Rīta zvaigzne

1. TIKAI TUMSA

Dziļi tumsā, tālu prom no siltuma, saules un mēness es guļu tikpat kluss kā akmens, kas mani ieskauj, ieslodzījis manu sakņupušo ķermeni drausmīgā dzemdē. Es nevaru piecelties. Nevaru izstaipīties. Varu tikai sarauties kamolā, no vīra, kas kādreiz biju, atlikusi sažuvusi fosilija. Rokas savažotas man aiz muguras. Kails pret aukstu akmeni.

Pilnīgā vienatnē ar tumsu.

Šķiet, ka pagājuši mēneši, gadi, tūkstošgades, kopš iztaisnoju ceļus, kopš izstiepu saliektajā pozā saspiesto muguru. Sāpes ir vājprāts. Manas locītavas saaug kā sarūsējusi dzelzs. Cik laika pagājis, kopš redzēju, kā mani Zelta draugi noasiņo zālē? Kopš jutu maigā Roka skūpstu uz vaiga un dunci sirdī?

Laiks nav nekāda upe.

Ne šeit.

Šajās kapenēs laiks ir akmens. Tas ir pastāvīga un nepārejoša tumsa, to mēra vien divi dzīves pulksteņa svārsti — elpa un mani sirdspuksti.

Ieelpa. Bu... bum. Bu... bum.

Izelpa. Bu... bum. Bu... bum.

Ieelpa. Bu... bum. Bu... bum.

Un tā tas atkārtojas mūžīgi. Līdz... Līdz kas? Līdz es nomiršu no vecuma? Līdz sašķaidīšu savu galvu pret akmeni? Līdz sagrauzīšu caurules, ko dzeltenie ievietojuši manās zarnās, lai ar varu iebarotu barības vielas un izvadītu izdalījumus?

Vai līdz tu sajuksi prātā?

„Nē.” Griežu zobus.

Jāāāāāā.

„Tā ir tikai tumsa.” Ieelpoju. Nomierinos. Pieskaros sienām secībā, kas mani nomierina. Mugura, pirksti, astes kauls, papēži, kāju pirksti, ceļi, galva. Atkārtoju. Duci reižu. Simtu. Kāpēc nepārliecināties? Lai iet tūkstotis.

Jā. Esmu viens.

Agrāk es būtu domājis, ka iespējams ļaunāks liktenis par šo, bet nu es zinu, ka tas nav iespējams. Cilvēks nav sala. Mums vajadzīgi tie, kuri mūs mīl. Mums vajadzīgi tie, kuri mūs ienīst. Mums vajadzīgi citi, kuri saista mūs ar dzīvi, dod mums iemeslu dzīvot un just. Man ir tikai tumsa. Dažkārt es kliedzu. Dažkārt es smejos naktī, dienā. Kas vairs to lai zina? Es smejos, lai nosistu laiku, lai sadedzinātu kalorijas, ko Šakālis man dod, un piespiežu drebošo ķermeni ieslīgt miegā.

Es arī raudu. Es dungoju. Svilpoju.

Klausos balsīs sev virs galvas. Tās plūst pie manis caur nebeidzamas tumsas jūru. Un tās pavada vājprātu iedvesoša važu un kaulu klaboņa, kas vibrē caur mana cietuma sienām. Tas viss tik tuvu, tomēr tūkstoš kilometru attālumā, it kā tepat aiz tumsas pastāvētu visa pasaule, bet man nav ļauts to redzēt, tai pieskarties, sagaršot, sajust vai iziet cauri šim plīvuram, lai atkal tai piederētu. Esmu ieslodzīts vienatnē.

Dzirdu balsis tagad. Ķēdes un kauli, kas šķind mana cietuma gaisā.

Vai šīs balsis ir manas?

Šī doma mani sasmīdina.

Lādos.

Plānoju. Nogalināt. Slepkavot. Izdurt. Plosīt. Dedzināt.

Es lūdzos. Man rādās halucinācijas. Es kaulējos.

Smilkstu lūgšanas Ēo un priecājos, ka viņai tika aiztaupīts šāds liktenis.

Viņa neklausās.

Dziedu bērnības dziesmas un, atsaukdams atmiņā Mateo doto datu pilienu saturu vēl no laikiem, kad biju tikai nedaudz vairāk kā zēns, no galvas skaitu Mirstošo zemi, Lākturdeģi, Rāmājanu un Odiseju grieķu un latīņu valodā, tad mirušajās arābu, angļu, ķīniešu un vācu valodās. Meklēju spēkus, ko smelties no ietiepīgā argosieša, kurš vēlējās tikai atrast ceļu mājup.

Tu aizmirsti, ko viņš izdarīja.

Odisejs bija varonis. Viņš ar koka zirga palīdzību iebruka aiz Trojas sienām. Tāpat kā es salauzu Bellonas armijas Dzelzs lietū pār Marsu.

Un tad...

„Nē!” aizsvilstos. „Klusē!”

... Trojā iebruka vīri. Atrada tur mātes. Atrada bērnus. Uzmini, ko viņi darīja?

„Apklusti!”

Tu zini, ko viņi izdarīja. Kauli. Sviedri. Miesa. Pelni. Raudas. Asinis.

Tumsa līksmi ķērkst savus spalgos smieklus.

Pļāvēj, Pļāvēj, Pļāvēj... Visi darbi, kas palikuši vēsturē, tur ierakstīti ar asinīm.

Vai es guļu? Vai esmu nomodā? Esmu apmaldījies. Viss saplūst kopā un slīcina mani vīzijās, čukstos un skaņās. Vēl un vēlreiz parauju Ēo trauslās, smalkās potītes. Sašķaidu Džuliana seju. Dzirdu, kā Pakss, Kvinna, Takts, Lorns un Viktra dveš pēdējo reizi. Tik daudz sāpju. Un kādēļ? Lai pieviltu manu sievu. Lai pieviltu manu tautu.

Un pieviltu Arēju. Pieviltu tavus draugus.

Cik daudzi no viņiem maz ir dzīvi?

Sevro? Ragnārs?

Mustanga?

Mustanga. Ja nu viņa zina, ka tu esi šeit... Ja nu viņai nospļauties... Un kāpēc gan lai tu viņai rūpētu? Tu, kurš nodevi. Tu, kurš meloji. Tu, kurš izmantoji viņas prātu. Viņas ķermeni. Viņas asinis. Tu parādīji viņai savu īsto seju, un viņa bēga. Ja nu tā bija viņa? Ja nu tevi nodeva viņa? Vai tad tu spētu viņu mīlēt?

„Aizveries!” es kliedzu uz sevi, uz tumsu.

Nedomā par viņu! Nedomā par viņu!

Kādēļ gan nē? Tev viņas pietrūkst.

Gluži kā daudzas citas pirms tās, tumsā parādās viņas vīzija — meitene, kas zaļojošā laukā jāj prom no manis, pagriežas sedlos un smiedamās aicina sekot. Mati viļņojas kā vasaras siens zemnieka vezumā.

Tu alksti viņas. Tu mīli viņu. 7.elta meiteni. Aizmirsti to sarkano kuci!

„Nē!” triecu galvu pret sienu. „Tā ir tikai tumsa,” čukstu. Tikai tumsa, kas maldina manu prātu. Tik un tā cenšos aizmirst Mustangu un Eo. Aiz akmens nav pasaules. Man nevar pietrūkt tā, kas nepastāv.

No vecām krevelēm, kas nu uzplēstas, pār pieri tek siltas asinis. Tās pil no deguna. Pastiepis mēli, taustu auksto akmeni, līdz atrodu lāses. Izgaršoju sāli, Marsa dzelzi. Lēni. Lēni. Lai sajūtu brīnums ieilgst. Lai garša pakavējas un atgādina man, ka esmu cilvēks. Likosas sarkanais. Ellesnirējs.

Nē. Tu neesi. Tu neesi nekas. Tava sieva tevi pameta un nozaga tavu bērnu. Tava padauza no tevis novērsās. Tu nebiji gana labs. Tu biji pārāk lepns. Pārāk stulbs. Pārāk ļauns. Tagad tu esi aizmirsts.

Vai tiešām?

Kad Zelta meiteni redzēju pēdējoreiz, biju nometies uz ceļiem līdzās Ragnāram Likosas tuneļos un lūdzu Mustangai nodot savu tautu un dzīvot kā vairāk dēļ. Ja viņa izvēlētos mums piebiedroties, es zināju, ka Eo sapnis uzplauktu ar jaunu spēku. Labāka pasaule bija rokas stiepiena attālumā. Tā vietā viņa devās prom. Vai viņa varētu mani aizmirst? Vai mīlestība pret mani būtu viņu pametusi?

Viņa mīlēja tikai tavu masku.

„Tā ir tikai tumsa. Tikai tumsa. Tikai tumsa,” murminu arvien ātrāk un ātrāk.

Man nevajadzētu šeit atrasties.

Man vajadzētu būt mirušam. Pēc Lorna nāves tiem vajadzēja mani atdot Oktāvijai, lai viņas tēlnieki varētu mani secēt un atklāt noslēpumu, kā kļuvu par zeltu. Lai noskaidrotu, vai varētu būt citi tādi kā es. Tomēr Šakālis noslēdza darījumu. Paturēja mani sev. Savā namā Atikā viņš mani spīdzināja, uzdeva jautājumus par Arēja dēliem, par Likosu un manu ģimeni. Neatklāja, kā uzzinājis manu noslēpumu. Es lūdzos, lai

viņš atņem man dzīvību.

* >

Galu galā viņš deva man akmeni.

„Kad viss ir zudis, gods pieprasa nāvi,” reiz man teica Roks. „Tas ir cildens gals.” Bet ko gan bagāts dzejnieks zina par nāvi? Nāvi pazīst nabagie. Nāvi pazīst vergi. Bet, pat alkdams pēc tās, es no nāves baidos. Jo vairāk redzu, kas notiek šajā nežēlīgajā pasaulē, jo mazāk ticu, ka tā beidzas kādā patīkamā pasakā.

Ieleja nav īsta.

Tie ir meli, ko mātes un tēvi stāsta saviem izsalkušajiem bērniem, lai attaisnotu šīs šausmas. Nekāda attaisnojuma nav. Ēo vairs nav. Viņa nekad nav vērojusi, kā cīnījos par viņas sapni. Mans liktenis Institūtā un tas, vai mīlēju Mustangu, viņai bija vienaldzīgs, jo dienā, kad nomira, viņa kļuva par neko. Aiz šīs pasaules robežām nekā nav. Tā ir mūsu sākums un mūsu gals. Mūsu vienīgā iespēja piedzīvot prieku pirms visa beigām.

Jā. Bet tev nav jāpārstāj būt. Tu vari izbēgt no šī cietuma, man čukst tumsa. Pasaki vārdus! Saki! Tu zini, kas jādara.

Tā ir taisnība. Es zinu.

„Tev tikai jāpasaka: „Esmu salauzts,” — un tas viss beigsies,” sen, pirms iegremdēja mani šajā ellē, teica Šakālis. „Es ievietošu tevi piemīlīgā namā uz visu atlikušo mūžu un sūtīšu tev siltas, skaistas sārtās un tik daudz ēdiena, ka kļūsi resnāks par Pelnu valdnieku. Tomēr šiem vārdiem ir cena.”

Tā ir tā vērta. Glāb sevi! Neviens cits to nedarīs!

„Un cena, dārgo Pļāvēj, ir tava ģimene.”

Ģimene, ko viņš izrāvis no Likosas ar saviem dzinējiem un nu ieslodzījis cietumā sava Atikas cietokšņa dziļumos. Neļaudams man viņus satikt. Neļaudams man viņiem pateikt, ka mīlu un nožēloju, ka nebiju pietiekami stiprs, lai viņus pasargātu.

„Es izbarošu viņus šī cietokšņa ieslodzītajiem,” viņš teica. „Šiem cilvēkiem, kuriem, tavuprāt, vajadzētu valdīt Zelta vietā. Kad tu redzēsi cilvēkā zvēru, sapratīsi, ka taisnība ir man, nevis tev. Zeltam ir jāvalda.”

Ļauj viņiem iet, saka tumsa. Tas ir praktisks upuris. Prātīgs.

„Nē... Es to nedarīšu...”

Tava māte gribētu, lai tu dzīvo.

Ne jau par tādu cenu.

Vai kāds vīrietis spēj izprast mātes mīlestību? Dzīvo! Viņas dēļ. Ēo dēļ.

Vai viņa varētu to vēlēties? Vai tumsai ir taisnība? Galu galā es esmu svarīgs. Tā teica Ēo. Tā teica Arējs; viņš izvēlējās mani. No visiem sarkanajiem tieši mani. Es varu saraut važas. Es varu dzīvot kaut kā vairāk dēļ. Bēgšana no šī cietuma nebūtu savtīga. Raugoties uz visu kopumā, tā būtu pašaizliedzīga rīcība.

Jā. Patiešām pašaizliedzīga...

Māte lūgtos, lai nesu šo upuri. Kīrens saprastu. Tāpat kā mana māsa. Es varu izglābt mūsu tautu. Ēo sapnis jāīsteno par katru cenu. Mans pienākums ir turpināt. Tās ir manas tiesības.

Saki vārdus!

Es triecu galvu pret akmeni un kliedzu uz tumsu, lai vācas. Tā nedrīkst mani apmuļķot. Tā nedrīkst mani salauzt.

Vai tad tu nezināji? Visi cilvēki salūst.

Tā ņirdz par mani saviem spalgajiem, ķērkstošajiem smiekliem, kas nebeidzas gandrīz veselu mūžību.

Un es zinu, ka tumsai ir taisnība. Salūst visi. Es salūzu jau spīdzināšanā. Es izstāstīju viņam, ka esmu no Likosas. Kur viņš varēja uzmeklēt manu ģimeni. Bet pastāv izeja, kas ļauj godāt to, kas esmu. To, kuru mīlēja Ēo. Lai apklusinātu balsis.

„Rok, tev bija taisnība,” es čukstu. „Tev bija taisnība.” Es tikai gribu nokļūt mājās. Prom no šejienes. To es nevaru. Viss, kas palicis, vienīgā godājamā izeja ir nāve. Pirms esmu nodevis sevi vēl vairāk.

Nāve ir izeja.

Neesi muļķis! Izbeidz! Izbeidz!

Triecu galvu pret sienu spēcīgāk nekā pirms tam. Ne lai sodītu, bet gan lai nogalinātu. Lai rastu galu. Ja šī pasaule nebeidzas ar ko patīkamu, pietiks arī ar nebūtību. Ja pēc šīs esības tomēr ir ieleja, es to atradīšu. Es nāku, Ēo. Beidzot esmu ceļā. „Es tevi mīlu.”

Ne! Nē! Nē! Nē! Nē!

Atkal situ galvu pret akmeni. Par seju līst karstums. Melnumā lēkā sāpju dzirksteles. Tumsa gaudo uz mani, bet es neapstājos.

Ja tās ir beigas, es līdz tām aizplēsīšos.

Tomēr, kad atgāžu galvu, lai triektu to vēl pēdējo reizi, visa pasaule novaidas. Tā dārd kā zemestrīce. Ne jau tumsa. Kaut kas aiz tās. Kaut kas pašā akmenī man virs galvas kļūst arvien skaļāks un dobjāks, līdz tumsa saplaisā un pār mani krīt mirdzošs gaismas zobens.