Golema acs

6 kitija

— Kitij… kitij!

- Mmm?

- Mosties! Ir laiks.

Viņa pacēla galvu, samirkšķināja acis un pamanīja, ka bei­dzot sācies starpbrīdis. Gaismas bija iedegušās, purpurkrāsas priekškars nolaidies, un skatītāju zāle sadalījusies simtiem sar­kanās sejās, kas virzījās starp krēslu rindām. Troksnis plēsa ausis. Viņa pakratīja galvu, lai to aizdzītu, un paskatījās uz Stenliju, kas bija pārliecies pār priekšējo krēslu un skatījās uz viņu ar sardonisku smīniņu lūpās.

- Ak jā, viņa noteica. Esmu gatava.

- Neaizmirsti somu.

- Vai tev tiešām šķiet, ka es varētu to aizmirst?

- Vienīgais, kas man šķiet, ir tas, ka tu izrādes laikā biji aiz­migusi.

Smagi elpojot un atmetot matus no sejas, Kitija noliecās, paņēma somu un piecēlās, lai palaistu garām kādu vīrieti. Starp krēslu rindām meitene pamanīja arī Fredu lai gan viņa ska­tienu bija grūti notvert, Kitija būtu varējusi apzvērēt, ka tajā pazibēja izsmiekls. Viņa saknieba lūpas.

Gaiteņi bija pilni cilvēkiem tie steidzās uz kafejnīcu, uz tualetēm un pie saldējuma pārdevējas, kas bija apstājusies pie sienas. Bija grūti pārvietoties jebkurā virzienā. Kitijai tas atgā­dināja lopu tirgu, kur ganāmpulki tiek sadzīti aplokos. Viņa dziļi ieelpoja un, izsakot pāris pieklājīgu atvainošanās vārdu un pāris reižu liekot lietā elkoņus, iejuka pūlī. Kitija īrās starp mugurām un vēderiem uz dubultdurvju pusi.

Kāds uzsita viņai uz pleca, un Kitija pagriezusies ieraudzīja Stenlija smīnošo seju. Tev laikam luga īpaši nepatika, ko?

- Protams, ne. Mēsls.

- Man gan likās, ka tur bija pāris labu ainu…

- Nu, protams!

Viņš izbrīnā sarauca uzacis. Es vismaz darba laikā negu­lēju!

- Darbs sākas tagad, Kitija uzšņāca.

Saniknotu seju un izspūrušiem matiem viņa izspraucās priekšnamā. Meitene dusmojās uz sevi, ka bija aizsnaudusies un ļāvusi Stenlijam tik viegli sevi aizkaitināt. Viņš vienmēr meklēja meitenē kādu vājo punktu, lai pēc tam to izspēlētu pret viņu; tas deva viņam lielāku pašpārliecinātību un nozīmi citu acīs. Kitija nepacietīgi papurināja galvu. Aizmirsti: šādi sīkumi pašlaik nav svarīgi.

Viņa iejuka starp cilvēkiem, kuri devās ārā, lai iemalkotu atspirdzinošus dzērienus un izbaudītu vasaras vakaru. Kitija izlavījās viņiem līdzi. Debesis bija tumši zilas. Pamazām satumsa. Par godu valsts svētkiem pretējā māja bija izrotāta ar krāsainiem karodziņiem. Šķindēja glāzes, un cilvēki smējās. Visi trīs klusēdami pagāja garām priecīgajam pūlim.

Nonākusi līdz ēkas stūrim, Kitija palūkojās pulkstenī.

- Mums ir piecpadsmit minūtes laika.

- Šeit ir arī daži burvji, Stenlijs teica, vērīgi nopētījis pūli.

- Redzat to veco sievieti, kas dzer džinu ar toniku? Zaļajā kleitā? Viņai somā ir kāds maģisks priekšmets. Ļoti spēcīga aura. Varētu mēģināt nospert.

- Nē. Rīkojamies pēc plāna. Ej, Fred.

Freds pamāja. No ādas jakas kabatas viņš izvilka cigareti un šķiltavas. Aizdedzinot cigareti, viņš pārgāja pāri ielai un, apska­tījis to un neko bīstamu nepamanījis, devās tālāk, nepametot skatienu atpakaļ. Kitija un Stenlijs sekoja. Šajā ielā bija veikali, bāri un restorāni. Vairāki cilvēki bija izgājuši vakara pastaigā. Pie nākamā stūra Freda cigarete izdzisa. Viņš apstājās, lai to atkal aizdedzinātu, atkal uzmanīgi palūkodamies visos virzie­nos. Šoreiz viņa acis samiedzās. Zēns pagriezās un devās atpakaļ pa to pašu ceļu, kur nācis. Kitija un Stenlijs, sadevušies rokās, aizrautīgi apskatīja veikalu skatlogus. Freds pagāja viņiem garām. Tur nāk dēmons, viņš izmeta. Paslēpiet somu.

Pagāja kāda minūte. Kitija un Stenlijs lūkojās uz Persijas paklājiem un ķiķināja. Freds pētīja ziedus blakus skatlogā. Kitija ar acs kaktiņu lūkojās uz ielas stūri. Tur parādījās mazs, sirms kungs, dungodams karavīru meldiņu. Viņš šķērsoja ielu un izzuda skatienam. Kitija palūkojās uz Fredu. Viņš gandrīz nemanāmi pašūpoja galvu. Kitija un Stenlijs palika pie sava skatloga. Pēc brīža ap stūri parādījās pusmūža sieviete ar puķēm rotātu cepuri. Viņa gāja tik lēni, it kā viņu mocītu visas pasaules slimības. Uz paša stūra viņa apstājās, smagi nopūtās un pagriezās uz viņu pusi. Kitija saoda dāmas smaržas, kad viņa gāja tiem garām, spēcīgu, gandrīz vulgāru smaržu kokteili. Beidzot viņas soļi aizskanēja pa ielu.

- Viss kārtībā, nomurmināja Freds. Viņš aizgāja līdz stū­rim, aši palūkojās apkārt un, nevērīgi pamājis ar galvu, devās tālāk. Kitija un Stenlijs atrāvās no skatloga un sekoja, atlaižot viens otra roku, it kā tā būtu klāta ar augoņiem. Ādas soma, kas pirms tam bija paslēpta zem Kitijas mēteļa, atkal parā­dījās.

Nākamā iela bija šaurāka, un citus gājējus nemanīja. Pa kreisi, tumšs un kluss, aiz metāla režģu vārtiem pletās paklāju veikala pagalms. Freds bija atspiedies pret šo režģi un nevērīgi pētīja ielu. Izlūklode tikko aizlidoja uz to pusi, viņš teica. Viss kārtībā. Tavs gājiens, Stenlij.

Vārti bija aizslēgti. Stenlijs rūpīgi nopētīja slēdzeni. No mēteļa iekškabatas viņš izvilka metāla knaibles. Grieziens, pavērsiens un ķēde atsprāga vaļā. Viņi iegāja pagalmā, Sten­lijs visiem pa priekšu. Viņa skatiens bija piekalts zemei.

- Nekā? Kitija vaicāja.

- Nē. Aizmugures durvīm apkārt tāda dīvaina dūkoņa lai­kam uzlikta kāda burvestība. No tām vajag izvairīties. Bet tas logs ir drošs. Un viņš norādīja ar pirkstu.

- Labi. Kitija pielavījās pie loga un ielūkojās iekšā. Izskatī­jās, ka tā bija noliktava piekrauta ar paklājiem, visi bija glīti saritināti un sakrauti kaudzēs. Viņa palūkojās uz abiem pārē­jiem. Vai redzat kaut ko?

- Tieši tāpēc jau ir tik muļķīgi, ka tu esi vadītāja, Stenlijs nošņācās. Bez mums tu esi bezpalīdzīga. Akla. Nē te nav nekādu lamatu.

- Nekādu dēmonu, Freds piebilda.

- Labi. Kitija uzvilka cimdus. Viņa sasprindzināja roku un trieca dūri pret loga apakšējo rūti. Atskanēja plīstoša stikla troksnis, un stikli nobira uz palodzes. Kitija iebāza roku pa izsisto caurumu un atvēra logu. Viņa ierāpās istabā, vērtējoši lūkodamās uz visām pusēm. Negaidot pārējos, meitene devās uz priekšu starp paklāju piramīdām uz pusatvērto durvju pusi. No somas viņa izņēma kabatas lukturīti gaismas stars apspīdēja plašu, labi iekārtotu darbistabu ar galdiem, krēsliem un glez­nām pie sienas. Stūrī stāvēja seifs.

- Pagaidi! Stenlijs satvēra Kitijas roku. Starp galdiem pēdu līmenī ir mirdzošs pavediens. Klupināšanas burvestība. Uzmanies!

Viņa nikni izrāvās no tvēriena. Es nemaz netaisījos kāpt tam virsū. Neesmu jau tik stulba.

- Nu, protams, Stenlijs noskurinājās.

Ceļot kājas augstu, lai nepieskartos neredzamajam pavedie­nam, Kitija nonāca līdz seifam. Viņa atvēra somu, izņēma mazu, baltu lodīti, nolika uz grīdas un piesardzīgi atkāpās. Nonākusi līdz durvīm, viņa izrunāja Atbrīvošanas vārdus. Lode nopūtās un uzsprāga. Tās spēks norāva no sienām gleznas, no grīdas paklāju un izsita seifa durvis no eņģēm. Kitija mierīgi atgriezās pie seifa. Viņa ātri savāca tajā atrodošos priekšmetus un ielika tos somā.

Stenlijs nepacietībā lēkāja. Kas tur ir?

- Moleru brilles, Četru elementu lodes… dokumenti… un nauda. Daudz naudas.

- Tas ir labi. Pasteidzies! Mums ir piecas minūtes laika.

- Zinu.

Kitija aiztaisīja somu un mierīgi izgāja no darbistabas. Freds un Stenlijs jau bija izkāpuši pa logu un nepacietīgi gai­dīja pagalmā. Kitija šķērsoja noliktavu, izlēca pa logu un devās uz vārtiem. Te pēkšņi, intuīcijas vadīta, meitene palūkojās pār plecu tieši īstajā laikā, lai redzētu, kā Freds kaut ko iemet noliktavā.

Viņa apstājās. Kas, pie velna, tas bija?

- Nav laika pļāpāt, Kitij! Freds un Stenlijs jau skrēja viņai garām. Izrāde sākas.

- Ko jūs tikko izdarījāt?

Kad viņi jau skrēja pa ielu, Stenlijs piemiedza vadītājai ar aci. Aizdedzināšanas kociņš. Neliela dāvana paklāju tirgotā­jam, Freds irgojās.

- Tā nebija plānots! Šis bija tikai kārtējais reids! Kitija jau varēja saost dūmu smaku. Viņi nogriezās ap stūri.

- Mēs nevaram paņemt līdzi paklājus, vai ne? Vai tad mums tie būtu jāatstāj burvjiem? Pret tiem, kas sadarbojas ar burv­jiem, nedrīkst būt nekādas žēlastības. Viņi to ir pelnījuši.

- Mūs var pieķert…

- Nepieķers. Nomierinies. Garlaicīga ielaušanās nenonāks laikrakstu pirmajās lappusēs. Bet ielaušanās un ugunsgrēks gan…

No dusmām gluži zaļa, rokas iekrampējusi somas siksnās, Kitija soļoja blakus zēniem pa ielu. Te nebija runa par avīžu virsrakstiem Stenlijs atkal apstrīdēja viņas autoritāti, šoreiz jau pavisam atklāti. Tas bija viņas plāns, viņas stratēģija, un zēns bija to izjaucis. Pēdējais laiks sākt kaut ko darīt. Noteikti. Citādi šis zeņķis agrāk vai vēlāk viņus visus iedzīs nāvē.

Pie Metropolitēna teātra skanēja zvans, kas aicināja uz izrā­des nākamo cēlienu, un cilvēki plūda atpakaļ pa durvīm. Kitija,

Stenlijs un Freds viņiem pievienojās un pēc mirkļa sēdēja savās vietās. Orķestris jau spēlēja. Priekškars tika pacelts.

Joprojām niknumā trīcot, Kitija apsēdās un nolika somu pie kājām. Stenlijs pagrieza galvu un viņai uzsmaidīja. Tagad mēs būsim laikrakstu pirmajās lappusēs. Rīta ziņās mūs nekas nepārspēs.