Rīta zvaigzne

12. JULII

Atrodu Viktru izolētā telpā, kuras durvis sargā vairāki Arēja dēli. Pēdām karājoties pāri slimnīcas gultas malai, viņa guļ un skatās gultas kājgali novietotu hologrammu, kurā Sabiedrības ziņu kanāli vienmuļi ziņo par drošsirdīgo Leģiona uzbrukumu teroristu spēkiem, kas iznīcinājuši kādu dambi un applūdinājuši Mistosas upes lejteces ieleju. Plūdi piespieduši divus miljonus brūno zemnieku pamest savas saimniecības. Pelēkie izceļ palīdzības pakas no armijas auto kravas kastēm. Skaidrs, ka dambi būtu varējuši uzspridzināt sarkanie. Vai arī Šakālis. Kas gan tagad to lai zina?

Viktras balti zeltainie mati sasieti ciešā zirgastē. Visi locekļi, pat paralizētās kājas, piesprādzēti pie gultas. Šeit viņas kārtai pārāk neuzticas. Viņa nepalūkojas uz mani, un hologrammas sižets turpina ar Roka au Fabii, Deimosa dzejnieka un tenkotāju aprindu jaunākā siržu lauzēja portretu. Tiek pētīta viņa pagātne, rādītas intervijas ar viņa māti senatori, skolotājiem, kuri Roku izglītojuši pirms Institūta, vīd kadri, kuros viņš redzams bērnībā ģimenes īpašumā laukos.

„Daba Rokam allaž likusies skaistāka nekā pilsētas,” kamerai stāsta viņa māte. „Viņš tik ļoti apbrīnoja tieši nevainojamo kārtību tajā. To, kā tajā bez piepūles izveidojās hierarhija. Es domāju, ka tieši tāpēc viņš tik ļoti mīlēja Sabiedrību jau toreiz...”

„Tas sievišķis daudz labāk izskatītos ar pistoles stobru mutē,” izslēgusi hologrammas skaņu, nomurmina Viktra.

„Droši vien pēdējā mēneša laikā izteikusi viņa vārdu biežāk, nekā visu viņa bērnību kopā ņemot,” atbildu.

„Ko lai dara, politiķi nekad nelaiž garām izdevību izmantot populāru ģimenes locekli. Ko Roks vienās viesībās teica par Augustu? „Ak, kā maitas putni riņķo virs varenajiem, lai mielotos ar līķiem, kas paliek pēc tiem.”” Viktra uzlūko mani ar savu spulgo, kareivīgo skatienu. Ārprāts, ko tajā redzēju pirms tam, ir atkāpies, tomēr pilnībā izzudis nav. „Tikpat labi viņš būtu varējis to teikt par tevi.”

„Tiesa,” saku.

„Vai šo mazo teroristu bariņu vadi tu?”

„Man bija iespēja vadīt. Es to nepratu izmantot. Galvenais šeit ir Sevro.”

„Sevro.” Viņa atgāžas gultā. „Tiešām?”

„Vai tas ir smieklīgi?”

„Nē. Patiesībā kaut kāda iemesla dēļ nemaz nejūtos pārsteigta. Viņš allaž vairāk kodis, nekā rējis. Kad viņu redzēju pirmo reizi, viņš sadeva pa pakaļu Taktam.”

Speru soli tuvāk. „Domāju, ka esmu tev parādā paskaidrojumu.”

„Ak, velns. Vai šo daļu nevaram izlaist?” Viktra prasa. „Tas ir garlaicīgi.”

„Izlaist?”

Viņa smagi nopūšas. „Atvainošanās. Savstarpēji pārmetumi. Visas tās banālās muļķības, ko cilvēki piekopj, jo jūtas nedroši. Tu neesi man parādā nekādu paskaidrojumu.”

„Kāpēc tu tā domā?”

„Dzīvodami šajā Sabiedrībā, mēs katrs slēdzam konkrētu sociālu līgumu. Mani ļaudis apspiež tavu sīko tautu. Mēs dzīvojam no jūsu darba augļiem. Izliekamies, ka jūs nepastāvat. Un jūs cīnāties pretī. Parasti ļoti vāji. Es personīgi uzskatu, ka tās ir jūsu tiesības. 1as nav labi vai ļauni. Taču tas ir godīgi. Es tikai apsveiktu peli, kurai izdevies nogalināt ērgli, vai tad tu ne? Malacis pele! Tas, ka zelti tagad sūdzas tikai tāpēc, ka sarkanie beidzot sākuši labi cīnīties, ir absurdi un liekulīgi.”

Ieraudzījusi manu pārsteigumu, viņa asi iesmejas. „Kas ir, mīļumiņ? Vai gaidīji, ka klaigāšu, pļāpāšu un izplūdīšu verbālā caurejā par godu un nodevību kā tie pajoliņi Kasijs un Roks?”

„Nedaudz,” iesāku. „Es gaidīju...”

„Tas tāpēc, ka tu esi emocionālāks nekā es. Es esmu Julii. Manās dzīslās rit sals.” Kad mēģinu iebilst, viņa tikai nogroza acis. „Neprasi, lai esmu citādāka tikai tāpēc, ka tev vajadzīgs atbalsts. Es tevi lūdzu. Tas nedara godu ne tev, ne man.”

„Tu nekad neesi bijusi tik salta, kā izliecies,” saku.

„Esmu pastāvējusi ilgi, pirms manā dzīvē parādījies tu. Ko tu patiesībā zini par mani? Es esmu savas mātes meita.”

„Tu esi kas vairāk.”

„Nu, ja tu tā saki.”

Viņā nav nekā samākslota. Nekādas manipulēšanas aiz pieticības maskas. Mustanga vienmēr smīn un spēlē neuzkrītošas spēles. Viktra ir tarāns. Pirms Triumfa viņa atmaiga. Noņēma savas bruņas. Taču tagad tās ir atgriezušās un kļuvušas tikpat biedējošas kā toreiz, kad viņu satiku pirmo reizi. Tomēr, jo ilgāk runājam, jo labāk redzu, ka viņas blāvi zeltainajos matos vīd sirmas šķipsnas. Viņas vaigi iekrituši, labā plauksta — tā, kas piesprādzēta gultas otrā pusē, — ieķērusies palagā.

„Es zinu, kāpēc tu man meloji, Derov. Un es to cienu. Tomēr nesaprotu, kāpēc Atikā tu mani izglābi. Vai tas bija žēlums? Kāda taktika?” „Tas bija tāpēc, ka tu esi mans draugs,” saku.

„Lūdzu, tikai nevajag.”

„Es labāk būtu miris, mēģinot dabūt tevi laukā no tās kameras, nekā ļautu tev tur sapūt. Trigs nomira, mēģinot dabūt tevi laukā.” „Trigs?”

„Viens no pelēkajiem, kas kopā ar mani ienāca tavā kamerā. Otra ir viņa māsa.”

„Es neprasīju, lai mani glābj,” viņa rūgti nosaka, tā nomazgādama no savām rokām vainu par Triga nāvi. Tagad viņa no manis novērsusies. „Vai zini, Antonija domāja, ka mēs ar tevi esam mīļākie. Viņa parādīja man tavu grebšanu. Viņa mani izsmēja. Lai redzot, kas tu esi,

mani pārņemtu riebums. Redzot, no kurienes esi nācis. Redzot, kā man samelots.”

„Un vai tā bija?”

Viņa nosprauslājas. „Kāda man daļa, kas tu esi? Man rūp tas, kā cilvēki rīkojas. Man rūp patiesība. Ja tu būtu man pateicis, es nevienā bridi nebūtu rīkojusies citādi. Es būtu tevi aizsargājusi.” Es viņai ticu. Un ticu sāpēm viņas skatienā. „Kāpēc tu man nepateici?”

„Tāpēc, ka baidījos.”

„Bet pieļauju, ka Mustangai tu pateici.”

„Kāpēc viņai, bet ne man? Esmu pelnījusi vismaz atbildi.”

„Es nezinu.”

„Tas tāpēc, ka tu esi melis. Toreiz gaiteni tu teici, ka es neesmu ļauna. Tomēr sirds dziļumos tā domā. Tu nekad neesi man uzticējies.” „Jā,” atbildu. „Es neuzticējos. Un tā ir mana kļūda. Mani draugi par to samaksāja ar savām dzīvībām. Tā... tā vainas apziņa bija mana vienīgā sabiedrība kastē, kurā viņš mani ieslodzīja deviņus mēnešus.” Viņas skatienā redzu, ka Viktra nezināja, kas man nodarīts. „Tagad man ir dota otra iespēja dzīvot. Es negribu to izniekot. Es gribu tev atlīdzināt. Esmu tev parādā dzīvi. Esmu tev parādā taisnīgu izturēšanos. Un es gribu, lai tu mums piebiedrojies.”

„Piebiedroties jums?” viņa iesmiedamās pārjautā. „Kā Arēja dēls?” ,Jā.”

„Tu runā nopietni.” Viņa smejas par mani. Vēl viens aizsardzības mehānisms. „Pašnāvība mani tā īsti nevilina, dārgumiņ.”

„Pasaules, ko tu pazini, vairs nav, Viktra. Tava māsa ir tev to nozagusi. Tava māte un viņas draugi ir iznīcināti. Tagad tavs nams ir tavs ienaidnieks. Un tevis pašas ļaudis ir tevi izstūmuši. Lūk, kur ir šis Sabiedrības problēma. Tā aprij pati savējos. Tā sarīda mūs vienu pret otru. Tev nav, kur iet...”

„Ko lai saka, tu patiešām proti likt meitenei sajusties īpašai.”

„... es gribu dot tev ģimeni, kas neiegrūdīs tev mugurā dunci. Es gribu dot tev jēgpilnu dzīvi. Es zinu, ka tu esi labs cilvēks pat tad, ja

apsmej mani par to, ka tā saku. Bet es tev ticu. Tomēr... tam visam nav nozīmes — kam ticu es, ko gribu es. Galvenais ir tas, ko gribi tu.”

Viņas skatiens ieurbjas manējā. „Ko es gribu?”

„Ja tu gribi doties prom, vari to darīt. Ja gribi palikt šajā gultā, vari to darīt. Saki, ko tu vēlies, un tev tas būs. Esmu tev to parādā.”

Viņa brīdi domā. „Mani tava sacelšanās neinteresē. Tava mirusī sieva man ir vienaldzīga. Es negribu atrast ģimeni vai jēgu. Es gribu spēt gulēt, nepiepumpēta ar zālēm, Dcrov. Es gribu, kaut spētu atkal sapņot. Gribu aizmirst savas mātes iedauzīto galvu, tukšās acis un pirkstus, kas raustās. Es gribu aizmirst Adrija smieklus. Un es gribu atmaksāt Antonijai un Adrijam par viesmīlību. Es gribu izslieties pār viņiem un to sūda-brāli Roku, kamēr viņi raudādami lūdzas galu, izdurt viņiem acis un ieliet dobuļos kausētu zeltu, lai viņi kliedz un lokās savā urīnā uz grīdas, lūdz piedošanu, ka jebkad iedomājušies iebāzt Viktru au Julii nolādētā būrī.” Viņa plēsīgi pasmaida. „Es gribu atriebties.”

„Atriebība ir sekls risinājums,” saku.

„Un es tagad esmu sekla meitene.”

Es zinu, ka viņa tāda nav. Zinu, ka viņa ir labāka. Tāpat labāk par jebkuru citu zinu, ka brūces nesadzīst vienā dienā. Es pats esmu tik tikko sadiegts kopā, turklāt šeit ir visa mana ģimene. „Ja tu to vēlies, esmu tev to parādā. Pēc trim dienām šeit būs tēlnieks, kurš izveidoja mani par zeltu. Viņš padarīs mūs tādus, kādi bijām. Viņš salabos tavu mugurkaulu. Atdos tev kājas, ja gribēsi.”

Viņa palūkojas manī samiegtām acīm. „Un tu man uzticies pēc visa, ko uzticība tev izmaksājusi?”

Izvelku magnētisko atslēgu, ko man aiz durvīm sniedza dēli, un piespiežu to viņas gultas saišu iekšpusē. Viena pēc otras tās atveras, atbrīvodamas Viktras kājas un rokas no gultas.

„Tu esi dumjāks, nekā izskaties,” viņa saka.

„Varbūt mūsu sacelšanās tev neko nenozīmē. Tomēr es redzēju, kā Takts izmainījās, pirms viņam tika atņemta viņa nākotne. Es esmu redzējis, kā Ragnārs aizmirst savas robežas un tiecas pēc tā, ko šajā pasaulē vēlas. Esmu redzējis, kā Scvro kļūst par vīru. Esmu pieredzējis izmaiņas sevi. Es patiešām ticu, ka mēs izvēlamies, par ko šajā dzīvē kļūt. Tas nav noteikts iepriekš. Tu iemācīji man lojalitāti vairāk nekā Mustanga vai Roks. Un tāpēc es tev ticu, Viktra. Vairāk, nekā esmu ticējis jebkuram citam.” Sniedzu viņai roku. „Esi mana ģimene, un es tevi nekad nepametīšu. Es tev nekad nemelošu. Būšu tavs brālis līdz pēdējam elpas vilcienam.”

Pārsteigta no emocijām manā balsī, saltā sieviete paceļ acis. Bruņas nu ir aizmirstas. Citā dzīvē mēs būtu varējuši kļūt par pāri. Būtu varējuši dalīties ugunī, ko jūtu pret Mustangu, pret Ēo. Tomēr ne šajā dzīvē.

Viktra neatmaigst. Neizplūst asarās. Viņā joprojām kvēlo niknums. Naids, nodevība, dusmas un zaudējums joprojām žņaudz viņas ledaino sirdi. Tomēr šobrīd viņa no tā visa ir atbrīvojusies. Šobrīd viņa nopietni sniedzas, lai satvertu manu roku. Un es jūtu, kā sirdī uzdzirksteļo cerība.

„Laipni lūgta Arēja dēlos!”