Rīta zvaigzne

11. MANI ĻAUDIS

Sēžu, pārkāris kājas pār angāra malu, un vēroju, kā pilsētā zem manis ņudz dzīvība. Tālas tūkstoš balsu klaigas plūst pie manis kā vēja izkustinātu lapu jūra. Bēgļi zina, ka esmu dzīvs. SirpjAsmeņi uzkrāsoti uz sienām. Uz jumtiem. Zudušu ļaužu izmisīgais, klusais sauciens. Sešus gadus esmu vēlējies atgriezties pie viņiem. Bet, palūkojoties lejup, redzot viņu nožēlojamo stāvokli, atceroties Kīrena teikto, jūtos tā, it kā slīktu viņu cerībā.

Viņi gaida pārāk daudz.

Viņi nesaprot, ka nespējam šajā karā uzvarēt. Pat Arējs zināja, ka nekad nevarēsim stāties aci pret aci ar Zeltu. Kā lai izceļu viņus no šī dūksnāja? Kā lai parādu viņiem ceļu?

Es baidos ne tikai no tā, ka nespēju dot to, ko viņi vēlas. Es baidos, ka, atklādams patiesību, Sevro aiz mums ir nodedzinājis visus tiltus. Mums vairs nav atpakaļceļa.

Ko tas nozīmē manai ģimenei? Maniem draugiem un šiem ļaudīm? Šie jautājumi un tas, ka Sevro izmantojis manu grebšanu, nomāca mani tik ļoti, ka izbrāzos ārā, neteicis ne vārda. Tas bija kaitinoši.

Man aiz muguras Ragnārs paiet garām ratiņkrēslam un nošļūk sēdus man līdzās. Kājas šūpojas pār malu tāpat kā manējās. Viņa zābaki ir tik komiski lieli. Garām slīdoša transporta kuģa saceltā gaisa pūsma plivina bārdā iesietās lentes. Viņš neko nesaka, klusums Ragnāru netraucē. Zinot, ka viņš ir šeit, jūtos droši. Zinot, ka viņš ir kopā ar mani. Man

likās, ka tā jutīšos Sevro tuvumā. Tomēr viņš ir izmainījies. Tā Arēja ķivere ir pārāk smaga.

„Kad biju mazs zēns, mēs vienmēr gribējām zināt, kurš no mums ir visdrosmīgākais,” es iesāku. „Mēs naktī izlavījāmies no mājām un devāmies uz dziļajiem tuneļiem, kur nostājāmies ar muguru pret tumsu. Ja uzvedāmies klusi, varējām dzirdēt zemesčūskas. Tomēr nekad nebija iespējams noteikt, cik tuvu tās ir. Vairums zēnu neizturēja un pēc minūtes, varbūt piecām ņēma kājas pār pleciem. Es vienmēr nostāvēju visilgāk. Līdz par mūsu spēli uzzināja Ēo.” Nošūpoju galvu. „Tagad man liekas, ka es neizturētu pat minūti.”

„Tāpēc, ka zini, cik daudz tev ir, ko zaudēt.”

Ragnāra melnajās acīs ēnu met sena vēsture. Gandrīz četrdesmit gadus vecs, viņš uzaudzis ledus un maģijas pasaulē, pārdots dieviem apmaiņā pret savu ļaužu tiesībām dzīvot un bijis vergs ilgāk, nekā es esmu dzīvojis. Vai viņa dzīves izpratne ir labāka par manējo?

„Vai tev joprojām pietrūkst māju? Māsas?” jautāju.

„Jā. Es ilgojos pēc pirmā sniega, dzimstot vasarai, pēc tā, kā tas pielipa pie Sēfijas zābaku vilnas, kad uz saviem pleciem nesu viņu skatīties, kā caur pavasara ledu izlaužas Nidhjegs.”

Nidhjegs bija pūķis, kas dzīvoja zem seno ziemeļnieku sabiedrību pasaules koka un aizvadīja dienas, graužot īgdrasila saknes. Daudzas obsidiānu ciltis tic, ka viņš iznirst no viņu jūras dzelmes, lai salauztu ledu, kas aizsaldējis piestātnes, un atvērtu pola vēnas, lai viņi varētu doties pavasara sirojumos ar laivām. Lai viņu godinātu, Ostaras svētkos, pirmajā īstajā pavasara gaismas dienā, obsidiāni nogremdē savu noziedznieku ķermeņus jūras dzelmē.

„Es aizsūtīju uz Ledus virsotnēm savus draugus ar jūsu ziņu. Lai pastāstītu maniem ļaudīm, ka viņu dievi ir viltus dievi. Viņi ir pakļauti, bet mēs drīz ieradīsimies viņus atbrīvot. Viņi zinās Ēo dziesmu.”

Ēo dziesma. Tagad tā šķiet tik trausla un muļķīga.

„Es viņu vairs nejūtu, Ragnār.” Pametu skatu uz oranžajiem, kas angārā mums aiz muguras rosās ap ločSpārniem un ik pa laikam lūkojas

mūsu virzienā. „Es zinu, ka viņi domā — esmu viņu saikne ar Eo. Bet tumsā es viņu pazaudēju. Kādreiz es domāju, ka viņa mani vēro. Es mēdzu ar viņu sarunāties. Tagad... viņa man ir sveša.” Nokaru galvu. „Tik daudz kas no tā ir mana vaina, Ragnār. Ja es nebūtu bijis tik lepns, būtu redzējis zīmes. Fičners būtu dzīvs. Lorns būtu dzīvs.”

„Tu domā, ka kaut ko zini par likteņa pavedieniem?” Viņš smejas par manu augstprātību. „Tu nezini, kas būtu noticis, ja viņi būtu dzīvi.” „Es zinu, ka nevaru būt tas, kurš vajadzīgs šiem ļaudīm.”

Viņš sarauc uzacis. „Un kā tu vari zināt, kas viņiem vajadzīgs, ja pats no viņiem baidies? Ja nevari pat uzlūkot viņus vaigā?’ ’ Es nezinu, kā atbildēt. Pēkšņi viņš pieceļas un sniedz man roku. „Nāc līdzi!”

Šī slimnīca reiz bijusi kafetērija. Tagad tā piepildīta ar saliekamo un slimnīcas gultu rindām, cilvēki kāsē un nopietni sačukstas, kamēr sarkano, sārto un dzelteno medmāsas dzeltenos virsvalkos staigā gar rindām un aprauga pacientus. Telpas dibenā guļ apdegumu upuri, un tā norobežota no pārējiem pacientiem ar plastikāta sienām. Otrā pusē, pretodamās sanitāram, kurš cenšas viņai injicēt zāles, kliedz kāda sieviete. Lai viņu savaldītu, piesteidzas vēl divas medmāsas.

Jūtos šīs vietas sterilo skumju aprīts. Te nav nekā šausminoša. Uz grīdas nepil asinis. Tomēr šādi izskatās sekas manai bēgšanai no Atikas. Pat ar tik labu tēlnieku kā Mikijs viņiem nepietiks resursu, lai izdziedētu visus šos cilvēkus. Ievainotie lūkojas akmens griestos un prāto, kāda turpmāk būs viņu dzīve. Lūk, kāda ir šīs telpas noskaņa. Trauma. Ne miesiska, bet gan pārrautas dzīves un sapņi.

Es dotos no šejienes prom, bet Ragnārs piestumj mani pie kāda jauna vīrieša gultas kājgaļa. Viņš bija vērojis, kā mēs ienākam. Viņa mati ir īsi. Seja pilnīga un savāda, nepareiza sakodiena dēļ zods ir redzami izvirzīts.

„Kas notiek?” jautāju, balsij atminoties raktuvju garšu.

Viņš parausta plecus. „Vienkārši nodancāju laiku, vai dzirdi?” „Dzirdu.” Sniedzu sveicienam roku. „Derovs... no Likosas.”

„Mēs zinām.” Viņa plaukstas ir tik mazas, ka viņš nevar apņemt manējo ar saviem pirkstiem. Puisis iesmejas par jokaino skatu. „Vanno no Karas.”

„Nakts vai dienas?”

„Dienas maiņa, tu, cūķi. Es izskatos pēc kāda nakts racēja ar nošļukušu ģīmi?”

„Nu, šajos laikos neko nevar saprast...”

„Tiesa gan. Esmu omikrons. Trešais urbjuzellis, otrā līnija.”

„Tad jau dziļumā es būtu izvairījies no taviem gružiem.”

Viņš pasmīn. „Ellesnirēji vienmēr skatās paši sev acīs.” Viņš parāda nepieklājīgu žestu. „Kādam vajadzētu iemācīt jūs paskatīties uz augšu.” Pasmejamies. „Cik ļoti sāpēja?” viņš vaicā, pametis zodu manā virzienā. Sākumā domāju, ka viņš jautā par to, ko izdarīja Šakālis. Tad saprotu, ka puisis jautā par zīmēm manās rokās. Tām, ko esmu centies noslēpt džempera piedurknēs. Atrotu piedurknes. „Tā ir viena maniakāla būšana.” Viņš piedauza pie tām ar pirkstu.

Paveros visapkārt, pēkšņi aptvēris, ka mani vēro ne tikai Vanno. To dara visi. Pat apdegumu nodaļā telpas otrā galā sarkanie ceļas sēdus savās gultās, lai mani labāk saskatītu. Viņi neredz manī mītošās bailes. Viņi redz to, ko grib redzēt. Pametu skatu uz Ragnāru, bet viņš ir aizņemts sarunā ar ievainotu sievieti. Holideju. Viņa sveicinot paloka galvu. Sejā joprojām labi redzamas sēras par zaudēto brāli. Uz naktsskapīša uzlikta viņa pistole, pie sienas atstutēts viņa šaujamierocis. Glābšanas laikā Arēja dēli paņēma līdzi Triga mirstīgās atliekas, lai varētu viņu pienācīgi apbedīt.

„Cik ļoti sāpēja?” atkārtoju. „Nu, iztēlojies, ka iekrīti naglJrbī, Vanno. Pa centimetram vien. Vispirms nost ir tava āda. Tad miesa. Tad kauli. Nieks vien.”

Vanno nosvilpjas un ar nogurušu, gandrīz garlaikotu izteiksmi sejā palūkojas uz saviem kāju stumbeņiem. „Šito pat nejutu. Mans tērps injicēja tik daudz hidrofona, ka pietiktu, lai nogāztu vienu no viņējiem.” Viņš pamet ar zodu Ragnāra virzienā un ievelk caur zobiem gaisu. „Vismaz mans daikts man vēl ir.”

„Paprasi viņam,” mudina vīrs blakus gultā. „Vanno...”

„Aizveries,” Vanno nopūšas. „Puiši te prāto. Vai to tu varēji paturēt?” „Paturēt ko?”

„To." Viņš paskatās uz manu kājstarpi. „Vai arī viņi... nu, tu saproti... uztaisīja to proporcionālu?”

„Tu tiešām gribi zināt?”

„Tas ir... ne jau es personīgi. Vienkārši esmu licis uz to naudu.” „Tādā gadījumā.” Nopietnu seju pieliecos tuvāk. Tāpat arī Vanno un viņa kaimiņi tuvējās gultās. „Ja tiešām gribi zināt, vari pajautāt savai mātei.”

Vanno saspringti lūkojas manī, bet tad izplūst smieklos. Viņa palātas biedri smejas un pārstāsta joku uz tālākajām telpas malām. Un šajā īsajā mirklī noskaņojums mainās. Smacējošo sterilitāti salauž uzjautrinājums un rupji joki. Pēkšņi sačukstēties šķiet muļķīgi. Redzot, kā mainās noskaņa, un saprotot, ka tas noticis tikai viena joka dēļ, jūtu, kā manī ieplūst enerģija. Tā vietā, lai bēgtu no šiem skatieniem, no šīs telpas, virzos tālāk no Ragnāra gar gultu rindām, lai vairāk parunātu ar ievainotajiem, lai pateiktos viņiem, lai pajautātu, kā viņus sauc un no kurienes viņi nākuši. Tagad pateicos Jupiteram, ka man ir laba atmiņa. Aizmirsti kareivja vārdu, un viņš tev piedos. Atceries to, un viņš aizstāvēs tevi mūžam.

Vairums sauc mani par kungu vai Pļāvēju. Un es gribu izlabot viņus un teikt, lai sauc mani par Dcrovu, tomēr zinu, cik vērtīga ir cieņa, cik liela nozīme distancei starp vīriem un viņu vadoni. Lai gan smejos kopā ar viņiem un viņi palīdz dziedēt to, kas manī ir greizs, viņi nav mani draugi. Nav mana ģimene. Vēl ne. Ne līdz brīdim, kad varēsim šo greznību atļauties. Pagaidām viņi ir mani kareivji. Un viņiem esmu nepieciešams tikpat ļoti, cik viņi man. Es esmu viņu Pļāvējs. To man atgādināja Ragnārs. Tik priecīgs, redzot mani smaidām un jokojam kopā ar karavīriem, viņš velta man neveiklu smaidu. Nekad neesmu bijis prieka nesējs vai karavīrs, vai sala vētrā. Nekad tik absolūts kā Lorns. Es izlikos, ka tāds esmu. Tomēr patiesībā esmu cilvēks, kuru pilnīgu padara apkārtējie. Jūtu, kā manī pieaug spēks. Spēks, ko neesmu jutis tik ilgi. Tas nav

tikai tādēļ, ka esmu mīlēts. Tas ir tādēļ, ka viņi man tic. Nevis maskai, kā mani karavīri Institūtā. Nevis viltus elkam, ko izveidoju dienestā pie Augusta, bet gan vīram, kas slēpjas zem tā visa. Varbūt Likosas vairs nav. Varbūt Eo klusē. Mustanga ir otrā pasaules malā. Un Arēja dēli uz iznīcības robežas. Tomēr jūtu, kā dvēsele ieplūst atpakaļ manī, jo saprotu, ka beidzot esmu atgriezies mājās.

Plecu pie pleca ar Ragnāru atgriežos komandtelpā, kur Sevro un Dejotājs noliekušies pēta kādu rasējumu. Teodora stūrī sūta ziņojumus. Kad ienāku, viņi pagriežas un pārsteigti ierauga manā sejā smaidu un to, ka nu jau stāvu uz savām kājām. Gan ne gluži paša spēkiem, bet ar Rag-nāra palīdzību. Pametu krēslu slimnīcā un lūdzu viņu pavadīt mani atpakaļ uz komandtelpu, no kuras vēl tikai pirms stundas biju aizbēdzis. Jūtos kā no jauna piedzimis. Un varbūt neesmu tāds pats kā pirms tumsas, bet iespējams, ka tā pat ir labāk. Man piemīt agrāk nebijusi pazemība.

„Es atvainojos par savu uzvedību,” saku draugiem. „Viss ir bijis tik... nomācoši. Es zinu, ka esat darījuši visu, ko spējāt. Ņemot vērā apstākļus, esat paveikuši vairāk, nekā būtu spējis kāds cits. Jūs visi esat uzturējuši dzīvu cerību. Un jūs izglābāt mani. Un manu ģimeni.” Ieturu pauzi, likdams noprast, cik daudz tas man nozīmē. „Es zinu, ka negaidījāt mani atgriežamies šādu. Zinu, ka domājāt — atgriezīšos ar uguni un niknumu. Tomēr es neesmu tas, kas biju. Vienkārši vairs neesmu,” es saku, kad Sevro mēģina mani izlabot. „Es jums uzticos. Uzticos jūsu plāniem. Gribu palīdzēt, kā vien spēšu. Bet šāds es to nevarēšu.” Paceļu savas tievās rokas. „Tādēļ man vajadzīga jūsu palīdzība trīs lietās.”

„Vienmēr tik dramatisks,” saka Sevro. „Kādas ir jūsu prasības, princese?”

„Vispirms es gribu aizsūtīt sūtni pie Mustangas. Es zinu, ka domājat, ka viņa mani nodeva, bet gribu, lai viņa zina, ka esmu dzīvs. Varbūt pastāv iespēja, ka tas varētu mainīt viņas viedokli. Ka viņa varētu mums palīdzēt.”

Sevro nosprauslājas. „Mēs jau vienreiz devām viņai iespēju. Viņa gandrīz nogalināja tevi un Ragu.”

„Tomēr viņa to neizdarīja,” iebilst Ragnārs. „ Ir vērts riskēt, lai saņemtu viņas palīdzību. Lai viņa neapšaubītu mūsu nolūkus, sūtnis būšu es.”

„Kā tad!” izsaucas Sevro. „Tu esi viens no meklētākajiem cilvēkiem Sistēmā. Zelts ir slēdzis visu neautorizēto gaisa satiksmi. Un kosmosa ostā tu neizvilksi divas minūtes pat ar masku.”

„Aizsūtīsim vienu no manām spiedzēm,” saka Teodora. „Man viena ir padomā. Viņa ir laba un par simt kilogramiem vieglāka nekā tu, mazāk uzkrītoša, Virsotņu princi. Meitene jau atrodas ostas pilsētā.”

„Ivija?” jautā Dejotājs.

„Tieši tā.” Teodora palūkojas manā virzienā. „Ivija ir izdarījusi visu, ko varēja, lai izpirktu vainu par pagātnes grēkiem. Pat tiem, kas nebija viņas grēki. Viņa mums ir ļoti palīdzējusi. Dejotāj, ja tev nav iebildumu, es noorganizēšu viņas ceļojumu un aizsegu.”

„Labi,” aši atbild Sevro, lai gan Teodora gaida, kad galvu piekrītoši palocīs Dejotājs.

„Paldies,” saku. „Vēl man vajag, lai atvedat Mikiju uz Tinošu.”

„Kāpēc?" jautā Dejotājs.

„Man vajag, lai viņš atkal padara mani par ieroci.”

Sevro krekšķoši iesmejas. „Lūk, īstā valoda! Dabūt tev uz kauliem drusku slepkavnieciskas gaļas. Pietiek būt par anoreksijas mocītu putnubiedēkli!”

Dejotājs šūpo galvu. „Mikijs ir pustūkstoti kilometru attālumā Varošā, kur strādā pie sava mazā projekta. Viņš ir vajadzīgs tur. Tev ir vajadzīgas kalorijas. Ne jau tēlnieks. Pašreizējā stāvoklī tas var būt bīstami.”

„Pļāvs tiks ar to galā. Varam dabūt Mikiju un viņa aprīkojumu šurp līdz ceturtdienai,” saka Sevro. „Virānija tik un tā konsultējās ar viņu par tavu stāvokli. Viņš būs priecīgs redzēt tevi līdz sārtajām pelītēm.”

Dejotājs vēro Sevro ar piespiestu pacietību. „IJn kāds ir tavs pēdējais lūgums?”

Saviebjos. „Man ir sajūta, ka šis gan jums nepatiks.”