Rīta zvaigzne

61. SARKANAIS

Aja aizvelk mani pie Valdnieces kājām hologrammas laukuma centrā. Tirāniskās sievietes marmora sejā dziļi iegūlusi salti pavēlnieciska nicinājuma izteiksme. Viņas pleci gan ir noguruši, tos nospiež impērijas smagums un simts gadi ēnainu, negulētu nakšu. Viņas cieši saņemtajos matos ievijušās dziļas, sirmas upes. Acu kaktiņos ņudz zilas stīdziņas, ko atstājušas atkārtotas šūnu atjaunošanas terapijas procedūras. Viņai nav bijis miera no manis. Lai gan esmu nospiests ceļos un asiņoju, manu dvēseli mierina tas, ka esmu bijis cēlonis viņas bezmiega naktīm.

„Noņem viņa uzpurni,” Valdniece saka Ajai, kura stāv man aiz muguras un gatavojas izpildīt Valdnieces spriedumu. Oktāvijai pie sāniem stāv Patiesības bruņinieks un Prieka bruņinieks. Kasijs ar prētoriešiem savā zaļajā cietumnieka tērpā stāv pie Mustangas, bet Šakālis vēro, sēdēdams krēslā netālu no Lisandera, un malko sulaiņa atnesto kafiju. Izvingrinu žokli, kad noņemts uzpurnis.

„Iztēlojies pasauli bez jaunības augstprātības,” Oktāvija saka savai fūrijai.

„Iztēlojies pasauli bez vecuma alkatības,” aizsmacis atbildu. Aja triec dūri pret manu galvu. Pasaule nozib melna, un es gandrīz apgāžos.

„Ja gribējāt, lai viņš klusē, kāpēc noņēmāt uzpurni?” prasa Mustanga.

Šakālis iesmejas. „Labs jautājums, Oktāvij!”

Oktāvija velta viņam drūmu skatienu. „Jo pagājušajā reizē mēs nāvessodu izpildījām marionetei, un pasaules to zina. Šī ir miesa un asinis. Sarkanais, kurš sacēlās. Es gribu, lai tie zina, ka patiešām krīt viņš. Es gribu, lai tie zina, ka pat labākajiem no viņiem nav nozīmes.”

„Dod viņam vārdus, un viņš vienkārši tos pārvērtīs vēl vienā sauklī,” brīdina Šakālis.

„Oktāvij, vai jūs tiešām domājat, ka mans brālis jūs nenogalinās?” prasa Mustanga. „Viņš nenomierināsies, līdz nebūsiet mirusi. Līdz nebūsiet miruši jūs visi. Līdz viņš paņems jūsu scepteri un apsēdīsies jūsu tronī.” „Protams, ka viņš grib manu troni! Kurš negribētu?” saka Valdniece. „Kas ir mans pienākums, Lisander?”

„Aizsargāt savu troni. Radīt savienību, kur pavalstniekiem drošāk ir sekot, nevis cīnīties. Tā ir Valdnieka loma. Viņu mīl daži, baidās daudzi, un viņš vienmēr sevi pazīst.”

„Ļoti labi, Lisander,” viņa skumji uzslavē.

„Valdnieka nolūks nav valdīt, bet gan vadīt,” es saku.

Mani pat nedzirdot, viņa pievēršas Prieka bruņiniekam, kurš pie holobedres vadības pults gatavojas viņas pārraidei. „Vai tas ir gatavs?”

„Jā, mana kundze. Zaļie atjaunojuši saites. Tiešraide tiks pārraidīta visā Serdē.”

„Atvadies no sarkanā... Mustanga,” Aja saka, paplikšķinājusi pa Mustangas galvu.

„Pat nevari to izdarīt ar paša rokām?” prasu Šakālim. „Kas tu par vīru!

Viņš sarauc pieri. „Oktāvij, es gribu to izdarīt," pēkšņi saka Šakālis, pieceļas no sava krēsla un dodas uz holoklāju.

„Nāvessodus kā izpildvara veic olimpiskie bruņinieki,” saka Aja. „Tas uz jums neattiecas, arhiGubernator.”

„Neatminos, ka būtu lūdzis tavu atļauju.” Izdzirdējusi šādu apvainojumu, Aja atiež zobus, bet Valdnieces roka uz viņas pleca liek pievaldīt mēli.

„Ļauj viņam to,” saka Valdniece. Viņas piekāpšanās Šakālim šķiet savāda. Tā ir viņai neraksturīga, bet labi saskan ar savādo gaisotni, ko starp abiem šodien jūtu. Kāpēc lai viņš šeit būtu? Ne uz Lunas. Tas ir pietiekami acīmredzami. Bet kāpēc viņš atnācis uz vietu, kur Valdniecei pār viņu ir absolūta vara? Viņa varētu viņu nogalināt jebkurā brīdī. Kaut kas noteikti nodrošina viņa imunitāti. Kādu spēli viņš šeit spēlē? Kad Aja no manis atkāpjas, jūtu, ka arī Mustanga mēģina rast atbildes uz šiem jautājumiem. Prieka bruņinieks piedāvā Šakālim svilinātāju, bet viņš atsakās no ieroča. Tā vietā viņš no maksts izvelk Sevro pistoli un virpina to ap rādītājpirkstu.

„Viņš nav zelts,” Šakālis paskaidro. „Viņš nav pelnījis slāti vai oficiālu nāvessodu. Viņš aizies tāpat kā viņa tēvocis. Es labprāt palīdzēšu viņam to izdarīt. Turklāt piebeigt Derovu ar Sevro pistoli būtu... daudz poētiskāk, vai jums tā nešķiet, Oktāvij?”

„Lai tā būtu. Vai vēlaties vēl kaut ko?” Valdniece nogurusi jautā.

„Nē. Jūs esat bijusi ārkārtīgi viesmīlīga.” Šakālis ieņem Ajas vietu man blakus, bet Valdniece.pārvēršas mūsu acu priekšā. Pārgurums viņas sejā pagaist, un viņa pieņem mierīgo un mātišķo veidolu, atceros, kā Likosas holokanālos viņa neskaitāmas reizes man teica: „Uzupurēšanās. Paklausība. Izaugsme.” Toreiz Oktāvija šķita kā dieviete, kas tik tāla no mirstīgo pasaules, ka es būtu atdevis savu dzīvību, lai viņu iepriecinātu un liktu ar mani lepoties. Tagad es atdotu savu dzīvību, lai izbeigtu viņas.

Prieka bruņinieks, palocījis galvu, dod Valdniecei zīmi. Virs viņas galvas spīd maiga gaisma, kas spēcina sievieti ar saules siltumu un kvēli. Tas ir tikai prožektors. Lampas gaisma kļūst spilgtāka. Šakālis atglauž kādu šķipsnu, kas atrisusi no izsmalcināti ieveidotajiem matiem, un man mīļi uzsmaida.

Sākas tiešraide.

„Sabiedrības ļaudis,” Oktāvija iesāk. „Šeit runā jūsu Valdniece. Kopš cilvēces ausmas laikiem mūsu sugas sāga dziedāta par cilšu kariem. Tā dziedāta par pārbaudījumiem, upuriem, uzdrīkstēšanos pārkāpt dabas liktās robežas. Tad pēc gadiem ilga un smaga darba zemē mēs pacēlāmies līdz zvaigznēm. Mēs saistījām sevi ar pienākumu. Mēs atmetām savas vēlmes un savas alkas, lai pieņemtu krāsu hierarhiju, nevis tāpēc, lai apspiestu vairumu dažu triumfa dēļ, kā Arējs un šis... terorists liek

Soo jums domāt, bet gan tādēļ, lai nodrošinātu cilvēces nemirstību ar kārtības un izaugsmes principiem. Nemirstība bija garantēta, līdz šis vīrs mums mēģināja to nozagt.”

Viņa norāda uz mani ar garu, elegantu pirkstu.

„Šis vīrs, reiz cildens jūsu un jūsu ģimeņu kalps, būtu varējis kļūt par savas krāsas spožāko dēlu. Kā jaunietis viņš tika atbalstīts. Saņēma godalgas. Taču viņš izvēlējās uzpūtību. Gribēja uztiept zvaigznēm savu ego. Kļūt par iekarotāju. Viņš aizmirsa par savu pienākumu. Viņš aizmirsa mūsu kārtības iemeslu un ir ieslīdzis tumsā, raudams mūsu pasaules sev līdzi.

Taču mēs viņa tumsā nekritīsim. Nē. Mēs neklanīsimies ļaunuma spēku priekšā.” Viņa uzliek roku uz sirds. „Mēs... mēs esam Sabiedrība. Mēs esam Zelts, Sudrabs, Varš, Zilais, Baltais, Oranžais, Zaļais, Violetais, Dzeltenais, Pelēkais, Brūnais, Sārtais, Obsidiāns un Sarkanais. Saites, kas mūs vieno, ir spēcīgākas par varu, kas pūlas mūs šķirt. Septiņsimt gadu Zelts ir bijis cilvēces gans, nesis gaismu, kur valdīja tumsa, pārticību, kur plosījās bads. Šodien mēs nesam mieru, kur iesācies karš. Tomēr, lai miers valdītu, mums beidzot jāiznīcina šis slepkava, kurš ienesis karu visās mūsu mājās.”

Viņa pagriežas pret mani ar bezjūtīgu skatienu, kas atgādina, kā viņa vēroja manu divkauju ar Kasiju. Kā viņa būtu ļāvusi man nomirt, tad iemalkojusi savu vīnu un turpinājusi vakariņot. Pat tagad viņas acīs esmu tikai gruzis. Viņa jau domā tālāk par šo mirkli. Tālāk par brīdi, kad manas asinis uz grīdas būs atdzisušas un tie būs aizvilkuši mani prom secēšanai.

„Likosas Derov, ar Nolīgumā man piešķirto varu pasludinu tevi par vainīgu sazvērestībā ar mērķi veikt teroraktus.” Lūkojos tieši holo-Kameras optiskajā lēcā, jo zinu, cik daudz neskaitāmu dvēseļu mani šobrīd vēro. Cik daudz neskaitāmu acu vēros vēl ilgi pēc tam, kad manis vairs nebūs. „Pasludinu tevi par vainīgu Marsa iedzīvotāju masu slepkavībā.” Klausos pa ausu galam. Krūtīs dun sirds. Tā tricina manas kreisās rokas pirkstus. Lec rīklē. Tas mirklis ir klāt. Pār mani gāžas beigas. „Pasludinu tevi par vainīgu slepkavībā.” Šis mirklis, šis laika sprīdis

ir manas dzīves kopsavilkums. Tas ir mans kliedziens tukšumā. „Un es pasludinu tevi par vainīgu nodevībā pret savu Sabiedrību...”

Bet es negribu nekādu kliedzienu.

Lai tas paliek Rokam. Lai paliek zeltiem. Dodiet man ko vairāk! To, ko viņiem nesaprast. Dodiet man manas tautas niknumu. Visu paverdzināto tautu naidu. Kamēr Valdniece pasludina savu spriedumu, kamēr Šakālis gaida, kad varēs to izpildīt, un Mustanga nometusies ceļos uz grīdas, bet Kasijs gaida starp prētoriešiem un bruņiniekiem, Aja redz, kā es skatos uz garo, blondo bruņinieku, un satraukti sper soli uz priekšu, jo zina, ka kaut kas nav kārtībā, es atgāžu galvu un iegaudojos.

Es gaudoju par savu sievu un savu tēvu. Par Ragnāru, Kvinnu, Pakšu un Nerolu. Par visiem, ko esmu zaudējis. Par visiem, ko viņi paņēmuši.

Es gaudoju, jo esmu Likosas ellesnirējs. Esmu Marsa Pļāvējs. Un par ieeju šajā bunkurā esmu samaksājis ar savu miesu tikai tāpēc, lai nostātos Oktāvijas priekšā, lai mirtu kopā ar draugiem vai spriestu taisnu tiesu mūsu ienaidniekiem.

Valdniece pamāj Šakālim, lai izpilda spriedumu. Viņš piespiež stobru pie mana pakauša un nospiež gaili. Ierocis atsitas viņa rokā. Apsvilinādams manu skalpu, tas izspļauj uguni. Labajā ausī zvana mežonīgs troksnis. Tomēr es nesaļimstu. Manā galvā neieurbjas lode. No stobra izvijas dūmu strēle. Un, palūkojies uz pistoli, Šakālis visu saprot.

„Nē...” Viņš atkāpjas no manis, nomet pistoli un mēģina izvilkt

slāti.

„Oktāvij!” Aja iekliedzas un metas uz priekšu.

Taču tieši tad, šajā mirklī Valdniece izdzird kaut ko aiz kameras un pagriezusies ierauga prētoriešu sargu ar pieliektu galvu — viņa puls-lerocis nokrīt uz grīdas, kad caur muti izduras briesmīga, sarkana mēle. Vienīgi tā nav mēle. Tā ir Kasija asiņainā slāte, kas ieslīdēja prētorieša galvā caur pakausi un iznāca laukā starp viņa zobiem. Tā ieslīd atpakaļ mutē. Trīs sargi ir krituši, pirms Valdniece pagūst bilst kaut vienu nolāpītu vārdu. Aiz noslaktētajiem vīriem stāv Kasijs; viņa galva ir noliekta, slāto sarkana, viņš kreisajā rokā tur manas un Mustangas vestes tālvadības pulti.

„Bellona?” Tas ir viss, ko Valdniece pagūst izdvest, līdz viņš nospiež pogu. Mustangas tērauda veste atsprādzējas un nokrīt uz grīdas. Manējā seko. Mustanga metas pacelt miruša prētorieša pulsleroci. Atbrīvots no važām, es pieceļos, izrauju no metāla vestes rokas un izvelku tajā noslēpto nazi. Metos pie Valdnieces. Ātrāk, nekā viņa paspēj samirkšķināt acis, caur melno žaketi ietriecu asmeni viņas vēdera lejasdaļas mīkstumā. Valdniece noelšas. Iepleš acis. Dažas collas no manējām. Viņas elpa smaržo pēc kafijas. Jūtu, kā noplīvo viņas skropstas, kad ieduru viņai vēderā vēl sešas reizes un pēdējā reizē grūžu asmeni augšup uz viņas krūšu kaulu. Viņai atveroties, pār maniem pirkstu kauliņiem un krūtīm līst asinis.

„Oktāvij!” Aja skrien man virsū. Viņa ir pusceļā, kad, uz ceļiem tupēdama, Mustanga iešauj viņas bruņotajā sānā no pulsleroča. Trieciens nogāž Aju no kājām un pār telpu iemet koka sanāksmju galdā blakus Sevro un Antonijas līķiem, kur gandrīz saspiež Lisanderu. Redzēdami, kā viņu Valdniece kāpjas atpakaļ ar uzšķērstu vēderu, izvilkuši pie jostām piekārtās slātes un iedarbinājuši dūcošos vairogus, Patiesības bruņinieks un Prieka bruņinieks uzbrūk Kasijam. Bez bruņām, tērpts tikai asinīm notraipītajā, zaļajā cietumnieka kombinezonā, Kasijs zibenīgi metas uz priekšu un caur aci sadur pārsteigto Patiesības bruņinieku līdz pat galvvidum.

Šakālis noāķē no jostas manu slāti un cērt man ar to. Speru soli sānis un uzbrūku viņam. Viņš, niknumā kliegdams, cērt vēlreiz, bet pārtveru viņa roku un triecu pieri viņa sejā, tad izsitu pamatu no kājām un nogāžu uz grīdas. Paņemu savu slāti un pienagloju viņa kreiso roku pie grīdas tā, ka brīva ir tikai roka bez plaukstas. Viņš auro. Siekalas šķīst man sejā. Sper man ar kājām. Triecu celi pret viņa pieri un pametu viņu apdullinātu un pienaglotu pie grīdas.

„Derov!” cīnīdamies ar Prieka bruņinieku, man uzsauc Kasijs. „Aiz muguras!”

Man aiz muguras no sašķaidītā galda atliekām ceļas Aja. Niknumā ieplestām acīm. Bēgu no viņas, lai palīdzētu Kasijam un Mustan-gai, jo zinu, ka tagad, kad man nav labās plaukstas, viņa mani nogalinās dažu sekunžu laikā. Uz Kasija zaļā kombinezona ir tumšas asinis. Labāk bruņotais Prieka bruņinieks pamatīgi sagriezis viņa kreiso kāju, izmantodams savu svaru un kreisajā rokā pulsējošo egīdas vairogu, lai gūtu pārspēku. Mustanga paķer divas slātes no mirušajiem prētoriešiem un pamet vienu man. Skrējienā notveru to kreisajā rokā. Noregulēju rokturi. Slāte izstiepjas nāvējošā garumā. Kasijs saņem vēl vienu cirtienu kājā un, aizķēries aiz kāda līķa, pakrīt, bet nākamo cirtienu bloķē ar pulsDūri, tā sabojādams ieroci. Pret mani pavērsta Prieka bruņinieka mugura. Viņš jūt, ka tuvojos, bet ir par vēlu. Klusi palecos gaisā un raidu plašu cirtienu viņa mugurā — sitiens palēninās, kreisajai rokai sastopoties ar trīsošo pulsVairoga pretestību dažus centimetrus no bruņām, bet tad raujas uz priekšu, iegriezies viņa debeszilajās bruņu plāksnēs, muskuļos un kaulos. Asmens izslīd caur viņu no kreisā pleca līdz labajam gurnam, diagonāli sašķeldams ķermeni divās daļās. Tas sabrūk uz grīdas.

Ķermeņi atsitas pret grīdu pilnīgā klusumā.

Mustanga piesteidzas pie manis. Viņa atglauž zeltaino matu ērkuli, un viņas seju šķeļ drudžains smaids. Palīdzu Kasijam piecelties no grīdas.

„Kā tēloju?” sāpēs saviebies, viņš pavaicā.

„Ne gluži tik labi, kā cīnies ar zobenu,” saku, uzmetis skatu Kasija kritušajiem pretiniekiem. Viņš plati pasmaida, kaujā būdams dzīvāks nekā jebkur citur. Jūtu sirdī dūrienu, jo zinu, ka šādi vajadzēja būt vienmēr. Ilgojos pēc dienām, kad kopā jājām pa augstienēm un izlikāmies, ka esam pasaules valdnieki. Smaidu viņam pretī, esmu ievainots, asiņojošs, bet gandrīz izdziedēts pirmo reizi, kopš sevi atceros.

„Vai varat flirtu pataupīt vēlākam laikam?” prasa Mustanga.

Plecu pie pleca ar viņu pagriežamies, lai stātos pretī nāvējošākajam cilvēkam Saules sistēmā. Viņa ir noliekusies pār smagi ievainoto Oktā-viju, kura aizrāpojusi līdz holoklāja malai, gulēdama uz muguras, elso un tur savu vēderu ar abām rokām. Oktāvija ir bāla un dreb. Pār Lisandera un Ajas seju rit asaras; zēns ieskrējis holoklājā, lai palīdzētu vecmāmiņai.

„Aja!” no grīdas kliedz Šakālis. „Nogalini viņus! Atver durvis vai nobeidz viņus!” Viņš zaudējis prātu. Raustās uz grīdas, mēģina ar rokas stumbeni aizsniegt slātes pātagas slēdzi. Tas atrodas trīs ar pusi pēdas virs viņa, tāpēc nav aizsniedzams. „Atver tās!” viņš saka, griezdams zobus.

Tomēr, lai atvērtu durvis, Ajai tās jāsasniedz. Un, lai tās sasniegtu, viņai jātiek garām man un maniem draugiem, bet tad jāpagriež mums mugura, lai ievadītu kodu. Aja būs šeit iesprostota, līdz mirsim vai nu mēs, vai viņa.

„Aja, atdod mums Valdnieci! Viņai jāsaņem sods,” saku, zinādams, kā Aja uz to atbildētu, bet ņemu vērā, ka holoklājs joprojām ir ieslēgts. Joprojām pārraida, kā grīdu slaka zeltu asinis.

Aja nepagriežas, lai uz mums paskatītos. Vēl ne. Viņas lielās plaukstas glāsta Oktāvijas seju. Viņa šūpo veco sievieti kā māte, kura auklē bērnu. „Paliec dzīva!” viņa tai saka. „Es dabūšu tevi no šejienes prom. Es apsolu. Tikai paliec dzīva, Oktāvij!”

Oktāvija vāri pamāj. Lisanders pieskaras Ajas rokai. „Pasteidzies! Lūdzu!”

„Nokausējiet viņu" čukst Mustanga. „Viņa ir tā, kurai tikšķ pulksteņu.”

„Neļaujiet viņai iedzīt sevi stūrī" es saku. „Virzieties laterāli, kā plānojām. Kasij, joprojām varēsi trāpīt?”

„Tu tikai mēģini turēt līdzi!” viņš atbild.

Aja pieceļas un izslējās pilnā augumā — nomācoša muskuļu un bruņu masa, labākā skolniece, kura mācījusies pie diženākā slātes meistara, kādu Sabiedrība jebkad pazinusi. Sejā drūma, nenolasāma izteiksme. Uz tumši zilajām Veidmaiņas bruņinieces bruņām neuzkrītoši ņirb jūras pūķi. Pleci gandrīz tikpat plati kā Ragnāram. Kaut es būtu varējis šurp atvest Sēfiju! Viņa paceļ pusotru metru garu sudraba asmeni, kas radīts, lai slepkavotu, un ieņem Vītolceļa ziemas stāju — zobens kā lāpa pacelts sānis, kreisā kāja priekšā, viegli iesēdusies saliektos ceļos. Mēs ar Mustangu slīdam sānis, ieņemdami pozīcijas pie labās un kreisās rokas. Kasijs, tagad mūsu labākais cīnītājs, paliek vidū. Ajas izsalkušais skatiens aprij mūsu vājās vietas. To, kā Kasijs pieklibo, manu nocirsto labo plaukstu, Mustangas sīko augumu un šķēršļu izvietojumu uz grīdas. Un tad viņa uzbrūk.

Cīnoties ar vairākiem pretiniekiem vienlaicīgi, pastāv divas stratēģijas. Pirmā ir izmantot viņus vienu pret otru. Taču Kasijs un es kaujā allaž esam bijuši uz viena viļņa, un Mustanga ir spējīga adaptēties. Tāpēc Aja izvēlas otru iespēju — pilnu uzbrukumu man, pirms Kasijs vai Mustanga var nākt palīgā. Viņa mani uzskata par vājāko no mums trim. Un viņai ir taisnība. Viņas pātaga sadzeļ manu seju ātrāk, nekā spēju pacelt asmeni. Paraujos atpakaļ, gandrīz zaudēdams aci. Pazaudēju līdzsvara centru. Viņa nāk man virsū ar cietu asmeni un poētiskā rūpīgi izpildītu kustību virpulī cenšas piespiest mani pacelt manu slāti pozīcijā, kas ļautu tai izpildīt manevru, kas tiek saukts par Apgrieztajiem spārniem. Tajā viņa mēģina atbalstīt savu asmeni pret manējo, lai ar tā galu pieskartos manas zobena rokas plecam un iegrieztu to līdz pat plaukstas locītavai, tādējādi nošķeļot muskuļus un cīpslas visas rokas garumā. Padejojot atpakaļ, neļauju Ajai uzsākt kustību un lavierēju starp līķiem, kamēr viņai tuvojas Kasijs un Mustanga. Kasijs tuvojas sasteigti un pārcenšas, tāpat kā gandrīz izdarīju es.

Tomēr Aja neizmanto slāti. Viņa aktivizē savus gravZābakus pēkšņā uzliesmojumā un triecas viņam virsū — miesā un kaulos ietriecas divsimt kilogrami bruņās tērptas iezīmētās, ko paātrina gravZābaki. Gandrīz dzirdams, kā nograb viņa skelets. Viņa augums saliecas ap Aju, piere atsitas pret viņas bruņoto plecu. Viņš saļimst, un pretiniece pienaglo viņu pie grīdas. Mustanga piesteidzas no sāna, lai apturētu Aju, pirms viņa piebeigusi Kasiju. Taču Aja gaidīja, ka Mustanga uzbruks, un izmantoja Kasiju, lai viņu pievilinātu. Viņa atstāj Mustangas vēderā seklu brūci, un daudz netrūkst, lai bruņiniece būtu uzšķērdusi Mustangas zarnas.

No mugurpuses metu Ajai ar savu slāti. Viņa kaut kā to jūt vai dzird un paliecas sānis, bet ierocis netrāpa un ieduras holoklāja sienā, kas to šķir no atpūtas telpas. Aja sper Mustangai, trāpīdama pa ceļgalu un pasizdama to atpakaļ. Nevaru pateikt, vai tas tie izmežģīts, bet Mustanga klupdama atkāpjas, izstiepusi slāti, un Aja pagriezusies pievēršas man, jo man nav ieroča.

„Velns velns velns velns velns,” es šņācu, taustīdamies gar prētorie-šiem, lai atrastu kādu no viņu slātēm. Atrodu pulsPistoli un akli šauju sev aiz muguras. Sarkani uzplaiksnīdams, Ajas pulsVairogs absorbē šāvienus. Viņa skrien man virsu un izsit ieroci man no rokas. Pavēlies atpakaļ, izbēgu vēlreiz, lai gan jūtu garu, svilinošu cirtienu pacelēs, tad atgūstu savu slāti, izlēcis no holoklāja loka un aizskrējis līdz atpūtas zonai vairākas pēdas virs tā. Aja paceļ pulsDūri un izšauj uz mani. Nokritu uz grīdas, un viņas šāviens netrāpa. Tērauda griesti virs manis izkūst un sāk pilēt lejup. Paveļos sānis.

Uz klāja zem manis skan slātes. Aizrāpoju līdz malai, lai atkal iesaistītos kaujā. Aja sašķēlēs mūs sloksnēs, un viss, ko varu panākt bēgot, ir viņas atgriešanās pie Kasija un Mustangas. Aja triecas virsū Kasijam, izmantodama pret viņu klibo kāju un jauno brūci plecā. Pirms viņš tiek pieveikts, Mustanga uzbrūk no mugurpuses, bet Aja pieliecas zem Mustangas cirtiena, kustēdamās tā, it kā būtu izstudējusi šo cīņu, pirms tā bija sākusies.

Aptveru, ka viņu nepieveiksim. No tā mēs baidījāmies. Zaudēt plaukstu arī neietilpa manos plānos. Viņa nogalinās mūs vienu pēc otra.

Piedzīvoju īsu cerību mirkli, kad Mustanga un Kasijs beidzot nogriež Ajai atkāpšanās ceļu starp abiem. Nolecu lejā, lai palīdzētu uzbrukumā. Sieviete virpuļo un lokās kā starp trim virpuļviesuļiem nonācis vītols. Aja zina, ka viņas bruņas izturēs mūsu straujos cirtienus, bet mūsu āda ir daudz vārīgāka. Viņas cirtieni ir sekli, tie metodiski liek zaudēt asinis, viņa tos tēmē uz mūsu ceļu un roku cīpslām, kā mums abiem mācīja Lorns. Viedais, kurš izrok saknes.

Viņas asmens iegriežas dziļi manā apakšdelmā, nobrāž manus pirkstu kauliņus un norauj mazā pirkstiņa galu. Dusmās ieaurojos, bet ar dusmām vien nepietiek. Ar maniem instinktiem nepietiek. Mēs esam pārāk noguruši, viņas necilvēcības apdullināti. Lorns pārāk labi viņu mācījis. Pagriezusies viņa, ar abām rokām turēdama zobenu, grūž to mana krūškurvja labajā pusē. Mana pasaule sašūpojas. Šausmīgi ieaurojusies, viņa paceļ mani gaisā. Mētāju pēdas pusmetru virs klāja. Kasijs viņai uzbrūk, un viņa nokrata mani no asmens, lai atvairītu uzbrukumu. Smagi nogāžos zemē, šķiet, ka mans krūškurvis iegruvis. Kampju pēc gaisa, tik tikko spēju ievilkt elpu. Starp Aju un mani nostājas Kasijs un Mustanga.

„Nepieskaries viņam!” šņāc Mustanga.

Iestrēdzis starp divām Mikija dāvātajām un nostiprinātajām ribām, asmens neskāra manus orgānus, tomēr noplūstu ar asinīm. Mēģinu piecelties, rāpoju pa klāju. Pārguris no mēģinājumiem atbrīvoties, savā vietā uz grīdas mani vēro Šakālis. Par spīti līķu kaudzēm ap mums, viņš smaida, jo zina, ka Aja mani nogalinās. Ar atsvešinātu un dziestošu seju mūs vēro arī Valdniece, viņa atbalstīta pret holoklāja malu, Lisandera rokas satur viņu kopā. Aja met uz viņu baiļpilnus skatus, zinādama, ka Valdniecei vairs nav daudz laika.

„Kā jūs varējāt izvēlēties viņu, nevis mūs?” Aja nikni kliedz uz Mustangu un Kasiju.

„Vienkārši!” attrauc Mustanga.

Kasijs izvelk no kājai piestiprinātas maksts šļirci un pāri telpai pamet to man. „Izdari to, pirms viņa mūs nobeigusi, vecīt!” Pietraušos kājās, kamēr Aja nikni mēģina tikt man klāt, tomēr Kasijam un Mus-tangai pietiek spēka viņu aizkavēt. Viņa aizkaitināta auro. Visi trīs slīd asins lāmās, maniem draugiem drīz pietrūks spēka turēties viņai pretī. Tieku līdz holoklāja malai pretī Valdniecei un uzrāpjos augšā pie Sevro ķermeņa.

„Tu nevari aizbēgt!” Aja kliedz. „Es izduršu tev acis! Tev nav, kur bēgt, tu, rūsganais gļēvuli!” Taču es nebēgu. Es nokrītu ceļos pie Sevro. Viņa krūtis ir laboratorijas asiņu un saplēstu audekla gabalu haoss, ko radījuši Kasija šāvieni. Ar slāti atgriežu vaļā viņa kreklu. No viņa krūškurvja man pretī raugās seši ložu caurumi, grebtās miesas gabaliņi izskatās tik īsti. Viņa seja ir klusa un mierīga. Tomēr miers nav viņa dabā, un mēs vēl neesam to nopelnījuši. Noņemu uzgali šļircei, kas pilna ar Holi-dejas čūskas kodienu. Ar to pietiktu, lai atmodinātu mironi. Pat tādu, kas izliekas, izdzēris Nerola kodīgo hemantes ekstraktu. Novelku viņa vesti.

„Celies un velies, Goblin!” saku, pacēlis šļirci, klusi lūgdamies, kaut viņa sirds izturētu, un tad ietriecu to viņam krūtīs. Viņa acis atsprāgst vaļā.

„Nolāpīnīīīīīts!” 50S