Rīta zvaigzne

16. MĪĻĀKAIS

Gaismas ir izslēgtas. Aiz durvīm ir kapa klusums. Pirmā telpa ir tukša. Akvārijā uz galda peld elektriski zaļa medūza, kas liek apkārtējiem priekšmetiem mest savādas ēnas. Izlauzušies cauri izrakstītajām un apzeltītajām durvīm, virzāmies tālāk uz guļamistabu. Nometies uz ceļa, klusināto elektromagnētisko šaujamieroci rokās satvēris un slāti ap roku aptinis, kopā ar Oli sargāju durvis. Mūsu priekšā gultā ar baldahīnu guļ kāds vīrs. Ragnārs sagrābj viņu aiz kājas un izrauj no pēļiem. Kailais vīrietis nokrīt uz grīdas. Pamodies viņš kliedz Ragnāra plaukstā, kas piespiesta pie sejas.

„Sūdu būšana! Tas nav viņš!” man aiz muguras saka Viktra. Pametu skatu atpakaļ. Pār sārto noliecies Ragnārs, tāpēc nevaru viņu saskatīt.

Sevro iesit pa vienu no gultas stabiem un salauž to uz pusēm. „Irtris nakti! Kur, pie velna, viņš ir?”

„Biržas laiks uz Lunas ir četri pēcpusdienā” bilst Viktra. „Varbūt viņš ir savā birojā? Pajautā vergam!"

„Kur ir tavs saimnieks?" Sevro maska liek viņa balsij tinkšķēt kā dzelzs stienim, kas tiek vilkts pa tērauda kabeli. Nenovēršu skatu no dzīvojamās istabas, līdz sārtā vaids liek atskatīties. Sevro ietriecis celi vīra cirkšņos. „Smukapidžama, puis. Gribi redzēt, kā tā izskatās sarkanā krāsā?"

Viņa saltā balss liek man sarauties. So toni pazīstu pārāk labi. Dzirdēju to Šakāļa balsī, kad viņš mani spīdzināja Atikā.

„Kur ir tavs saimnieks?" Sevro pagriež celi. Sārtais sāpēs iegaudojas, tomēr joprojām atsakās atbildēt. Gaudoņi klusēdami noskatās spīdzināšanā — salikuši bezsejas traipi tumšajā telpā. Te nekas netiek apspriests. Netiek apspēlēts neviens morāles jautājums. Es saprotu, ka viņi to ir darījuši jau agrāk. Sī apjausma, pie zemes piespiestā sārtā šņuksti liek man justies netīram. Drīzāk karš ir šis, nevis fanfaras un zvaigžņu kuģi. Klusi, neviena nepieminēti nežēlības mirkļi.

„Es nezinu!” viņš saka. „Es nezinu!”

Sī balss. Atceros to no savas pagātnes. Pārsteigumā satriekts, pametu savu posteni pie durvīm un, piebiedrojies Sevro, norauju viņu nost no sārtā. Tāpēc, ka es pazīstu šo vīru un viņa maigos vaibstus. Viņa garo, stūraino degunu, acis sārtā kvarca krāsā un tumši medaino ādas toni. Par to, kas esmu, viņš ir tikpat atbildīgs kā Mikijs. Tas ir Mateo. Skaistais un trauslais Mateo, kurš tagad uz grīdas kampj pēc gaisa ar salauztu roku. No mutes pil asinis, viņš saķēris vietu, kur Sevro viņam sita.

„Kas, ellē, tev vainas?" Sevro man uzšņāc.

„Es viņu pazīstu!” izsaucos.

„Ko?”

Izmantodams mirkli, kad pārējo uzmanība novērsta, un redzēdams uzbrucējos tikai melnos ķiveru dēmonu viepļus, Mateo metas pēc viedpulksteņa, kas nolikts uz naktsgaldiņa pie gultas. Sevro ir ātrāks. Ar gaļīgu būkšķi cilvēku sugas cietākais kaulu blīvums sastopas ar mīkstāko. Sevro dūre sašķaida Mateo trauslo žokli. Viņš norīstās un, acis pārgriezis baltas, konvulsijās raustīdamies, nokrīt uz grīdas. Skatos kā caur miglu — vardarbība šķiet nereāla, bet tomēr tik salta, primitīva un vienkārša. Tikai muskuļi un kauli, kas kustas nepareizos veidos. Neviļus sniedzos pēc Mateo un, pagrūzdams Sevro prom, nometos pie viņa trīsošā auguma.

„Neaiztiec viņu!” Par laimi, Mateo zaudējis samaņu. Nevaru pateikt, vai traumēta viņa mugura vai smadzenes. Noglaužu viņa nu jau dūmakaino matu vieglās cirtas. Tajās manāms zils spīdums. Viņa rokas pievilktas cieši klāt kā bērnam, uz zeltneša spīd plāns sudraba gredzens. Kur viņš bijis visu šo laiku? Kāpēc viņš ir šeit? „Es viņu pazīstu,” nočukstu.

Kā aizsargādams, pie Mateo noliecas Ragnārs, bet nu mēs viņam vairs nevaram palīdzēt. Klauns pamet viedpulksteni Sevro. „Panikas slēdzis."

„Ko tu gribi ar to teikt—pazīsti?” noprasa Sevro.

„Viņš ir Arēja dēls,” apdullis saku. „Vai bija. Viņš bija viens no maniem skolotājiem pirms Institūta. Viņš iemācīja man izcilo kultūru.”

„Nolāpītā elle" nomurmina Drātģīmis.

Viktra ar purngalu pabaksta Mateo plaukstas locītavu, kur viņa sārtās zīmes izrotātas sīkiem ziediņiem. „Viņš ir Roze no Dārza. Tāpat kā Teodora .” Viņa palūkojas uz Ragnāru. „ Viņš maksā tikpat daudz, cik tu, aptraipītais"

„Vai esi drošs, ka tas ir tas pats cilvēks?" man jautā Sevro.

„Protams, ka esmu nolāpīti drošs! Viņa vārds ir Mateo.”

„Bet kāpēc viņš ir šeit?" jautā Ragnārs.

„Pēc gūstekņa neizskatās" spriež Viktra. „Tā ir dārga pidžama. Viņš droši vien ir mīļākais. Galu galā Dzīvsudrabs nav slavens ar celibāta piekopšanu.”

„Viņš ir pārgājis pretinieka nometnē," skarbi secina Sevro.

„Vai arī atrodas šeit tava tēva uzdevumā,” saku.

„Tad kāpēc viņš nav ar mums sazinājies? Viņš ir dezertējis. Tas nozīmē, ka starp dēliem iefiltrējušies Dzīvsudraba cilvēki." Sevro pagriežas un paskatās uz durvīm. „Sūdu būšana! Viņš var zināt par Tinošu. Viņš var zināt par šo nolāpīto iebrukumu!”

Domas joņo. Vai Mateo šurp atsūtījis Arējs? Vai varbūt Mateo pameta grimstošu kuģi? Varbūt tieši viņš tiem izstāstīja par mani... Doma par to griež kā nazis pakrūtē. Es nepazinu Mateo ilgi, bet viņš bija man svarīgs. Viņš bija labs cilvēks, un tādu tagad palicis tik maz. Paskat, ko mēs esam viņam nodarījuši!

„Pie velna, mums vajadzētu vākties prom no šejienes," saka Klauns.

„Tikai ne bez Dzīvsudraba,” atbild Sevro.

„Mēs nezinām, kur Dzīvsudrabs ir,” saku. „Te jābūt kam vairāk. Mums jāpagaida, kad Mateo pamodīsies. Vai kādam ir stimulantu deva?”

„Viena deva viņu nogalinās," iebilst Viktra. „Sārto asinsrites sistēma nepanes armijas stimu/antus.”

„Mums nav laika muldēt!" noskalda Scvro. „Nevaram riskēt un tikt te ielenkti. Kustamies tūlīt¹'' Mēģinu iebilst, bet viņš turpina, skatīdamies uz Klaunu, kas izmanto Mateo viedpulksteni. „Klaun, kas tur ir?"

„Man te ir ēdiena pieprasījums iekšējā servera virtuves sadaļā. Izskatās, ka telpā C19 kāds pasūtījis veselu lērumu jēra gaļas, džema sviestmaižu un kafijas.”

„Pļāvēj, ko tu par to domā?" jautā Ragnārs.

„Tās varētu būt lamatas,” saku. „Mums jāpielāgo—”

Nicīgi iesmējusies, Viktra mani pārtrauc. „Pat tad, ja tās ir lamatas, paskaties, kas mēs te esam. Mēs izlauzīsimies tiem mēsliem cauri"

„Nolāpītipareizi, Julii!" Scvro dodas uz durvīm. „Drātģīmi! Paņem sārto un kaut kur nobēdzini. Atiežam ilkņus! Ragnār, Viktra, priekšā! Es jūtu asins smaku"

Pirmo apsargu komandu sastopam vienu līmeni zemāk. Pusducis dzinēju stāv pie lielām stikla durvīm, kas virmo kā dīķa virsma. Karavīru bruņu vietā tiem mugurā ir melni uzvalki. No ādas aiz viņu kreisajām ausīm vīd sudraboti ķīļveida implanti. Šajā līmenī ir vairāk patruļu, bet kalpotājus nemana joprojām. Pirms dažām minūtēm kafijas ratiņus telpā iestūma vairāki pelēkie tādos pašos uzvalkos. Savādi, ka kafiju nepienes sārtie vai brūnie. Apsardze ir pamatīga. Tāpēc, lai kurš būtu Dzīvsudraba kabinetā, viņš ir svarīgs. Vai vismaz ļoti piesardzīgs.

„Plūstam atrij saka Sevro, atspiedies pret gaiteņa stūri, aiz kura gaidām trīsdesmit metrus no pelēko grupas. „Neitralizējiet tos sūdabrāļus, tad ātri laužamies iekšā!'

„Mēs nezinām, kas tur ir,” saka Klauns.

„Un mums ir tikai viens veids, kā to noskaidrot',' noskalda Sevro. „Aiziet!”

RēgScgicm laužot gaismas starus, pirmie ap stūri metas Ragnārs un Viktra. Pārējie sekojam sprintā. Viens no pelēkajiem, samiedzis acis, skatās tieši uz mums. Viņa acu zīlītēs implantētās termolēcas sarkani mirgo un ziņo par siltumu, kas staro no mūsu rēgSegu baterijām. „Rēg-Segi!” viņš iesaucas. Seši trenētu roku pāri tver pēc svilinātajiem. Sen par vēlu. Viņos iegāžas Ragnārs un Viktra. Ragnārs vēzē slāti, nocirzdams vienam roku un pārgriezdams kāda cita jūga vēnu. Stikla sienas nošķīst ar asinīm. Viktra izšauj no sava klusinātā svilinātāja. Divās galvās ietriecas magnētiski raidītas lodes. Slidu uz priekšu starp krītošiem ķermeņiem. Iegrūžu slāti kāda vīra krūškurvī. Jūtu, kā nopaukšķ un izbeidzas viņa sirds. Pārslēdzu asmeni pātagā, lai varētu to atbrīvot. Tad, vēl pirms vīrs skāris grīdu, tas atkal sacietē sirpjAsmenī.

Pelēkie nav paguvuši izšaut nevienu šāvienu. Toties viens ir nospiedis taustiņu savā viedpulkstenī, un gaitenī atbalsojas dobjās, saraustītās torņa sirēnas gaudas. Signalizēdamas par ārkārtas situāciju, sienas pulsē sarkanā krāsā. Sevro piebeidz pēdējo sargu.

„Ielaužamies telpā! Tūlīt!"

Kaut kas nav labi. Jūtu to, bet Viktra un Sevro rauj mūs uz priekšu. Un Ragnārs jau iegāž durvis. Metos viņam pakaļ kā inerces vergs.

Dzīvsudraba konferenču zāle nav tik grezna kā telpas augšstāvā. Tās griesti ir desmit metrus augsti. Sienas veidotas no digitālā stikla, kura virsmā mutuļo neuzkrītoši sudrabota dūmaka. Paralēli milzīgam oniksa konferenču galdam, no kura vidus slejas balta, nokaltuša koka zari, stiepjas divas marmora pīlāru rindas. Telpas tālākajā galā aiz plaša loga paveras skats uz Pūžņa rūpniecības rajonu. Pie loga, grozīdams gaļīgajā rokā sarkanvīna glāzi, stāv Reguls ag Sāns, no Merkura līdz Pluto-nam dēvēts par Dzīvsudrabu, bagātāko vīru saules sistēmā.

Viņš ir plikgalvains. Piere grumbaina kā veļas dēlis. Biezas lūpas. Uzkumpuši pērtiķa pleci noved pie miesnieka pirkstiem, kas spraucas ārā no veneriešu tirkīza stāvapkakles uzsvārča piedurknēm, ko rotā ābeļkoku izšuvumi. Viņam ir pāri sešdesmit. Ada bronzīgi iedegusi līdz pat kaulu smadzenēm. Veltīgi mēģinot piešķirt sejai formu, to rotā sīka kazbārdiņa un ūsas, toties izskatās, ka no tēlnieku pakalpojumiem viņš lielākoties turējies pa gabalu. Viņa pēdas ir basas. Toties uzmanību piesaista Dzīvsudraba trīs acis. Divas sedz smagi plakstiņi, un tās ir sudraba krāsā. Piezemētā, efektīvā tonī. Trešā ir zelta, un tā iestrādāta vienkāršā sudraba gredzenā, ko šis vīrs nēsā resnās labās plaukstas vidējā pirkstā.

Mēs esam iztraucējuši viņa sanāksmi.

Telpā sēž gandrīz trīsdesmit varu un sudrabu. Viņi sadalījušies divās nometnēs, kas starp kafijas tasītēm, vīna karafēm un viedpulksteņiem sēž viena otrai pretī pie milzīgā oniksa galda. Gaisā starp abām frakcijām karājas zils holodokuments, kas acīmredzot bija viņu uzmanības centrā, pirms tika izgāztas durvis. Tagad viņi pielec no galda — vairums ir pārāk pārsteigti, lai uzreiz justu bailes vai pat saprastu, ka telpā, rēgSegu slēpti, ienāk gaudoņi. Tomēr pie galda nesēž tikai vari un sudrabi.

„0, sūdu būšana,” pasprūk Viktrai.

Starp profesionālajām krāsām no galda pieceļas seši pilnā pulsa bruņojumā tērpti zelta bruņinieki. Un es pazīstu tos visus. Pa kreisi vecāks virs ar tumsnēju seju nēsā pilnīgi melnās Nāves bruņinieka bruņas, pie vienas viņa rokas stāv fūrija, Ajas māsa Moira ar apaļīgo seju, bet pie otras — vecais, labais Kasijs au Bellona. Pa labi sēž Kavakss au Telemans, Dakšo au Telemans un meitene, kura gandrīz pirms gada pameta mani, kad biju nometies ceļos vecajos Marsa raktuvju tuneļos.

Mustanga.