Rīta zvaigzne

63. KLUSUMS

Viņa smiekli atbalsojas no telpas sienām. Viņa seja ir bāla hologrammu spīdumā, kur tumsā viens pret otru cīnās pavadonis un flotes. Mustanga ir izslēgusi holoklāja pārraidi un jau analizē Valdnieces datu centru, kamēr Kasijs pieiet pie Lisandera, bet es pieceļos no Oktāvijas līķa. Mans augums svilst no brūcēm.

„Ko viņa ar to gribēja teikt? Kāpēc apturēt viņu?” man jautā Kasijs.

„Es nezinu.”

„Lisander?”

Apkārtējās šausmas zēnu tā traumējušas, ka viņš nespēj parunāt. „Video pārraidīts uz kuģiem un planētām,” saka Mustanga. „Cilvēki redz Oktāvijas nāvi. Sakaru ceļi tiek pārpludināti. Neviens nezina, kas vada Sabiedrību. Mums jākustas tagad, pirms tie apvienojušies kāda vadībā.”

Abi ar Kasiju tuvojamies Šakālim. „Ko tu izdarīji?” noprasa Sevro. Viņš sakrata sīko vīru. „Par ko viņa runāja?”

„Novāc no manis savu suni,” zem Sevro ceļiem saka Šakālis. Pavelku Sevro nost. Viņš riņķo ap Šakāli, joprojām trīcēdams no adrenalīna.

„Ko tu izdarīji?” noprasu.

„Nav jēgas ar viņu runāt,” saka Mustanga.

„Nav jēgas? Kāpēc, tavuprāt, Valdniece pielaida mani sev klāt,” uz grīdas gulēdams, jautā Šakālis. Piespiedis ievainoto roku pie krūtīm, viņš notupstas uz ceļa. „Vai tikai viņa nebaidījās no pistoles man pie jostas tāpēc, ka pastāvēja lielāki draudi, kas viņu savaldīja?”

Viņš palūkojas uz mani caur izjukušām matu šķipsnām. Par spīti redzētajai asinspirtij, viņa skatiens ir mierīgs.

„Es atceros, kāda bija sajūta būt apraktam zem zemes, Derov,” viņš lēni iesāk. „Aukstā akmens pieskārienu rokām. Mani Plutona nama biedri saspiedušies apkārt tumsā. Viņu elpas garaiņi, viņu skatieni. Atceros, cik ļoti baidījos no zaudējuma. Atceros, cik ilgi gatavojos, cik niecīgs biju sava tēva acīs. Tajos dažos mirkļos bija visas manas dzīves svars. Tas viss slīdēja caur pirkstiem. Mēs bēgām no Vulkāna un pametām savu pili. Viņi nāca tik strauji. Grasījās mūs paverdzināt. Brīdī, kad uzspridzināju raktuves, caur tuneli vēl skrēja pēdējie mana nama biedri, bet arī Vulkāns. Prātā dzirdēju tēva balsi. Viņš man teica, ka nemaz nav pārsteigts, ka es tik ātri izkritu no spēles. Pagāja nedēļa, līdz nogalinājām kādu meiteni un apēdām viņas kājas, lai izdzīvotu. Viņa lūdzās, lai to nedarām. Lūdzās, lai ņemam kādu citu. Taču tobrīd es iemācījos, ka neviens neizdzīvo, ja kāds neuzupurējas.”

Sākušās dziļi vēderā un kāpdamas augšup, mani pārņem aukstas bailes. „Mustanga...”

„Tās ir šeit,” viņa šausmās izdveš.

„Kas notiek? Kas ir šeit?” šņāc Sevro.

„Derov...” čukst Kasijs.

„Kodolieroci neatrodas uz Marsa,” es saku. „Tie ir uz Lunas.”

Šakāļa smaids stiepjas platāks. Viņš lēni pieceļas, un neviens no mums neuzdrīkstas viņam pieskarties. Viss nostājas savās vietās. Spriedze starp viņu un Valdnieci. Draudīgie mājieni. Viņa pārdrošība, ienākot Valdnieces patvērumā. Tas, ka viņš bez sekām izsmēja Aju.

„Ak, sūdu būšana! Nu ir sūdi. Sūdi. Sūdi." Sevro plēš savu grebeni. „Sūdu būšana!”

„Es nekad neesmu gribējis spridzināt uz Marsa,” Šakālis stāsta. „Es uz Marsa piedzimu. Tas ir mans mantojums, mana balva, no kuras plūst viss pārējais. Tā hēlijs ir impērijas asinis. Taču šis pavadonis. Šī tukšā lode, tāpat ka Oktāvija, ir nodevīga vecene, kas izsūc Sabiedrības kaulu smadzenes un ķērkst par to, kas bijis, nevis par to, kas varētu būt. Un Oktāvija ļāva man to paņemt ķīlniekos. Tāpat kā ļausiet jūs, jo esat vāji un Institūtā neiemācījāties to, kas jums būtu jāzina. Lai uzvarētu, kaut kas ir jāupurē.”

„Mustanga, vai vari atrast bumbas?” prasu. „Mustanga!”

Viņa ir satriekta un zaudējusi valodu. „Nē. Viņš būs nomaskējis radiācijas pēdas. Pat tad, ja mēs tās atrastu, nevarētu deaktivizēt...” Viņa pasniedzas pēc rācijas, lai sazinātos ar mūsu floti.

„Ja zvanīsi, es ik pēc minūtes detonēšu vienu bumbu,” Šakālis saka, pabungodams pa ausi, kur implantēta sīka rācija. Lailata noteikti klausās. Detonators noteikti ir pie viņas. Lūk, ko viņš ar to domāja. Lailata ir viņa apdrošināšana. „Vai es tiešām atklātu jums savu plānu, ja jūs tajā spētu kaut ko mainīt?” Viņš sakārto matus un noslauka no bruņām asinis. „Bumbas tika uzstādītas pirms vairākām nedēļām. Sindikāts tās slepus izvadāja pa visu pavadoni. Pietiekami daudz, lai izraisītu kodol-ziemu. Otru Reju, tā teikt. Kad tās bija izvietotas, pastāstīju Oktāvijai, ko esmu izdarījis, un izvirzīju savus nosacījumus. Viņa turpinātu Valdnieces amatā, līdz tiktu apspiesta sacelšanās, kas... acīmredzot... piedzīvoja pārsteidzošu pavērsienu. Un pēc tam mūsu uzvaras dienā viņa sasauktu Senātu, atteiktos no Rīta troņa un kā savu pēcteci nosauktu mani. Apmaiņā pret to es neiznīcinātu Lunu.”

„Tāpēc Oktāvija sapulcinājusi senatorus,” Mustanga riebumā saka. „Lai tu varētu kļūt par Valdnieku?”

Jā.”

Atkāpjos no viņa, juzdams plecos cīņas smagumu, piepūles radīto ķermeņa nogurumu, asins zudumu un tagad šo... šo ļaunumu. Šī savtība ir neaptverama.

“Tu esi nolāpīti jucis!” izsaucas Sevro.

„Viņš nav jucis,” saka Mustanga. „Tad es viņam vēl varētu piedot. Adrij, uz šī pavadoņa dzīvo trīs miljardi cilvēku. Tu negribi būt tāds nelietis.”

„Es viņiem esmu vienaldzīgs. Kāpēc gan lai man rūpētu viņi?” Šakālis jautā. „Tas viss ir spēle. Un es esmu uzvarējis.”

„Kur ir bumbas?” spērusi draudīgu soli viņa virzienā, prasa Mustanga.

„Nē, nē,” viņš sabar māsu. „Pieskaries kaut matam uz manas galvas, un Lailata uzspridzinās bumbu.” Mustanga ir satriekta.

„Tie ir cilvēki!” viņa saka. „Adrij, tavās rokās ir vara uzdāvināt trim miljardiem cilvēku viņu dzīvības. Lielāku varu neviens nevarētu vēlēties! Tev ir iespēja būt labākam nekā tēvs. Labākam nekā Oktāvija...”

„Tu mazā, vīzdegunīgā kuce!” viņš saka, klusi, neticīgi iesmē-jies. „Tu patiešām domā, ka joprojām vari ar mani manipulēt! Šī ir uz tavas sirdsapziņas. Lailata, uzspridzini bumbu dienvidu Miera jūrā.” Visi palūkojamies uz pavadoņa hologrammu virs mūsu galvām veltīgā cerībā, ka viņš kaut kādā veidā mūs maldina. Ka viņa teiktais pārraidē nesasniegs mērķi. Tomēr vēsajā hologrammā iemirdzas sarkans, plaukstošs punkts — maza, gandrīz nemanāma animācija, kas aptver desmit kilometrus no pilsētas. Mustanga piesteidzas pie datora. „Tas ir kodolsprādziens,” viņa nočukst. „Šajā rajonā dzīvo vairāk nekā pieci miljoni cilvēku.”

„Dzīvoja,” nosaka Šakālis.

„Tu, nenormālais...” iekliedzas Sevro un metas Šakālim virsū. Kasijs nostājas ceļā un atgrūž viņu atpakaļ. „Lasies nost no ceļa!”

„Sevro, nomierinies!”

„Uzmanīgi, Goblin! Ir vēl simtiem tādu pašu,” tīksminās Šakālis.

Sevro satriekts ķer pie sirds, kas šobrīd noteikti sāp no narkotikām. „Derov, ko mēs darīsim?”

„Jūs paklausīsiet,” saka Šakālis.

Piespiežu sevi pajautāt: „Ko tu gribi?”

„Ko es gribu?” Viņš ar zobiem aptin auduma gabalu ap asiņojošo roku. „Es gribu, lai esi tas, kas allaž esi gribējis būt, Derov. Es gribu, lai esi kā tava sieva. Moceklis. Nogalini sevi. Te. Manas māsas priekšā. Apmaiņā pret to dzīvos trīs miljardi dvēseļu. Vai allaž neesi to vēlējies? Būt par varoni? Tu mirsi, bet es tikšu kronēts par Valdnieku. Iestāsies miers.”

„Nē,” saka Mustanga.

„Lailata, uzspridzini vēl vienu bumbu! Šoreiz Čūsku jūrā.”

Displejā izplaukst vēl viens sarkans zieds. Atomsprādziens aprauj miljoniem cilvēku dzīvības.

„Izbeidz!” izsaucas Mustanga. „Lūdzu! Adrij!”

„Tu tikko nogalināji sešus miljonus cilvēku,” neaptverdams dveš Kasijs.

„Viņi domās, ka tie esam mēs!” nikni rūc Sevro.

Šakālis piekrīt. „Katra bumba izskatās kā daļa invāzijas. Lūk, tavs mantojums, Derov. Padomā par bērniem, kas tagad deg. Padomā, kā kliedz viņu mātes. Cik daudzus tu vari izglābt, vienkārši nospiežot gaili.”

Mani draugi skatās uz mani, bet es esmu tālu prom un klausos, kā Likosas tuneļos vaid vējš. Saožu agros rītos norasojušo tehniku. Zinādams, ka Eo mani gaidīs, kad pārnākšu mājās. Kā tagad, kad viņa gaida mani bruģētā ceļa galā, tāpat kā Nerols, Pakss, Ragnārs un Kvinna, es ceru, ka ari Roks, Loms, Takts un pārējie. Nāve nebūtu beigas. Tas būtu kaut kā jauna sākums. Man ir tam jātic. Tomēr mana nāve šajā pasaulē atstātu Šakāli. Tā atstātu viņam varu pār tiem, kurus mīlu, pār tiem, kuru dēļ esmu cīnījies. Es vienmēr esmu domājis, ka miršu, pirms viss beigsies. Esmu turpinājis ar apziņu, ka esmu nolemts. Tomēr mani draugi ir iedvesuši manī mīlestību, iedvesuši atpakaļ manos kaulos ticību. Viņi atdevuši man vēlēšanos dzīvot. Likuši man vēlēties celt kaut ko jaunu. Mustanga skatās uz mani ar asaru pielijušām acīm, un es zinu, ka viņa grib, lai izvēlos dzīvību, tomēr neveiks izvēli manā vietā.

„Derov? Kāda ir tava atbilde?”

„Nē.” Iesitu viņam pa rīkli. Viņš ķērkst. Nespēj paelpot. Nogāžu Šakāli zemē un metos virsū, piespiedis viņa rokas pie grīdas ar ceļiem tā, ka viņa galva atrodas man starp kājām. Iegrūžu viņa mutē roku. Šakāļa acīs mirdz vājprāts. Kājas spārdās. Viņa zobi sakož manus pirkstu kauliņus, kas sāk asiņot.

Pēdējoreiz, kad biju viņu noķēris, es atņēmu viņam nepareizo ieroci. Kas gan ir rokas tādam radījumam kā viņš? Viss viņa ļaunums, visi viņa meli tiek vērpti ar mēli. Tāpēc sagrābju to savā ellesnirēja plaukstā, iespiežu starp rādītājpirkstu un īkšķi kā gaļīgu, mazu zemesčūsku, kas

tā ari ir. „Lūk, kā stāsts vienmēr būtu beidzies, Adrij,” saku, lūkodamies lejup uz viņu. „Ne ar taviem kliedzieniem. Ne ar niknumu. Bet ar tavu klusumu.”

Un ar strauju kustību izrauju Šakālim mēli.

Viņš zem manis kliedz. No izkropļotā stumbeņa rīkles galā burbuļo asinis. Tās šķīst pār viņa lūpām. Viņš mētājas zem mana tvēriena. Atraujos no viņa un drūmās dusmās izslejos, turēdams rokā sava ienaidnieka asiņaino instrumentu, kamēr viņš vaid uz grīdas, jūtu caur mani plūstam naidu un redzu savu draugu satriektos skatienus. Atstāju rāciju viņa ausī, lai Lailata dzird viņa vaidus, un pieeju pie hologrammas kontroles paneļa, kur izsaucu Viktras kuģi. Parādās viņas seja, ieraudzījusi mani, Viktra iepleš acis.

„Derov... tu esi dzīvs...” viņa izdveš. „Sevro... kodolsprādzieni... "

„Tev jāiznīcina Marsa lauva" saku. „Bumbas uz pavadoņa virsmas detonē Lailata. Pilsētās paslēpts vēl simtiem kodolgalviņu. Notriec to kuģi!”

„Tas atrodas viņu ierindas centrā,” Viktra protestē. „Mēģinādami nokļūt līdz tam, iznīcināsim savu floti. Paies stundas, ja vispār to spēsim!"

„Vai nevaram apslāpēt viņu signālu?” prasa Mustanga.

„Nē.”

„Elektromagnētiskā pulsa lādiņi?” nostājies man aiz muguras, vaicā Sevro. Viņu ieraugot, Viktras seja atplaukst, bet tad viņa pakrata galvu.

„Viņiem ir vairogi'' viņa saka.

„Izmanto elektromagnētiskā pulsa lādiņus uz bumbām, lai sabojātu viņu radio raidītājus,” saku. „Izšaujiet Dzelzs lietu un metiet elektromagnētiskā pulsa lādiņus uz pilsētām, līdz vairs nav signāla.”

„Un iegrūst trīs miljardus cilvēku atpakaļ viduslaikos?” prasa Kasijs.

„Mūs noslaktēs," Viktra saka. „Mēs nevaram uzsākt Dzelzs lietu. Tā pazaudēsim savu armiju! Un Zelts vienkārši paturēs savu pavadoni."

Uzsprāgst vēl viena bumba. Šoreiz tuvāk dienvidpolam. Un tad ceturtā pie ekvatora. Mēs zinām, kādas ir katra sprādziena sekas. „Lailata nezina, kas tieši noticis ar Adriju,” Kasijs ātri bilst. „Cik lojāla viņa ir? Vai viņa uzspridzinās tās visas?”

„Ne tik ilgi, kamēr viņš vēl vaidēs,” saku. Es vismaz tā ceru.

„Atvainojiet,” saka šika balstiņa. Pagriezušies ieraugām, ka aiz mums stāv Lisanders. Šajā haosā par viņu aizmirsām. Zēna acis sasār-tušas no raudāšanas. Sevro paceļ pulsDūri, lai viņu nošautu. Kasijs pasit to malā.

„Sazinieties ar manu krusttēvu,” Lisanders drosmīgi saka. „Piezvaniet Pelnu valdniekam. Viņš zinās, ko darīt.”

„Ak, ka tik ne arī...” netic Sevro.

„Mēs tikko nogalinājām Valdnieci un viņa meitu,” saku. „Pelnu valdnieks...”

„Iznīcināja Reju,” mani pārtrauc Lisanders. „Jā. Un tas atņēmis viņam sirdsmieru. Sazinieties ar viņu, un viņš jums palīdzēs. Mana vecmāmiņa būtu gribējusi, lai viņš to dara. Luna ir mūsu mājas.”

„Viņam taisnība,” pastumdama mani nost no pults, saka Mustanga. „Derov, paej nost!” Viņa tā koncentrējusies, ka ir apdullusi. Nespēj sakopot domas, bet sāk vērt vaļā tiešos sakaru kanālus ar zeltu flotes prētoriem. Slaidie vīrieši un sievietes parādās ap mums kā sudrabaini rēgi, kas stāv starp līķiem, kuru nāvē noskatījās. Pēdējais parādās Pelnu valdnieks. Viņa seju izķēmojušas dusmas. No mūsu rokas kritusi gan viņa meita, gan saimniece.

„Be/lona, Augusta,” viņš rūc, ieraudzījis starp mums Lisanderu. „Vai nepietiek ar..''

„Krusttēv, mums nav laika apvainojumiem,” viņu pārtrauc Lisanders.

„Lisander..."

„Lūdzu ieklausies, kas viņiem sakāms! No tā atkarīga mūsu pasaules nākotne!”

Mustanga sper soli uz priekšu un paceļ balsi. „Flotes prētori, Pelnu valdniek! Valdniece ir mirusi. Kodolsprādzieni, kas šobrīd iznīcina jūsu mājas, nav sarkano ieroču radīti. Tie nāk no jūsu pašu arsenāla, ko nozaga mans brālis. Viņa prētore Lailata uzrauga vairāk nekā četrsimt kodolgalviņu detonāciju no Marsa lauvas komandtiltiņa. Viņi turpinās, ja Lailata nebūs mirusi. Mani izcilie biedri, pieņemiet pārmaiņas vai pieņemiet aizmirstību. Izvēle ir jūsu ziņā.”

„Tu esi nodevēja..." šņāc viens no prētoriem.

Lisanders no holoklāja aiziet līdz galdam, pie kura pirms tam sēdēja. Viņš paņem vecāsmātes scepteri un atgriežas, kamēr prētori nomētā Mustangu ar apvainojumiem.

„Viņa nav nodevēja,” zēns saka, sniegdams Mustangai scepteri. Viņa rokas notraipītas ar vecāsmātes asinīm. „Viņa ir mūs iekarojusi.”