Golema acs

24 netenjels

Ar acs kaktiņu Netenjels pamanīja, kā sikspārnis aizlido un nolaižas vecā īvē, kas pie savām saknēm bija pārcietusi neskai­tāmos izrakumus. Sikspārnis apmetās uz sausa zara un noka­rājās no tā ar galvu uz leju.

Netenjels dziļi ievilka elpu, sakārtoja cepuri un devās uz priekšu tik pārliecinoši un bezrūpīgi, cik vien spēja. Viņš neno­laida skatienu no figūras kapsētas viņā galā. Par spīti skepsei, Netenjels juta, ka šīs vietas nomācošā tumsa un vientulība sāk viņu negatīvi ietekmēt. Sirds sitās kā neprātīga.

Ko tad viņš īsti redzēja sev priekšā? Bālu, mironīgu liesmiņu, kas nāca arvien tuvāk un meta mirdzoši zaļgandzeltenu gaismu uz tuvākajiem kapakmeņiem.

Netenjels samiedza acis: nevienā no trim redzamajiem plā­niem nebija vērojama dēmonu darbība. Acīmredzot nācējs bija cilvēks.

Beidzot grants čirkstoņa norādīja, ka noslēpumainais cilvēks ir iznācis uz celiņa. Tas neapstājās, bet droši nāca uz priekšu, un aiz viņa plandījās noskrandis apmetnis. Kad nācējs pietuvojās, Netenjels pamanīja nepatīkamas, mironīgi bālas rokas, kuras turēja priekšmetu, kas izstaroja blāvo gaismu. Zēns mēģināja saskatīt arī seju, bet to slēpa tumša kapuce. Neko citu nevarēja redzēt. Jaunais burvis pievērsa skatienu priekšmetam, kuru nācējs turēja rokā un no kura plūda fosforiscējošā gaisma. Tā bija svece, kas ieķīlēta starp…

- Fui, cik pretīgi! Netenjels čehiski izsaucās.

Nācējs apstājās kā iemiets. No kapuces atskanēja augsta, spalga balss: Ko jūs ar to gribējāt teikt? Tad svešais noklepo­jās un turpināja zemākā, lēnākā un noslēpumainākā balsī: Tas ir, es gribēju vaicāt ko jūs ar to domājāt?

Netenjels saviebās. Tā briesmīgā lieta, ko jūs nesat rokā. Tā ir smirdīga.

- Piesargietiess! Tas ir varens amulets!

- Tas ir nehigiēnisks mēsls! Kur jūs to dabūjāt?

- Nogriezu pie karātavām, kad spīdēja pusmēness.

- Varu derēt, ka tas nav pat dezinficēts. Jā! Paskatieties, kā tas lobās…

- Nelobās vis! Tie ir vaska pilieni no sveces.

- Nu, var jau būt, bet tik un tā nav prātīgi to staipīt līdzi. Es ieteiktu aizmest to aiz kapakmeņiem un nomazgāt rokas.

- Vai jūs apjēdzat, teica vīrs, kas aizkaitināts bija iespiedis vienu roku sānos, -ka runājat par maģisku objektu, kurš spēj apdullināt ienaidnieku un pamanīt maģisku novērotāju piec­desmit pēdu rādiusā? Tas ir vērtīgs priekšmets! Es netaisos to sviest prom.

Netenjels pašūpoja galvu. Jūs vajadzētu ieslodzīt! Šāda uzvedība Londonā nebūtu iedomājama.

Vīrietis pēkšņi sastinga. Londonā? Kāda man daļa gar Lon­donu?

- Jūs taču esat Arlekīns, slepenais aģents, vai ne?

Ilga pauze. Varbūt.

- Protams, esat. Kurš cits vēl tik vēlā naktī klīstu pa kap­sētu? Man pat nevajadzēja redzēt to pretīgo sveci jūsu rokās, lai zinātu, kas esat! Turklāt jūs runājat čehiski ar angļu akcentu. Pietiek! Tagad es gribu informāciju, turklāt ātri!

Svešais pacēla gaisā brīvo roku. Pagaidiet mirklīti! Es pat nezinu, kas jūs tāds esat!

- Džons Mandrāks no valdības. Kā jūs jau ļoti labi zināt.

- Man vajadzīgi pierādījumi.

Netenjels pārbolīja acis. Redzat šo? viņš norādīja uz spalvu pie cepures. Asinssarkana spalva!

Vīrietis brīdi domāja. Man tā izskatās vairāk ķieģeļsarkana.

- Tā ir asinssarkana. Vai pēc brīža būs tāda, ja nebeigsiet pļāpāt muļķības un neķersieties pie lietas.

- Nu… labi. Bet pirms tam, vīrietis atkal ierunājās no­slēpumainā balsī, man jāpārbauda, vai mūsu sarunu ne­viens nenoklausās. Atkāpieties! Arlekīns pacēla gaisā sveci un nomurmināja pāris vārdu. No sveces pacēlās gaiša uguns liesma, kļūstot par luminiscējošu gaismas loku. Pēc nākamās pavēles tas uzliesmoja un izpletās pa visu kapsētu. Netenjels pamanīja, ka sikspārnis nokrita no zara kā akmens, īsi pirms gaismas stars paslīdēja garām. Viņš neredzēja, kas ar sikspārni notika tālāk. Gaismas loks izpletās ārpus kapsētas un izgaisa tā­lumā.

Arlekīns pamāja. Varam runāt droši.

Netenjels norādīja uz sveci, kas bija atkal pieņēmusi sākot­nējo izskatu. Šo triku es zinu. To sauc par Izgaismojošo apli, ko vada velnēns. Lai to izdarītu, svece nav jāiesprauž miroņa rokā. Visa tā gotiskā muļķošanās ir domāta, lai iebiedētu vien­kāršos ļaudis. Mani tas neietekmēs, Arlekīn.

- Var jau būt… izdēdējusī, bālā roka pašāvās zem apmetņa un pakasījās. Tomēr man šķiet, ka jūs izliekaties pārlieku smalks, Mandrāk. Noniecināt mūsu maģijas pamatus. Viss nav tik tīrs un skaidrs, kā jūs to gribat padarīt. Asinis, rituāli, upuri un nāve… tas ir katra mūsu izrunātā buramvārda pamatā. Mēs visi balstāmies uz gotisko.

- Var jau būt, ka Prāgā, Netenjels norūca.

- Neaizmirstiet, ka Londonas varenība ir balstīta uz Prā­gas bijušo diženumu. Tātad… Arlekīna balss pēkšņi kļuva lietišķa, velnēns, kas ieradās pie manis, ziņoja, ka jūs esat atsūtīts uz šejieni ļoti slepenā uzdevumā. Kāds tas ir, un kādu informāciju jums vajag no manis?

Netenjels, stāstot par iepriekšējo dienu notikumiem, runāja ātri un ar zināmu atvieglojumu. Arlekīns viņu klusēdams uzklausīja.

- Vai Londonā ir golemi? Arlekīns vaicāja, kad Netenjels apklusa. Brīnumi nekad nebeidzas. Te nu parādās gotiskās šausmas, gribat to vai ne. Interesanti…

- Interesanti un izskaidrojami? Netenjels cerīgi vaicāja.

- Nezinu. Bet varētu pastāstīt pāris noderīgu detaļu… Aši! Pieliecieties! Ar čūskas veiklību viņš metās zemē, un Neten­jels darīja tāpat. Viņš gulēja, piespiedis seju pie kapsētas zemes, ieklausoties, kā uz bruģakmens skan soļi. Vējš atnesa cigarešu dūmu smaržu. Skaņas attālinājās. Pēc kādas minūtes slepenais aģents piecēlās kājās. Patruļa. Par laimi, viņu ožu ir novājinā­juši pastāvīgie cigarešu dūmi. Mēs esam drošībā.

- Jūs teicāt…

- Jā. Pirmām kārtām, golema acs. Vairākas tādas tiek turē­tas Čehijas valdības slepenās mantu glabātavās. Bet Prāgas koncils ir aizliedzis tām jebkādu piekļuvi. Cik man zināms, šīs acis jau sen nav iemantotas maģiskiem nolūkiem, bet tām ir liela simboliskā vērtība, jo tieši ar golemu palīdzību Gledstona armijai tika nodarīti lieli zaudējumi, kad viņš pirmo reizi iera­dās Eiropā. Pirms pāris gadiem viens no šiem priekšmetiem tika nozagts, un vainīgo tā arī neatrada. Es pieņemtu bet tās ir tikai manas domas ka šis pazudušais akmens vēlāk arī uzra­dies jūsu drauga Siržulauzēja kolekcijā.

- Atvainojiet, bet viņš nebija mans draugs, Netenjels iesau­cās.

- Nu, tagad jau viņš nav nevienam draugs,vai ne? Jo viņš izgāzās. Ja viņš būtu uzvarējis, jūs visi tagad ar baudu tvertu katru viņa vārdu un aicinātu Siržulauzēja kungu svinīgās pus­dienās. Aģents smagi nopūtās un nošņaukājās zem melnās kapuces. Paturiet uz mirkli sveci. Man vajag iedzert.

- Fui! Tā ir auksta un pretīga.

- Tūlīt. Arlekīns parakņājās apmetņa krokās un izvilka zaļu pudeli ar korķa aizbāzni. Viņš izvilka korķi un pielika pie lūpām pudeli, ko zem kapuces nevarēja redzēt. Atskanēja skaļa klunkšķēšana, ko pavadīja stipra liķiera smarža.

- Nu jau ir labāk. Neredzamās lūpas nočāpstināja, korķis tika iesprausts atpakaļ pudeles kaklā un pati pudelē paslēpta kabatā. Tagad es paņemšu to atpakaļ. Jūs taču to nesalauzāt? Jāatzīst, ka miroņa roka ir nedaudz trausla. Tātad, Arlekīns turpināja, iespējams, ka Siržulauzējs gribēja to izmantot pats, taču nāve pārvilka svītru visiem viņa plāniem. Un kāds cits, varbūt viņa sabiedrotais, tagad nozadzis šo priekšmetu no val­dības krātuves un, šķiet, prot likt to lietā… Te viss kļūst sarež­ģītāks.

- Ir vajadzīgi arī buramvārdi, Netenjels sacīja. Tie tiek uzrakstīti uz pergamenta un ielikti golemam mutē, un tad tas atdzīvojas. Un šos buramvārdus neviens nezina jau daudzus gadus. Vismaz Londonā ne.

Slepenais aģents pamāja. Iespējams, ka šis noslēpums ir pazaudēts. Tāpat var gadīties, ka Prāgā to vēl zina, bet neiz­manto. Koncils šobrīd nevēlas sadusmot Londonu, briti ir pārāk stipri. Viņi labāk sūta uz Londonu nelielas spiegu grupas, lai vāktu informāciju. Jūsu golems… tā būtu pārāk dramatiska rīcība ja atklātu čehu saistību ar šo lietu, sekotu tūlītējs iebru­kums. Nē, man šķiet, ka jūsu meklētais ir vietējais dumpinieks, kas rīkojas, savu iemeslu vadīts.

- Bet kur man turpināt meklējumus? Netenjels vaicāja. Viņš nespēja apvaldīt žāvas. Zēns nebija gulējis kopš pagājušās nakts notikumiem Britu muzejā. Šī bija nogurdinoša nakts.

- Jāpadomā… aģents brīdi klusēja. Man jāaptaujā daži cilvēki. Satiksimies atkal nākamnakt, un tad es nosaukšu pāris vārdu. Viņš dramatiski apmeta apmetni sev ap pleciem. Mēs tiksimies…

Netenjels viņu pārtrauca: Ceru, ka jūs neteiksiet "karā­tavu ēnā" vai "pie apsūdzēto sola", vai kaut ko tikpat bries­mīgu.

Arlekīns izslējās. Smieklīga doma!

- Labi.

- Es gribēju ierosināt tikties pie mera upuru masu kapavie­tām Hibernska ielā.

-Nē.

Aģents izskatījās aizkaitināts. Labi, viņš norūca. Sešos pie hotdogu stenda Vecpilsētas laukumā. Vai tas jums būs pie­tiekami bezpersoniski un garlaicīgi?

- Tas ir lieliski.

- Līdz tam… Apmetnim noplandot un ceļiem nokrakšķot, vīrieša stāvs pagriezās un devās prom pa kapsētas ceļu, mironīgajai gaismai apspīdot ceļu. Drīz vien gaisma vairs nebija redzama, tālumā slīdēja tikai saliekusies ēna un atskanēja lāsts, kad tā nejauši uzskrēja kapakmenim.

Netenjels apsēdās uz kapakmens, gaidīdams Bartimaja parā­dīšanos. Tikšanās bija veiksmīga, lai gan nedaudz kaitinoša, un tagad viņam bija pietiekami daudz laika atpūsties līdz nāka­majam vakaram. Nogurušajā prātā atkal uzpeldēja atmiņas par Džeinu Ferēru. Viņas tuvums bija tik patīkams… tas bija reibi­nājis kā narkotikas. Viņš sarauca pieri protams, meitene taču bija raidījusi pret viņu Sarma burvestību. Un viņš gandrīz bija uzķēries, pat nepamanījis, kā visi sensori brīdina. Kāds viņš gan bija muļķis!

Meitene bija gribējusi vai nu viņu aizkavēt, lai Netenjels nepaspēj uz lidmašīnu, vai arī uzzināt vairāk informācijas. Tur­klāt Džeina acīmredzot darbojās sava meistara Divāla kunga uzdevumā, jo tieši viņš nevēlējās, lai Iekšlietu ministrijai šajā lietā veiktos. Aizdomājoties par pagātni, viņš atcerējās arvien vairāk šādu laipnību. Divāls, Tallovs, Ferēra… pat viņa meis­tare, Vaitvelas jaunkundze, izturējās pret viņu laipni tikai tad, kad zēns strādāja labi.

Netenjels izberzēja acis. Pēkšņi viņš jutās ļoti noguris.

- Izskatās, ka tu tūlīt nolūzīsi! Džins zēna izskatā sēdēja uz blakus kapakmens. Viņš sakrustoja kājas tāpat kā Netenjels un izteiksmīgi nožāvājās. Tev vajadzēja būt gultā jau pirms vairākām stundām!

- Vai tu visu dzirdēji?

- Lielāko daļu, izņemot to, ko viņš teica īsi pēc maģiskā apļa palaišanas. Tas gandrīz trāpīja, un man bija strauji jāevakuējas. Labi, ka koka saknes izkustinājušas dažus pieminekļus es paslēpos zem viena no tiem, kamēr aplis aizlidoja. Zēns izpu­rināja no matiem putekļus. Nav jau tā, ka es ieteiktu kapu bedres kā labāko slēpšanās vietu. Nekad nevari zināt, kurš tur jau guļ. Bet šī kapa iemītnieks bija ļoti viesmīlīgs, ļāva apgulties blakus. Džins piemiedza aci.

Netenjels nodrebinājās. Cik riebīgi!

- Runājot par kaut ko riebīgu vai tas puisis tiešām bija iestiprinājis sveci…

- Jā. Labāk par to nedomāt. Arlekīns ir pavisam jucis, bet tā jau droši vien notiktu ar katru, kas tik ilgi dzīvo Prāgā. Neten­jels piecēlās un aizpogāja mēteli. Bet viņš var izrādīties node­rīgs. Apsolīja rītvakar nosaukt dažu cilvēku vārdus.

- Labi, zēns atteica, pogājot savu mēteli tieši tāpat kā Netenjels. Varbūt tad sāksies kas interesantāks. Mani īpašie paņēmieni informācijas iegūšanā ir vai nu cepināt informācijas avotu uz lēnas uguns, vai izkārt ārā pa logu aiz vienas kājas. Uz čehiem tas iedarbojas labi.

- Tā mēs nerīkosimies, ja vien varēsim izvairīties, Neten­jels devās uz kapsētas izeju. Varas iestādēm nevajadzētu uzzi­nāt, ka mēs esam Prāgā, tāpēc nepievērsīsim lieku uzmanību. Nekādas vardarbības, nekādas liekas maģijas. Saprati?

- Protams. Džins plati pasmaidīja un soļoja vienā solī ar Netenjelu. Tu taču mani pazīsti.