Rīta zvaigzne

65. IELEJA

Nedēļās, kas sekoja Lunas bombardēšanai un Mustangas nākšanai pie varas, pasaule bija mainījusies. Miljoni cilvēku gājuši bojā, bet pirmo reizi mums ir cerība. Pēc Mustangas runas Senātā dučiem Zelta kuģu dezertēja un pievienojās Oriona un Viktras spēkiem. Pelnu valdnieks darīja, ko spēja, lai noturētu savu floti kopā, bet, kamēr Luna dega, flote šķēlās, un Mustanga kļuva par Valdnieci, viņš spēja vien novērst to, ka ienaidnieka rokās nonāk paša kuģi. Viņš atkāpās uz Merkuru, līdzi aizvezdams savas flotes uzticamāko daļu.

Pelnu valdnieka prombūtnē Mustanga nodrošināja armijas lielākās daļas — it sevišķi pelēko leģionu un obsidiāna vergu bruņinieku — sadarbību ar mums. Viņa izmantoja Šo politisko priekšrocību, lai spertu pirmos soļus krāsu hierarhijas noārdīšanā un Zelta tvēriena mazināšanā pār Sabiedrības armiju. Senāts ir atlaists. Kvalitātes kontroles padome izformēta. Tūkstošiem cilvēku izvirzītas apsūdzības noziegumos pret cilvēci. Taisnīgums neuzvarēs tik ātri vai viegli, kā tas bija ar Sakali, bet mēs darīsim visu, ko spēsim.

Biju domājis, ka pēc Oktāvijas nāves varēšu atpūsties, bet mums joprojām ir ienaidnieki. Novidū valda Romuls un pavadoņu valdnieki. Pelnu valdnieks mēģina apvienoties ar Merkuru un Venēru. Zelta karavadoņi sākuši izvirzīt prasības. Un uz Lunas valda postaža. To pārņēmuši nemieri, izplatās radiācija, un trūkst pārtikas. Luna izdzīvos, bet šaubos, vai tā jebkad izskatīsies tāda kā agrāk, lai arī kā Dzīvsudrabs solītu atjaunot pilsētu vēl nebijušos augstumos.

Mans ķermenis atkopjas. Mikijs un Virānija pielika atpakaļ manu plaukstu, ko atguvu uz Lunas nosēdinātajā Šakāļa transporta kuģī. Līdz varēšu rakstīt, paies vairāki mēneši, nemaz nerunājot par asmens izmantošanu. Tomēr ceru, ka turpmāk zobena prasmes man būs nepieciešamas daudz retāk.

Jaunībā es domāju, ka iznīcināšu Sabiedrību. Noārdīšu tās paražas. Satriekšu važas, un no pelniem vienkārši atdzims kaut kas jauns un skaists. Tā pasaule nedarbojas. Šī kompromisa uzvara ir labākais, uz ko cilvēce varēja cerēt. Pārmaiņas iestāsies lēnāk, nekā gribētu Dejotājs vai Arēja dēli, tomēr tās nāks, neliekot mums maksāt ar anarhiju.

Mēs tā ceram.

Sēfija Holidejas uzraudzībā devusies uz Marsu uzsākt lēno obsidi-ānu tautas atbrīvošanas procesu, apmeklējot polus nevis ar ieroču, bet gan medikamentu kravām. Atceros, cik tumšas šķita Sēfijas acis, kad viņa klātienē ieraudzīja vienu no Šakāļa kodolsprādzienu krāteriem. Pagaidām viņa pieņēmusi brāļa atstāto mantojumu un plāno apmesties siltākās zemēs, kas viņas ļaudīm atvēlētas uz Marsa. Lai gan viņa vēlas atturēt savus ļaudis no svešajām pilsētām, es domāju, ka sirds dziļumos Sēfija zina, ka nespēs viņus kontrolēt. Obsidiāni pametīs savus cietumus. Viņi kļūs ziņkārīgi, izplatīsies un asimilēsies. Viņu pasaule nekad nebūs tāda kā agrāk. Tāpat kā manai tautai. Drīz atgriezīšos uz Marsa, lai palīdzētu Dejotājam vadīt sarkano migrāciju uz virszemi. Daudzi paliks un turpinās sev pazīstamo dzīvi. Tomēr citiem būs iespēja dzīvot zem plaša debesjuma.

Aizvakar atvadījos no Kasija, kurš devās prom no Lunas. Mustanga gribēja, lai viņš paliek un palīdz mums izveidot jaunu un godīgāku tiesu sistēmu. Tomēr viņam politikas pietiek visam atlikušajam mūžam. „Tev nav jādodas prom,” teicu, stāvēdams kopā ar viņu uz nosēšanās laukuma.

„Šeit man nav nekā, izņemot atmiņas,” viņš teica. „Pārāk ilgi esmu dzīvojis citu dēļ. Gribu redzēt, kas vēl mani sagaida. Tu nevari mani par to vainot.”

„Un zēns?” jautāju, pamājis zodu Lisandera virzienā, kurš iegāja kuģi, līdzi nesdams bagāžas somu. „Sevro domā, ka ļaut viņam dzīvot ir kļūda. Kā viņš teica? „Tas ir kā atstāt zem sava krēsla zcmesčūskas olu. Agrāk vai vēlāk tā izšķilsies.””

„Un kā domā tu?”

„Es domāju, ka pasaule ir mainījusies. Tāpēc mums tā arī jāizturas. Lorna asiņu viņā ir tikpat daudz kā Oktāvijas. Nav jau tā, ka asinīm vairs būtu kāda nozīme.”

Mans slaidais draugs mīļi man uzsmaidīja. „Viņš man atgādina Džulianu. Par spīti visam, viņam ir laba dvēsele. Es izaudzināšu viņu par labu cilvēku. Prom no šī visa.” Viņš sniedza roku ne tāpēc, lai paspiestu manējo, bet gan tādēļ, lai atdotu gredzenu, ko noņēma no mana pirksta vakarā, kad mira Lorns un Fičners. Saliecu viņa pirkstus ap to.

„Tas pieder Džulianam,” es teicu.

Viņš viegli palocīja galvu. „Paldies... brāli.” Un tur, uz citadeles nosēšanās laukuma vietā, kas reiz bija Zelta varas sirds, mēs — Kasijs au Bellona un es — sarokojāmies un atvadījāmies gandrīz sešus gadus pēc dienas, kad pirmoreiz tikāmies.

Pēc vairākām nedēļām vēroju, kā pret krastu šķīst viļņi, kamēr virs galvas planē kaija. Tumši viļņi ar baltām putu galotnēm apskalo ziemeļu pludmales klinšu stabus. Abi ar Mustangu nosēdinājām savu mazo divvietīgo lidaparātu mūžameža malā uz lielas pussalas Klusā okeāna gredzena austrumu-ziemeļaustrumu piekrastē. Akmeņi un koki apauguši ar sūnām. Gaiss dzestrs. Pietiekami auksts, lai elpa veidotu garaiņus. Šī ir pirmā reize, kad izkāpu uz Zemes, bet tāda sajūta, ka mans gars atgriezies mājās. ,,Ēo šeit būtu paticis, vai ne?” man vaicā Mustanga. Viņai mugurā melns mētelis ar saceltu apkakli. Viņas jaunie prētoriešu miesassargi nosēdušies klintīs puskilometru no mums.

„Jā,” saku. „Viņai būtu paticis.” Šī vieta ir kā mūsu tautas dziesmu pukstošā sirds. Ne kāda silta pludmale vai tropu paradīze. Šī pasaule ir pilna ar noslēpumiem. Tie alkatīgi nobēdzināti miglas strēlēs un aiz priežu skuju plīvuriem. Tās baudas, tāpat kā noslēpumi, ir jānopelna. Tā man atgādina sapņus par ieleju. Diagonāli pār horizontu ceļas dūmi no ugunskura, ko iekūrām no krastā izskalotiem kokiem.

„Vai tev liekas, ka tas saglabāsies?” Mustanga man jautā, vērodama ūdeni no vietas, kur sēžam smiltīs. „Miers.”

„Tā būtu pirmā reize,” saku.

Viņa saviebjas un, aizvērusi acis, atgāžas pret mani. „Vismaz mums ir šis brīdis.”

Pasmaidu, atcerēdamies par Kasiju, kad zemu pār ūdeni pārlido ērglis un, pacēlies cauri miglai, nozūd kokos, kas izauguši kāda klinšu staba virsotnē. „Vai esmu izturējis tavu pārbaudījumu?”

„Manu pārbaudījumu?” viņa pārvaicā.

„Esi mani vērtējusi, kopš Fobosā nostājies ceļā manam kuģim. Man likās, ka uz ledus pārbaudījumu izturēju, tomēr tas turpinājās.”

„Tu ievēroji,” viņa saka ar bezbēdīgu, mazu smaidiņu. Tas pagaist, un Mustanga atglauž matus no sejas. „Piedod, ka nevarēju tev vienkārši sekot. Man vajadzēja redzēt, vai varēsi kaut ko radīt. Vajadzēja saprast, vai mani cilvēki varēs dzīvot tavā pasaulē.”

„Nē, to es saprotu,” saku. „Tomēr tur slēpjas kas vairāk. Kaut kas izmainījās, kad satiki manu māti. Manu brāli. Tevī kaut kas atvērās.”

Skatienu no ūdens neatrāvusi, viņa paloka galvu. „Man tev kaut kas jāizstāsta.” Palūkojos uz viņu. „Tu man meloji gandrīz sešus gadus. Kopš brīža, kad satikāmies. Likosas tunelī tu pārrāvi to, kas starp mums bija. To uzticēšanos. To tuvības sajūtu, ko bijām radījuši. Lai to salabotu, vajadzīgs laiks. Man bija jāpārliecinās, vai varēsim atrast zaudēto. Jāpārliecinās, vai varu tev uzticēties.”

„Tu zini, ka vari.”

„Tagad zinu,” viņa saka. „Bet...”

Saraucu pieri. „Mustanga, tu trīci.”

„Vienkārši ļauj man pabeigt. Es negribēju tev melot. Tomēr nezināju, kā tu reaģēsi. Ko iesāksi. Man vajadzēja, lai izvēlies nebūt tikai slepkava ne vien manis, bet vēl kāda cita dēļ.” Viņa man garām lūkojas zilajās debesīs, kurās slinki lejup laižas kuģis. Paceļu virs acīm plaukstu un rudens saulē nolūkojos, kā tas tuvojas.

„Mums būs kompānija?” noraizējies jautāju.

„Tā varētu teikt.” Viņa pieceļas. Piebiedrojos viņai. Mustanga pastiepjas uz pirkstgaliem un noskūpsta mani. Tas ir maigs un ilgs skūpsts, kas liek man aizmirst par smiltīm zem mūsu zābakiem, par priežu smaržu un sāli vējā. Viņas deguns pie manējā šķiet nosalis. Vaigi sārti. Visas pagātnes skumjas un sāpes padara šo mirkli vēl saldāku. Ja sāpes ir dzīves nasta, mīlestība ir tās jēga. „Es gribu, lai tu zini, ka mīlu tevi. Vairāk par visu pasaulē.” Viņa atkāpjas un aiz rokas velk mani līdzi. „Gandrīz.”

Kuģis viegli pārlaižas pār mūžzaļo koku galotnēm un nosēžas pludmalē. Tā spārni atlokās kā balodim, kas nolaidies zemē. Dzinēji sakuļ smilšu un sāls miglas virpuli. Brienam pa smiltīm, un Mustangas pirksti savijas ar manējiem. Izslīd kuģa rampa. Pludmalē izskrien Sofokls un metas dzenāt kaiju bariņu. Aiz viņa atskan Kavaksa balss un dzidri bērna smiekli. Man ļimst kājas. Apjucis paveros Mustangā. Ar nervozu smaidu sejā viņa velk mani tālāk. Kavakss iznāk no kuģa kopā ar Dejotāju. Viņiem seko Viktra un Sevro, viņi māj man un pār plecu lūkojas uz rampu, it kā kaut ko gaidītu.

Kādreiz es domāju, ka manu draugu dzīves pavedieni ap mani irst, jo manējais ir pārāk spēcīgs. Tagad saprotu, ka, savīti kopā, mēs radām kaut ko neiznīcināmu. Kaut ko, kas turpināsies ilgi pēc šī mūža beigām. Mani draugi ir aizpildījuši tukšumu, ko manī izrāva sievas nāve. Viņu dēļ atkal esmu es pats. Tagad uz rampas viņiem pievienojas mana māte, kura kopā ar Kīrcnu pirmo reizi spers kāju uz Zemes. Kad sajūt sāli, viņa pasmaida tāpat kā es. Vējš pluina viņas sirmos matus. Acīs mirdz asaras un prieks, ko mans tēvs allaž bija gribējis viņai sagādāt. Un viņas rokās smejas zeltmatains bērns.

„Mustanga?” es izdvešu. Mana balss dreb. „Kas viņš ir?”

„Derov...” Mustanga man uzsmaida. „Tas ir mūsu dēls. Viņa vārds ir Pakss.”