Rīta zvaigzne

46. ELLESNIRĒJS

Palūkojos uz zilajiem to posteņos. Vairums bija šeit, kad ieņēmu šo kuģi. Kad to pārdēvēju. Kopā ar Orionu viņi kļuva par pirātiem, kopā ar mani — par revolucionāriem. „Visi dzirdējāt, ko viņš teica,” uzrunāju viņus. „Labi pastrādāts. Jūs darījāt Faksam godu. Tagad atvadieties, kāpiet savā transportā, un drīz tiksimies! Te nav, par ko kaunēties.” Viņi velta man militāru sveicienu, un kapteinis Pels atver bedres apakšā atrodamās lūkas. Zilie sāk šļūkt lejup pa šauro šahtu, kas ved uz kuģa novietni, kur vajadzētu atrasties glābšanas kapsulām, bet tās mēs aizstājām ar pamatīgi bruņotiem transporta kuģiem. Mana glābšanas kapsula iebūvēta komandtiltiņa sānā. Bet mēs ar Viktru nebēgsim. Ne šodien.

„Laiks doties, mazais,” saka Viktra. „Tūlīt pat.”

Ar plaukstu uzsitu komandtilta durvju aplodai. „Paldies, Paksi” saku kuģim. Vēl viens draugs zaudēts mērķa vārdā. Sekoju Viktrai un kājniekiem skrējienā pa tukšajiem gaiteņiem. Pulsē sarkanas gaismas. Kauc sirēnas. Mums skrienot, caur korpusu atbalsojas tāla dunoņa. Drīz Faksu būs apsēduši Roka dēlesKuģi. Tie kausēs tā sānus un piepildīs to ar zelta bruņinieku vadītām pelēko un obsidiānu iekarotāju komandām. Viņi neatradīs mani, tikai pamestu kuģi. Kad kāpjam gravLiftā, tam blakus uz gaiteņa sienas parādās kūstošs aplis. Skatos, kā krāsa klust arvien spilgtāka, līdz siena ir oranža kā saule. Skaļruņos joprojām sitas bungu ritms. Bum. Bum. Bum.

Viktra iekarotāju komandai dāvanā atstāj mīnu.

Dzirdam, kā tā eksplodē desmit līmeņus virs mums, kad grav-Lifta durvis atveras palīgangārā mīnus trešajā līmenī. Šeit gaida mana īstā triecienvienība. Trīsdesmit smago transporta kuģu ar nolaistām rampām. Zilie veic pārbaudes pilotu kabīnēs. Oranžo mehāniķi drudžaini darbina dzinējus un uzpilda degvielas tvertnes. Katrā no kuģiem sakāpis simt valkīru pilnā bruņojumā. Viņas pavada tāds pat skaits sarkano un pelēko, kas veido īpašu uzdevumu vienības. Kad skrienu garām, obsidiāni cilā savas pulsAvas un slātes un dārdinādami skandē manu vārdu. Angāra centrā atrodu Holideju kopā ar Sēfiju un valkīru grupu, kas būs mana personīgā vienība. Kopā ar viņām nelielā grupiņā lūgšanas skaita ellesnirēji, ko lūdzu Dejotājam. Viņi ir uz pusi mazāki par obsidiāniem.

„Viņi iebrūk kuģī,” saku Holidejai. Viņa pamāj ar galvu sarkano vienībai, tā dodama zīmi skriet piesegt mūsu muguras. „Attālums ir mazāks par kilometru.”

„Nē...” atviegloti iesmējusies, saka Holideja. „Tik tuvu?”

„Vai ne?” priecīgi satraukts, atbildu. „Viņi gribēja tikt tuvāk, lai nevaram notriekt to dēlesKuģus.”

„Nu tad tagad dosim viņiem buču,” murrādama Holidejai saka Viktra. „Ar mēli.”

Holideja paloka drukno galvu. „Tad beigsim virināt klabekļus.” Sēfija izvelk no ādas somas sauju kaltētu sēņu. „Dievu maizi?” viņa jautā. „Redzēsiet pūķus.”

„Karš ir pietiekami baiss, dārgumiņ,” atbild Viktra. Tad piebilst: „Vienreiz kopā ar Kasiju veselu nedēļu lietojām to draņķi Termiskajā jūrā.” Viņa ievēro manu skatienu. „Tas bija, pirms es satiku tevi. Un vai tu esi redzējis Kasiju bez krekla? Starp citu, nesaki Sevro!”

Arī mēs ar Holideju atturamies no sēnēm. Gaiteni tepat pie angāra atskan automātisko šaujamieroču parkšķi. „Tā stunda ir klāt!” uzsaucu trim tūkstošiem obsidiānu kaujas transporta kuģos. „Asiniet savus cirvjus! Atcerieties, ko esat iemācījušies! Hygr la, Ragnar!”

,,Hygr la, Ragnar!” viņi auro.

Tas nozīmē „Ragnārs dzīvo”. Valkīru karaliene sveic mani ar savu slāti un uzsāk obsidiānu kara dziesmu. Tā izplatās caur melni bruņoto kaujas kuģi. Šausminoša un drūma skaņa, bet šoreiz tā ir manā pusē. Esmu atvedis valkīras uz debesīm un nu laidīšu viņas brīvībā.

„Viktra, tu prīmā?” jautāju, uztraucies par to, ka Antonija ir tik tuvu. Vai māsa novērš viņas uzmanību?

„Jūtos nolādēti lieliski, mazulīt,” saka garā sieviete. „Sargi savu mazo, glīto pakaļiņu!” Viņa uzsit man pa pēcpusi, atkāpjas, sūta man vulgāru gaisa skūpstu un aizskrien uz savu transporta kuģi. „Mīšu tev uz papēžiem.” Palieku ar ellesnirējiem. Viņi kūpina smēķus un vēro mani sarkanām, ļaunām acīm.

„Pirmais, kurš tiek cauri, dabū nolāpītos laurus,” saku. „Ķiveres galvā!”

Ar šādiem vīriem gari nav jārunā. Viņi paloka galvas un smīn. Dodamies. Ar gravZābakiem uzlidoju trīsdesmit metrus un nolaižos uz viena no četriem nagUrbjiem, ko konfiscējām kādai platīna raktuvju kompānijai asteroīdu joslas iekšienē. Tie piecdesmit metrus viens no otra novietoti rindā uz angāra grīdas. Kā tverošas rokas ar vadības kabīni elkoņa vietā un dučiem urbju uz klāja, kur sniedzas to pirksti. Katru no nagUrbjiem Rollo pārveidojis, lai aizmugurē tos virzītu reaktīvie dzinēji un gar sāniem stieptos biezas bruņu plātnes. Ieslīdu manam augumam un bruņām piemērotajā vadītāja kabīnē un ielieku rokas digitālajā vadības prizmā.

„Slēdziet iekšā!” saku. Caur urbi izskrien pazīstams enerģijas lādiņš, kas liek stiklam ap mani vibrēt. Smaidu kā jukušais. Varbūt tāds arī esmu. Bet es zināju, ka šajā kaujā nevarēšu uzvarēt, ja nemainīšu paradigmu. Turklāt zināju, ka Roku nekad nevarēs iedzīt slazdā vai ievilināt asteroīdu joslā, jo viņš baidīsies pakļaut lielāku savu spēku daļu pēkšņiem uzbrukumiem no slēpņa. Tāpēc man bija tikai viena izeja — izveidot slēpni savā vājībā. Viņš allaž mani pamācīja, lai palūkojos uz visu no malas, lai nomierinos. Protams, viņš domāja, ka zina, kā mani sakaut. Taču šodien es necīnos kā vīrs, ko viņš pazina, kā zelts.

Es esmu nolāpīts ellesnirējs, kuram aiz muguras ir milzīgu, teju traku sieviešu armija un mūsdienīgāko karakuģu flote, kuras apkalpi veido nokaitināti pirāti, inženieri, tehniķi un izbijuši vergi. Un viņš domā, ka zina, kā ar mani cīnīties? Iesmējos, kad nagUrbis satricina manu sēdekli. Tas pilda mani ar dziļi snaudušu, traku spēku. Pa gravLiftu, ar ko atbraucām, angārā ielaužas ienaidnieka iekarotāju komanda. Viņi blenž uz milzīgajiem nagUrbjiem un izkūp gaisā, kad tiešā tēmējumā uz tiem izšauj Viktras kuģa elektromagnētiskais lielgabals.

„Atcerieties mūsu zeltītās vadones vārdus,” saku ellesnirējiem. „Uzupurēšanās. Paklausība. Izaugsme. Šie ir cilvēces cēlākie tikumi.”

„Nolāpīti pajāt" viens saka rācijā. „Es viņai parādīšu savas cilvēces labākos tikumus.”

„Iededzam urbjus!” pavēlu. Viņi apstiprina viens pēc otra. „Ķiveres galvā! Pasvilināsim!”

Pagriežu nagUrbja rotācijas slēdzi pulksteņa rādītāja virzienā. Zem manis sāk griezties urbis. Iegremdēju abas rokas dziļāk vadības prizmā. Pasaule sakratās. Klab zobi. Metāla klājs zem manis iegrimst. Lobās kūstošā grīda. Iekrītu desmit metrus dziļāk kuģī. Izgriežos cauri klājam piecās sekundēs. Pēc tam cauri nākamajam. Atkal grimstu, un pilnībā izkrītu cauri angāra piestātnes grīdai. Ap vadītāja kabīni kūsā sakošļāts metāls. Tad aiziet arī nākamais klājs. Un nākamais. Urbis uzkarst arvien vairāk, un es triecos cauri kuģim, atstādams Valkīras sev aiz muguras. Piebremzē, un urbis ieķersies, piebremzē, un tu mirsi. Un šis ātrums ir manas tautas pulss. Inerce, kas noved pie tālākas inerces.

Mans nagUrbis uzņem ellīgu ātrumu. Triecas cauri klājiem. Slepkavo metālu ar kvēlojošiem volframa karbīda zobiem. Kad krītam cauri trūcīgi apgaismotām kazarmām, saraustītās ainās ar acs kaktiņu manu pārējos nagUrbjus, kas plēšas cauri kuģa sirdij. Katrs urbis karstumā kvēlo un ietriecas nākamajā grīdā. Tas ir varens un šausmīgs skats. Izkrītu cauri ēdnīcai. Cauri ūdens tvertnei, tad kādam gaitenim, kur gruvešos atkāpjas iekarotāju komanda un brīnās par megalītiskajiem urbjiem, kuri grābjas cauri kuģim kā tāda neticama dzelzs dieva kvēlojošā roka.

„Nepalēniniet gaitu!” auroju, visam ķermenim raustoties sēdeklī. Esmu zaudējis kontroli, krītu pārāk ātri, urbis ir pārāk karsts. Tad... nav nekā. Esmu uzšķērdis Pakša vēderu. Mani sagrābj izplatījuma klusums.

Bezsvars. Kā šķēps caur ūdeni slīdu pretī milzīgajam Kolosam. Man garām nozib uz Pakšu nosūtītie dēlesKuģi; viens tik tuvu, ka redzu pilota kabīnē ieplestās kapteiņa acis. Vēl kāds ielido taisni mana pārkarsētā urbja mutē. Sadragāts sekunžu laikā. Sānis pašķīst vīri un atlūzas. Pārējie urbji izlaužas no Pakša vēdera zemāk un arī nirst mēnesLauzēja virzienā. Ap mums plosās kauja. Zilas eksplozijas, milzīgi atstarotāju lauki. Mustangas grupa traucas gar Roka ierindas malu, kur ar to apmainās nežēlīgām bortu zalvēm. Sevro joprojām gaida slēpnī.

Jūtu, cik apjukuši ienaidnieka artilēristi. Atrodos viņu dēlesKuģu kaujas vienību centrā. Viņi nedrīkst šaut. Viņu datori pat nespēs klasificēt manu lidaparātu. Tas izskatīsies pēc apakšdelma formas atlūzu blāķa. Šaubos, vai komandtilts maz zinās, kas tas ir, līdz neieraudzīs paši savām acīm.

„Iedarbiniet dzinējus!” saku. Aiz manis ieslēdzas pārveidotā nagUrbja dzinējs, kas sviež mani pret melno Kolosa virsmu. Sapratis apdraudējumu, kāds ločSpārns raida pret mani ložmetēja kārtas. Urbī mēmi triecas īkšķa lieluma lodes. Bruņas iztur. NagUrbim man blakus tik ļoti nepaveicas. Kad, nogalinot tā ellesnirēju, caur vadītāja kabīni iztriecas no mēnesLauzēja augšējā pusloka piecus metrus garā lielgabala raidīta elektromagnētiskā lādiņa kārta, viņa kuģis sašķīst. Viens no viņa urbjiem ietriecas manā stikla kabīnē, un tā saplaisā. Vēl ducis kārtu sašķaida man garām lidojošo dēlesKuģi. Varbūt Roks nezina, kas ir trīsdesmit metrus garās atlūzas no mana kuģa, bet viņš ir gatavs nogalināt savus vīrus, lai apturētu to tuvošanos viņa mēnesLauzējam.

Man tuvojas pelēka metāla atlūzas. Kolosa raidīts elektromagnētiskā lielgabala šāviņš manā priekšā cauršauj trīs dēlesKuģus un trāpa mana nagUrbja apakšgalā pie „plaukstas locītavas”. Tas uzplēš plaisu visa urbja garumā, caur grīdu ietriecas kabīnē man starp kājām dažas collas no kājstarpes un noskrāpē krūšu bruņas, gandrīz noraudams galvu pie žokļa. Paraujos atpakaļ, un lode ietriecas vadītāja kabīnes metāla balstā. Stikls sašķīst, un stienis tiek atliekts atpakaļ kā kūstošs plastmasas salmiņš. Noelšos, kinētiskās enerģijas svārstību dēļ gandrīz zaudējis samaņu.

Gar acīm griežas balti punkti.

Sapurninos. Mēģinu atgūt sajēgu.

Esmu novirzīts no kursa. Šo ietaisi nav paredzēts stūrēt. Tūlīt ietriekšos mēnesLauzēja klājā. Instinkts mani nepaglābj. To izdara mani draugi. NagUrbja dzinēji savienoti ar zilo komandu uz Oriona kuģa. Kāds pēdējā mirklī pavērš to darbību pretējā virzienā, lai neavarēju. Tieku iegrūsts savā sēdeklī, kad nagUrbis palēnina gaitu un lēni piezemējas uz Kolosa virsmas. Raustos savā krēslā un izbailēs smejos.

„Nolāpīts!” kliedzu saviem tālajiem glābējiem, lai kas viņi būtu. „Paldies!”

Toties pats nagUrbis vadāms tikai ar rokām. Zilie šo numuru veiktu tikpat vāji, kā es aprēķinātu katapultu šāviņus ap planētām. Aizmirsušās vecajā darbā, manas rokas lido pār vadības taustiņiem. Atkal ieslēdzu urbi un izmantoju dzinējus, lai kā naglu iedzītu urbi kuģa virsmā. Metāls gārdz. Bultskrūves grab. Un es sāku grauzties cauri virsējai bruņu kārtai, kuru, kā runā, nespēj caurdurt neviens dēlesKuģis.

Ap manu urbi izplūst kuģa spiediens. Rokām dejojot pār vadības taustiņiem, palidinu urbju griešanās ātrumu, pārvietoju pārkarsušos urbjus un izmantoju atdzisušās vienības. Kosmoss pagaist. Iero-kos karakuģī. Roku nevis taisnu līniju, bet gan tuneli, kas ved uz kuģa priekšgalu. Viens klājs. Divi klāji. Graužos cauri zālēm un kazarmām, ģeneratoriem un gāzes vadiem. Tas ir briesmīgākais un mežonīgākais, ko jebkad esmu darījis. Lūdzos tikai, kaut neuzdurtos munīcijas noliktavai. Caur dažādajos sabojātajos līmeņos izrakto caurumu kā rudens lapas kosmosā aizlido spiediena izsūktie vīrieši, sievietes un gruži. Starpsienas izolēs brūci, bet tie, kas attapsies starp sienām un tuneli, jau uzskatāmi par mirušiem.

Pēc trīssimt metriem kuģī mans nagUrbis salūst. Urbju pirksti nodiluši, un dzinējs pārkarsis. Pasniedzos lejup, lai atvērtu vadītāja kabīnes pārsegu un tiktu laukā, bet roka uz sviras paslīd. To klāj asinis. Drudžaini aptaustu sevi. Bet manas bruņas nav bojātas. Tās nav manas asinis. To pilieni lido no labās vadītāja kabīnes sienas, kur notraipījušas apaļo lielgabala lodi, kas caursita trīs dēlesKuģus un ietriecās mana

nagUrbja balsta stabā. Biezējošajās asinīs manu ar matiem aplipušu kaula šķembu.

Pametu nagUrbi aiz muguras un dodos paša izkausētā tuneļa vakuumā. Gaiss no kuģa vairs nesūcas. Tagad te ir mierīgi, spiediens jau izgaisis, un avārijas starpsienas aizvērušās, lai norobežotu bojāto klāju. Droši vien trāpīts šīs kuģa daļas gravitācijas ģeneratorā. Mani mati plīvo pat ķiverē.

Paskatos augšup. Tuneļa galā ieeja kuģa korpusā izskatās pēc maza atslēgas cauruma uz debesīm. Turpat aiz tā, bezsvarā lēni riņķodams, peld mironis. Kad, aizsegdams no Jupitera virsmas atstaroto gaismu, garām aizslīd Antonijas flagmanis, mirušais pazūd ēnā. Es tāpat kā viņš palieku tumsā. Viens pats Kolosa vēderā. Manu rāciju pārpludina kara runas. No mūsu angāra paceļas Viktras kuģis. Orions un pavadoņu valdnieki no Jo poliem lido uz Jupiteru. Mustangas flagmanim šobrīd uzbrūk Roka kuģis, bet Antonija ar savu pārējo floti vajā Telemanus un Raa, kas atkāpjas.

Sevro joprojām gaida.

Trīsdesmit metrus virs manis kaut kas kustas kādā no līmeņiem, kam izgrauzos cauri, un ielūkojas divdesmit metrus platajā tunelī. Mana ķivere identificē aktīvu ieroci. Lidoju augšup, ceļā aktivizēdams savu pulsLauku, bet atrodu tikai jaunu pelēko, kas lūkojas manī caur avārijas skābekļa maskas plastmasas sejsegu. Viņš karājas bezsvarā, ar vienu roku pieķēries norautai metāla sienas plāksnei. Klāts asinīm. Tās nav viņa. Aiz muguras gaisā peld viens no viņa draugiem. Viņš trīc. Mans urbis būs izgājis cauri visam viņa vadam, bet kosmoss izvilcis visus līķus un atstājis viņu šeit vienu. Puiša acīs atspoguļojas, cik šausminošs esmu. Viņš paceļ savu svilinātāju, bet es reaģēju nedomājot. Iegrūžu savu slāti viņa sirds pusē, un acumirklī viņš ir miris. Puisis mirst jauns, iepletis acis un paliek karājoties, līdz ar kāju atsperos pret viņa krūtīm, lai varētu izvilkt slāti. Atgrūžos no viņa. Bezsvara stāvoklī no mana asmens ceļas sīkas asins lāses.

Tad gravitācijas ģeneratori atsāk darbu un manas pēdas nolaižas pie grīdas. Tās nošķiež asinis. Uz grīdas nokrīt ari pelēkā ķermenis. No

tuneļa šahtas man aiz muguras plūst gaisma. Atrauju skatienu no mirušā un paveros tuneli, kurā no kosmosa ielido transporta kuģis. Tam seko vēl citi. Vesela kavalkāde Viktras vadītu kaujas kuģu. Tos vajā ločSpārni, bet kaujas kuģu pakaļgalos iebūvētie lielgabali raida uz tiem dūres lieluma enerģijas lādiņu kārtas. Tās ločSpārnus saplosa. Nāks vēl. Simtiem citu. Mums jākustas ātri. Mūsu vienīgā priekšrocība šeit ir ātrums un agresija.

Viktras transports pamatīgi palēnina gaitu tunelī aiz mana līmeņa, tieši virs nagUrbja. No tā man piebiedrojas valkīras. Augstākos līmeņos tiek izsēdināti vēl citi kaujas transporta kuģi. Holideja un vairāki kaujas bruņās tērpti sarkanie seko obsidiāniem, pār bezgaisa telpu nesdami iebrukuma aprīkojumu uz starpsienas durvīm, kas nodala mūs no pārējā kuģa. Viņi triec termourbi metālā. Tas sāk kvēlot sarkans. Pār metāla lūku tiek nolaists pulsBurbulis, lai iebrukdami neieslēdzam vēl citas starpsienas.

„Ielaušanās iespējama pēc piecpadsmit,” saka Holideja.

Viktra stāv malā un klausās ienaidnieka frekvences. „Tuvojas atbildes komandas. Vairāk nekā divi tūkstoši jauktu vienību.” Viņa izveidojusi savienojumu arī ar stratēģisko komandpunktu uz Oriona kuģa, lai vāktu kaujas norises datus no flagmaņa milzīgā uztvērēju klāsta. Izskatās, ka savos dēlesKuģos Roks sūtījis mums vairāk nekā piecpadsmit tūkstošus vīru. Vairums ap šo laiku jau būs sasnieguši Pakšu. Apgriezuši to kājām gaisā, meklējot mani. Muļķa suņabērni. Roka likmes bija lielas, bet kļūdainas. Toties es esmu atvedis uz gandrīz tukšu karakuģi trīs tūkstošus saniknotu obsidiāna berserkeru.

Dzejnieks būs tik dusmīgs!

„Desmit,” saka Holideja.

„Valkīras, gatavībā!” nodārdinu, saliecis rokas trijstūra formā.

Simts obsidiānu pārkāpj pāri kafetērijas drupām un sapulcējas man aiz muguras, kā mācījām viņām ceļā uz Jupiteru. Pie mana kreisā sāna Sēfija, pie labā — Viktra, bet aizmugurē Holideja. Pārkarsētās metāla durvis iegrimst. Sarkanie un pelēkie atkāpjas. Visa desmit līmeņu lielā tuneļa garumā, ko izkausēju, šādas komandas gatavosies iebrukt gluži tāpat kā mēs. Divi pārējie nagUrbji sasniedza savus mērķus. Arī tur

iebrukt gatavojas divi tūkstoši obsidiānu. Pelēkie, sarkanie un saujiņa zeltīto atbalstītāju vedīs viņus kaujā ar apsardzi, kas ar tramvajiem un grav-Liftiem dodas uz fronti kuģa iekšienē.

Šī būs īsta ugunsvētra. Tuvcīņas. Dūmi. Kliedzieni. Ļaunākais, kas karā var būt.

„Vairogus uz pilnu jaudu!” nagālā saku, pagriezies pret valkīrām. Vairogu segti, to augumi varavīkšņaini zaigo. „Nogaliniet ikvienu, kam ir ierocis. Saudzējiet tos, kuriem tādu nav. Krāsai nav nozīmes. Atcerieties mūsu mērķi. Atbrīvojiet man ceļu! Hyrgla, Ragnar!”

„Hyrg la, Ragnar!” sizdami sev pa krūtīm, auro obsidiāni un izbauda kara trakumu. Vairums transporta kuģos būs ieēduši savas trakās sēnes. Viņi nejutīs sāpes. Obsidiāni nepacietīgi mīņājas, nespēdami sagaidīt, kad varēs iesaistīties kaujā. Viktra man blakus vai vibrē. Atceros, kā sēdēju pie viņas Mikija laboratorijā, kamēr viņa man stāstīja, cik ļoti viņai patīk kaujas smaka. Vecie sviedri cimdos. Šujamieroču eļļa. Pēc tam sarautie muskuļi un trīcošās rokas. Aptveru, ka Viktrai patīk tās godīgums. Kauja nekad nemelo.

„Viktra, paliec man līdzās,” saku. „Ja satiksim zeltus, gata%'ojies pārī veikt hidru.”

„Njar la tagag.man aiz muguras saka Sēlija.

“.. .syn tjr rjyka!”

„Sāpju nav. Ir tikai prieks,” viņi skandē spēcīgā dievu maizes ietekmē. Sofija uzsāk skandēt kara aurus. Viņas balss ir augstāka nekā Ragnāram. Viņai piebiedrojas divas spārnu māsas. Un tām viņu spārnu māsas, līdz dučiem obsidiānu piepildījuši rācijas pārraidi ar savu dziesmu un piešķir notiekošajam grandiozu noskaņu, lai gan mans prāts saka ķermenim, ka jābēg. Lūk, kāpēc obsidiāni skandē savas dziesmas. Ne tāpēc, lai sētu šausmas. Bet tādēļ, lai justos drosmīgi, lai izolācijas un baiļu vietā justu blakus biedra plecu.

Uz leju pa muguru slid sviedru lāses.

Bailes ir izdomātas.

Holideja nolaiž ieroča drošinātāju.

„ Nja r la t agag..."

38.5

Mana slāte pieņem cietu veidolu.

Uzlādēdams šāviņu, dreb un īd pulslerocis.

Ķermenis trīc. Mute pilna pelnu. Uzvelc masku. Paslēp cilvēku sevi. Nejūti neko. Redzi visu. Kusties un nogalini. Kusties un nogalini. Es neesmu cilvēks. Viņi nav cilvēki.

Dziesma kļūst skaļāka... ,,Syn tjr rjyka/”

Bailes ir izdomātas.

Eo, ja tu skaties, pienācis laiks aizvērt acis.

Pļāvējs ir ieradies. Un viņš atvedis sev līdzi elli.