Rīta zvaigzne

18. TUKŠUMĀ

„Ko viņa gribēja ar to teikt — Orions ir dzīva?” prasu Kavaksam. Viņš ir tikpat apdullis kā es un met nervozus skatus uz melnā tērptajiem gaudoņiem, kuri pārmeklē telpu. Nevienu nezaudējām, bet esam sūdīgā formā. „Kavaks!”

„To, ko viņa teica,” milzis atbild. „Tieši to, ko viņa teica. Pakss ir drošībā.”

„Derov!” atgriezies kopā ar Viktru, telpā sauc Sevro. Viņi dzinušies pakaļ Kasijam pa nomelnējušām durvīm telpas tālākajā malā, bet atgriezušies tukšām rokām un klibodami. „Šurp!” Tas nav viss, ko gribu Kavaksam jautāt, bet Viktra ir ievainota. Piesteidzos klāt, kad viņa atbalstījusies pret sadauzīto oniksa galdu un saliekusies no dziļa roba bicepsā. Viktra noņēmusi masku, lai injicētu pretsāpju līdzekli un asins koagu-lantu, kas novirza plūsmu no brūces, viņas seja ir nosvīdusi un savilkta sāpēs. Caur asinīm redzu pavīdam kaulu.

„Viktra...”

„Sūdu būšana,” drūmi iesmējusies, viņa saka. „Tavs draudziņš ir ātrāks, nekā mēdza būt. Gaitenī viņu gandrīz dabūju rokā, bet liekas, ka Aja būs šim iemācījusi nedaudz tava Vītolceļa.”

„Tā izskatījās,” piekrītu. „Vai būsi prīmā?”

„Par mani neuztraucies, dārgumiņ.” Viņa piemiedz ar aci, bet Sevro atkal sauc manu vārdu. Viņi abi ar Klaunu noliekušies pār kūpošo Moiras līķi. Asinspirts mums visapkārt teroristu vadoni nemaz nemulsina.

„Viena no fūrijām,” secina Klauns. ,,Ī7.cepta.”

„Labas pavārmākslas prasmes, Pļāv’,” novelk Sevro. „Kraukšķīga garoziņa un sulīgs viducis. Tieši kā man patīk. Aja būs nikna—”

„Tu atslēdzi manu rāciju!” dusmīgi pārtraucu.

„Tu uzvedies kā mīkstais. Mulsināji manus vīrus.”

„Kā mīkstais? Kas, pie joda, tev kaiš? Tā vietā, lai vienkārši uz visiem šautu, es liku lietā savu galvu. Mēs būtu varējuši nenoslaktēt pusi cilvēku šajā telpā.”

Viņa skatiens ir tumšāks un nežēlīgāks nekā drauga, ko atceros. „Šis ir karš, puis’. Tā ir slepkavošanas spēle. Nebēdājies, mums tā padodas labi.”

„Tā bija Mustanga!” iesaucos, piegājis tuvāk. „Ja nu mēs būtu viņu nogalinājuši?” Sevro parausta plecus. Es iebikstu viņam krūtīs. „Vai tu zināji, ka viņa te būs? Saki taisnību!”

,,Nē-a,” viņš lēni atbild. „Nezināju. Tagad gan atkāpies, puis’.” Sevro nomēra mani ar nekaunīgu skatienu, it kā viņam nebūtu iebildumu man iekraut. Es neatkāpjos.

„Ko viņa te darīja?”

„Kā, pie velna, lai es to zinu?” Viņš man garām palūkojas uz Rag-nāru, kurš stumj Kavaksu pie gaudoņiem, kuri pulcējas telpas vidū. „Visi gatavojamies tīties. Lai tiktu no šīs sūdu bedres prom, nāksies izlauzties cauri armijai. Evakuācijas punkts ir sētas pusē desmit stāvus augstāk.” „Kur ir mūsu laupījums?” pārlaizdama skatienu asinspirtij, vaicā Viktra. Grīda nosēta ar līķiem. Sāpēs drebošiem sudrabiem. Rāpojošiem vāriem, kas salauztās kājas velk pa zemi.

„Droši vien izcepts,” nosaku.

„Droši vien,” uzmetis man saprotošu skatienu, piekrīt Klauns, kad attālināmies no Sevro, lai pārmeklētu līķus. „Te viss ir sajāts.”

„Vai tu zināji, ka šeit būs Mustanga?” jautāju.

„Nepavisam ne. Nopietni, boss.” Viņš pār plecu palūkojas uz Sevro. „Tu teici, ka viņš nobloķēja tavu rāciju?”

„Aizveriet klabekļus un atrodiet to nolāpīto sudrabu!” no telpas vidus uzkliedz Sevro. „Savāciet to sārto gaitenī!”

Klauns atrod Dzīvsudrabu telpas otrā galā prom no gaiteņa, pa labi no lielā loga, aiz kura paveras skats uz Fobosu. Viņš nekustīgi guļ, iespiests zem kolonnas, kas nolūzusi un sānis atgāzusies pret sienu. Viņa tirkīza uzsvārci klāj svešas asinis. Savainotajās dūrēs sadūrušies stikla gabali. Jūtu viņa pulsu. Viņš ir dzīvs. Tad jau šī nolāpītā operācija nebija velta. Tomēr viņa pierē vīd šķembas radīta brūce. Pasaucu Ragnāru un Viktru — spēcīgākos no mums —, lai viņi palīdzētu nocelt kolonnu no Dzīvsudraba.

Ragnārs atbalsta pret kādu akmeni slāti, ko raidīja Nāves bruņinieka galvā, un, izmantodams to kā sviru, jau grasās kopā ar mani pacelt kolonnu, kad Viktra sauc, lai pagaidām. „Paskatieties!” viņa saka. Vietā, kur nolūzusī kolonna balstās pret sienu, no grīdas redzams vāji zils spīdums, kas uz sienas veido četrstūri. Tās ir apslēptas durvis. Dzīvsudrabs droši vien steidzās pie tām, kad viņu pārsteidza kolonna. Viktra piespiež pie durvīm ausi un samiedz acis.

„PulsLampas,” viņa saka. „Ak nē!” Iesmejas. „Tur ir sudraba miesassargi. Būs tos tur paslēpis gadījumam, ja sāk iet karsti. Viņi runā tagnā.” Obsidiānu valodā. Un viņi griež sev ceļu cauri sienai. Ja kolonna nebūtu nolūzusi un nosprostojusi durvis, mēs jau būtu miruši.

Mūsu ādas izglābusi sagadīšanās. Visi trīs to apzināmies, un tas uzkurina manas dusmas pret Sevro un apdzēš mežonīgo dzirksti Viktras skatienā. Pēkšņi viņa saprot, cik pārgalvīgi esam bijuši. Mums nebūtu vajadzējis nākt šurp bez pilnīgiem telpu rasējumiem. Sevro rīkojās tā, kā es būtu darījis pirms gada. Rezultāts ir tāds pats. Lūkojoties uz telpas galvenajām durvīm, visi domājam vienu domu. Mums nav daudz laika.

Ragnārs un Viktra palīdz man atbrīvot Dzīvsudrabu. Kad Viktra aiznes bezsamaņā gulošo vīru uz telpas vidu, viņa salauztās kājas velkas pa grīdu. Tur Sevro gatavo Klaunu un Oli uzbrukumam, kas mums ļautu izlauzties no telpas līdz ar ķīlniekiem Matco un Kavaksu, kas joprojām manī lūkojas pavērtu muti. Taču Olis nespēj pat piecelties. Mēs visi esam sūdīgā formā.

„Mums ir pārāk daudz ķīlnieku,” es saku. „Nevarēsim ātri virzīties. Un šoreiz mums nav' nevienas elektromagnētiskā pulsa bumbas.” Nav jau tā, ka no tām būtu liela jēga kosmosa stacijā, kur viss, kas mūs šķir no izplatījuma, ir collu biezas starpsienas un gaisa baloni.

„Tad nometīsim svaru,” Sevro saka, tuvodamies Kavaksam, kurš ievainots sēž uz grīdas ar sasietām rokām aiz muguras. Viņš notēmē savu pulsDūri Kavaksa sejā. „Nekā personīga, lielais vīrs.”

Sevro nospiež gaili. Pagrūžu viņu sānis. Pulsa lādiņš paskrien garām Kavaksa galvai un, gandrīz noraudams Mateo kāju, ietriecas grīdā netālu no viņa saļimušā stāva. Sevro metas man virsū, notēmējis pulsDūri pret manu galvu.

„Aizvāc to!” saku stobra galam. Likdams man novērsties, acīs staro dzeļošs karstums.

„Kas, tavuprāt, viņš ir?” nicīgi prasa Sevro. „Tavs draugs? Viņš nav tavs draugs.”

„Mums viņš vajadzīgs dzīvs. Viņš ir ķīla. Un Orions varbūt ir dzīva.”

„Ķīla?” Sevro nošņaukājas. „Kā tad ar Moiru? Fūriju uzcepināt tev nebija nekādu grūtību, bet viņu tu saudzē.” Nolaizdams ieroci, Sevro lūkojas manī ar samiegtām acīm. Viņš atiež savus greizos zobus. „Ak, tas ir Mustangas dēļ. Nu, protams!”

„Viņš ir Pakša tēvs,” saku.

„Un Pakss ir miris. Kāpēc? Tāpēc, ka tu ļauj ienaidniekiem dzīvot. Te nav Institūts, puis’. Te ir karš.” Viņš baksta man sejā pirkstu. „Un karš ir patiešām nolāpīti vienkārša padarīšana. Kad vari, tad nogalini ienaidnieku, kā vien vari un cik ātri vien vari. Vai arī viņš nogalinās tevi un tavējos.”

Sapratis, ka pārējie mūs vēro pieaugošā satraukumā, Sevro no manis novēršas. „Te tu maldies,” es saku.

„Mēs nevaram vilkt viņus līdzi.”

„Boss, gaiteņos sāk ņudzēt,” atgriezies no lielās zāles, saka Drāt-ģīmis. „Vairāk nekā simts apsargu. Nu ir ziepes.”

„Ja nometīsim svaru, varam izrauties tiem cauri,” saka Sevro.

„Simtam?” šaubās Klauns. „Boss...”

„Pārbaudiet savas baterijas!” samiegtām acīm paskatījies uz savu pulsDūri, pavēl Sevro.

Nē. Es neļaušu Sevro tuvredzībai iedzīt mūs postā.

„Pajāt,” es saku. „Oli, sazvani Holideju. Pasaki, ka evakuācija ir sačakarēta. Iedod viņai mūsu koordinātas. Viņai ar pakaļgalu uz mūsu pusi jāapstājas kilometru no stikla.” Olis nesniedzas pēc viedpulksteņa. Viņa lūkojas uz Sevro, nespēdama izšķirties starp mums, nezinādama, kura pavēlēm sekot. „Es esmu atgriezies,” saku. „Dari, kā teicu!”

„Klausi, Oli,” saka Ragnārs.

Viktra viegli paloka galvu. Olis velta Sevro vainīgu sejas izteiksmi. „Piedod, Sevro!” Tad paloka galvu un atver sakaru kanālu sarunai ar Holideju. Pārējie gaudoņi skatās uz mani, un mani sāpina apziņa, ka liku viņiem šādi izvēlēties.

„Klaun, paņem Moiras viedpulksteni, ja tas nav izkusis, un sadabū konsoles datus, ja vari. Es gribu zināt, kādu līgumu viņi apsprieda,” aši piebilstu. „Drātģīmi, ņem Guļavu un piesedz gaiteni. Ragnār, Kavakss ir tavs. Ja viņš mēģina bēgt, nocērt viņam pēdas. Viktra, vai tev vēl ir vinčas trose?” Viņa pārbauda jostu un pamāj ar galvu. „Sāc siet mūs kopā. Visi nostājieties telpas vidū! Jāstāv cieši.” Pagriežos pret Sevro. „Noliec pie durvīm lādiņus. Mums būs ciemiņi.”

Viņš neatbild. Drauga skatienā neredzu dusmas. Tur sāk dīgt slepenās šaubu un baiļu sēklas, ko viņš jūt pret sevi, tur parādās naids. Es šo skatienu pazīstu. Es pats esmu tā juties neskaitāmas reizes. Es atņemu Sevro vienīgo, kas viņam jebkad rūpējis. Viņa gaudoņus. Pēc visa, ko viņš manā labā darījis, es lieku tiem izvēlēties sevi, nevis viņu brīdī, kad viņš netic, ka esmu tam gatavs. Es apšaubu viņa spēju tos vadīt, apstiprinādams spēcīgās šaubas, ko viņš noteikti jūt pret sevi pēc tēva nāves.

Tam nevajadzēja beigties šādi. Es teicu, ka sekošu, bet neturēju solījumu. Tas paliek uz manas sirdsapziņas. Tomēr šobrīd nav laika apieties ar viņu kā ar jēlu olu. Es mēģināju ar Sevro runāt, mēģināju izmantot mūsu draudzību, lai apgaismotu viņu, bet, kopš esmu atgriezies, esmu redzējis viņu reaģējam uz notikumiem tikai ar vardarbību un spēku. Tāpēc tagad runāšu valodā, ko viņš saprot. Speru soli uz priekšu. „Ja vien negribi te izlaist garu, saņemies un sāc kustēties!”

Noskatoties, kā viņa gaudoņi tekalē, lai pildītu manas pavēles, Sevro mazā, krunkainā seja nocietinās. „Ja tu viņus iedzīsi nāvē, es tev nekad nepiedošu.”

„Tad jau tādi būsim divi. Tagad kusties!”

Viņš pagriežas un pieskrien pie durvīm, kur izliek pēdējās pie jostas atlikušās sprāgstvielas. Palieku izdemolētajā telpā un, kad kopā strādā mani draugi, beidzot redzu kādu kārtību haosā. Nu jau manu plānu ir sapratuši visi. Viņi zina, cik tas ir vājprātīgs. Tomēr mani atdzīvina pārliecība, ar kādu viņi strādā. Atšķirībā no Sevro, viņi man uzticas. Tik un tā ievēroju, ka nu jau Ragnārs uz logu ir palūkojies trīs reizes. Visi mūsu tērpi ir bojāti. Neviens no mums nevarēs vakuumā saglabāt pareizo spiedienu. Man pat nav maskas. Tas, vai mirsim vai dzīvosim, būs atkarīgs no Holi-dejas. Vēlos, kaut būtu kāda iespēja kontrolēt apstākļus, bet, ja tumsā pavadītais laiks man ir ko iemācījis, tad tā ir apziņa, ka nevaru pasauli ietekmēt viens pats. Man jāuzticas citiem. „Visi ieslēdziet slāpētājus!” saku, noregulēdams pie jostas savējo. Mēs negribam, lai āra kameras fiksē kādu seju.

„Holideja ir savā postenī,” ziņo Olis. Pametu skatu pa logu un aiz stikla redzu kilometra attālumā novietoto transportlīdzekli. No šāda attāluma tas neizskatās daudz lielāks par zīmuļa galu.

„Kad došu signālu, izšausim uz loga centru,” pūlēdamies apslēpt savā balsi bailes, saku draugiem. „Drātģīmi! Guļava! Nāciet šurp! Uzlieciet savas maskas gūstekņiem, kas ir bezsamaņā.”

„Ak, nolādētā elle,” nomurmina Viktra. „Es cerēju, ka tev būs labāks plāns.”

„Ja mēģināsiet aizturēt elpu, jūsu plaušas uzsprāgs. Tāpēc izelpojiet, kolīdz sašķīst logs. Ļaujieties bezsamaņai. Skatieties saldus sapnīšus un lūdzieties, lai Holideja ar vāģi ir tikpat aša kā Klauns guļamistabā.”

Viņi smejas un saspiežas ciešāk, ļaudami Viktrai izvērt caur jostām vinčas trosi, kas saturēs mūs kā vīnogas ķekarā. Pie durvīm Sevro pabeidz izvietot sprāgstvielas, Guļava un Drātģīmis mums piebiedrojas, mādami, lai viņš pasteidzas.

„Uzmanību!” Kad Viktra pieliecas, lai savienotu mani ar Ragnāru, no sienās apslēptiem skaļruņiem sāk dārdēt balss. „Runā Alekss tijamato.

Sana Korporācijas apsardzes priekšnieks. Jūs esat ielenkti. Nometiet ieročus! Atbrīvojiet gūstekņus! Pretējā gadījumā būsim spiesti atklāt uguni. Jums ir piecas sekundes, lai padotos.”

Telpā atrodamies tikai mēs. Galvenās durvis ir aizvērtas. Sevro skrien pie mums no vietas, kur izlika lādiņus. „Sevro, ātrāk!” saucu. Viņš nav ticis pat pusceļā līdz mums, kad tiek piespiests pie grīdas kā zābaka sastampāta limonādes bundža. Tas pats spēks triec pret grīdu arī mani. Ceļi padodas. Kauli, plaušas, rīkle — visu rauj lejup milzīgas gravitācijas spēks. Nespēju koncentrēt skatienu. Asinis galvai pieplūst gausi. Mēģinu pacelt roku. Tā sver vairāk nekā 300 mārciņu. Apsardze telpā palielinājusi mākslīgo gravitāciju, un vienīgi Ragnārs neguļ uz vēdera. Piepūlē salīkuši pleci, viņš pats pakritis uz viena ceļa kā Atlants, kam jānotur pasaule.

„Kas, pie velna, tas ir...” gulēdama uz grīdas un lūkodamās man garām durvju virzienā, izspiež Viktra. Durvis ir vaļā, un pa tām nenāk ne pelēkais, ne obsidiāns, ne zelts. Tur sāniski ieripo milzīga melna ola neliela cilvēka augumā. Tā ir gluda un spīdīga, un uz tās sāniem manāmi sīki, balti cipari. Robots. Tikpat nelegāls kā elektromagnētiskā pulsa lādiņi vai atomgalviņas. Augusta lielākās bailes. Kā tecēdams no eļļas peļķes, metāls pārveidojas, atklādams skatam nelielu lielgabalu, kas notēmēts uz Sevro. Mēģinu piecelties. Mēģinu notēmēt ar savu pulsDūri. Tomēr šī gravitācija ir pārāk spēcīga. Nespēju pat pacelt roku, lai noliktu ieroci pareizajā virzienā. Lai cik spēcīga viņa būtu, to nespēj arī Viktra. Sevro stenēdams rāpjas pa grīdu prom no robota.

„Logs!” izdvešu. „Ragnār! Sašauj logu!”

Viņa pulsDūre nolaista gar sāniem. Ragnārs ar pūlēm sāk to celt, par spīti milzīgajai gravitācijai. Roka trīc. Rīklē gārdz viņa rēgainā kara dziesma, kas skan kā tālumā grūstoša lavīna. Tā pieaug pārpasaulīgos auros, līdz viss milža augums raustās piepūlē, roka notēmē, pulsDūrei sakopojot trīcošu, kūstošu lādiņu, viņa plaukstā dzimst sīka zvaigznīte.

Visa mana drauga būtne notrīs, un viņa pirksti atlaiž ieroča mēlīti. Roku atsit atpakaļ. Pulsa uguns kliegdama ietriecas stikla rūts centrā. Zvaigznes virmo, rūts izliecas uz āru, un pār loga virsmu skrien plaisas.

„Kadir njar laga..." noaurojas Ragnārs.

Un stikls saplīst. Telpas gaisu aprij kosmoss. Viss slīd. Mums garām kliegdama aizlido kāda vara sieviete. Nokļuvusi vakuumā, viņa apklust. Citi, kas slēpās mūsu cīniņa laikā, tagad turas pie salauztā galda telpas vidū. Viņi apskauj kolonnas. Pirksti asiņo, nagi lūst. Kājas šūpojas gaisa plūsmā. Tvērieni neiztur. Līķi kūleņodami izlido kosmosā, jo tukšums ir izsalcis pēc visa, ko ēka var piedāvāt. Sevro tiek parauts gaisā prom no robota — viņš ir vieglāks nekā mēs, kas esam sasieti kopā. Pasniedzos pēc viņa un saķeru aiz īsās grebenes, līdz Viktra apvij ap viņu kājas un pievelk sev klāt.

Kad sākam slīdēt uz sasisto logu, mani pārņem šausmas. Trīc rokas. Tagad, kad skatos tam acīs, sāku savu lēmumu apšaubīt. Sevro bija taisnība. Mums būtu vajadzējis lauzties cauri ēkai. Nogalināt Kavaksu vai izmantot to par vairogu. Jebko, tikai ne aukstumu. Jebko, tikai ne Šakāļa tumsu, no kuras tikko izbēgu.

Saku sev, ka tās ir tikai bailes. Tās ir tikai bailes, kas liek man krist panikā. Un tās pielipušas arī maniem draugiem. Redzu viņu sejās šausmas. Kā viņi skatās man pretī un redz savu baiļu atspulgu manos vaibstos. Es nedrīkstu baidīties. Esmu baidījies pārāk ilgi. Pārāk ilgi liecies zaudējuma priekšā. Pārāk ilgi bijis tāds, kādam man nav jābūt. Un nav svarīgi, vai esmu Pļāvējs vai tā ir tikai vēl viena maska — man tā jānēsā ne tikai viņu, bet arī sevis paša dēļ.

„Omnis vir lupusH iesaucos, atgāzis galvu, lai gaudojot izelpotu visu plaušās sakrāto gaisu. Man blakus mežonīgā ekstāzē iedegas Ragnāra acis. Viņš atver lielo muti un aurodams gaudo tā, lai dzird ledainās kapenēs apglabātie senči. Tad piebiedrojas Olis, Klauns un pat karaliskā Viktra. Bailes un niknums pamet mūsu ķermeņus. Lai arī kosmoss pa grīdu ievelk mūs savos apskāvienos. Lai ari pēc mums var atnākt nāve. Kopā ar šo savādo, kliedzošo cilvēcības jūkli jūtos kā mājās. Un, izlikdamies drosmīgi, tādi arī kļūstam. Visi, izņemot Sevro, kurš, ielidojot tukšumā, joprojām klusē.