Rīta zvaigzne

42. DZEJNIEKS

Roks au Fabii sēž pie akmens galda augļu dārzā nama sānā un tikko beidz baudīt desertu, kas sastāvēja no plūškoka siera kūkas un kafijas. Dūmi no pundurvulkāna viņam aiz muguras krēslojošajā horizontā ceļas gaisā tikpat laiski kā tvaiks no viņa porcelāna tasītes. Viņš novēršas no horizonta, ko vērojis, un skatās, kā ienākam. Melni zeltainajā formastērpā Roks izskatās satriecošs — slaiks kā zeltainu vasaras kviešu stiebrs, augstiem vaigu kauliem un siltu skatienu, bet sejas izteiksme ir atsvešināta un stingra. Tagad viņš jau var noklāt krūtis ar dučiem uzvaras medaļu. Tomēr Roka iedomība ir tik dziļa, ka izrādīšanos viņš uzskata par plebejiska pagrimuma pazīmi. Uz katra pleca pa Sabiedrības piramīdai, ko lidojumā ceļ imperatora spārni abās pusēs; pie krūtīm kronēts zelta galvaskauss — Pelnu valdnieka pilnvarojuma zīme. Roks uzmanīgi noliek tasīti, nosusina lūpas ar servjetes stūri un pieceļas basajās kājās.

„Derov, pagājusi vesela mūžība,” viņš saka ar tik manierīgu grāciju, ka es gandrīz spētu pārliecināt sevi, ka esam seni draugi, kuri satiekas pēc ilgas šķiršanās. Bet es neļaušu sev neko just pret šo vīru. Es nedrīkstu pieļaut, ka piedodu viņam. Viņa dēļ Viktra gandrīz gāja bojā. Fičners mira. Lorns mira. Un cik daudzi vēl būtu miruši, ja es nebūtu ļāvis Sevro ātrāk doties prom no viesībām, lai uzmeklētu savu tēvu?

„Imperator Fabii,” vienaldzīgi atbildu. Aiz mana atsvešinātā sveiciena slēpjas sāpoša sirds. Tomēr viņa sejā nemana ne mazāko

sāpju mājienu. Es gribu, lai tās tur ir. Un, to zinādams, tik un tā jūtu šim vīram līdzi. Viņš ir savas tautas kareivis. Es savējās. Viņš nav sava stāsta ļaundaris. Viņš ir varonis, kurš atmaskoja Pļāvēju. Kurš naktī pēc manas notveršanas satrieca Augustas-Telemanu floti Deimosa kaujā. Viņš to nedara sevis dēļ. Viņš dzīvo tikpat cēla mērķa vārdā kā es. Savas tautas dēļ. Viņa vienīgais grēks ir tas, ka viņš to mīl pārāk stipri, jo citādi neprot.

Mustanga noraizējusies mani vēro, jo zina, ko es noteikti šobrīd jūtu. Ceļā no Marsa viņa man jautāja par Roku. Es teicu, ka viņš man neko nenozīmē, bet mēs abi zinām, ka tā nav taisnība. Tagad viņa ir man līdzās. Notur mani pie zemes šo plēsēju barā. Bez viņas es ienaidniekiem stātos pretī, tomēr tik labi nenoturētos pie savas būtības. Es būtu drūmāks. Niknāks. Esmu pateicīgs, ka ar mani ir tādi cilvēki kā viņa, kuri spēj nomierināt manu garu. Citādi baidos, ka tas aizbēgtu.

„Nevaru apgalvot, ka prieks tevi atkal redzēt, Rok,” viņa saka, novērsdama uzmanību no manis. „Lai gan esmu pārsteigta, ka Valdniece nav atsūtījusi ar mums runāt kādu politiķi.”

„Viņa aizsūtīja,” atbild Roks. „Bet jūs Moiru atgriezāt jau mirušu. Tas Valdnieci dziļi sāpināja. Bet viņa uzticas maniem ieročiem un spriedumam. Tāpat kā es uzticos Romula viesmīlībai. Starp citu, paldies par cienastu,” viņš saka mūsu namatēvam. „Kā varat iedomāties, mūsu ēdienkarte diemžēl ir ārkārtīgi militāra.”

„Priekšrocība tam, ka tev pieder lielākais lauksaimniecības centrs apvidū,” bilst Romuls, „ir tāda, ka aplenkumā nav jācieš bads.” Viņš norāda, lai apsēžamies. Abi ar Mustangu ieņemam vietas pretī Rokam, bet Romuls apsēžas galda galā. Abus pārējos krēslus pie viņa labās un kreisās rokas aizņem Titāna arhiGubernators un veca, salīkusi sieviete, kuru nepazīstu. Viņa nēsā imperatora spārnotās nozīmes.

Roks mani vēro. „Derov, mani patiešām priecē apziņa, ka beidzot piedalies karā, ko aizsāki.”

„Par šo karu Derovs nav atbildīgs,” saka Mustanga. „Tava Valdniece gan ir.”

„Par kārtības ieviešanu?” jautā Roks. „Par Nolīguma ievērošanu?”

„Ak, tas gan ir kaut kas jauns. Es viņu pazīstu nedaudz labāk nekā tu, dzejniek. Viņa ir riebīga, alkatīga vecene. Vai tu domā, ka Aja pati sadomāja nogalināt Kvinnu?” Viņa gaida atbildi. Tā neatskan. „Tā bija Oktāvijas ideja. Viņa lika Ajai to izdarīt pa rāciju ausī.”

„Kvinna nomira Derova vainas dēļ,” saka Roks. „Neviena cita.”

„Šakālis lielījās man, ka nogalināja Kvinnu,” saku. „Vai tu to zināji?” Mans apgalvojums neatstāj nekādu iespaidu. „Ja Šakālis būtu licis viņai mieru, viņa būtu izdzīvojusi. Kamēr mēs pārējie cīnījāmies par savām dzīvībām, viņš kuģa pakaļgalā Kvinnu nogalināja.”

„Melis.”

Pakratu galvu. „Piedod. Bet tā vainas apziņa, ko jūti savā mazajā, kārnajā pakrūtē, tā nekur nepaliks. Jo es saku taisnību.”

„Tu padarīji mani par masu slepkavu pret manis paša ļaudīm,” saka Roks. „Mans parāds manai Valdniecei un Sabiedrībai par dalību Bello-nas-Augusta karā vēl nav atmaksāts. Marsa aplenkumā dzīvības zaudēja miljoniem cilvēku. Miljoni, kuri nebūtu gājuši bojā, ja es būtu redzējis cauri tavām viltībām un būtu izpildījis pienākumu pret savu tautu.” Viņa balss notrīs. Es pazīstu šo apmaldījušos skatienu. Esmu redzējis to paša spoguļattēlā, kad modos no murgiem dzīvoklī uz Lunas un skatījos uz sevi blāvajā vannasistabas gaismā. Vai visi šie miljoni arī viņam tumsā kliedz un prasa kāpēc?

Roks turpina. „Vienu lietu gan es nesaprotu, Virdžīnij, kādēļ tu pārtrauci uz Fobosa iesāktās pārrunas. Pārrunas, kuras būtu sadziedējušas brūces, kas šķeļ Zeltu, un ļāvušas mums koncentrēties uz īsto ienaidnieku.” Viņš uzmet man smagu skatu. „Šis cilvēks gribēja tava tēva nāvi. Viņa karstākā vēlēšanās ir iznīcināt mūsu tautu. Viņa melu dēļ gāja bojā Pakss. Viņa shēmošanas dēļ nomira tavs tēvs. Viņš izmanto tavu sirdi pret tevi.”

„Aiztaupi man šīs blēņas,” Mustanga nicinoši nosprauslājas.

„Es mēģinu...”

„Nemāci mani, dzejniek. Pinkšķētājs te esi tu. Ne es. Runa nav par mīlestību. Runa ir par to, kas ir pareizi. Tam nav nekāda sakara ar emocijām. Runa ir par taisnīgumu, kas balstīts uz faktiem.” Izdzirdējuši

pieminam taisnīguma jēdzienu, pavadoņu valdnieki neomulīgi sagrozās savos krēslos. Mustanga pagriež galvu viņu virzienā. „Viņi zina — es uzskatu, ka Novidum jābūt neatkarīgam. Viņi zina, ka esmu reforma-tore. Un viņi zina, ka esmu pietiekami gudra, lai abas šīs lieta neapvienotu un nejauktu savas emocijas ar savu pārliecību. Atšķirībā no tevis. Un tāpēc, ņemot vērā, ka tavas retoriskās spēles te nevienam neinteresē, vai varam sev aiztaupīt pazemojumu ieslīgt verbālās divkaujās un izteikt savus priekšlikumus, lai kaut kā izbeigtu šo karu?”

Roks nikni paraugās uz viņu.

Romuls tikko manāmi pasmaida. „Vai tev ir kas piebilstams, Derov?”

„Domāju, ka Mustanga visu jau diezgan veiksmīgi pateica.”

„Ļoti labi,” atbild Romuls. „Tad es teikšu savu daļu un ļaušu izteikties arī jums. Jūs abi esat mani ienaidnieki. Viens nomoka mani ar strādnieku streikiem. Pretvalstisku propagandu. Sacelšanos. Otrs ar aplenkumu un karu. Tomēr šeit, uz robežas ar tumsu, prom no jūsu abu spēka avotiem, esmu jums vajadzīgs līdz ar maniem kuģiem un leģioniem. Jūs redzat, cik tas ironiski. Mans vienīgais jautājums ir šāds. Kurš man pretī var sniegt vairāk?” Vispirms viņš palūkojas uz Roku. „Imperator, lūdzu, sāciet.” „Godājamie kungi, mana Valdniece sēro par šo konfliktu starp mūsu ļaudīm tāpat kā es. Tas uzplaiksnīja no agrākos strīdos sētām sēklām, bet var tikt izbeigts tagad, ja Novidus un Serde atcerēsies, ka jāapkaro daudz lielāks un postošāks ļaunums nekā politiskas ķildas un debates par nodokļiem un pārstāvniecību. Un šis ļaunums ir demokrātija. Cildenie meli, ka visi cilvēki radīti vienlīdzīgi. Jau esat redzējuši, kā tas sašķēla Marsu. Sabiedrības labā šajā kaujā ir cēli cīnījies Adrijs au Augusts.” „Cēli?” pārjautā Romuls.

„Efektīvi. Bet šī sērga ir izplatījusies. Tagad ir mūsu iespēja to iznīcināt, pirms tā gūst uzvaru, no kuras mēs, iespējams, nekad nespēsim atgūties. Par spīti mūsu atšķirībām, visu mūsu senči krita pār Zemi Iekarošana. Godājot viņu piemiņu, Valdniece ir ar mieru pārtraukt jebkādu karadarbību. Viņa lūdz jūsu leģionu un armādas palīdzību, lai novērstu sarkanos draudus, kas alkst iznīcināt gan Novidu, gan Serdi.

Apmaiņā pret to viņa pēc kara izvedīs Sabiedrības garnizonu no Jupitera, bet ne no Saturna un Urāna.” Titāna arhiGubernators nicinoši nosprauslājas. „Viņa godprātīgi iesaistīsies sarunās par nodokļu un Novi-dus eksporta tarifu samazināšanu. Viņa nodrošinās jums tādas pašas Joslas raktuvju licences, kādas šobrīd izsniegtas Serdes uzņēmumiem. Un viņa pieņems jūsu priekšlikumu vienlīdzīgai pārstāvniecībai Senātā.”

„Un kā ar valdnieka ievēlēšanas procesa reformu?” jautā Romuls. „Viņai nebūtu vajadzējis kļūt par imperatori. Viņa ir ievēlēta amatpersona.” „Viņa pārskatīs vēlēšanu procesu pēc tam, kad būs iecelti jaunie senatori. Papildu tam, kā esat lūguši, olimpiskos bruņiniekus iecels saskaņā ar arbiGubernatoru balsojumu, nevis pēc valdnieka pavēles.”

Mustanga atgāž galvu un īsā, drūmā tonī iesmejas. „Es atvainojos. Sauciet mani par skeptiķi. Bet tu, Rok, šobrīd apgalvo, ka Valdniece piekritīs visām Romula vēlmēm, līdz būs atgriezusies pozīcijā, kas ļaus teikt nē.” Viņa komiski izpūš gaisu no deguna. „Ticiet man, draugi, mana ģimene ļoti labi zina, kā var apdedzināties ar Valdnieces solījumiem.”

„Un kā ar Antoniju au Julii?” ņēmis vērā Mustangas skepsi, jautā Romuls. „Vai izdosi viņu mums tiesāšanai par manas meitas un tēva slepkavību?”

„Izdošu.”

Romulu apmierina nosacījumi un Roka komentārs par sarkanajiem draudiem. Nepalīdz arī tas, ka viņa solījumi Šķiet ļoti ticami. Praktiski. Viņš nesola ne par daudz, ne par maz. Viss, ko varu darīt, lai tos pārspētu, ir pieņemt faktu, ka piedāvāju viņiem fantāziju, turklāt bīstamu. Romuls skatās uz mani un gaida.

„Neskatoties uz krāsu, mūs vieno kopīga saikne. Valdniece ir politiķe, es esmu karavīrs. Es darbojos ar leņķiem un metālu. Tāpat kā jūs. Tās ir manas dzīvības asinis. Visa manas eksistences jēga. Paskatieties, kā cēlos jūsu rindās, nebūdams viens no jums. Paskatieties, kā iekaroju Marsu. Veiksmīgākais Dzelzs lietus vairāku gadsimtu laikā.” Paliecos uz priekšu. „Valdnieki, es došu jums pelnīto neatkarību. Ne daļēju. Ne pagaidu. Pilnīgu un paliekošu neatkarību no Lunas. Nekādu nodokļu.

Nekādu divdesmit dienesta gadu Serdē jūsu pelēkajiem un obsidiāniem. Nekādu pavēļu no Babilonas, par ko Serde pārvērtusies.”

„Pārdrošs piedāvājums,” saka Romuls, pierādīdams rakstura spēku brīdī, kad apvalda aizvainojumu, ko noteikti jūt, dzirdot, ka sarkanais sola sniegt viņam neatkarību.

„Ērmīgs solījums,” saka Roks. „Derovs ir tas, kas viņš ir, tikai pateicoties cilvēkiem ap viņu.”

„Piekrītu,” priecīgi bilst Mustanga.

„Un ap mani joprojām ir visi, Rok. Kas ir tev?”

„Neviena,” atbild Mustanga. „Tikai dārgā, vecā Antonija, kura mana brāļa paspārnē kļuvusi par nodevēju.”

Vārdi aizķer gan Roku, gan Romulu. Atgriežos pie uzrunas pavadoņu valdniekiem. „Jums pieder lielākā piestātne, kādu pasaules redzējušas. Tomēr savu karu jūs uzsākāt par ātru. Ar nepietiekamu kuģu skaitu un nepietiekamu degvielas daudzumu. Domājot, ka Valdniece nevarēs tik ātri atsūtīt šurp floti. Jūs maldījāties. Tomēr kļūdījusies ir arī Valdniece — visas viņas pārējās flotes atrodas Serdē, kur aizstāv pavadoņus un pasaules no Oriona. Bet Oriona Serdē nav. Viņa ir kopā ar mani. Viņas spēki apvienojās ar kuģiem, ko nozagu Šakālim, lai veidotu armādu, ar kuru notriekšu Zobena armādu no debesīm.”

„Tam tev nepietiek kuģu,” saka Roks.

„Tu nezini, kā man pietiek vai nepietiek,” attraucu. „Un tu nezini, kur es to slēpju.”

„Cik kuģu viņam ir?” Romuls jautā Mustangai.

„Pietiekami daudz.”

„Roks grib likt jums noticēt, ka esmu skrejuguns. Vai izskatos tik mežonīgs?” Vismaz ne šodien. „Romul, jums Serde neinteresē, tāpat kā man neinteresē Novidus. Sīs nav manas mājas. Mēs neesam ienaidnieki. Es eju karā nevis pret jūsu rasi, bet gan pret savu māju valdniekiem. Palīdziet mums satriekt Zobena armādu, tad jūs iegūsiet savu neatkarību. Divi zaķi ar vienu šāvienu. Pat tad, ja nesakaušu Valdnieci pēc tam, kad būsim uzvarējuši šo dzejnieku, pat tad, ja gada laikā zaudēšu, mēs būsim radījuši tādus zaudējumus, ka paies vesels cilvēka mūžs, līdz Oktāvija

spēs savākt kuģus, naudu, cilvēkus un komandierus, kas būs ar mieru vēlreiz šķērsot miljardiem kilometru tumsas.” Pavadoņu valdnieki ieklausās manos vārdos. Varbūt vēl neesmu viņus zaudējis.

Roks neticīgi iesmejas. „Vai patiešām domājat, ka šis pašiecel-tais atbrīvotājs pametīs Novidus zemKrāsas? Galileja pavadoņos vien ir „paverdzināti” vairāk nekā simt piecdesmit miljoni.”

„Ja es spētu viņus atbrīvot, es to darītu,” atzīstu. „Bet es to nevaru. Es to apzinos, un tas lauž manu sirdi, jo viņi ir mani ļaudis. Tomēr katram vadonim jānes kāds upuris.”

Tas izpelnās piekrītošus galvas mājienus. Pat tad, ja esmu ienaidnieks, viņi spēj cienīt manu lojalitāti pret manu tautu un arī sāpes, ko noteikti jūtu. Ir savādi izjust šādu cieņu no ienaidnieku puses. Neesmu pie tā radis.

Viņu atzinību redz arī Roks. „Es pazīstu šo vīru labāk nekā jebkurš nojums,” viņš izdara spiedienu. „Es pazīstu viņu kā brāli. Un viņš ir melis. Lai sarautu saikni, kas mūs vieno, viņš teiktu jebko.”

„Atšķirībā no Valdnieces, kas nemelo nekad,” viegli piebilstu, izvilinādams klusus smieklus.

„Valdniece šo norunu ievēros,” Roks uzstāj.

„Tāpat kā ievēroja norunu ar manu tēvu?” Mustanga ļauni pajautā. „Kad pagājušajā gadā plānoja nogalināt viņu Gala svinībās? Es biju viņas šķēpnese, bet viņa bija to iecerējusi taisni man deguna galā. Un kāpēc? Jo viņš neatbalstīja viņas politiku. Iedomājieties, ko viņa izdarīs ar vīriem, kuri gājuši pret viņu karā!”

„Pareizi, pareizi!” saka Titāna arhiGubernators un paklauvē ar dūri pa galdu.

„Un tā vietā jūs uzticēsieties teroristam un pārbēdzējam?” noprasa Roks. „Viņš sešus gadus strādājis, lai iznīcinātu mūsu Sabiedrību. Visa viņa eksistence ir krāpšana. Kā jūs tagad varēsiet viņam uzticēties? Kā varēsiet domāt, ka sarkanajam rūpat vairāk nekā zeltam?” Roks bēdīgi šūpo galvu. „Mēs esam izcilie, mani brāļi un māsas. Mēs esam kārtība, kas sargā cilvēci. Pirms mums bija rase, kas grasījās iznicināt vienīgās mājas, ko jebkad pazinusi. Bet tad mēs atnesām mieru. Neļaujiet

Derovam manipulēt ar jums, lai liktu mums atgriezties Tumsas laikmetā, kas bija pirms tam. Viņi izlaupīs mūsu radītos brīnumus, lai piepildītu savus vēderus un apmierinātu tieksmes. Mums ir iespēja apturēt viņu šeit un tagad. Mums ir iespēja vēlreiz apvienoties, kā tas allaž bijis lemts. Mūsu bērnu labā. Kādu pasauli gribat nodot viņiem mantojumā?”

Roks uzliek roku uz sirds.

„Es esmu Marsa vīrs. Es Serdi nemīlu tāpat kā jūs. Lunas apetīte ir laupījusi uz manas planētas jau ilgi pirms manas dzimšanas. Tam ir jāmainās. Un tas mainīsies. Bet ne jau no viņa zobena. Viņš nodedzinātu visu māju, lai salabotu izsistu logu. Nē, draugi, tas nav pareizais ceļš. Lai mainītos uz labo pusi, mums jābūt tālredzīgākiem par šodienas politiķiem un jāatceras mūsu Zelta laikmeta gars. Izcilie, vienoti par spīti visam.”

Jo ilgāk tas turpināsies, jo ticamāk, ka Roks pārliecinās viņus par savu patriotismu. Abi ar Mustangu to zinām. Gluži tāpat kā zināju, ka, ierodoties šeit, nāksies kaut ko upurēt. Es cerēju, ka tas nebūs tas, ko grasos piedāvāt, bet pēc pavadoņu valdnieku skatieniem spriežu, ka Roka teiktais ir sasniedzis mērķi. Viņi baidās no sacelšanās. Viņi baidās no manis.

Tie ir lielie Arēja dēlu draudi, lielā kļūda, ko Sevro pieļāva, publiskodams manu grebšanu un ievezdams Arēja dēlus īstā karā. Palikuši ēnās, mēs būtu varējuši ļaut viņiem vienam otru apkaut. Mēs bijām tikai ideja. Taču Roks ir iedvesis viņu prātos jautājumu, kas vieno visus kungus, kas jebkad dzīvojuši — ja nu vergi atņem man manu īpašumu?

Kad tēvocis iedeva man sirpjAsmeni, viņš teica, ka par kāda locekļa cenu tas izglābs manu dzīvību. Katrs kalnracis ir to dzirdējis, lai jau no pirmās dienas, kad ir spēris kāju raktuvēs, zinātu, ka upuris ir tā vērts. Tagad es upurēšu ko tādu, par ko piedošanu varbūt nesaņemšu nekad.

„Es došu jums Arēja dēlus,” klusi saku. Roks turpina savu runu, un neviens mani nedzird. Tikai Mustanga. „Došu jums Arēja dēlus,” atkārtoju skaļāk. Pār galdu nolaižas klusums.

Romulam paliecoties uz priekšu, iečīkstas viņa krēsls. „Ko tu ar to gribi teikt?”

„Es jums teicu, ka Novidus mani neinteresē. Tagad es to pierādīšu. Jūsu teritorijās ir vairāk nekā trīssimt piecdesmit Arēja dēlu nodaļu,” saku. „Mēs esam jūsu piestātņu streiki. Mēs esam kaitnieki jūsu notekūdeņu sistēmā un iemesls, kāpēc Nesas ielas appludinātas ar sūdiem. Pat tad, ja šodien nodosiet mani Valdniecei, dēli liks jums asiņot vēl tūkstoš gadu. Bet es nodošu jums visas Novidus Arēja dēlu nodaļas līdz pēdējai, es pametīšu šejienes zemKrāsas un došos krusta karā uz Serdi, un savā mūžā nekad vairs nešķērsošu asteroīdu joslu. Ja palīdzēsiet man sakaut viņa nolāpīto floti.” Ar pirkstu norādu uz Roku, kurš izskatās Šausmu pārņemts.

„Tas ir vājprāts,” viņš saka, ievērojis iespaidu, ko mani vārdi atstājuši. „Viņš melo."

Tomēr es nemeloju. Esmu devis pavēli evakuēties Arēja dēlu grupām visā Novidū. Izbēgs tikai nedaudzi. Tūkstošiem cilvēku tiks notverti, spīdzināti un nogalināti. Tāds ir karš un vadoņa posts.

„Kungi, imperators lūdz, lai klanāties,” atbildu. „Vai neesat no tā noguruši? Zemoties tronim, kas atrodas sešsimt miljonus kilometru no jūsu mājām?” Viņi piekrītoši māj galvas. „Valdniece apgalvo, ka es jūs apdraudu. Bet kurš bombardēja jūsu pilsētas? Kurš nogalināja miljonu jūsu pavalstnieku? Kurš turēja jūsu bērnus par ķīlniekiem uz Lunas? Noslepkavoja jūsu tēvu un meitu uz Marsa? Kurš sadedzināja veselu pavadoni? Vai tas biju es? Vai tie bija mani ļaudis? Nē. Jūsu lielākais ienaidnieks ir Serdes alkatība. Rejas iznīcinātāji.”

„Tie bija citi laiki,” protestē Roks.

„Tā bija tā pati sieviete,” nicīgi novelku un paskatos uz Saturna zeltu, kurš sēž pa kreisi no Romula un uzmanīgi klausās. „Kurš sadedzināja Reju? Valdniece ir to aizmirsusi, jo sēž tronī ar muguru pret Novidu. Toties jus Rejas stiklaino līķi savās debesīs redzat katru nakti.”

„Rēja bija kļūda,” Roks saka, iekrizdams lamatās, ko Mustanga man palīdzēja sagatavot. „Kļūda, kas nekad nedrīkst atkārtoties.”

„Nedrīkst atkārtoties?” aizcirzdama slazdu, noprasa Mustanga. Viņa pagriežas pret Veļu, kura kopa ar vairākiem citiem joiešu zeltiem vēro sarunu no nama kāpnēm. „Veļa, mans draugs, vai varu palūgt savu viedpul Iesteni?”

„Nespēlējiet viņas spēli!”

„Manu spēli?” tēlotā kautrībā jautā Mustanga. „Mana spēle ir fakti, imperator. Viri tie šeit nav vēlami? Vai atļauta tikai retorika? Es personīgi neuzticos cilvēkiem, kas bīstas no faktiem.” Uzjautrināta par pašas dzē-lību, Mustanga atkal pievēršas Veļai. „Vari rīkoties ar to manā vietā, Veļa. Parole ir L17L6363.” Ieraudzījusi manu pārsteigto seju, viņa pasmīn.

Veļa paskatās uz savu brāli. „Viņa var aizsūtīt ziņu Barkam.”

„Atslēdz manu savienojumu,” saka Mustanga. Romuls pamāj Veļai. Viņa to atslēdz. „Skaties dokumentu mapēs, kešfailā ar numuru 3, lūdzu.” Viņa tā izdara. Sākumā klusās zelta sievietes acis samiedzas apjukumā par ekrānā redzamo. Tad, lasot tālāk, dusmās atiežas zobi un uz rokām parādās zosāda. Pārējie nelielās sapulces dalībnieki pieaugošā satraukumā vēro viņas reakciju. „Apgaismojoši, vai ne, Veļa?”

„Kas tas ir?” prasa Romuls. „Parādi mums!”

Veļa velta naidpilņu skatienu Rokam, kurš ir tikpat apjucis kā pārējie, un aiznes ierīci savam brālim. Lasot datus, ar pirkstiem pāršķirot failus, viņš pamanās saglabāt neitrālu sejas izteiksmi. Kasīja sniegto informāciju tagad izmantoju pret viņa saimnieci, pārvērzdams viņa dāvanu bultā, kas notēmēta uz viņas sirdi. Tomēr abi ar Mustangu nospriedām, ka tai jānāk no viņas, piešķirot meliem ticamību, ko rada Mustangas draudzība ar Romulu.

„Uzliec,” pametis viedpulksteni Veļai, saka Romuls.

„Kas tas ir?” Roks dusmīgi jautā. „Romul...” Viņš apraujas, kad gaisā parādās asteroīda S-1988 attēls, daļa no Koronis kopas asteroīdu Karin apakšgrupas Koipera joslā starp Marsu un Jupiteru. Tas lēni rotē virs galda. Zaļā datu straume zem attēla vēsta, ka Valdniece ir nolemta. Tā ir viltotu oficiālu Sabiedrības paziņojumu virkne, kurā detalizēti raksturota kravas piegāde uz asteroīda bez bāzes. Teksts turpina slīdēt, tajā raksturotas augsta līmeņa Sabiedrības direktīvas „degvielas uzpildei” uz šī asteroīda. Tad tiek parādīts holoieraksts ar kuģi, ko no galvenās flotes nosūtīju izpētīt asteroīdu, kamēr mēs pārējie devāmies tālāk uz Jupiteru. Pa tumšu noliktavu staigā sarkanie. Nelielās sprauslas viņu tērpos vakuumā neskan. Toties ar ķiverēm savienotie Geigera skaitītāji parkšķ no radiācijas. Daudz lielāka radiācijas daudzuma nekā tas, kādu varētu izstarot likumīgās, kosmosa kaujām paredzētās piecu megatonnu kodolgalviņas.

Romuls raugās uz Roku. Ja Reju nevajadzētu atkārtot, kādēļ pirms ierašanās mūsu orbītā jūsu flote iztukšoja atomieroču noliktavu?”

„Mēs šo noliktavu neapmeklējām,” atbild Roks, joprojām mēģinādams aptvert, ko redzējis un kādas būs tā sekas. Pierādījumi ir neapstrīdami. Jebkurus melus labāk pasniegt kopā ar brangu patiesības devu. „Arēja dēli to izlaupīja pirms vairākiem mēnešiem. Šī informācija ir falsificēta.” Viņš izmanto nepareizu informāciju. Tas nozīmē, ka Valdniece paturējusi Šakāļa rīcību noslēpumā. Tagad viņa samaksās par to, ka uzticējusies tik nedaudziem. Roks nav gatavs šim strīdam, un tas ir labi redzams.

„Tātad šāda noliktava pastāvnoprasa Romuls. Roks aptver, cik postoša ietekme būs tam, ka viņš to atzinis. Romuls sarauc pieri un turpina. „Imperator Fabii, kādēļ starp šejieni un Lunu izveidota slepena atomieroču noliktava?”

„Tā ir klasificēta informācija.”

„Jūs noteikti jokojat.”

„Sabiedrības flote ir atbildīga par drošību...”

„Ja tā būtu paredzēta drošības apsvērumiem, vai tad neatrastos tuvāk kādai bāzei?” jautā Romuls. „Šī atrodas tuvu asteroīdu joslas malai ceļā, ko flote no Lunas izmantotu, kad Jupiters atrastos Saulei tuvākajā orbītā. Kā slēptuve, kurai imperators varētu gūt pieeju pa ceļam uz manām mājām...”

„Romul, es saprotu, pēc kā tas izskatās...”

„Vai patiesi, jaunais Fabii? Jo izskatās, ka esat uzskatījuši pilnīgu iznīcināšanu par vienu no iespējām, ko izmantot pret ļaudīm, kurus saucat par saviem brāļiem un māsām.”

„Šī informācija pilnīgi noteikti ir falsificēta...”

„Izņemot to, ka noliktava pastāv...”

„Jā,” Roks atzīst. „Tā pastāv.”

„Un kodolgalviņas? Ar tādu radiācijas apmēru?”

„Tās paredzētas drošībai.”

„Bet pārējais ir meli?”

J- »

a.

„Tātad jūs patiesībā neieradāties manās mājās ar pietiekamu daudzumu atomieroču, lai pārvērstu mūsu pavadoņus stiklā?”

„Nē,” saka Roks. „Vienīgās kodolgalviņas uz mūsu klājiem ir paredzētas starpkuģu kaujām. Augstākā jauda ir piecas megatonnas. Romul, zvēru pie sava goda...”

„Tā paša goda, kas jums bija, kad nodevāt savu draugu...” Romuls norāda uz mani. „Kad nodevāt godājamo Lomu. Manu sabiedroto Augustu. Manu tēvu Revu. Pie tā paša goda, ar ko noskatījāties, kā manas meitas galvu spārda sociopātiska savas mātes slepkava, kas saņem pavēles no sociopātiska sava tēva slepkavas?”

„Romul...”

„Nē, imperator Fabii. Nedomāju, ka vēl esat pelnījis uzrunāt mani vārdā. Jūs saucat Derovu par mežoni un meli. Bet viņš šeit ieradās ar atklātu sirdi. Jūs atnācāt ar meliem. Slēpdamies aiz labas uzvedības un audzināšanas...”

„ArhiGubernator Raa, jums mani jāuzklausa! Es paskaidrošu, ja vien jūs tikai...”

„Gana!” iekliedzas Romuls. Pielec kājās un uzsit pa galdu ar milzīgo plaukstu. „Pietiek liekuļot! Pietiek viltību! Pietiek melu, tu, žēlabainais Serdes lišķi!” Viņš beidzot dreb niknumā. „Ja tu nebūtu mans viesis, es sviestu tev ar cimdu un nogrieztu tavu vīrišķo mantību Asins aplī. Tava zudusī paaudze ir aizmirsusi, ko nozīmē būt zeltam. Jūs esat noniecinājuši savu mantojumu. Zīžat no varas pupa, un kāpēc? Kā vārdā? To nieku tev pie pleciem? Imperators.” Viņš nosprauslājas par šo vārdu. „Tu, zaļknābi. Es nicinu pasauli, kurā tādi kā tu izlemj, vai tādi vīri kā Loms au Arks dzīvo vai mirst. Vai tavi vecāki neko tev nav iemācījuši?” Viņi neiemācīja. Roku uzaudzināja privātskolotāji un grāmatas. „Kas ir lepnums bez goda? Kas ir gods bez patiesības? Gods nav tas, ko tu saki. Nav tas, ko tu izlasi.” Romuls uzsit sev pa krūtīm. „Gods ir tas, ka tu rīkojies.” „Tad nerīkojieties šādi...” bilst Roks.

„To izdarīja tava Valdniece,” Romuls vienaldzīgi atbild. „Ja viņa nevarēs piespiest mūs klanīties, tad liks degt. Atkal.”

Kamēr Roks noskatās, kā pavadoņu valdnieki izslīd viņam caur pirkstiem, Mustanga cenšas, bet nespēj apvaldīt smaidu. Roka kulturālajā balsī parādās drūma nots. Tā sadragā manu sirdi druskās. Iedomājos, ka reiz šī balss mani aizstāvēja. Tagad viņš sargā ko daudz vienaldzīgāku. Sabiedrību, kurai pats nemaz nerūp.

Vienmēr esmu brīnījies, kāpēc Fičners izvēlējās Roku Marsa namam. Līdz nodevībai pazinu viņu tikai kā vienu no maigākajām dvēselēm. Bet tagad imperators izrāda dusmas.

„ArhiGubernator Raa, ieklausieties manī uzmanīgi,” viņš saka. „Jūs kļūdāties, domādams, ka ieradāmies šeit ar nolūku jūs iznīcināt. Mēs ieradāmies saglabāt Sabiedrību. Neļaujiet Dcrovam ar jums manipulēt. Nekrītiet tik zemu. Pieņemiet Valdnieces nosacījumus, un varēsim saglabāt mieru vēl tūkstoš gadu. Bet, ja izvēlēsieties šo ceļu, ja neizmantosiet mūsu pamiera iespēju, žēlastības nebūs. Jūsu flote ir nepilnīga. Derova flote, lai kur tā slēptos, nevar būt nekas vairāk par dezertieru apvienību aizlienētos kuģos.

Bet mēs esam Zobena armāda. Mēs esam Leģiona dzelzs roka un Sabiedrības dusmas. Mūsu kuģi apdzēsīs jūsu pasauļu gaismas. Jūs zināt, uz ko esmu spējīgs. Jums nav komandiera, kas varētu man līdzināties. Un, kad jūsu kuģi degs, Serdes bruņinieki rindām līs jūsu pilsētās un piepildīs gaisu ar pelniem, kas nosmacēs jūsu bērnus.

Ja nodosiet savu Krāsu, Nolīgumu, Sabiedrību — un tā būs nodevība —, Iliona degs kara ugunīs. Es likšu jums iepazīt postu. Es uzmeklēšu ikvienu, ko jebkad esat pazinis, un noslaucīšu viņu sēklu no zemes virsas. Un to darīšu ar smagu sirdi. Bet es esmu Marsa vīrs. Karavīrs. Tāpēc ziniet, ka manas dusmas būs nebeidzamas.” Viņš sniedz tievu roku. Marsa nama vilka rīkle pavērta mēmā, izsalkušā rēcienā. „Spiediet manu roku draudzībā jūsu ļaužu un Zelta labklājības vārdā. Vai ari es to izmatošu, lai celtu miera laikmetu uz jūsu nama pelniem.”

Romuls apiet ap galdu un nostājas aci pret aci ar Roku, starp viņiem ir tikai jaunākā vīrieša pastieptā roka. Romuls paņem savu slāti, kas

saritināta un pieāķēta pie jostas. Tā parkšķēdama pieņem cietu veidolu. Asmenī iegravētas Zemes un Iekarošanas ainas. Viņa ģimene ir tikpat sena kā Mustangas un Oktāvijas. Viņš ar asmeni sagriež sev roku un izsūc sārtās asinis no brūces, tad paceļ galvu un iespļauj tās Rokam sejā.

„Šis ir asinsnaids. Ja vēl kaut reizi tiksimies, tu esi mans, vai ari es esmu tavs, Fabii. Ja vēl kādreiz telpā elposim vienu un to pašu gaisu, viena elpa aprausies.” Tas ir formāls, salts paziņojums, kas no Roka prasa tikai vienu. Viņš pamāj ar galvu. „Veļa, pavadi imperatoru līdz viņa kuģim. Viņam jāgatavo flote kaujai.”

„Romul, tu nedrīksti ļaut viņam aiziet,” saka Mustanga. „Viņš ir pārāk bīstams.”

„Piekrītu,” saku, bet cita iemesla dēļ. Es aiztaupītu Rokam šo kauju. Negribu uz savām rokām viņa asinis. „Sagūstiet viņu, līdz kauja ir galā, un tad neskartu atbrīvojiet.”

„Šīs ir manas mājas,” saka Romuls. „Tā mēs rīkojamies. Es apsolīju, ka viņš varēs droši nākt un iet. Es savu solījumu turēšu.”

Roks noslauka asinis un siekalas servjetē, ko izmantoja siera kūkai, un seko Veļai prom no galda uz pakāpieniem, kas ved namā. Tur viņš apstājas un pagriežas pret mums. Nezinu, vai viņš to saka man vai zeltiem, kas šeit sapulcējušies, bet zinu, ka viņa pēdējie vārdi atbalsos ilgi:

Brāļi, māsas, ikkatrs, ikviena,

Ir nākusi ši bēdu diena.

Pie jūsu kapa as’ras liešu,

Jo pats jums nesu miegu ciešu.

Roks viegli paklanās. „Paldies par viesmīlību, arhiGubernator. Drīz tiksimies.” Kad Roks pamet sapulci, Romuls liek Veļai viņu aizturēt, līdz būšu droši pametis Jo.

„Sazinies ar maniem imperatoriem un prētoriem,” viņš nokomandē vienu no saviem šķēpnešiem. „Pēc divdesmit minūtēm gribu viņus redzēt hologrammās. Mums jāplāno kauja. Derov, ja tu vēlies iesaistīt savus prētorus...” Bet mans prāts kavējas pie Roka. Varbūt nekad vairs viņu neredzēšu. Nekad negūšu iespēju pateikt visu, kas šobrīd nospiež manu sirdi. Bet zinu ari to, ko maniem ļaudīm varētu nozīmēt tas, ka viņam ļauts iet.

„Ej,” nolasījusi manu skatienu, saka Mustanga. Strauji pieceļos, atvainojos un pamanos noķert Roku, kad viņš pabeidzis dārzā siet zābaku auklas. Veļa un vēl daži zelti virza viņu uz dzelzs vārtiem.

„Rok!” Viņš vilcinās. Kaut kas manā balsī liek viņam pagriezties un skatīties, kā tuvojos. „Kad es tevi pazaudēju?” jautāju.

„Kad nomira Kvinna,” viņš atbild.

„Tu plānoji mani nogalināt, kad vēl domāji, ka esmu zelts?”

„Zelts. Sarkanais. Tam nav nozīmes. Tava dvēsele ir melna. Kvinna bija laba. Lea bija laba. Un tu viņas izmantoji. Tu esi posts, Derov. Tu izsūc savu draugu dzīvības un atstāj viņus aiz muguras izsmeltus un tukšus, bet pārliecini sevi, ka viņu nāve ir tā vērta. Katra nāve pietuvina tevi tavai taisnībai. Bet vēsture ir pilna ar tādiem kā tu. Šī Sabiedrība nav nevainojama, bet hierarhija... šī pasaule ir labākais, ko varam atļauties.”

„Un tu esi tiesīgs to izlemt?”

„Jā. Esmu. Bet sakauj mani kosmosā, un šīs tiesības būs tavas.”