Golema acs

22 netenjels

f^J etenjela lidmašīna pacēlās no Bokshilas lidostas tieši sešos trīsdesmit. Automašīnai, kas veda viņu uz lidostu, bija jāiero­das pie ministrijas pussešos. Tas nozīmēja, ka jaunajam burvim ir puse dienas laika, lai sagatavotos svarīgākajam uzdevumam savas īsās karjeras laikā braucienam uz Prāgu.

Pirmais uzdevums bija tikt galā ar savu kalpu un ceļojumu aģentūru. Atgriezies Vaitholā, viņš iegāja Izsaukšanas istabā un, sasitis plaukstas, ataicināja Bārtim.ļju. Džins materializējās nevis kā pantera, bet vienā no saviem iemīļotākajiem tēliem kā tumšādains zēns. Šoreiz viņš nebija tērpies gurnautā, bet gan vecmodīgā tvīda ceļojuma uzvalkā, kājās viņam bija getras un galvā tropu cepure.

Netenjels sarauca pieri. Met šo pārģērbšanos pie malas. Tu nelidosi ar lidmašīnu.

Džins aizvainots uzmeta lūpu. Kāpēc ne?

- Jo es ceļoju inkognito, tātad man nenāks par labu dēmona kompānija.

- Kas tad nu, viņi uzlikuši karantīnu?

- Cehi pārbauda visus pasažierus, meklēdami burvjus, īpaši jau pasažierus no Lielbritānijas. Man nebūs līdzi ne maģisko priekšmetu, ne grāmatu, ne dēmonu. Man jāceļo kā vienkāršam pilsonim: es tevi izsaukšu, tiklīdz būšu ieradies Prāgā.

Zēns pabīdīja uz pieres saulesbrilles un uzmeta Netenjelam skeptisku skatienu. Un man likās, ka Britu impērija valda visā Eiropā, viņš novilka. Jūs taču sakāvāt Prāgu jau pirms nezin cik gadiem. Kā tas nākas, ka viņi diktē noteikumus?

- Neko viņi nediktē. Mēs joprojām kontrolējam varas balansu Eiropā, bet oficiāli mums ar čehiem skaitās pamiers. Tas nozīmē, ka mēs nerīkojam nekādu maģisku iebrukumu šajā valstī. Tāpēc šis ceļojums jāveic smalki.

- Runājot par smalkumu…. zēns piemiedza ar aci, man taču izdevās, vai ne?

Netenjels saknieba lūpas. Kā tu to domā?

- Nu, es taču šorīt uzvedos necerēti labi vai tad nepamanīji? Es labprāt būtu daudz ko pateicis tavai meistarei, bet savaldījos un palīdzēju tev.

- Tiešām? Man likās, ka tu esi tikpat kaitinošs kā parasti.

- Tu joko? Es biju tik sīrupaini laipns, ka man vēl tagad uz mēles ir cukura garša! Bet tas ir labāk, nekā atkal tikt iebāztam kādā no mīļās Džesikas mokpilnajām lodēm. Zēns nodrebinājās. Lai gan man-šī pielīšana bija jāpacieš tikai pāris minūšu. Iedomājos, cik briesmīgi es justos tavā vietā, ja man būtu viņu priekšā jāzemojas katru mīļu stundu lai gan tu jau, protams, vari to izbeigt un iet savu ceļu…

- Labāk paklusē, mani tavs viedoklis neinteresē, Netenjels nedomāja klausīties. Visiem zināms, ka dēmoni parasti pamet saviem saimniekiem puspatiesības, lai apmulsinātu, labākais bija viņos vispār neklausīties. Turklāt Divāls nemaz nav mans meistars. Es viņu neciešu.

- Vaitvela ir pilnīgi citāda, vai ne? Kaut kā nemanīju, ka jūs būtu ļoti pieķērušies viens otram.

- Pietiek. Man jāsakrāmē somas un pirms aizbraukšanas vēl jāieiet Ārlietu ministrijā. Netenjels ielūkojās pulkstenī. Es tevi izsaukšu apmēram pēc divpadsmit stundām, savā viesnīcas istabā Prāgā. Līdz tam tev jāpaliek šeit, pentaklā, zem aizsarg­tīkla. Paliec te kluss un neredzams, nezinot un nejūtot neko, līdz tevi saukšu.

Bartimajs paraustīja plecus: Nu, ja jau man tā jādara…

Tev tā jādara.

Zēna tēls pentaklā notrīcēja un sāka pamazām izzust, gluži kā atmiņas par sapni. Kad Bartimajs bija pazudis, Netenjels nostiprināja pentaklu ar vēl pāris burvestībām, lai kāds, nere­dzot džinu, to nejauši neatbrīvotu, un aši devās prom. Viņu gai­dīja pāris saspringtu darba stundu.

Pirms doties uz mājām kravāt somas, Netenjels aizgāja uz Ārlietu ministriju ēku, kas lielumā, pelēkumā un varenībā daudz neatpalika no Britu muzeja. No šejienes pārvaldīja plašo impēriju, no šejienes burvji sūtīja ziņotājus uz visām pasaules malām. Kāpjot augšup pa kāpnēm, Netenjels pameta skatienu uz jumtu. Pat tajos trīs plānos, ko viņš varēja redzēt, debesis mudžēt mudžēja no nenosakāmas formas ziņu nesējiem un sūtņiem: kurjeri, kuri nesa pavēles maģiski kodētās vēstulēs, un lielāki dēmoni, kuri viņus apsargāja. Impērijas mērogi, ko varēja apjaust tikai šādos brīžos, Netenjelu uz mirkli samul­sināja. Viņš apjuka un, atvērdams virpuļdurvis, pagrūda tās pretējā virzienā, nogāžot gar zemi pavecāku kundzīti sirmiem matiem, kurai no rokām izkrita papīru gūzma un izkaisījās pa marmora grīdu.

Beidzot pagrūdis durvis pareizā virzienā, Netenjels metās uz priekšu un, bērdams atvainošanās vārdus, palīdzēja sievietei piecelties, pirms doties uzlasīt papīrus. Kamēr pār viņu bira kundzītes nikno vārdu krusa, zēns pamanīja, ka priekšnama pre­tējā pusē parādās kāds pazīstams, slaids siluets un, tumšajiem matiem plīvojot, nāk šurp. Tā bija Džeina Ferēra, Divāla mācekle.

Netenjela seja kļuva purpursarkana. Viņš mēģināja ātrāk pazust, bet izkaisīto papīru bija pārāk daudz un priekšnams arī nebija nekāds lielais. Un, pirms vēl viņš bija beidzis uzlasīt dokumentus un pirms vēl sirmā kundze bija paspējusi pateikt visu, ko par jaunekli domā, Ferēras jaunkundze jau bija klāt. Netenjels ar acs kaktiņu pamanīja viņas kurpes meitene bija apstājusies un gaidīja.

Dziļi ievilcis elpu, Netenjels piecēlās un pasniedza papīrus sirmajai kundzei. Lūdzu. Vēlreiz piedodiet man.

- No visiem bezatbildīgajiem, neuzmanīgajiem, neuzvedīgajiem jauniešiem…

-Jā, ļaujiet man jums palīdzēt…

Viņš apņēmīgi pagrieza sirmo kundzi un pastūma uz durvju pusi. Tad, strauji pagriezies, samirkšķināja acis kā pārsteigumā.

- Ferēras jaunkundz! Kāds patīkams pārsteigums!

Viņa pasmaidīja slinku, noslēpumainu smaidu. Mandrāka jaunskungs! Jūs esat nedaudz aizelsies.

- Vai tiešām? Nu, man šī pēcpusdiena ir patiešām aizņemta. Bet tā vecā sieviete vienkārši noģība, un es steidzos palīgā… Meitene viņu neticīgi nopētīja. Tad nu es iešu…

Netenjels pagriezās uz iešanu, bet Džeina negaidīti panāca tuvāk. Zinu, Džon, ka esat ļoti aizņemts, tomēr man būtu kas ļoti svarīgs vaicājams, ja neiebilstat, viņa teica, tīdama ap pirkstu tumšo matu šķipsnu. Cik jauki, ka mēs te negaidot saskrējāmies! Es nejauši uzzināju, ka jums pavisam nesen izde­vies izsaukt ceturtā līmeņa džinu. Vai tā patiešām ir taisnība? Džeina lūkojās zēnā plati ieplestām, apbrīnas pilnām acīm.

Netenjels nedaudz pakāpās atpakaļ. Viņam kļuva karsti, viņš jutās glaimots, tomēr nevēlējās pārspriest ar šo meiteni tik per­soniskus jautājumus kā dēmona izvēli. Diemžēl incidents Britu muzejā bija guvis plašu rezonansi burvju aprindās, un tagad daudzi minēja, kas tad īsti ir viņa kalps. Bet bija jāatceras trīs burvju pamatlikumi: drošs, slepens, pasargāts. Netenjels plati pasmaidīja. Jā, tā ir tiesa. Taču tas nav nekas grūts, varat man ticēt. Bet tagad, ar jūsu atļauju…

Džeina nopūtās un aizlika matu šķipsnu aiz auss. Cik jūs esat gudrs, Džon! Zināt, es esmu mēģinājusi darīt tieši to pašu izsaukt ceturtā līmeņa dēmonu -, bet laikam kaut kur kļūdos, jo man nekas nesanāk. Nevaru iedomāties, ko es daru nepareizi. Vai jūs nevarētu atnākt man līdzi un palīdzēt ar izsaukšanu? Man ir pašai savs Izsaukšanas pentakls manā dzīvoklī, tas ir tikai pāris kvartālu no šejienes. Tur mūs neviens netraucēs… Viņa pielieca galvu uz vienu pusi un pasmaidīja, baltajiem zobiem uzmirdzot.

Netenjels juta, kā pār pieri norit sviedru lāsīte. Viņš pie­glauda matus un notrausa sviedrus no pieres, kā pašam likās, ar ikdienišķu kustību. Sajūta bija dīvaina viņš jutās gurdens un vienlaikus enerģijas pilns. Palīdzēt Džeinai nebūtu nekas grūts. Izsaukt džinu bija pavisam viegli, ja tu to jau esi darījis vairākas reizes. Tas nebija nekas īpašs. Netenjels juta, ka viņam nebūtu nekas pretī, ja Džeina būtu viņam pateicīga.

Meitene viegli pieskārās viņa rokai. Ko teiksiet, Džon?

- Hmm… Netenjels atvēra un atkal aizvēra muti. Kaut kas viņu atturēja. Laiks, laika trūkums… Kas tas īsti bija? Viņš bija ieradies ministrijā, lai… jā, kāpēc gan? Bija grūti atcerēties.

Džeina uzmeta lūpu. Uztraucaties, ko teiks meistare? Viņa neuzzinās. Un es neteikšu Divālam. Es zinu, ka mēs nedrīk­stam…

- Ne jau par to ir runa…

- Tātad…

- Man šodien jādara kas cits… kaut kas svarīgs. Netenjels mēģināja atraut skatienu no meitenes acīm; zēns nespēja kon­centrēties, sirds sitās tik strauji un skaļi, atmiņa šķita pilnībā paralizēta. Džeinai bija jaukas smaržas, nejau parastais Pīlādžu odekolons, bet kaut kas austrumniecisks. Ļoti jaukas, bet vien­laikus visu pārmācošas. Viņas tuvums mulsināja.

- Kas tad jums tik svarīgs darāms? viņa vaicāja. Varbūt es varu palīdzēt?

- Man jādodas… uz Prāgu.

Viņa piespiedās vēl tuvāk. Vai tiešām? Kāpēc?

- Lai izmeklētu… Netenjels samirkšķināja acis un pašūpoja galvu. Kaut kas bija nepareizi.

- Ziniet ko, Džeina murrāja, mēs varētu apsēsties un mie­rīgi papļāpāt. Jūs pastāstītu par saviem plāniem…

- Es laikam…

- Manā dzīvoklī ir jauks, plats dīvāns.

- Vai tiešām?

- Mēs tur varētu mājīgi ieritināties, dzert šerbetu ar ledu, un jūs man pastāstītu par dēmonu Bartimaju. Es tā vēlētos to dzirdēt!

Tiklīdz Džeina izrunāja šos vārdus, Netenjela prātā iezva­nījās gluži kā trauksmes zvans. Kā viņa bija uzzinājusi Barti­maja vārdu? Tikai no Divāla, sava meistara, kurš to bija dzir­dējis šorīt Izsaukšanas istabā. Un Divāls nebija viņa draugs. Viņš vēlējās izjaukt visu, ko Netenjels darīja, ari braucienu uz Prāgu. Zēns palūkojās uz Džeinu ar pieaugošām aizdomām. Pēkšņi atgriezās veselais saprāts, un jaunais burvis sajuta, ka sensors pie auss vibrē un dūc, ziņojot, ka pret viņu tiek izman­tota smalka maģija. Sarma vai pat Valdzināšanas burvestība… Tiklīdz viņš to bija sapratis, zēnam likās, ka Džeinas mati ir zaudējuši mirdzumu, dzirkstelītes viņas acīs uzmirdzēja un ap­dzisa.

- Piedodiet, Ferēras jaunkundz, viņš atturīgi teica, jūsu ielūgums ir ļoti laipns, bet man tas diemžēl jānoraida. Sveiciniet no manis savu meistaru.

Džeina klusi nopētīja Netenjelu, un mirdzošais, apbrīnas pilnais skatiens pamazām izgaisa, tā vietā stājoties aukstajam, vērtējošajam. Viņa pasmaidīja. Divāla kungs priecāsies.

Netenjels palocījās un devās prom. Kad viņš, nokļuvis otrā priekšnama pusē, atskatījās, meitene jau bija pazudusi.

Burvis joprojām jutās nedaudz samulsināts no šīs tikšanās, kad izkāpa no lifta trešajā stāvā, šķērsoja plašu, atbalsīm pilnu gaiteni un nostājās pie otrā sekretāra durvīm. Netenjels sakār­toja piedurkņu atlokus, mirkli pagaidīja, lai nomierinātos, tad pieklauvēja un gāja iekšā.

Tā bija istaba ar augstiem griestiem un ozolkoka sienām. Gaisma plūda no liela loga, aiz kura pavērās skats uz raibo Vaitholas satiksmi. Istabā atradās trīs lieli koka galdi, kuru virs­mās bija iestrādātas zaļas ādas strēmeles. Uz galdiem mētājās dučiem karšu dažas bija mūsdienīgas, citas senas, gatavotas no pergamenta, rūpīgi atritinātas uz galda. Valsts otrais sek­retārs mazs, plikpaurains vīrelis bija noliecies pār vienu no kartēm un ar pirkstu vilka pa kādu maršrutu. Viņš pacēla acis un laipni pamāja.

- Mandrāk! Lieliski. Džesika jau teica, ka jūs iegriezīsieties. Ienāciet! Te jums ir sagatavotas Prāgas kartes.

Netenjels nostājās blakus sekretāram, kurš sniedzās viņam tikko līdz plecam. Vīrieša āda bija dzeltenīga, ar brūniem pig­menta plankumiem, sausa un plāna. Viņš ar pirkstu iebakstīja kartē. Šī ir viena no jaunākajām Prāgas kartēm, kas parāda, kā mūsu armija to iekaroja. Ceru, ka teorētiski esat iepazinies ar pilsētas plānu.

- Jā, ser, Netenjela asais prāts jau bija uztvēris papildu informāciju, ko sniedza karte. Pils rajons ir Vltavas labajā krastā, vecpilsēta kreisajā. Burvju kvartāls kādreiz bija bla­kus pilij, vai ne?

- Tiesa. Šeit, pie paša kalna. Zelta ielā tolaik mitinājās labākie Eiropas burvji un alķīmiķi, protams, līdz dienai, kad te iemaršēja Gledstona vīri. Un tagad visi čehu burvji, kas nu tur vēl palikuši, ir pārcēlušies no pilsētas centra uz piepilsētu, tāpēc pils rajonā nekas nozīmīgs nevarētu notikt. Manuprāt, tur viss varētu būt izpostīts. Otrs maģijas centrs, viņš norādīja ar pirkstu, ir Geto. Tieši šeit Lēvs radīja pirmo golemu, un pārējie šī kvartāla burvji turpināja to līdz pat pagājušajam gadsimtam. Tā ka es domāju, ka tieši šeit varētu glabāties senās zināšanas. Viņš palūkojās uz Netenjelu. Jūs taču saprotat, ka tās būs veltas pūles, vai ne, Mandrāk? Ja viņi zinātu, kā radīt golemu, kāpēc viņi to nebūtu darījuši visu šo laiku? Mēs viņus esam uzvarējuši tik daudzās kaujās… Nē, es tam vienkārši neticu.

- Es rīkojos saskaņā ar man sniegto informāciju, Netenjels ar cieņu sacīja. Prāga varētu būt labs sākums. Neitrālais tonis un poza veiksmīgi noslēpa, ka patiesībā viņš bija ar sekre­tāru vienisprātis.

- Nu, jums jau labāk zināms. Sekretāra balss pauda, ka īstenībā Netenjelam nav zināms nekas. Redzat šo sainīti? Tajā ir jūsu jaunā pase. Jūs ceļosiet kā Dereks Smiters, Vata Vīna kompānijas māceklis no Merilebonas. Šajā sainī ir dokumenti, kas to apstiprina, ja nu gadījumā muitas darbiniekiem rodas aizdomas.

- Dereks Smiters? Netenjels neizklausījās sajūsmināts.

- Jā. Vienīgais vārds, ko tik ātrā laikā varējām dabūt. Nabaga zellis pirms nedēļas nomira no tūskas, un mēs piesavinājāmies viņa identitāti valdības vajadzībām. Jūs oficiāli dodaties uz Prāgu, lai izpētītu, vai no turienes varētu importēt garšīgo alu. Esmu pievienojis dokumentiem arī visu nozīmīgāko čehu alus darītāju sarakstu, ko varat izstudēt lidojuma laikā.

- Jā, ser.

- Labi. Turklāt jums jābūt ļoti piesardzīgam, Mandrāk. Nedrīkstat pievērst sev uzmanību. Ja būs nepieciešams izman­tot maģiju, dariet to ātri un klusi. Dzirdēju, ka ar jums kopā būs kāds dēmons. Ja tā, nezaudējiet pār to kontroli!

- Protams, ser.

- Cehi nedrīkst uzzināt, ka esat burvis. Pamiera noteikumi paredz, ka mēs neveiksim nekādas maģiskas darbības viņu teri­torijā. Un otrādi.

Netenjels sarauca pieri. Bet, ser, es dzirdēju, ka pēdējā laikā pie mums sākuši uzdarboties čehu spiegi. Viņi paši pārkāpj pamiera noteikumus!

Sekretārs uzmeta aizkaitinātu skatienu Netenjelam un pabungoja ar pirkstiem pa karti. Tā ir. Cehi ir neuzticami. Kas zina, varbūt viņi slēpjas arī aiz "golema incidenta".

- Tādā gadījumā…

- Zinu, ko jūs gribat teikt, Mandrāk. Protams, mēs nevēla­mies neko citu kā jau rīt ievest mūsu armiju Vāclava laukumā un parādīt čehiem, kurš te ir noteicējs. Tomēr nedrīkstam to darīt.

- Kāpēc ne, ser?

- Amerikas dumpinieku dēļ. Diemžēl daļēji jau esam pavēr­suši karadarbību turp. Šis karš gan nebūs ilgs. Sasitīsim jeņķus un tad vērsīsim visus spēkus pret Eiropu. Bet līdz tam nekādu traču. Saprotat?

- Protams.

- Turklāt arī mēs neskaitāmas reizes esam pārkāpuši pamiera noteikumus. Sauksim to par diplomātiju. Patiesībā čehi pēdējo desmit gadu laikā kļuvuši nepaklausīgāki. Devro kunga kam­paņas Itālijā un Centrālajā Eiropā nebeidzas un nebeidzas, un čehi sākuši izplatīt baumas, ka mūsu impērijas spēki vājinās. Viņi mūs ķircina kā muša suni. Nekas. Visam savs laiks… Sek­retāra sejā atspoguļojās mierīga pārliecība un stingrība. Viņš atkal pievērsās kartei. Tātad, Mandrāk, jūs noteikti vēlēsieties kādu cilvēku Prāgā, kas jums palīdzētu.

Netenjels pamāja. Vai jums tur ir savi cilvēki, ser?

- Jā. Viens no mūsu labākajiem aģentiem, Arlekīns.

- Arlekīns… Netenjels iedomājās slaidu, garu, maskotu tēlu, kas dejas solī slīd starp ēnām, nesot līdzi draudīgu un vien­laikus karnevālisku gaisotni.

- Tas ir tikai segvārds. Šī cilvēka īsto vārdu nevaru jums pateikt, iespējams, ka arī viņš pats to nezina. Ja esat iedomā­jies, ka viņš būs slaids, maskots džentlmenis, kas, ģērbies košā kostīmā, pārvietojas pa pilsētas ielām dejas solī, tad tā tas nebūt nav. Mūsu Arlekīns ir apaļīgs, pavecs vīrs ar apbedīšanas biroja darbinieka cienīgu temperamentu, turklāt vienmēr valkā mel­nas drēbes. Sekretārs saviebās. Prāga ietekmē cilvēkus, kas tur pavada pārāk ilgu laiku. Tā ir melanholiska pilsēta. Pēdējo gadu laikā vairāki mūsu Prāgas aģenti izdarījuši pašnāvību. Arlekīnam gan nav tādu noslieču, bet viņš ir kļuvis nīgrs un slimīgs.

Netenjels atmeta matus no acīm. Es tikšu galā, ser. Kā man ar viņu sazināties?

- Šovakar pusnaktī izejiet no viesnīcas un dodieties uz Geto kapsētu tas ir šeit, redzat? Jāiet pa Vecpilsētas laukumu. Galvā jāuzliek hūte ar sarkanu spalvu un jāpastaigājas starp kapakmeņiem. Jūs pazīsiet Arlekīnu pēc īpašas sveces rokā.

- īpašas sveces?

- Tieši tā.

- Kāda ir īpaša svece ļoti gara vai ļodzīga, vai citāda?

- Šādu informāciju viņš man nesniedz.

Netenjels saviebās. Atvainojiet, bet tas viss šķiet nedaudz… melodramatiski. Kapsēta, svece, sarkana spalva… Kāpēc viņš vienkārši nevarētu piezvanīt uz manu viesnīcas numuru, kad es būtu izkravājis somas un nomazgājies dušā? Pēc tam mēs varētu tikties kādā kafejnīcā.

Sekretārs pasmīnēja. Viņš pasniedza Netenjelam sagatavoto paciņu, piegāja pie blakusgalda un, atstūmis ādas krēslu, ar nopūtu apsēdās. Viņš pagriezās pret logu, vērojot, kā virs Lon­donas pulcējas lietusmākoņi. Rietumdaļā jau lija: no debesīm krita ūdens aizkars. Sekretārs uz brīdi vēroja šo skatu.

- Paskatieties uz moderno, pēc visiem paraugiem uzbūvēto pilsētu, viņš beidzot teica. Paskatieties uz dižo Vaitholas namu! Un neviens no tiem nav vecāks par simt piecdesmit gadiem. Protams, arī pie mums ir nolaistas, neatjaunotas vie­tas neizbēgami, ja visriņķī ir tik daudz vienkāršo cilvēku -, bet Londonas sirds, kurā mēs dzīvojam un strādājam, ir ļoti mūsdienīga. Tā ir nākotnes pilsēta. Dižas impērijas cienīga gal­vaspilsēta. Tavas meistares māja ir skaista ēka, atbilstoša visām modernas ēkas prasībām. Tādām celtnēm vajadzētu būt vairāk. Devro kungs iecerējis nolīdzināt daļu Koventgārdenas un uzcelt tur mazas koka mājiņas ar betona un stikla ielaidumiem.

Krēsls pagriezās, un sekretārs norādīja uz kartēm. Prāga ir pavisam kas cits, Mandrāk. Tā ir ļoti drūma vieta, kas nostalģiski ilgojas pēc slavenās, zudušās pagātnes. Viņi pieķeras lietām, kas ir mirušas un pagājušas, burvji, alķīmiķi, visa lielā Cehu impērija. Katrs ārsts varētu tev pateikt, ka tas nenāks par labu veselībai ja Prāga būtu cilvēks, to turētu sanatorijā. Uzdrīkstos teikt, ka mēs varētu izraut Prāgu no šīs slimīgās sapņošanas, bet mēs to nedarīsim. Nē. Labāk lai čehi ir apju­kuši un noslēpumaini, nevis moderni un ar skaidru domāšanu kā londonieši! Un tādiem cilvēkiem kā Arlekīns, kas tur dzīvo, jādomā tāpat kā viņiem. Citādi viņi mums nebūs noderīgi. Arle­kīns ir viens no labākajiem spiegiem, Mandrāk. Paklausiet viņa rīkojumiem! Iesaku sekot tiem burts burtā.

- Jā, ser. Darīšu visu, kas manos spēkos.