Golema acs

Bartimajs " [1] •

Līdz ar krēslas iestāšanos ienaidnieks aizdedza ugunskurus daudz vairāk nekā iepriekšējā naktī. Pelēkajos laukos tie mir­dzēja kā liesmojoši dārgakmeņi, un šķita, ka arī pilsēta pacē­lusies no zemes kā brīnums šo uguņu vidū. Bet šaipus pilsētas mūriem visi logu slēģi bija aizvērti, gaismas izslēgtas. Prāga snauda tumša un pamirusi, turpretim apkārtējie lauki mirdzēja un kvēloja.

Drīz vien pierima arī vējš. Jau vairākas stundas tas bija neno­gurstoši pūtis no ziemeļiem, nesot līdzi vēstis par iebrucējiem aplenkuma ierīču grabēšanu, karaspēka un dzīvnieku balsis, sa­gūstīto garu nopūtas un vīraka aromātu. Tagad viss bija norimis un tā vietā iestājies neparasti dziļš un visaptverošs klusums.

Es lidoju augstu virs Strahovas klostera, atrazdamies aiz varenajiem pilsētas mūriem, kurus pirms trīs gadu sim­tiem biju palīdzējis uzcelt. Lēni vēzēdams ādas spārnus, pār­skatīju visus plānus līdz pat horizontam.*[1] septiņi plāni: Septiņi plāni ir izvietoti cits virs cita, un katrs atklāj zināmus realitātes aspektus. Pirmajā var saskatīt parastas, materiāla­jai pasaulei piederošas lietas (kokus, ēkas, cilvēkus, zvērus utt.), un tas ir redzams ikvienam. Pārējos sešos plānos var novērot, kā gari dodas savās darīšanās. Augstākas būtnes (tādas kā es) var izmantot iekšējo aci, lai vērotu visus septiņus plānus vienlaikus, bet zemākiem radījumiem jāsamierinās ar to, ka viņi redz tikai dažus plānus. Burvji lieto kontaktlē­cas, lai spētu saskatīt arī otro un trešo plānu, bet parastie cilvēki redz tikai pirmo, tāpēc viņiem daudz kas no maģisko būtņu dzīves paliek nepama­nīts. Piemēram, varu apgalvot, ka kāds ar daudziem, daudziem taustekļiem noteikti karājas tev aiz muguras tieši PAŠLAIK. Tas nebija nekāds patīkamais skats. Britu armijas spēki šobrīd vēl slēpās, bet tās spēku jau varēja sajust viļņojamies pret pilskalnu. Dažādo garu auras mijkrēslī bija vāji saskatāmas, bet gaisa vibrācijas ikreiz liecināja par jaunas garu karaspēka daļas ierašanos. Uz zemes kaujai rindojās cilvēku karapulki, turpat uz lauka slējās baltu telšu puduri. Tās izskatījās kā lieli, balti akmeņi, virs kuriem bija nostiepti aizsardzības vairogi. [2] [1] Bez šaubām, tieši šeit slēpās angļu burvji, pietiekami tālu no kaujas vietas. Mani čehu pavēlnieki arī nebija labāki. Karā burvji parasti pamanās uzņemties bīstamākos pienākumus tādus kā sargāt ēdiena un dzērienu krājumus, kas atrodas krietnā attālumā no kaujas lauka.

Pacēlu skatienu pret satumsušajām debesīm. Tajās pulcējās naidīgi, melni mākoņi, un rietumu pamalē bija iešņāptas dzel­tenas švīkas. Ļoti augstu un krēslā gandrīz nepamanāmi kus­tējās seši mazi punktiņi. Šie nāca arvien tuvāk un kļuva arvien lielāki, līdz beidzot tie nokļuva līdz Prāgas mūriem, pārbaudot mūsu drošības sistēmu.

Šajā sakarā man bija kaut kas jādara.

Pie Strahovas klostera vārtiem, kur atradās mūra vājākais punkts, bija uzcelts tornis. Senatnīgās durvis bija nostiprinā­tas ar trīskāršām burvestībām un aizsargmehānismiem, un ap jumta kori riņķoja sargi.

Vismaz tā bija paredzēts.

Lidoju uz torni, vanaga galvu grozīdams un ādas spārnus vēcinādams, paslēpies aiz vairoga. Bez skaņas nosēdos uz liela akmens. Es gaidīju strauju izaicinājumu, pārdroši uzsāktu cīņu.

Nekas nenotika. Nometu vairogu un gaidīju, ka tiks sacelta trauksme. Tad skaļi noklepojos. Nudien, nekādas jautrības!

Daļu cietokšņa mūra sargāja mirdzošs vairogs, un aiz tā bija paslēpušies pieci sargkareivji. [3] [1] Sargkareivis ir zemākās pakāpes džins, tikai nedaudz labāks par parastu foliotu. Prāgā bija pienākuši grūti laiki burvji gandrīz nevarēja dabūt kalpus, un kvalitātes rādītāji bija strauji kritušies. Vismaz šo sargka­reivju izvēlētās ārējās formas par to skaidri liecināja. Tā vietā, lai rādītu biedējošu, karam atbilstošu ārējo izskatu, man pretī vērās divi nošņurkuši sikspārņi, zebiekste, bolace ķirzaka un nožēlojama izskata varde.

Vairogs bija šaurs, tas spēja aiz­

sargāt tikai vienu cilvēku vai trīs džinus, tādēļ pašlaik aiz tā notika pamatīga grūstīšanās.

- Vai tu reiz beigsi stumdīties?

- Au! Skaties, kur liec nagus, idiot!

- Pavirzies! Mana dibenpuse tagad ir viņiem kā uz delnas. Ja nu pamana…

- Ar to pietiktu, lai mēs uzvarētu šajā kaujā^

- Skaties, kur liec spārnu! Tu man gandrīz izbakstīji aci!

- Tad pārvērties par kaut ko mazāku. Varbūt par tārpu…

- Ja tu mani vēlreiz iedunkāsi…

- Tā nav mana vaina. Atceries, ka mūs šeit nostādīja Bartimajs. Tas nu gan ir viens…

Tālāk sekoja tādas vaļības, ko es atļaušos neatstāstīt. Diže­nais karotājs ar vanaga galvu spēra soli uz priekšu, pastiepa spārnu un pievērsa sargkareivju uzmanību, triekdams to galvas citu pret citu.*[1] Piecas galvas, kas cita pēc citas saduras. Gluži jauka rotaļa.

- Vai jūs apgalvojat, ka šādi pildāt sargkareivja pienāku­mus? es nošņācos. Negribējās sarīkot traci; galu galā sešu mēnešu kalpošanā mani bija pamatīgi nogurdinājusi. Slēpjo­ties aiz vairoga un ķildojoties kā zivju sievas… Es jums pavēlu doties izlūkos!

Atskanēja nožēlojama murmināšana, visi sargkareivji sāka grūstīties, mīņāties un skatīties uz savām kājām. Beidzot ieru­nājās varde:

- Atvainojiet, Bartimaja kungs, tā teica, bet kāda gan jēga šobrīd doties izlūkos? Britu karaspēks ir visur uz zemes un debesīs. Un es pa ausu galam dzirdēju, ka viņiem esot vesela ifrītu kohorta! Vai tas ir tiesa?

Es pagriezu galvu pret horizontu un samiedzu acis. Varbūt.

Varde novaidējās. Un mums nav neviena paša ifrīta, vai ne? Kopš Foibs atdeva galus… Vēl viņiem esot arī māridi, turklāt vairāk nekā viens. Un viņu vadonim esot tik spēcīgs zizlis, ka pieticis ar vienu tā mājienu, lai nopostītu Parīzi un Ķelni. Vai tā patiešām notika?

Vējš maigi bužināja man spalvas. Varbūt.

Varde gandrīz aizrijās. Bet tas taču ir šausmīgi, vai ne? Mums vairs nav nekādu cerību… Visu pēcpusdienu šurp tika saukti gari, un tas nozīmē tikai vienu viņi uzbruks jau šonakt. Līdz rītam mēs visi būsim pagalam!

Nu, ar šādām runām viņš mūsu cīņas sparu neveicinās. [4] [1] Lai gan viņa teiktais bija taisnība.

Uzliku roku viņam uz pleca. Klausies, dēls… kā tevi sauc?

- Nubins, ser.

- Klausies, Nubin. Netici visam, ko dzirdi. Protams, britu armija ir spēcīga. Patiesības labad jāsaka, ka man reti gadījies redzēt tik spēcīgu armiju. Bet lai nu tā būtu. Pieņemsim, ka viņiem ir māridi, ifrītu leģioni un miljoniem horlu. Pieņemsim, ka tie visi šonakt metīsies virsū tieši Strahovas vārtiem. Nu, lai nāk! Mēs esam viņiem sagatavojuši kaut ko labu!

- Ko tad, ser?

- Tādus trikus, kas aizsviedīs tos ifrītus un māridus pa gaisu. Kaut ko tādu, ko esam iemācījušies neskaitāmās kaujās. Un tas viss ir ietverts vienā burvju vārdā: izdzīvošana.

Varde vērās manī izbolītām acīm. Šī būs mana pirmā kauja, ser.

Nepacietīgi pavicināju spārnu Ja nu tas neizdodas, impera­tora džins apgalvoja, ka viņa kungam ir padomā vēl pāris lietu. Pēdējā aizsardzības līnija. Noteikti kāda nepārspējami gudra shēma. Es vēlreiz paplikšķināju viņam pa plecu. Tagad jūties labāk, dēls?

- Nē, ser. Vēl sliktāk.

Vismaz godīga atbilde. Man nekad šādas sarunas nav padevu­šās. Lai notiek, es norūcu. Mans padoms ir ļoti vienkāršs īstajā brīdī pieliecies un bēdz, cik ātri vien spēj. Ja paveiksies, tavu saimnieku nogalinās pirms tevis. Vismaz es tā ceru par savējo.

Ceru, ka šī uzmundrinošā runa deva viņiem sparu, jo tobrīd sākās uzbrukums. Tālumā sašūpojās visi septiņi plāni. Pavēle uzsākt kauju. Es apcirtos, lai palūkotos pāri mūrim, un cita pēc citas virs aizsargvairoga pacēlās arī sargkareivju galvas.

Mums pretī devās milzīga armija.

Armijas priekšgalā, pēkšņa, spēcīga vēja pavadīti, lidoja džini sarkanbaltās bruņās, un viņiem rokās bija slaidi pīķi ar sudraba uzgaļiem. Džinu spārnos dūca vējš, un viņu kliedzieni lika nodrebēt torņiem. Pa zemi tuvojās raibs karaspēks. Pirmie nāca horlas ar trijžuburiem rokās tie iebruka katrā piepilsē­tas mājā, meklējot laupījumu.*[1] Mājās viņi nevienu neatrada, kā drīz vien varēja noprast pēc sašu­tuma brēcieniem. Piepilsēta bija pamesta. Tiklīdz britu armija bija šķērso­jusi Kanālu, Čehijas varas iestādes bija sākušas gatavoties nenovēršama­jam uzbrukumam Prāgai. Pirmais drošības pasākums bija sapulcināt visus cilvēkus aiz pilsētas mūriem, kas tolaik bija stiprākie Eiropā, īsts maģijas un inženierzinātnes brīnumdarbs. Vai es jau pieminēju, ka šos mūrus cēla manā vadībā? Aiz tiem kā ēnas slīdēja gūli un grābņi aukstuma un šausmu gari, ko nevar saskatīt nevienā plānā. Un tad, klabinot žokļus un skaļi tarkšķot, no zemes pacē­lās neskaitāmi velnēnu un foliotu pulki gluži kā smilšu māko­nis vai iztraucēts bišu spiets. Un tie visi steidzās uz Strahovas vārtiem.

Varde uzsita man uz pleca. Paldies, ka parunājāt ar mums, ser, tā teica. Tagad es nudien jūtos pārliecināts par uzvaru.

Bet es nemaz neklausījos, ko viņš tur pļāpā. Mans skatiens bija vērsts tālu aiz karaspēka, tas kavējās pie balto telšu pudura. Tur stāvēja kāds vīrs, turēdams rokā zizli. Viņš atradās pārāk tālu, lai saskatītu smalkāk, tomēr es sajutu viņa spēku. Viņa aura bija tik spoža, ka izgaismoja visu kalnu. No tumšajiem mākoņiem izšāvās zibeņi, skarot vīra izstiepto zizli. Uz mirkli iegaismojās ne vien kalns, bet arī nometne, teltis, cīņai saga­tavotie karavīri. Gaisma nodzisa, viss spēks tika paslēpts zizlī. Virs aplenktās pilsētas nogranda pērkons.

Tātad tas ir viņš, es nomurmināju. Slavenais Gledstons.

Džini tuvojās pilsētas mūrim, lidodami pāri plašajiem lau­kiem un māju drupām. Tiklīdz viņi bija pietiekami tuvu, iedar­bojās burvestība no zemes pacēlās zaļu liesmu jūra, aprijot pirmajās rindās lidojošos džinus. Bet, kad liesmas noplaka, atli­kušie metās tālāk ar tādu pašu sparu.

Tā bija zīme aizsardzības spēkiem no mūriem pacēlās sim­tiem velnēnu un foliotu, kliegdami un brēkdami, un raidīdami spridzināšanas burvestības džinu ordas virzienā. Iebrucēji atbil­dēja ar to pašu. Uguns un ūdens burvestības sastapās gaisā, pret gaismas uzplaiksnījumiem triecās ēnas. Prāgas pakāje bija liesmās. Jau bija piesteidzies pirmais horla, mēģinot atraisīt aizsargburvestību, ko es biju uzlicis mūra pamatiem.

Izpletu spārnus, gatavs mesties cīņā. Man blakus varde no­klepojās un izdvesa apņēmīgu kurkstienu. Nākamajā brīdī no burvja zižļa tika raidīts spēcīgs enerģijas lādiņš, tas uzšāvās gaisā un triecās pret Strahovas torni, tieši pie tā pamatiem. Mūsu aizsargvairogs tika saplēsts kā papīra kabatlakatiņš. Akmeņi salīgojās, un torņa jumts gāzās lejup. Es tiku pasviests gaisā…

…un nogāzos uz siena ķīpām, kas pirms aplenkuma bija savestas aiz mūriem. Torņa koka karkass dega gaišās liesmās. Nevarēju saskatīt nevienu no sargkareivjiem. Velnēni un džini lidinājās virs mūriem, triekdami pret iebrucējiem burvestības. No debesīm krita savainoto un nogalināto ķermeņi, aizdedzinot jumtus. No blakus mājas izskrēja sieviete ar skaļi kliedzošiem bērniem pie rokas. Strahovas vārti sašūpojās pēc kārtējā horlu trieciena. Tie vairs ilgi nenoturēsies.

Pilsētas aizstāvjiem bija nepieciešama mana palīdzība. Es piecēlos no siena ķīpas, dedzīgs un gatavs darboties kā jau parasti.

Kad beidzot būsi nolasījis pēdējo salmiņu no sava tērpa, Bartimaj, kāda balss sacīja, tevi ar prieku gaidīs pilī.

Kareivis pacēla galvu. Ak, sveika, Kvīzla!

Ielas vidū laiski sēdēja leopardiene, vērojot mani ar laima zaļām acīm. Kamēr es uz viņu skatījos, viņa nevērīgi piecēlās, pagāja pāris soļu tālāk un atkal nometās uz ietves. Vietā, kur leopardiene pirms tam bija sēdējusi, ietriecās piķa melns akmens, izsitot dziļu krāteri. Te nu gan iet karsti, viņa izmeta.

- Jā. Tik tālu nu esam tikuši. Nolēcu no siena ķīpas.

- Izskatās, ka mūru stiprinājumi kuru katru brīdi izjuks, leopardiene sacīja, pametot skatienu uz vārtiem. Tev nu gan nav paveicies ar priekšstrādnieku. Kurš džins būvēja šos mūrus?

- Nespēju iedomāties, es atcirtu. Vaisaimnieks mūs sauc?

Leopardiene pamāja. Labāk pasteidzies, vai arī viņš mūs sodīs. Iesim kājām! Debesīs pārāk daudz tautas.

- Rādi ceļu!

Es pārvērtos par panteru pusnakts melnumā. Mēs steidzā­mies pa šaurajām ieliņām uz Hradčaniem. Ar nolūku izvēlējā­mies tukšākās ielas, izvairoties no panikas pārņemto cilvēku bariem. Aizdegās arvien vairāk māju jumti iegāzās, sienas sabruka. Ap degošo māju jumtiem dejoja velnēni, vicinādami rokās gailošas ogles.

Imperatora kalpotāji drūzmējās pils pagalmā, laternu gaismā nesot ārā mēbeles un stūķējot tās ratos. Zirgu puiši mēģināja iejūgt zirgus. Debesis virs pilsētas bija daudzkrāsainas gaismas pilnas. No Strahovas vārtu puses skanēja apslāpētu sprādzienu troksnis. Mēs nemanīti ielavījāmies pa galveno ieeju.

- Imperators dodas prom, vai ne? es murmināju. Mums garām pasteidzās pārbijušies velnēni, nesot uz galvām drēbju saiņus.

- Viņš visvairāk ir norūpējies par saviem mīļajiem putniem, Kvīzla atteica. Vēlas, lai mūsu ifrīts nogādātu tos drošībā. Zaļās acis uzdzirkstīja nežēlīgā jautrībā.

- Bet visi mūsu ifrīti ir pagalam.

- Tieši tā. Nu, gandrīz jau esam klāt.

Mēs bijām nokļuvuši pils ziemeļu spārnā, kur mita burvji. Gaisā bija jūtama burvestību smarža. Leopards un pantera noskrēja lejup pa kāpnēm, garām balkonam, kas pavēra skatu uz aizsarggrāvi, un cauri durvju ailei, kas veda uz apakšstāva darbistabu. Tā bija plaša, apaļa istaba, kas aizņēma gandrīz visu Baltā torņa pamatu. Daudzu gadsimtu laikā es šeit tiku vairā­kas reizes izsaukts, bet tagad parastie burvju darba piederumi, tādi kā grāmatas, kvēpināmie trauki un svečturi, bija noslaucīti malā, lai dotu vietu desmit galdiem un krēsliem. Uz katra galda atradās pa kristāla lodei, kas gaismā mirdzēja, uz katra krēsla sakņupis sēdēja viens burvis, kas nenolaida acis no lodes. Istabā valdīja pilnīgs klusums.

Mūsu saimnieks stāvēja pie loga, veroties debesīs ar tālskati.*[1] Tālskatī bija iesprostots velnēns, ar kura skatienu cilvēks spēja sare­dzēt arī naktī. Tālskati ir noderīgi izgudrojumi, lai gan nerātnie velnēni reizēm var sabojāt skatu vai pievienot tam papildu elementus zeltainus dūmu mākoņus, dīvainas vīzijas vai spokainas figūras, ko ierauga tālskata izmantotāja pagātnē. Pamanījis mūs, viņš deva zīmi klusēt un pasauca pie tālākās sienas. Pēdējo pāris nedēļu laikā viņa pelēkie mati bija kļuvuši balti, kumpais deguns noliesējis un acis kļuvušas tikpat sarka­nas kā velnēnam. [5] [1] Salīdzināt saimniekus ir gluži kā salīdzināt pumpas uz sejas ir labā­kas un sliktākas pumpas, bet neviena nedaiļo tavu izskatu. Šis bija div­padsmitais čehu burvis, kam es kalpoju. Viņš nebija pārāk nežēlīgs, tikai diezgan skābs, it kā viņa dzīslās ritētu citronu sula. Šim vīram bija plānas lūpas un tieksme uz pedantismu, un viņš bija kā apsēsts ar pienākumu kalpot impērijai.

Saimnieks pamasēja sāpošo sprandu. Nesa­kiet neko, viņš teica. Es visu zinu. Cik daudz laika mums vēl atlicis?

Pantera pašūpoja asti. Stunda, ne vairāk.

Kvīzla palūkojās uz apaļo istabu, kur strādāja desmit bur­vji. Kā redzu, tu esi izlēmis izsaukt golemus, viņa noteica.

Burvis pamāja. Tie nodarīs lielu ļaunumu ienaidnieka armijai.

- Ar to nepietiks, es sacīju. Pat ar desmit golemiem nepie­tiks. Vai redzēji to armiju?

- Tavs viedoklis, Bartimaj, kā jau allaž ir nepārdomāts un priekšlaicīgs. Tā ir tikai diversija. Mēs gribam nogādāt impe­ratoru drošībā. Viņš jāaizved līdz austrumu spārnam, kur upē gaidīs laiva. Golemi pa to laiku piesegs atkāpšanos.

Kvīzla lūkojās uz burvjiem. Viņi noliecās pār kristāla lodēm, klusi murminādami pavēles. Atspldumi kristāla lodēs katram burvim parādīja to, ko redzēja viņa golems. Briti neķēpāsies ar golemiem, Kvīzla sacīja. Viņi atradīs burvjus, kas tos vada, un nogalinās viņus.

Mūsu saimnieks grieza zobus. Bet līdz tam laikam impera­tors jau būs prom. Un tas ir jūsu nākamais uzdevums apsargāt Viņa Augstību bēgšanas operācijas laikā. Sapratāt?

Es pacēlu nagu. Burvis smagi nopūtās. Jā, Bartimaj?

- Ser, es vēlētos jums dot padomu, sacīju. Prāga ir ielen­kta. Ja mēģināsim izbēgt no pilsētas kopā ar imperatoru, visi mirsim briesmīgā nāvē. Kāpēc mēs vienkārši nevarētu atstāt to veco muļķi tepat un glābties paši? Kārļa ielā ir neliels, ne pārāk dziļš alus pagrabs. Ieeja gan tāda pašaura, bet…

Saimnieks sarauca pieri. Tu vēlies, lai es slēpjos alus pa­grabā?

- Nu, būtu jau pašauri, bet domāju, ka jūs kaut kā tur iespies­tos. Jūsu alusvēders gan varētu sagādāt nelielas grūtības, bet tas nav nekas tāds, ko nevarētu labot ar … au! Mans kažoks nokrakšķēja, un es strauji aprāvos. Karstā sarkanā punkcija man vienmēr lika zaudēt domu gaitu.

- Atšķirībā no tevis es zinu, kas ir uzticība, saimnieks nošņācās. Mani nav jāsoda, lai pamudinātu rīkoties tā, kā ir labāk manam pavēlniekam. Es atkārtoju: jums abiem jāsargā imperatora dzīvība, it kā tā būtu jūsu pašu. Skaidrs?

Mēs padevīgi pamājām. Tobrīd grīdu sašūpoja spēcīgs sprā­dziens.

- Sekojiet man, saimnieks pavēlēja. Laika nav daudz.

Mēs devāmies atpakaļ augšup pa kāpnēm un tālāk pa pla­šajiem pils gaiteņiem. Logus izgaismoja uguns uzliesmojumi, visapkārt skanēja panikas kliedzieni. Mūsu saimnieks skrēja, smagi elsdams, un mēs ar Kvīzlu lēkšojām viņam blakus.

Beidzot mēs nonācām uz terases, kur imperators bija iekārtojis brīnišķīgu putnu māju. Tā bija plaša un grezna, veidota

no bronzas, tajā bija izliektas velves un barotavas, un durvis, pa kurām imperators varēja ieiet pie saviem mīluļiem. Putnu mājā podos auga koki un krūmi, un pa tiem lēkāja krāšņi papa­gaiļi, kuru senči pirms daudziem gadiem bija atvesti uz Prāgu no tālām zemēm. Imperators bija kā apsēsts ar šiem putniem. Pēdējā laikā, kad, Londonas varenībai pieaugot, impērija slī­dēja viņam ārā no rokām, imperators bieži sēdēja putnu mājā, sarunādamies ar saviem draugiem. Tagad, kad nakts debesis liesmoja maģiskajā sadursmē, putni bija pārbiedēti, tie lidinā­jās pa būri, izmisīgi ķērkdami. Imperators mazs, apaļš vīriņš satīna īsbiksēs un baltā kreklā stāvēja mazliet nostāk, runā­dams ar putnkopjiem un nepievērsdams nekādu uzmanību pārējiem.

Premjerministrs Meirinks, bāls vīrs ar skumju skatienu, ner­vozi plucināja krekla piedurkni. Lūdzu, paklausieties, Jūsu Augstība! Britu karaspēks jau ir pie pilskalna. Jūsu drošības vārdā…

- Es nevaru pamest savu putnu māju! Kur ir burvji? Pasau­ciet burvjus!

- Kungs, viņi piedalās kaujā…

- Un ifrīti? Mans uzticamais Foibs…

- Kungs, kā jau es jums esmu neskaitāmas reizes teicis…

Mans saimnieks izlauzās līdz imperatoram. Jūsu Augstība,

šie ir Kvīzla un Bartimajs. Viņi palīdzēs jums pamest pilsētu un pēc tam izglābs arī jūsu brīnišķīgos putnus.

- Šie divi kaķi, cilvēk mīļais? Divi kaki? Imperators nobā­lēja. [6] [1] Viņš pats atgādināja lielu, resnu runci.

Mēs ar Kvīzlu pārgriezām acis. Viņa kļuva par brīnum­skaistu meiteni, bet es pārvērtos par Ptolemaju. Un tagad, Jūsu Augstība, turpināja mūsu saimnieks, uz austrumu spārnu…

Pilsētā valdīja trauksme; piepilsēta bija liesmās. Mums pretī kūleņu kūleņiem lidoja mazs velnēns, kura aste bija aizdegu­sies spožās liesmās. Viņam tomēr izdevās piebremzēt, nostāl ies mums blakus miera stājā un noziņot: Atļaujiet ziņot, ser! Liels pulks niknu ifrltu ir ceļā uz pili. Viņus vada Honorijs un l'uternaifs, Gledstona kalpi. Mūsu karaspēks viņu priekšā ir bezspēcīgs. Viņš apklusa, palūkojies uz savu degošo asti. Vai atjausiet doties ūdens meklējumos, ser?

- Un golemi? Meirinks jautāja.

- Jā, kungs, tikko iesaistījušies cīņā. Protams, es turējos pa gabalu no mākoņa, bet varu apzvērēt, ka ifrīti ir nedaudz atkā­pušies. Bet attiecībā uz ūdeni…

Imperators uzvaroši iekliedzās: Jā, jā! Uzvara ir mūsu!

- Mēs esam guvuši tikai īslaicīgu pārsvaru, Meirinks atgā­dināja. Nāciet, Jūsu Augstība, mums jāiet.

Par spīti iebildumiem, imperators tika aizstumts prom no putnu mājas austrumu vārtu virzienā. Visiem pa priekšu gāja Meirinks un mūsu saimnieks, un imperators tipināja bariņa vidū, viņa īso augumu slēpa biedru stāvi. Mēs ar Kvīzlu noslē­dzām gājienu.

Zibens uzliesmojums. Mums aiz muguras nolaidās divas mel­nas figūras. Novirpuļoja melni apmetņi, nodzalkstīja dzeltenas acis. Viņi lieliem lēcieniem metās mums pakaļ, gandrīz vai lido­jot virs zemes. Putnu mājas iemītnieki pēkšņi apklusa.

Es palūkojos uz Kvīzlu. Tavējie vai manējie?

Skaistā meitene pasmaidīja, atklājot skatienam asus zobi­ņus. Manējie. Viņa pagriezās, lai sagaidītu gūlus. Es sekoju imperatoram ar viņa svītu.

Aiz vārtiem aizvijās šaura taciņa, kas veda zem pils sie­nas. Vecpilsēta liesmoja. Pa ielām skrēja britu kareivji, un Prāgas iedzīvotāji varonīgi stājās viņiem pretī vai arī bailēs bēga, atpakaļ neskatīdamies. Gaisā viļņoja smagas nopūtas. Velnēnu bariņi šaudījās uz visām pusēm gluži kā izbiedēti putni.

Imperators vairs nepretojās. Mēs steidzāmies uz priekšu mēmā klusumā. Pagaidām viss bija labi. Tagad mēs jau atradāmies pie Melnā torņa, tepat bija arī austrumu kāpnes šķita, ka gaiss ir tīrs.

Atskanēja spārnu švīkstoņa. Man blakus nolaidās Kvīzla, viņas seja bija pelniem klāta, no ievainojuma sānā sūcās asi­nis. Nepatikšanas? es pārvaicāju.

Ne jau ar gūliem. Parādījās ifrīts. Labi, ka to iznīcināja golems. Ar mani viss kārtībā.

No vienas kalna puses lejup laidās kāpnes. Vltavas ūde­ņos atspoguļojās degošā pils skats bija gandrīz melanholiski skaists. Mēs nevienu nesastapām, mums neviens nesekoja, un šķita, ka briesmas ir garām.

Tuvojoties upei, mēs ar Kvīzlu pārmijām cerīgus skatie­nus. Pilsēta bija kritusi un impērija tāpat, bet izglābšanās ļautu mums šos notikumus atcerēties ar zināmu lepnumu. Lai gan mums nepatika kalpot cilvēkiem, vēl vairāk mēs necietām sakāvi. Bet tagad izskatījās, ka mēs tiksim prom sveikā.

Mums uzbruka no slēpņa, kad bijām jau gandrīz nokāpuši no kalna.

Tieši priekšā izlēca seši džini un velnēnu bariņš. Imperators un viņa pavadoņi šausmās iekliedzās un metās atpakaļ. Mēs ar Kvīzlu saspringām, gatavi lēcienam.

Aiz mums uzmirdzēja spoža gaisma. Visi kā viens pagriezāmies.

Piecus pakāpienus augstāk stāvēja slaids vīrietis. Viņam bija gaiši, cirtaini mati, platas, zilas acis, briesmīgas sandales un toga Romas impērijas norieta laika stilā. Seja likās tik mierīga, it kā šis jauneklis nespētu nodarīt pāri pat mušai. Bet es neva­rēju nepamanīt viņa rokā izkapti ar sudraba asmeni.

Palūkojos pārējos plānos, lolodams niecīgu cerību, ka varbūt tas ir ekscentrisks cilvēks, kas ģērbies karnevāla tērpā. Nekā. Varens ifrīts. Es norīstījos. Tas nepavisam nebija labi. [7] [1] Pat no vājākiem ifrltiem ir vērts uzmanīties, un šis bija diezgan varens. Augstākajos plānos tas izskatījās spēcīgs un draudīgs. Acīmredzot vēlme parādīties šajā smieklīgajā pirmā plāna izskatā liecināja par ifrīta humora izjūtu. Man nu gan smiekli nenāca.

(Jledstona kungs sūta sveicienus imperatoram un lūdz viņu 11/ tikšanos, jauneklis sacīja. Pārējais pūlis mums nebūs nepieciešams.

Izklausījās saprātīgi. Mēģināju uztvert saimnieka skatienu, bet viņš deva zīmi doties uzbrukumā. Smagi nopūties, paspēru soli ifrīta virzienā.

Jauneklis nicīgi nošņācās. Paej malā, sīkais. Tev nav nekādu izredžu.

A »

Tas mani nokaitināja. Es sasparojos. Uzmanies, es augst­prātīgi sacīju. Nenovērtē mani par zemu.

Ifrīts noplivināja skropstas. Patiešām? Vai tev ir arī vārds?

- Vārds? es izsaucos. Man ir daudz vārdu! Es esmu Bartimajs! Sakrs al Džins! Varenais N'gorso, Sudraba Plūmju Čūska!

Ieturēju dramatisku pauzi. Neizskatījās, ka jauneklim mani vārdi kaut ko izteiktu. Nē. Nekad neesmu par tevi dzirdējis. Un tagad, ja tu mani atvainotu…

- Esmu runājis ar Zālamanu…

- Ak, Dieva dēļ! ifrīts atmeta ar roku. Vai tad mēs visi neesam? Viņš bijņ liels pļāpa…

- Es esmu uzcēlis Urukas, Kārnākās un Prāgas mūrus…

Jauneklis pasmīnēja. Prāgas mūrus? Ko, šos te? Gledsto-

nam vajadzēja tikai piecas minūtes, lai tos nojauktu. Vai tikai tu nestrādāji arī pie Jērikas mūriem, ko?

- Strādāja gan, Kvīzla iejaucās sarunā. Viņa pirmais darbs. Bartimajs gan negrib, lai citi par to zinātu…

- Paklau, Kvīzla…

Ifrīts norādīja uz sudraba izkapti savā rokā. Tava pēdējā iespēja, džin, viņš teica. Pazūdi! Tu nevari uzvarēt!

Es nodrebinājos. To mēs vēl redzēsim.

Diemžēl mēs patiešām to redzējām. Turklāt diezgan ātri. Pir­mos četrus sprādzienus viņš atvairīja neticami viegli. Piektais, patiešām iespaidīgs, pēkšņi mainīja virzienu un lidoja tieši man virsū, liekot nokūleņot lejup pa kāpnēm. Mēģināju atkal piecel­ties, bet sāpēs atkritu atpakaļ. Brūce bija pārāk dziļa, es tik ātri nespēju attapties.

Velnēni bija uzbrukuši imperatora svītai. Redzēju, kā man garām izvirpuļo Kvīzla un džins, sagrābuši viens otru aiz rīkles.

Kaitinošā bezrūpībā man tuvojās ifrīts. Viņš piemiedza ar aci un atvēzēja sudraba izkapti.

Tobrīd mans saimnieks spēra izšķirošo soli.

Viņš nebija pārāk labs saimnieks pārāk bieži izmantoja Karsto sarkano punkciju -, bet pēdējais darbs bija labākais, ko šis vīrs jebkad bija izdarījis.

Viņam visapkārt lidoja velnēni, riņķoja ap galvu un metās starp kājām, cenšoties nokļūt līdz imperatoram. Mans saim­nieks nikni iekliedzās un izvilka no jakas kabatas spridzināša­nas stienīti, vienu no tiem, ko pagatavojuši Zelta ielas alķīmiķi, padzirdējuši par britu gaidāmo uzbrukumu. Tā bija apšaubā­mas kvalitātes masu produkcija, kas bieži vien uzsprāga pārāk ātri vai neuzsprāga vispār. Spridzināšanas stienīšus vajadzēja iedarbināt un strauji mest ienaidnieka virzienā. Bet mans saim­nieks bija tipisks burvis. Viņš pareizi izrunāja pavēles vārdus, bet saminstinājās, turot bīstamo priekšmetu sev virs galvas un pārdomājot, pret kuru no velnēniem to raidīt.

Viņš vilcinājās tieši vienu mirkli par ilgu.

Sprādziens sagrāva pusi kāpņu. Velnēni, imperators un viņa pavadoņi tika aizpūsti pa gaisu kā pieneņu pūkas. Mans saim­nieks pazuda nebūtībā.

Un līdz ar viņa nāvi mana kalpošana bija beigusies.

Ifrīts nolaida lejup izkapts asmeni tieši tajā vietā, kur bija atradusies mana galva. Bet tas tikai ieurbās zemē.

Tā pēc vairākiem gadsimtiem un duča saimnieku manas sais­tības ar Prāgu bija sarautas. Bet, lidojot gaisos un nolūkojoties lejup uz degošo pilsētu, iebrucēju karapulkiem, raudošajiem bērniem un kaucošajiem velnēniem, neizjutu nekādu prieku. Ks sapratu, ka šeit iet bojā viena impērija tikai tāpēc, lai no tās asinīm atkal rastos nākamā.

Manuprāt, varēja kļūt tikai sliktāk.

pirmā daļa