Rīta zvaigzne

50. PĒRKONS UN ZIBENS

Zobena armāda ir satriekta. Vairāk nekā puse iznicināta. Ceturtdaļu sagrābuši mani kuģi. Atlikums aizbēga kopā ar Antoniju vai steidzās uz Serdi mazos, noskrandušos pulciņos, kas savākušies ap atlikušajiem prētoriem. Viktras vadībā aizsūtīju Traksu un viņas māsas ātrgaitas korvetēs noķert Antoniju un atbrīvot Kavaksu, kuru Antonijas spēki saņēma gūstā, kamēr viņš mēģināja ielauzties uz Pandoras klāja. Gribēdams paturēt abus kopā, prasīju Sevro, lai dodas kopā ar Viktru, un viņš aizgāja uz Viktras kuģi, bet pusstundu pirms tā izlidošanas atgriezās kluss un saniknots un atteicās stāstīt, kas starp abiem norisinājies.

Savukārt Mustanga, lai gan rāda drosmīgu seju, ļoti pārdzīvo par Kavaksu. Ja vien nebūtu nepieciešama galvenajā flotē, glābšanas misiju viņa vadītu pati. Kur varam, salabojam kuģus, lai tie būtu piemēroti garam ceļam. Iznīcinām kuģus, ko nespējam izglābt, un pārmeklējam atlūzas, cerēdami atrast izdzīvotājus. Starp sacelšanos un pavadoņu valdniekiem pastāv pagaidu savienība, bet tai nav paredzams ilgs mūžs.

Neesmu gulējis kopš kaujas, kas beidzās pirms divām dienām. Izskatās, ka Romuis arī nav pievēris acis. Tās sadrūmušas no dusmām un pārguruma. Viņš todien pazaudēja dēlu, roku un vēl daudz ko vairāk. Neviens no mums nevar atļauties risku tikties personīgi. Tāpēc viss, kas mums atliek, ir šī holokonference.

„Kā solīts, jūs iegūstat savu neatkarību,” saku.

„Un tu iegūsti savus kuģus,” viņš atbild. Viņam aiz muguras stiepjas ar Ptolemaja ciļņiem izrotātas marmora kolonnas. Viņš atrodas Gaisa pilī uz Ganimēda. Savas civilizācijas sirdī. „Tomēr ar tiem nepietiks, lai uzvarētu Serdi. Tevi gaidīs Pelnu valdnieks.”

„Es tā ceru. Man ir zināmi nodomi attiecībā uz viņa saimnieci.” „Vai tu kuģosi uz Marsu?”

„Iespējams.”

Viņš dziļdomīgi klusē. „Viena lieta gan man šajā kaujā šķita savāda. Uz visiem kuģiem, uz kuriem uzkāpa mani vīri, neatradām nevienu kodolieroci, kas pārsniegtu piecas megatonnas. Par spīti taviem apgalvojumiem. Par spīti taviem... pierādījumiem.”

„Mani vīri atrada gana daudz,” meloju. „Kāpiet uz klāja, ja apšaubāt mani. Tas, ka viņi tos veda Kolosā, nav nekas neparasts. Roks gribēja tos paturēt ciešā uzraudzībā. Mums paveicās, ka paguvu laicīgi ieņemt komandtiltiņu. Piestātnes var uzcelt no jauna. Dzīvības atdot nevar.”

„Vai viņiem tie vispār bija?” prasa Romuls.

„Vai es riskētu ar savas tautas nākotni, šādi melojot?” Drūmi pasmaidu. „Jūsu pavadoņi ir drošībā. Tagad paši noteiksiet savu nākotni, Romul. Neskatieties dāvātam zirgam zobos.”

„Patiesi,” viņš saka, lai gan tagad redz cauri maniem meliem. Zina, ka ar viņu manipulēts. Tomēr, ja Romuls vēlas mieru, šie paši meli viņam būs jāiebaro savai tautai. Šobrīd viņi nevar atļauties ar mani karot, tomēr viņu gods to prasītu, ja viņi uzzinātu, ko esmu izdarījis. Un, ja viņi ar mani karotu, es visticamāk uzvarētu. Šobrīd man ir vairāk kuģu. Tomēr viņi sagādātu man pietiekamus zaudējumus, lai izjauktu manu īsto karu ar Serdi. Tāpēc Romuls norij manus melus. Un es noriju vainas apziņu par to, ka atstāju simtiem miljonu cilvēku verdzībā un personīgi parakstu nāves spriedumus tūkstošiem Arēja dēlu, kuri nonāks Romula policijas nagos. Es viņus brīdināju. Bet visi neizbēgs. „Es gribētu, lai tava flote līdz dienas beigām dotos prom,” saka Romuls.

„Lai pārmeklētu atlūzas un atrastu izdzīvotājus, būs nepieciešamas trīs dienas,” saku. „Dosimies prom pēc tam.”

„Labi. Mani kuģi pavadīs tavu floti līdz norunātajām robežām. Pēc tam, kad tavs flagmanis būs šķērsojis asteroīdu joslu, tu nekad nedrīksti atgriezties. Ja šo robežu pārkāps kaut viens tavā pakļautībā esošs kuģis, starp mums būs karš.”

„Es atceros nosacījumus.”

„Neaizmirsti tos arī turpmāk. Pasveicini no manis Serdi. Es pilnīgi noteikti nodošu sveicienus Arēja dēliem, kurus šeit pamet.” Viņš pārtrauc savienojumu.

Dodamies prom trīs dienas pēc manas sarunas ar Romulu un ceļā veicam papildu remontdarbus. Korpusus kā čakli sprogkāji izraibina metinātāji un mehāniķi. Lai gan kaujā esam zaudējuši vairāk nekā divdesmit piecus karakuģus, esam ieguvuši vairāk nekā septiņdesmit jaunu lidaparātu. Tā ir viena no apjomīgākajām uzvarām mūsdienu militārajā vēsturē, tomēr uzvaras nešķiet tik romantiskas, kad pēc tām no grīdas tīri savu draugu atliekas.

Ir viegli būt drosmīgam tajā mirklī, jo tavā rīcībā ir tikai uztvere — redze, oža, tauste, garša. Un tā ir ārkārtīgi niecīga daļa no tā, kas notiek. Tomēr pēc tam, kad viss gabalu pa gabalam atbrīvojas un atraisās, tevi sagrābj šausmas par izdarīto un to, kas noticis ar taviem draugiem. Tas ir nomācoši. Tāds ir šāda flotes kara lāsts. Tu cīnies, tad pavadi mēnešus, gaidot nogurdinošā rutīnā. Tad cīnies atkal.

Es vēl neesmu atklājis saviem vīriem, kurp kuģojam. Viņi paši man nejautā, bet viņu virsnieki gan. Un atkal es sniedzu to pašu atbildi.

„Turp, kur vajag.”

Manas armijas pamatus veido Arēja dēli, un viņiem ir liela pieredze dzīvei grūtībās. Viņi organizē deju vakarus un sanāksmes un kara nogurdinātās rīklēs ar varu lej svētku sajūtu. Izskatās, ka iedarbojas. Attālinoties no Jupitera, vīrieši un sievietes gaiteņos svilpo. Viņi šuj vienību nozīmes pie saviem formastērpiem un krāso zvaigžņCaulas mežonīgās krāsās. Šeit valda dzīvīgums, kas atšķiras no Sabiedrības flotes saltās precizitātes. Tik un tā viņi lielākoties turas kopā ar savu krāsu pārstāvjiem un sajaucas tikai tad, kad veicams kāds uzdevums. Tas nav tik harmoniski, kā biju iedomājies, tomēr sākums nav slikts. Jūtos no visa atsvešinājies pat tad, kad smaidu un vadu viņus, cik labi vien protu. Es gaiteņos nogalināju desmit cilvēkus. Kad iznīcinājām dokus, nogalināju vēl trīspadsmit tūkstošus savējo. Viņu sejas man nerādās murgos. Tomēr šīs drausmas ir grūti aizmirst.

Vēl neesam varējuši sazināties ar Arēja dēliem. Sakari visos kanālos nobloķēti. Tas nozīmē, ka Dzīvsudrabam izdevās iznīcināt retranslato-rus, kā bija solīts. Zelts un Sarkanais šobrīd ir vienlīdz akli.

Sarīkoju Rokam tādas bēres, kādas viņš būtu gribējis. Ne kāda sveša pavadoņa augsnē, bet gan saulē. Viņa zārks izgatavots no metāla. Torpēda ar atveri, kurā kopā ar Mustangu ieceļam viņa ķermeni. Gau-doņi slepeni iznesa viņu no pārslogotā morga, lai mēs varētu no viņa slepenībā atvadīties. Kad bojā gājis tik daudz mūsējo, nebūtu labi, ja kāds redzētu, cik ļoti godinu ienaidnieku.

Mana drauga nāvi neapraud daudz cilvēku. Ja Roka tauta viņu atcerēsies, tad uz mūžiem kā vīru, kurš pazaudēja floti. Mūsdienu Gāju Teren-tiju Varoņu, muļķi, kurš ļāva Hanibālam sevi ielenkt Kannās. Vai Alfrēdu Džonsu. Amerikāņu ģenerāli, kurš sajuka prātā un Iekarošanā zaudēja savas Impērijas bēdīgi slaveno mehānisko divīziju. Maniem ļaudīm viņš ir tikai vēl viens zelts, kurš sevi uzskatīja par nemirstīgu, līdz Pļāvējs pierādīja pretējo.

Nest mīlēta un nu miruša drauga ķermeni ir vientulīgi. Viņš ir kā vāze, kurā vairs nekad netiks likti svaigi ziedi. Kaut viņš būtu ticējis pēcnāves dzīvei tikpat spēcīgi, kā reiz ticēju es, kā ticēja Ragnārs! Neesmu drošs, kurā brīdī pazaudēju savu ticību. Nedomāju, ka tas vienkārši notiek. Varbūt esmu to atmetis gabalu pa gabaliņam, izlikdamies, ka ticu ielejai, jo alternatīva ir smagāka. Kaut Roks būtu domājis, ka nonāks labākā pasaulē! Tomēr viņš mira, ticēdams tikai Zeltam, un, ja tici tikai pats sev, nespēj aiziet naktī ar mierīgu sirdi.

Kad pienākusi mana kārta atvadīties no Roka, lūkojos viņa sejā un redzu tikai atmiņas. Domāju, kā viņš sēdēja uz gultas un lasīja pirms viesībām, pirms iedūru viņam miegazāles. Redzu, kā viņš, tērpies uzvalkā, lūdz mani nākt viņam un Mustangai līdzi uz operu Agejā, sakot, cik ļoti mani sajūsminātu Orfeja skumjais stāsts. Redzu viņu smejamies pie ugunskura Mustangas mājās pēc Marsa kaujas. Viņa apskāviens un asaras pēc tam, kad atgriezos Marsa namā un mēs vēl bijām tikai zēni.

Tagad viņš ir auksts. Zem acīm tumšo loki. Daudzsološā jaunība aprāvusies. Visas cerības uz ģimeni un bērniem, prieku un kļūšanu veciem un viediem kopā nu zudušas manas vainas dēļ. Tas man atgādina par Taktu, un jūtu, kā acīs riešas asaras.

Maniem draugiem, it sevišķi gaudoņiem, īpaši nepatīk, ka esmu ļāvis uz bērēm ierasties Kasijam. Tomēr es nespēju izturēt domu, ka sūtīšu Roku saulē, neļaujot Bellonam viņu uz atvadām noskūpstīt. Viņa kājas ir savažotas. Rokas aiz muguras saslēgtas magnētiskos rokudzelžos. Atbrīvoju tās, lai viņš var pienācīgi atvadīties. Un viņš to dara. Pieliecies uz atvadām noskūpsta Roka pieri.

Pēc tam, kad Kasijs atvadījies, Sevro, nežēlodams viņu pat tagad, aizcērt metāla vāku. Tāpat kā Mustanga, mazais zelts atnācis manis dēļ, ja nu būtu man nepieciešams. Viņā nav ne kripatiņas mīlestības pret šo vīru, un cilvēkam, kurš nodeva mani un Viktru, viņa sirds ir slēgta. Viņam lojalitāte ir viss. Un, pēc Sevro domām, Rokam tā nepiemita. Tāpat domā Mustanga. Roks nodeva viņu tāpat kā mani. Viņa dēļ gāja bojā Mustangas tēvs. Un, lai gan viņa saprot, ka Augusts nebija labākais no cilvēkiem, viņš tik un tā bija viņas tēvs.

Mani draugi gaida, kad kaut ko teikšu. Nevaru pateikt neko tādu, kas viņus nesadusmotu. Tāpēc pēc Mustangas ieteikuma aiztaupu viņiem negodu klausīties komplimentos cilvēkam, kurš parakstīja viņu nāves spriedumus, un tā vietā norunāju viszīmīgākās rindiņas no lugas, kas bija viena no viņa iemīļotākajām.

Nebīaties vairs saules tveices,

Nedz ar ziemas sala spalga;

Tu, kas zemes darbus veicis,

Mājup ej, tā tava alga.

Puiši, meitas — visi mirs,

Pat skursteņslauķi pīšļos irs.¹

Šekspīrs, V'. „Simbelīns”: 4. cēliens 2. ainu, tulk. Jānis Rlsbergs // Romeo un Džuljeta, Simbelīns, Vētra: lugas, Rīga : Jumava, 2004.

„Tev gan te dzelžaina disciplīna,” apmulsis nosaka Kasijs, kad viņa aizgājusi. Viņš stāv manā apaļajā marmora ātrijā un aplūko skulptūras. „Roks allaž izgreznoja telpas. Diemžēl viņam bija deviņdesmitgadīga orķestra solista gaume.”

„Piedzimis trīs tūkstošgades par vēlu, vai ne?” atbildu.

„Drīzāk domāju, ka Romas togas viņam būtu riebušās. Patiešām briesmīga mode. Mana tēva laikos viņi centās to atjaunot. It sevišķi iedzeršanās un dažos brokastu klubos, ko viņš tolaik apmeklēja. Esmu redzējis attēlus.” Viņš nodrebinās. „Šaušalīga padarīšana.”

„Kādudien to teiks par mūsu stāvajām apkaklītēm,” saku, pieskāries savējai.

Viņš uzmet skatu viskija glāzei manā rokā. „Vai šī ir saviesīga vizīte?”

„Ne gluži.” Ievedu viņu atpūtas telpā. Četrdesmit kilogramus smagajos cietumnieku zābakos, kuros ieslēgtas viņa pēdas, Kasijs ir lēns un trokšņains, tomēr šajā telpā jūtas omulīgāk nekā es. Kamēr viņš apsēžas uz dīvāna, joprojām gaidīdams lamatas, ieleju viņam viskiju. Ieraudzījis glāzi, viņš izbrīnā savelk uzacis.

„Patiešām, Derov? Inde nav tavā stilā.”

„Tas ir no seniem Lagavulin krājumiem. Lorna dāvana Rokam pēc Marsa aplenkuma.”

Kasijs ieņurdas. „Ironija man nekad nav bijusi tuva. Taču viskijs... mums nekad nav bijis neatrisināmu domstarpību.” Viņš paskatās caur dzintaraino šķidrumu. „Laba manta.”

„Atgādina manu tēvu,” saku, ieklausīdamies klusajā ventilācijas vadu dūkoņā mums virs galvas. „Tiesa, tas, ko dzēra viņš, nederēja nekam citam kā mehānismu tīrīšanai un smadzeņu šūnu bendēšanai.”

„Cik tev bija gadu, kad viņš nomira?” jautā Kasijs.

„Šķiet, ka apmēram seši.”

„Seši.” Viņš domīgi paskalina dzērienu. „Mans tēvs nemēdza dzert vienatnē. Tomēr dažkārt atradu viņu sēžam uz iemīļotā sola. Pie tās rčgainās taciņas, kas veda pār Olimpa kalna kori. Tad viņš malkoja šādu viskiju." Kasijs koda vaiga iekšpusi. „Tie bija mani mīļākie mirkļi kopā ar viņu. Apkārt neviena cita. Tikai piekrastes ērgļi tālumā. Viņš man stāstīja, kādi koki aug pakalnos. Viņam patika koki. Viņš bieži pļāpāja par to, kas kur aug, kāpēc un kādiem putniem tur patīk vīt ligzdas. It sevišķi ziemā. Viņam nez kādēļ patika, kā tie izskatās salā. Nekad tā īsti viņā neklausījos. Kaut nu būtu klausījies!”

Viņš iemalko. Kasijs novērtēs glāzē ielieto dzērienu. Kūdru, greipfrūtu uz mēles, Skotijas akmeni. Es neprotu sagaršot neko citu kā dūmus. „Vai tā ir Marsa pils?” viņš jautā, pametis zodu uz hologrammu virs Roka konsoles. „Pie Jupitera! Tā izskatās tik sīka!”

„Nav pat dedzesKuģa dzinēja lielumā,” saku.

„Apbrīnojami, kā tiek kāpināts tas, ko no dzīves sagaidām.” Iesmējos. „Es kādreiz domāju, ka pelēkie ir gara auguma.”

„Nu...” Viņš blēdīgi pasmaida. „Ja salīdzini viņus ar Sevro...” Kasijs iesmejas, bet tad kļūst nopietns. „Es gribēju pateikties... par to, ka aicināji mani uz bērēm. Tas bija... pārsteidzoši pieklājīgi no tavas puses.” „Tu būtu darījis to pašu.”

„Hmm.” Viņš nav pārliecināts par to. ,,Sī bija Roka konsole?”

„Jā. Pārskatīju viņa video. Vairumu no šiem viņš noskatījies dučiem reižu. Ne stratēģijas vai kaujas pret citiem namiem. Klusākos fragmentus. Nu, tu jau zini.”

„Vai tu tos noskatījies?” viņš jautā.

„Es gribēju pagaidīt tevi.”

Tas Kasīju pārsteidz, viņam mana viesmīlība šķiet aizdomīga.

Tā nu es nospiežu atskaņošanas taustiņu, un atkal kļūstam par zēniem, kas bijām Institūtā. Sākumā jūtamies neveikli, bet viskijs drīz vien to izkliedē, un smiekli nāk vieglāk, klusuma brīži kļūst ilgāki. Skatāmies naktis, kad mūsu cilts cepa jēra gaļu ziemeļu aizā. Kad gājām izlūkos augstienēs un pie ugunskura klausījāmies Kvinnas stāstos. „Tonakt mēs skūpstījāmies,” Kasijs saka, kad Kvinna pabeigusi stāstu par savas vecmāmiņas ceturto mēģinājumu bez arhitekta palīdzības uzcelt māju kalnu ielejā simt kilometrus no civilizācijas.

„Viņa līda savā guļammaisā. Pateicu viņai, ka dzirdēju troksni. Gājām skatīties. Kad viņa atklāja, ka vienkārši metu tumsā akmeņus, lai pabūtu ar viņu divatā, Kvinna saprata, ko es gribu. Tas smaids.” Viņš iesmejas. „Tās kājas. Kā radītas, lai apvītos ap kādu, vai saproti?” Viņš smejas. „Tomēr dāma protestēja. Uzlika man uz sejas plaukstu un aizgrūda mani prom.”

„Jā, viņa nebija nekāda gaisagrābsle,” es saku.

„Nebija gan. Tomēr pret rītu viņa mani pamodināja, un es dabūju buču vai divas. Protams, pēc viņas vēlēšanās.”

„Un tā bija pirmā reize, kad sieviete tika savaldzināta, mētājoties ar akmeņiem.”

„Tu būtu pārsteigts.”

Skatāmies brīžus, par kuriem neko nezināju. Roks un Kasijs mēģina kopā noķert zivi, bet Kvinna no mugurpuses iegrūž Kasiju ūdenī. Kamēr jaunāka Kasija versija šļakstās pa ūdeni un mēģina ievilkt sev līdzi Kvinnu, viņš man blakus iedzer pamatīgu malku. Skatāmies intīmus mirkļus, kuros Roks iemīlējās Leā, kad viņi tumsā gāja izlūkot augstienes. Apstājoties pie ūdens, viņu rokas nevainīgi saskaras. Fičners no pameža viņus vēro un veic piezīmes savāviedpulkstenī. Redzam pirmo reizi, kad viņi guļ, saspiedušies kopā zem vienas segas vārtu tornī, un to, kā Roks aizved viņu uz augstienēm, lai nozagtu pirmo skūpstu, bet dzird soļus uz akmeņiem un ierauga, kā no miglas iznāk Antonija un Vikss ar optikas lēcām, viņu acis kvēlo.

Viņi sagrāba Leu, bet, kad viņš cīnījās pretī, nometa Roku no klints. Viņš salauza roku, un upe viņu aiznesa prom. Kad viņš pēc triju dienu gājiena atgriezās, es it kā biju kritis no Šakāļa rokas. Roks apraudāja mani un apmeklēja akmeņu uzkalniņu, ko biju uzcēlis ap Leu, bet atklāja, ka vilki to uzrakuši un aizvilkuši viņas ķermeni. Tur viņš raudāja viens pats. To redzēdams, Kasijs kļūst drūms, un tas man atgādina, cik viņš bija satraukts, kad kopā ar Sevro atgriezās un atklāja, kas noticis ar Leu un Roku. Un varbūt viņš jūtas vainīgs, ka jebkad bijis uz vienu roku ar Antoniju.

Skatāmies vēl citus ierakstus, vēl citas mazas patiesības, ko atklāt. Tomēr saskaņā ar holoatskaņotāja rādītājiem visvairāk skatīts brīdis, kad Kasijs teica, ka ieguvis sev divus jaunus brāļus, un piedāvāja mums kļūt par Bellonas nama šķēpnešiem. Toreiz viņš izskatījās tik Cerību pilns! Tik laimīgs, ka ir dzīvs. Par spīti tam, kā jutos sirds dziļumos, tādi bijām mēs visi. Lūkojoties uz to no malas, mana nodevība šķiet vēl briesmīgāka.

Ieleju Kasijam vēl vienu glāzi. Viņš hologrammas gaismā sēž klusēdams. Roks jāj ar savu dābolaino ķēvi prom no mums un domīgi lūkojas uz saviem grožiem. „Mēs viņu nogalinājām,” Kasijs pēc brīža saka. „Tas bija mūsu karš.”

„Vai tad?” es jautāju. „Mēs šo pasauli neizveidojām. Un mēs pat necīnāmies par sevi. Tāpat kā necīnījās Roks. Viņš cīnījās Oktāvijas vārdā. Sabiedrības dēļ, kas pat nepamanīs viņa upuri. Viņi izmantos Roka nāvi politiskās spēlītēs. Vainos viņu. Roks viņu dēļ atdeva dzīvību, bet būs tiem tikai joks.” Kasijs jūt riebumu, ko gribēju iedvest. No tā viņš baidās visvairāk. Ka visiem būs vienalga, ja viņš kritīs. Šī cēlā ideja par godu, par labu nāvi... tas bija domāts vecajai pasaulei. Ne šai.

„Kā tev šķiet, cik ilgi tas turpināsies?” viņš domīgi jautā. „Šis karš.” „Starp mums vai starp visiem?”

„Mums.”

„Līdz viena sirds vairs nepukstēs. Vai tad tu tā neteici?”

„Tu atceries.” Viņš noņurd. „Un lielais karš?”

„Līdz vairs nepastāvēs krāsas.”

Viņš iesmejas. „Ak, tad jau labi. Neesi mērķējis par augstu.” Noskatos, kā viņš groza glāzē šķidrumu. „Kā tev liekas, kas būtu noticis, ja Augusts nebūtu ielicis mani kopā ar Džulianu?”

„Tam nav nozīmes.”

„Pieņemsim, ka ir.”

„Es nezinu,” viņš atcērt. Kasijs izdzer viskiju līdz galam un, par spīti rokudzelžiem, pārsteidzoši veikli ielej sev vēl vienu. Viņš aizkaitināts skatās uz glāzi. „Mēs ar tevi neesam kā Roks un Virdžīnija. Mēs neesam smalki radījumi. Tevī ir tikai pērkons. Manī — tikai zibens. Atceries tās blēņas, ko mēdzām runāt, kad nomālējām sejas un jādelējām riņķī kā tādi idioti? Tā ir dziļākā patiesība. Mēs esam pakļauti tam, kādi esam. Tu un es bez negaisa? Mēs esam tikai divi vīri. Tomēr iedod mums šo. Dod mums konfliktu... kā mēs rībam un dārdam!” Viņš izsmej paša retoriskumu, smaida vid drūma ironija.

„Tu tiešām domā, ka tā ir taisnība?” jautāju. „Ka esam iestrēguši, būdami tādi vai citādi?”

„Tu tā nedomā?”

„Viktra tā saka par sevi.” Paraustu plecus. „Varu saderēt uz ellīgi daudz ko, un izrādīsies, ka tā nav. Ka ar mums tā nav.” Kasijs pasniedzas un šoreiz ielej dzērienu man. „Vai zini, Lorns vienmēr runāja par to, kā tik ļoti ierobežojis sevi ar veikto izvēli, līdz vairs nav dzīvojis pats savu dzīvi. It kā viņam aiz muguras kāds stāvētu un dzītu uz priekšu, kaut kas no malas locītu viņa ceļu. Galu galā viņa mīlestībai, labestībai un ģimenei nebija nozīmes. Lorns mira tā, kā dzīvoja.”

Kasijs manā teorijā saskata vairāk nekā tikai šaubas. Viņš zina, ka es varētu runāt par to, kā mainījusies Mustanga, Sevro vai Viktra. To, ka viņi ir citādi. Tomēr viņš saskata manu zemtekstu, jo daudzējādā ziņā viņa dzīve ir ļoti līdzīga manējai. „Tu domā, ka mirsi,” viņš saka.

„Kā Lorns teica, rēķins pienāk beigās. Un beigas tuvojas.”

Viņš atmaidzis mani vēro, viskijs aizmirsts rokā, esam satuvinājušies vairāk, nekā biju paredzējis. Esmu aizskāris svarīgu stīgu viņa prātā. Varbūt arī Kasijs jūtas tā, it kā soļotu pretī savam kapam. „Nekad nebiju iedomājies, cik tev bijis smagi,” viņš uzmanīgi iesāk. „Viss starp mums pavadītais laiks. Gadi. Tu nevarēji ne ar vienu par to runāt, vai ne?”

„Nē. Pārāk riskanti. Nav tā labākā tēma sarunām. Sveiki, esmu sarkano spiegs.”

Viņš nesmejas. „Tu joprojām to nevari. Un tas tevi beidz nost. Tu atrodies starp savējiem un jūties kā svešinieks.”

„Trāpīts,” saku, pacēlis glāzi. Brīdi vilcinos, prātodams, cik daudz viņam uzticēt. „Ir grūti ar kādu runāt. Visi ir tik trausli. Sevro nomāc tēva nāve un atbildība par tautu, ko viņš tik tikko pazīst. Viktra domā, ka ir ļauna, un turpina izlikties, ka grib tikai atriebību. Ka ir pilna indes. Viņi domā, ka es zinu pareizo ceļu. Ka manas sievas dēļ man ir vīzija par nākotni. Tomēr es viņu neizjūtu kā kādreiz. Un Mustanga—” Neveikli apklustu.

„Turpini. Kas ir ar viņu? Nu taču, vecīt. Tu nogalināji manus brāļus. Es nogalināju Fičneru. Tas jau tāpat ir ērmoti.”

Viebjos, cik šis mazais mirklis ir savāds.

„Viņa allaž mani vēro,” saku. „Vērtē. It kā aprēķinātu manu vērtību. To, vai esmu piemērots.”

„Kam?”

„Viņai? Šim visam? Es nezinu. Man likās, ka uz ledus sevi pierādīju, bet tas turpinās.” Paraustu plecus. „Tāpat ir ar tevi, vai ne? Iztapt Valdniecei, lai gan Aja nogalināja Kvinnu. Tavas mātes... cerības. Sēdēšana te kopā ar vīru, kurš atņēma tev divus brāļus.”

„Kārnu vari paturēt.”

„Mājās viņš noteikti bija debesu dāvana.”

„Patiesībā bērnībā es viņam patiku,” Kasijs atzīst. „Zinu. Grūti noticēt, bet viņš bija mans čempions. Ņēma līdzi nodarboties ar sportu. Ceļojumos. Pa savam iemācīja par meitenēm. Pret Džulianu gan viņš nebija tik labs.” „Man ir vecāks brālis. Viņu sauc Kīrens.”

„Vai viņš ir dzīvs?”

„Viņš Arēja dēlos strādā par mehāniķi. Viņam ir četri bērni.” „Paga. Tu esi tēvocis?” Kasijs pārsteigts jautā.

„Vairākiem bērniem. Kīrens apprecēja Ēo māsu.”

„Ak tā? Es reiz biju tēvocis. Man labi padevās.” Viņa skatiens aizklīst tālumā, smaids pagaist, un es zinu par aizdomām, kas nospiež viņa dvēseli. „Esmu noguris no šī kara, Derov.”

„Tāpat kā es. Un, ja es varētu atdot tev Džulianu, es to izdarītu. Bet šis karš tiek karots viņa dēļ, tādu cilvēku dēļ kā viņš. Krietno dēļ. Tas tiek karots par klusajiem un maigajiem, kuri zina, kādai būtu jābūt pasaulei, bet nespēj pārkliegt maitasgabalus.”

„Vai tu nebaidies, ka visu izjauksi un nespēsi salikt atpakaļ kopā?” viņš no visas sirds jautā.

„Jā,” es saku, pēc ilgiem laikiem beidzot izprazdams, ko jūtu. „Tāpēc man ir Mustanga.”

Viņš ilgi un savādi manī lūkojas, bet tad pakrata galvu un pie sevis pasmejas par mani. „Kaut tevi ienīst būtu vienkāršāk!”

„Šovakar vēl nebija izskanējis labs tosts.” Paceļam glāzes un klusumā iedzeram. Pirms Kasijs tonakt no manis atvadās, iedodu holokubu, ko noskatīties kamerā. Jau iepriekš atvainojos par tā saturu, bet viņam tas jāredz. Kasijs ievero, cik tas ir ironiski. Vēlāk savā kamerā viņš to noskatīsies un raudās, un jutīsies vēl vientuļāks, bet patiesība nekad nenāk viegli.