ar savainotu balseni. „Viņa sieva,” viņš dveš dobjāk. „Un mans tēvs nekad nebija tikušies. Tomēr viņiem bija viens sapnis. Sapnis par brīvu pasauli. Celtu nevis uz līķiem, bet cerībām. Uz mīlestības, kas mūs vieno, nevis naida, kas šķir. Esam zaudējuši daudzus. Tomēr neesam salauzti. Neesam sakauti. Mēs turpinām cīnīties. Tomēr necīnāmies, lai atriebtu tos, ko esam zaudējuši. Mēs cīnāmies viens par otru. Mēs cīnāmies par tiem, kuri vēl nav piedzimuši.

Kasijs au Bcllona nogalināja manu tēvu...” Viņš nostājas pie Kasija un norij siekalas, pirms atkal paceļ galvu. „Bet es viņam piedodu. Kāpēc? Tāpēc, ka viņš sargāja pasauli, kas viņam pazīstama, un tāpēc, ka baidījās.”

Viktra izspraucas līdz apļa pirmajai rindai un lūkojas uz Sevro, kurš nu runā, it kā sacītais būtu domāts viņai un tikai viņai vien. „Mēs esam jauns laikmets. Jauna pasaule. Un, ja mums jārāda kādam ceļš, tad labāk sasodīti padarīt to labāku, nekā bija. Es esmu Sevro au Barka. Un man vairs nav bail.”