Rīta zvaigzne

47. ELLE

„Aiziet!” ieaurojas Holideja. Durvis šaujas vaļā. Ieskrienu puls-Laukā, kas izveidots ap caurumu sienā. Viss sabiezē. Skati, skaņas, paša ķermeņa kustības. Viss saplūst kopā. Caur divus metrus plato atveri starpsienā grabēdama izlido Holidejas zibGranāta, kas otrā pusē izcepina nepasargātus redzes nervus. Eksplodē otra ūdeņraža granāta. Caur atveri sienā ielecu dūmos un metos pa labi, Viktra man līdzi. Sēfija metas pa kreisi. Mūs nekavējoties sāk kapāt ienaidnieka uguns. Mans vairogs parkšķ kā skārda jumts krusas laikā. Gaiteņa galā skatam paveras šāvienu zibšņu un pulsa uguns haoss. Cauri dūmiem skrien pārkarsētas lodes.

Spazmām raustīdams roku, šauju no savas pulsDūres. Pieliecos un kustos, lai neaizšķērsotu ieeju. Kaut kas uzgrūžas man virsū. Pārkarsētām daļiņām ar troksni šaujoties no dūres, klūpu pie kreisās sienas. Vairogs krakšķ no Gausa šautenes lodēm, kas ietriecas enerģijas barjerā un saplacinātas nokrīt uz grīdas man pie kājām. Aiz manis gaiteni pilda obsi-diāni. Viņi kustas tik ātri. Apkārt virmo skaņu kakofonija. Mans taktiskais prāts sākumā izvērtē faktus. Mēs esam iespiesti stūrī. Pie ieejas mirst mūsu cilvēki. Jāvirzās uz priekšu.

Kaut kas nošņāc man gar galvu. Tas eksplodē pie ieejas man aiz muguras. Pār grīdu pašķīst locekļi un bruņu gabali. Ķivere apslāpē milzīgo troksni, tā izglābdama manas bungādiņas. Metos uz priekšu mēģinājuma izkļūt no ugunszonas. Starp mums tiek iemesta vēl viena granāta.

Tā uzsprāgst, kad viens no obsidiāniem metas tai virsū. Vēl vairāk gaļas gaļas mašīnai. Jāsamazina attālums. Neko priekšā neredzu. Tik daudz dūmu! Uguns.

Velns lai visu parauj!

Izmisīgi ieaurojies, ieslēdzu gravZābakus un šaudams aiztraueos pa gaiteni pretī mūsu ienaidniekiem ar ātrumu astoņdesmit kilometri stundā. Lidoju metru virs grīdas. Viktra seko. Mūs pārtvērusi vesela divdesmit pelēko vienība, ko vada zelta legāts krāšņās sudrabotās bruņās. Uztriecos viņam virsū. Ar izstieptu slāti caurduru viņa vairogu un smadzenes. Nokrītu uz grīdas. Sasitu roku, uz kuras krītu. Kamēr mēģinu piecelties kājās, pelēko operatīvā grupa izretojas ap mani. Kāds iešauj man mugurā jonu lādiņu. Caur maniem vairogiem izskrien zils zibens, un tie izslēdzas. Ieduru vienam pelēkajam kaklā slāti. Divi citi šauj man krūtīs. No dučiem ložu manas bruņas saliecas. Klūpu atmuguriski. Pret manu galvu tiek pavērsta ar urbējšāviņu pielādēta smaga elektromagnētiskā šautene. Pieliecos un metos sānis, tad paslīdu asinīs. Nokrītu. Ierocis izsit grīdā tik lielu caurumu kā mana galva.

Tad pelēkajos ietriecas Viktra. Ar gravZābakiem izgrūsta tos uz visām pusēm kā saniknots zveltnis. Sašķaida kaulus starp sienām un savu smagi bruņoto ķermeni. Tad pelēko vidū jau ir obsidiāni, kas cērt tos gabalos ar savām pulsĀvām. Pelēkie kliedz un atkāpjas ap stūri, kur tos gaida atbalsts ar šaujamieročiem. Sēlija nocērt kāda pelēkā kāju, un viņš pakrīt, šaudams sienā. Viņa no mugurpuses ar rokām norauj tā galvu.

Šausmas.

Dūmi. Ķermeņi, kas raustās agonijā, un no pārogļotām brūcēm izgaro asinis. Manas bruņas mērcas mirstoša vīra urīnā, kas šņāc pie pārkarsētā pulsDūres stobra, kad Viktra palīdz man piecelties.

„Paldies.”

Viņa bez izteiksmes paloka biedējošajā putna sejas ķiverē tērpto galvu.

Kamēr atlikušais vads izskrien cauri ieejai kuģī, dodos uz stūri, aiz kura aizbēga vairāki no pelēkajiem. Tur, trīsdesmit metrus no mums, pie lifta ieejas vēl viena ienaidnieka aizsargoperāciju vienība steigā uzstāda smagu šaujamo uz lidojoša gravBloka. Kad tas izšauj, man virs galvas

izkūst ceturtdaļa sienas. Pavēlu Holidejai ieņemt manu vietu aiz stūra ar Triga šauteni.

„Četri skārdagalvas, viens zelts,” saku. „Viņiem ir uzstādīts QR-13. Sajāj viņus!”

Holideja pieregulē šaujamieroča daudzfunkcionālo stobru. „Jāser!”

Mūsu ielaušanās punktā krita četras valkīras. Kādas milzīgas sievietes ķivere ieslīgst atpakaļ bruņās. Viņa vemj asinis. Puse viņas torsa kūp, izkusušās bruņas joprojām dedzina viņas miesu. Viņa mēģina piecelties un smejas par sāpēm, jo apdullusi no dievu maizes. Tomēr šīm sievietēm šis ir jauns karš ar jauna veida ievainojumiem. Nespēdama noturēties pašas spēkiem, obsidiāna sieviete sašļūk pret kādu no māsām, kas sauc Sēliju. Jaunā karaliene aplūko viņas ievainojumus un redz, kā Viktra pašūpo galvu. Apķērīgāka nekā pārējās, Sēlija labi zina, ka šis karš prasīs viņas ļaužu dzīvības. Tomēr saskarties ar to aci pret aci ir pavisam citādi. Viņa stāsta sievietei kaut ko par mājām, par debesīm un spalvām vasaras krēslā. Nepamanu asmeni, ko viņa iedur mirstošās sievietes pakausī, līdz tas jau izvilkts ārā.

Mana ekrāna stūrī mirgo hologramma ar Mustangas seju. Atveru saiti. „Derov, vai esat iekšā?"

„Esam. Piesedz manas komandas. Tagad spiežam uz komandtiltu. Kas ir kas?”

„Jums jāpasteidzas. Manu kuģi pamatīgi apšauda."

„Mēs esam iekšā. Pēc plāna tev jātinas. Dodies uzTēbi.”

„Roks lika lietā elektromagnētiskā pulsa lādiņus.” Viņas balss ir saspringta. „ Vairogi mās nosargāja, bet puse manas flotes dzinēju ir sajāti. Mēs sēžam nekustīgi un apmaināmies ar triecieniem ar viņu. Kolīdz tavs nagUrbijs bija iekšā, Koloss sāka šaut, lai nogalinātu. Viņi mūs saplosīs. Mūsu lielgabali ir daudz vājāki. Galvenie akumulatori jau tagad strādā ar pusi jaudas." Mani pārņem nelāga priekšnojauta. Roks redz mūs caur šī kuģa videokamerām. Viņš zina, cik mana iekarotāju komanda spēcīga. Tas, ka sasniegšu komandtiltiņu, ir tikai laika jautājums. Drīz vien viņš rācijā paziņos, lai padodos, citādi Mustanga tiks nogalināta. „Tiec līdz. nolādētajam komandtiltam un apturi viņu! Skaidrs?"

„Skaidrs.” Pagriezies uzrunāju savus kareivjus. „Mums jākustas!” saku. „Viktra, pārņem vienības vadību. Došu norādes digitāli. Sēfij, izlūko uz priekšu!”

„Holidej, laiks negaida!” Viktra dedzīgi saka, soļodama šurpu turpu pa gaiteni. „Mazajai lauvenei vajadzīga mūsu palīdzība. Aiziet! Aiziet!”

„Lēnāk pār tiltu,” murmina Holideja, pieregulēdama ieroci un ieslēgdama stūra šāviena funkciju. Stobra savienojums rotē tā, ka tas nolokās gar stūri un vizuālo pārraidi nosūta tieši uz Holidejas biomehā-nisko aci. Viņa izšauj četras īsas kārtas. Katru pa trīsdesmit šāvieniem no munīcijas magazīnas viņas muguras bruņās. „Aiziet!”

Abi ar Viktru metamies ap stūri, kamēr kāds pelēkais mēģina ieņemt sava biedra vietu pie šaujamā. Nogāžu viņu ar pulsDūri, bet Viktra ar zeltu apmainās četru kravates kustību virknēm, līdz caurdur ar slāti tam krūtis. Piebeidzu viņu ar dūrienu rīklē. Holideja liek saviem desantniekiem vilkt QR-13 mums līdzi un no mūsu garajām kājām neatpaliek tikai mūsu smago bruņu dēļ.

Kamēr pilnā ātrumā laužamies uz komandtiltiņu, citi manas iebrukuma komandas elementi drudžainā ātrumā traucas pārņemt svarīgākās kuģa funkcijas. Esam kā zibens no skaidrām debesīm. Pelēkie šādā ātrumā nepārvietojas, jo paļaujas uz taktiku, pārlēcienu tipa manevriem, apšaudēm aiz stūra un viltīgu tehnikas pielietojumu. Obsidiāni ir tarāni tiešiem uzbrukumiem. Ir kārdinoši traukties uz priekšu un koncentrēties tikai uz nokļūšanu uz komandtilta. Tomēr nedrīkstu atmest savu plānu. Maniem vadiem nepieciešams, lai dodu norādes, izmantojot kaujas karti ķiveres informatīvajā displejā. Sarunādamies ar sarkano un pelēko vadu komandieriem, skriedams organizēju viņu darbību, kamēr Viktra ved mūs cauri metāla gaiteņu un aizsardzības punktu labirintam. Kad kādu no vadiem iedzen stūrī, izmantoju rāciju, lai caur gaiteņiem un gravLiftiem novirzītu citus, kas uzbrūk iebari-kādētajām apsardzes komandām no sāniem vai mugurpuses. Tā ir smalka deja. Mums ne tikai jāpaspēj ieņemt mēnesLauzējs, pirms iznīcināts Mus-tangas kuģis. Mums tas jāpaspēj arī, kamēr nav atriezušies dēlesKuģi.

Roks to zina. Un mazāk nekā trīs minūtes pēc mūsu iebrukuma kuģī tiek aktivizēts pilnīgas blokādes protokols. Visi gravLifti, tramvaji un

starpsienas tiek noslēgti, radot visā kuģī medus šūnām līdzīgu šķēršļu labirintu. Varam virzīties uz priekšu tikai pa piecdesmit metriem vienā piegājienā. Tā ir velnišķīga sistēma, kas iedzen stūrī iebrucēju spēkus, jo apsardzes komandas ar digitālām atslēgām pa kuģi pārvietojas brīvi, tā ielenkdamas un ievilinādams uzbrucējus nāvējošos slazdos un krustugunīs, kas var saplosīt pat tādu iekarošanas vienību kā manējā. Nav veida, kā pret to cīnīties. Tā maļas kara dzirnavas. Lai kāda tavā rīcībā būtu tehnika vai taktika, nekādi neizvairīties no mirkļiem, kad sausu muti tupi aiz stūra, kamēr draugs tevi piesedz ar uguni, un pieliektu galvu, drebošām kājām virzies uz priekšu, mēģinādams nepaklupt pār augsto tehnoloģiju aprīkojumu, kas apņem tavu ķermeni. Uz priekšu tevi nedzen drosme, bet gan bailes krist kaunā draugu acīs.

Kamēr starpsienu pēc starpsienas kausējam sev ceļu, Sēfijas valkī-ras baro kara gaļas mašīnu. Tiekam ielenkti no visām pusēm. Daži no labākajiem karotājiem, kādus esmu redzējis, krīt ar kūpošiem caurumiem ķiveru pakaušos, ko tur izšāvuši pelēko strēlnieki. Viņi kūst pulsDūru ugunī. Krīt no zelta bruņinieka rokas, ko piesedz septiņi obsidiāni, līdz Viktra, Sēfija un es nokaujam tos ar savām slātēm.

Un tas viss, lai sasniegtu komandtiltu. Tas viss, lai sasniegtu cilvēku, kuram dienu iepriekš būtu varējis pieskarties, pastiepjot roku. Ja šāda ir goda cena, es izvēlos kaunpilnu slepkavību! Ja būtu iedūris Rokam kaklā jau tad, šobrīd zeme nebūtu nokaisīta ar kritušām valkīrām.

„ Vīri un sievas Sabiedrībasflotes dienestā, jūs uzrunā Pļāvējs!Jūsu kuģī iebrukuši Arēja dē/i..."Dzirdu kuģa galvenajā sakaru kanālā savu balsi. Viens no maniem vadiem sasniedzis sakaru lieldatoru kuģa pakaļgalā. Katrai manas flotes iekarotāju komandai ir runas kopijas, ko abi kopā ar Mustangu ierakstījām atskaņošanai ienaidnieku kuģos. Tajā aicinu zemKrāsas palīdzēt manām vienībām, deaktivizēt blokādes protokolu, ja iespējams, atslēgt durvis manuāli, ja tas nav iespējams, kā arī triecienā ieņemt ieroču noliktavas. Vairums šo ļaužu ir veterāni. Cerēt uz tādu atsaucību, kādu pieredzēju ar Pakša apkalpi, ir veltīgi, bet mums noder pat niecīgākā palīdzība.

Uz Kolosa šis paziņojums nostrādā daļēji. Iegūstam vērtīgu laiku, kad cauri vairākām durvīm tiekam sekunžu laikā, nevis pēc vairākām

minūtēm, kas būtu nepieciešamas, lai izkausētos cauri. Novērojis viņu kaujas taktiku, Roks saprot, ka maniem obsidiāniem nav pieredzes cīņā bezsvara stāvoklī, tādēļ viņš atslēdz kuģa mākslīgo gravitāciju.

Sabiedrības pelēkie virzās cauri gaiteņiem kā roņi zem ūdens un atriebjas maniem lidojošajiem obsidiāniem, kuriem laupīta ātruma priekšrocība un kas iznīcinājuši tik daudzus pelēko draugus. Galu galā viena no manām komandām gravitāciju atjauno. Lieku viņiem to samazināt līdz vienai sestdaļai Zemes standarta, lai manus spēkus nekavētu smagās bruņas. Mūsu plaušām un kājām tā ir īsta svētība.

Izcirtušies cauri pelēko apsardzes vienībai, asiņaini un sadauzīti beidzot sasniedzam komandtiltiņu. Elsodams atbalstos pret ceļiem un palielinu skābekļa cirkulāciju bruņās. Vai peldēdams sviedros, veicu bruņās iebūvēto stimulatoru injekciju, lai nejustu dziļo brūci bicepsā, kur mani ķērusi kāda zelta slāte. Augšstilbā iedzeļ adata. No pārējiem vadiem saņemu ziņojumus, ka zudis kontakts.ar ienaidnieku, un tas nozīmē, ka Roks viņus pārgrupē un visticamāk novirza pie mums. Atspiedis muguru pret komandtilta durvīm, aplūkoju plašo, apaļo komandtiltiņa priekškameru un atceros, kā instruktors Akadēmijā demonstrēja, cik šīs telpas ģeometrija ir nāvīga ikvienam, kas aplencis šādi veidotu zvaigžņu kuģa komandtiltiņu. Uz apaļo telpu no trim virzieniem ved trīs gaiteņi, un to skaitā arī gravLifts tās centrā. Šeit nav iespējams iebarikādēties, bet tuvojas Roka kājnieki.

„Rok, dārgumiņ!” Viktra sauc novērošanas kamerām griestos, kamēr Holideja ar savu komandu uzstāda pie durvīm urbi. „Kopš vakara dārzā esmu tā pēc tevis ilgojusies! Vai tu tur esi?” Viņa nopūšas. „Vienkārši pieņemšu, ka mani dzirdi. Paklau, es saprotu. Tu domā, ka noteikti uz tevi niknojamies manas mātes slepkavības, mūsu draugu nogalēšanas, mugurā salaisto ložu, indes un spīdzināšanas dēļ, kas man un dārgajam Pļāvējam bija jāizcieš veselu gadu, bet tā nemaz nav. Mēs vienkārši gribam guldīt tevi kastē. Varbūt vairākās. Vai tev tas patiktu? Tas ir ārkārtīgi poētiski!”

Atlikušie trīs 1 Iolidcjas desantnieki piestiprina pie durvīm magnētiskas skavas un uzstāda termisko urbi. Viņa ievada vadības displejā dažas komandas, un urbja acs sāk griezties.

No izlūkiem atgriežas Sēfija. Viņas ķivere ieslīd atpakaļ bruņās. „No tuneļa tuvojas daudz ienaidnieku.” Viņa norāda uz vidējo gaiteni. „Es nokāvu viņu vadoni, bet seko vēl citi zelti.” Viņa vadoni nav vienkārši nokāvusi. Sēfija atnesusi mums viņa galvu. Tomēr viņa klibo, un viņas kreisā roka asiņo.

„O, velns lai parauj. Tas taču Flagils,” paskatījusies uz galvu, saka Viktra. „Viņš bija manā skolas namā. Patiesību sakot, ļoti jauks puisis. Brīnišķīgs pavārs.”

„Cik viņu daudz, Sēfij?”

„Pietiekami, lai mēs mirtu labā nāvē.”

„Cūcība! Cūcība! Cūcība!” Man aiz muguras Holideja dauza durvis.

„Tās ir par biezu, vai ne?” jautāju.

„Njā.” Viņa novelk savu bruņu ķiveri. Grebenc salocījusies sānis. No saspringtās sejas pil sviedri. „Šīs durvis nav VDY speciālās kā pārējā kuģī. Tās ražojusi Ganimēda korporācija. Pēc īpaša pasūtījuma. Vismaz divtik biezas.”

„Cik laika vajadzēs, lai tiktu cauri?” jautāju.

„Ar pilnu jaudu? Četrpadsmit minūtes?” viņa min.

„Četrpadsmit?” pārjautā Viktra.

„Varbūt vairāk.”

Izšņākdams savas dusmas, pagriežos. To, ka mums nav pat piecu minūšu, sievietes zina tikpat labi kā es. Mēģinu sazināties ar Mustangu. Atbildes nav. Viņas kuģis droši vien mirst. Nolādēts! Paliec dzīva! Tikai paliec dzīva! Kāpēc vispār izlaidu viņu no acīm?

„Triecamies viņiem virsū,” saka Viktra. „Taisni pa vidējo gaiteni. Viņi bēgs kā lapsas no medību suņiem.”

„Jā,” piekrīt Sēfija, atklājusi Viktrā radniecīgāku dvēseli, nekā abas varēja iedomāties, pirms kopā nebija lējušas asinis. „Es tev sekošu, Saules meita. Pretī triumfam.”

„Piekāst triumfu,” saka Holideja. „Ļauj urbim darīt savu darbu!”

„Un tupēt te, kamēr mirsim kā tādi elfi?” prasa Viktra.

Pirms pagūstu bilst kaut vārdu vai ko pasākt, aiz muguras metāliski iegārdzas sienā iebūvētā hidraulika, un durvis uz komandtiltiņu sāk vērties vaļā.