Golema acs

42 kitija

kitija beidzot nomierinājās. Pēdējās izmisuma elsas apklusa, un viņa smagi nopūtās. Izpostītā ēka bija tumša, izņemot nelielo džina uzburtās gaismas laukumiņu pie griestiem. Turklāt tās spožums pamazām dzisa. Dēmons sēdēja turpat, joprojām izska­tīdamies pēc tumšādaina zēna. Tas bija novērsis seju, un gaisma meta asas ēnas uz tievā kakla un kailajiem pleciem. Viņš izska­tījās viegli ievainojams un trausls.

Ja tas ir kāds mierinājums, es nogalināju to ifrītu no kape­nēm, zēns sacīja, nepagriežot galvu.

Kitija noklepojās, iztaisnoja plecus un atglauda matus no acīm. Viņa uzreiz neatbildēja. Kad dēmons bija pacēlis viņu un aiznesis prom, meiteni bija pārņēmusi bezcerība, kas tagad bija izlauzusies neremdināmās bēdās par zaudētajiem draugiem. Viņa tagad jutās iztukšota. Galva griezās. Tomēr meitene mēģi­nāja sakopot domas.

Bēgt. Viņa varētu mēģināt izbēgt. Tomēr bija jādomā arī par Džeikobu viņai bija jāsagaida draugs. Ja vien viņš ieradīsies… Kitija sarauca pieri dēmons taču bija teicis, ka ieradīsies bur­vis ar Džeikobu. Varbūt labāk laisties… Kitija pagrozīja galvu apkārt, it kā mēģinot gūt iedvesmu. Tu to nogalināji? viņa izklaidīgi pārjautāja. Kā? Netālu bija trepes uz lejasstāvu. Lielākā daļa logu bija aizsisti ar dēļiem.

- Noslīcināju Temzā. Viņš bija gluži vājprātīgs, tik ilgu laiku pavadījis ieslodzīts kapenēs. Viņa būtība bija piesaistīta Gled­stona kauliem. Viņš negribēja vai arī nespēja atbrīvoties. Un tāds nu ir iznākums. Viņš bija ļauns pret visiem kā cilvēkiem, tā džiniem tāpēc labāk lai guļ simts pēdu zem ūdens.

-Jā, labāk… Izskatījās, ka netālu ir izsists logs varbūt varētu izlēkt pa to. Kamēr viņa bēgs, dēmons varētu raidīt viņai pakaļ burvestības, bet gan jau pretošanās spējas viņu pasargās. Tad viņa jau būtu uz ielas un sameklētu kādu slēptuvi.

- Ceru, ka tu nemēģināsi darīt neko pārsteidzīgu, zēns pēk­šņi ierunājās.

Kitija vainīgi salēcās. Nē.

- Nu, tu visādā ziņā gribēji kaut ko pasākt. Tas skanēja tavā balsī. Bet nedari tā. Es pat nepūlēšos izmantot jebkādus maģiskos uzbrukumus. Galu galā neesmu pirmo reizi ar pīpi uz jumta. Zinu, ka tev piemīt aizsardzība pret maģiju, tāpēc vien­kārši metīšu tev ar ķieģeli.

Kitija iekoda lūpā. Viņa uz mirkli izlēma aizmirst par bēg­šanu. Vai tu runā par to tikšanos alejā?

Zēns palūkojās uz Kitiju pār plecu. Jā, arī par to reizi tavi draugi izturēja diezgan spēcīgu elles liesmu maģiju. Bet es biju domājis daudz senāku laiku, vēl ilgi pirms Londonas burvīši bija sākuši te mitināties. Esmu to redzējis jau daudzas reizes. Tas vienmēr notiek agrāk vai vēlāk. Klau, ņemot vērā visu, kas likts uz spēles, vai tev nešķiet, ka tas sasodītais Mandrāks varētu papūlēties beidzot ierasties? Mēs te sēžam jau vairāk nekā stundu.

Kitija sarauca pieri. Tu gribi teikt, ka jau agrāk esi redzējis cilvēkus ar tādām pašām spējām kā man?

- Protams! Turklāt dučiem reižu! Laikam jau burvji neļauj jums lasīt vēstures grāmatas jūs esat tik lieli nezinīši! Dēmons pagriezās pret meiteni. Kā tev šķiet, kāpēc krita Kartāga, Persija vai Roma? Protams, kaimiņu valstis to vien gai­dīja, kā iekarot novājinātās impērijas, tomēr īstais sabrukuma cēlonis bija iekšējās nesaskaņas. Romuls Augustuls, piemēram, lielāko daļu sava valdīšanas laika centās savaldīt pats savus cil­vēkus, kamēr ostgoti ar kuplajām ūsām jau maršēja pa Itāli­jas laukiem. Viņa džini vairs nespēja savaldīt vienkāršo tautu. Kāpēc? Jo lielākā daļa cilvēku bija tādi kā tu viņus nespēja ietekmēt mūsu maģija. Sprādzieni, saites un elles ugunis tie pat nenodedzināja viņiem bārdas. Un cilvēki to apzinājās, viņi zināja savas tiesības un vēlējās beidzot atņemt burvjiem varu. Un liels bija viņu pārsteigums, kad viņi pamanīja, ka barbaru ordas pa to laiku jau iesoļojušas Romā. Zēns pakasīja degunu. Zināmā mērā man šķiet, ka tas nāca kā atvieglojums. Svaiga vēsma. Un mūžīgajā pilsētā ilgu laiku vairs nemanīja nevienu burvi.

Kitija samirkšķināja acis. Viņas vēstures zināšanas bija nie­cīgas, dīvainie vietu nosaukumi viņai neko neizteica, bet noti­kumu nozīme bija nojaušama. Vai tu gribi teikt, ka lielāko daļu romiešu nespēja ievainot maģija?

- Ak nē. Apmēram trīsdesmit procentus, turklāt dažādā inten­sitātē. Tomēr nav vajadzīgs vairāk, lai sarīkotu kārtīgu sacel­šanos.

- Bet mēs neatradām vairāk par vienpadsmit cilvēkiem visā milzīgajā Londonā!

- Vienpadsmit procentus? Nav slikti.

- Nē taču! Vienpadsmit cilvēkus!

Zēns sarauca uzaci. Tad jau jūs nepratāt pareizi meklēt vai ieinteresēt. Lai gan vēl jau ir ļoti agrs. Cik ilgs laiks pagā­jis, kopš Gledstons dibināja impēriju? Simt piecdesmit gadu? Te būs tava atbilde. Paiet ilgs laiks, līdz cilvēki kļūst izturīgi pret maģiju. Burvji bija valdījuši Romā piecsimt gadu, un tikai tad notika sacelšanās. Tas nozīmē, ka pilsēta bija piesātināta ar maģiju un arvien vairāk bērnu piedzima ar dažādiem talantiem. Ko, piemēram, spēj tu? Vari mūs redzēt?

- Nē. To spēja tikai Anna un Freds. Es vienkārši esmu iztu­rīga.

Zēns pasmīnēja. Tas nav nekāds mazais talants. Nenovērtē to par zemu.

- Stenlijs spēja saredzēt arī maģisko auru ap priekšmetiem tā mēs uzzinājām par tavu kaklarotu.

-Ak par amuletu! Jā, ir arī vēl tādas spējas. Man šķiet, ka šobrīd Londonā sāk parādīties dažādi spēju veidi. Vajadzētu būt vairākiem simtiem cilvēku, kam piemīt tādas vai citādas spējas. Bet lielākā daļa cilvēku pat nenojauš, ka viņiem piemīt kaut kas tāds. Vajadzīgs zināms laiks un zināšanas. Kā tu uzzināji par sevi?

Pēkšņi Kitija atcerējās, ka šis slaidais, pieklājīgais un gudrais zēns patiesībā ir dēmons, būtne, kuru vajadzētu ienīst un no kuras būtu jāizvairās. Viņa nespēja dabūt vārdus pār lūpām. Zēns pārbolīja acis un noplātīja rokas. Klau, nedomā, ka es to pastāstīšu savam saimniekam. Es viņam neko neesmu parādā. Turklāt es nevēlos izspiest no tevis nekādu informāciju. Neesmu taču nekāds burvis. Izklausījās, ka zēns apvainojies.

- Dēmons raidīja pret mani Melnā svārsta burvestību. Kitija juta, ka pateikusi to gandrīz pret pašas gribu.

- Ak pareizi. Tallova mērkaķis. Biju aizmirsis. Džins laiski izstaipījās. Tad jau tu laikam priecāsies uzzināt, ka Tallovs ir pagalam. Viņu sagrāba kāds ifrīts diezgan stilīgi. Nē, es nestāstīšu neko vairāk, ja vien tu nepastāstīsi kaut ko par sevi. Kas notika pēc Melnā svārsta? Un Kitija drīz vien jau stāstīja savus piedzīvojumus.

Stāsta beigās dēmons noskurinājās. Redzi, problēma bija tā, ka Spalvaskāts bija ļoti līdzīgs burvjiem, vai ne? Alkatīgs un savtīgs. Gribēja, lai viss paliek apslēpts un noklusēts, lai viss tiek viņam vienam. Nav nekāds brīnums, ka jūs bijāt tikai vienpadsmit. Ja vēlies sākt revolūciju, labākais ceļš ir noskaņot pārējos sev par labu. Visas tās zādzības un sprādzieni jūs tik un tā nekur nenovestu.

Kitija saviebās. Viņai gremza dēmona pašpārliecinātība. Laikam jau.

- Protams, nē. Vienīgais, kas te var noderēt, ir izglītība. Zinā­šanas par pagātni. Tieši tāpēc jums ir tik pieticīga skolas izglī­tība. Varu derēt, ka lielākajā daļā mācību stundu tika slavēta

Lielbritānijas varenība. Zēns ieķiķinājās. Interesantākais ir tas, ka cilvēku pretošanās spējas parasti nāk kā pārsteigums arī burvjiem. Viņi aizmirst pagātnes mācības, lai gan tās nav tik senas. Gledstons tik ātri iekaroja Prāgu tikai tāpēc, ka puse čehu armijas streikoja. Impērija bija pamatīgi novājināta. Bet mans saimnieks un viņa biedri laikam to ir aizmirsuši. Viņš tā arī nesaprata, kā tev todien izdevās izbēgt no molera. Nudien, cik ilgi viņš ved šurp to Hairnēku! Sāku jau domāt, vai ar viņu nav kas atgadījies. Diemžēl nekas letāls, citādi es jau būtu brīvs.

Džeikobs. Kitija bija tā aizrāvusies ar dēmona stāstījumu, ka bija aizmirsusi par draugu. Meitene nosarka tas taču bija ienaidnieks, ar kuru viņa tagad runāja, slepkava, laupītājs, īsts nezvērs. Kā gan viņa varēja to aizmirst?

- Paklau, dēmons draudzīgi turpināja, es tā arī nesapratu, kāpēc tu ieradies glābt Hairnēku. Tev taču vajadzēja paredzēt, ka tās ir lamatas. Viņš teica, ka jūs vairākus gadus nebijāt tiku­šies.

- Taisnība. Bet tā ir mana vaina, ka viņš te tika iepīts, vai ne? Kitija izspļāva.

- Nu, laikam jau, dēmons novilka. Man tas tikai šķita savādi, tas arī viss.

- Ko gan tu par to vari zināt, dēmon? Kitija nikni ieklie­dzās. Tu esi briesmonis! Kā tu drīksti iedomāties, ko es varētu just? Meitene bija pārskaitusies līdz baltkvēlei.

Zēns ieķiķinājās. Atļauj man dot tev nelielu padomu, viņš teica. Tu taču negribētu, lai es tevi sauktu par "sieviešu kārtas gaļas gabalu", vai ne? Tāpat nav pieklājīgi uzrunāt tādu garu kā es par "dēmonu". īstais vārds ir "džins", lai gan tu drīksti tam pievienot tādus īpašības vārdus kā "cēlais" vai "diženais", ja vēlies. Tas ir tikai jautājums par labām manierēm un palīdzēs mums uzturēt draudzīgas attiecības.

Kitija iesmējās. Starp cilvēku un dēmonu nevar pastāvēt draudzība!

- Parasti ne. Saprāta spējas ir pārāk atšķirīgas. Tomēr tā ir bijis… Bartimajs pēkšņi apklusa.

- Piemēram?

- Piemēram, tā ir noticis ar mani.

-Kad?

- Ak, sen… nav svarīgi. Zēns nodrebinājās.

- Tu tagad to izdomā!

Kitija gaidīja, kad sekos turpinājums, bet džins tikai uzma­nīgi pētīja nagus.

Pēc ilga klusuma brīža Kitija ierunājās. Kāpēc Mandrāks izglāba mani no vilkiem? Tas nav loģiski.

Bartimajs pašūpoja galvu. Viņš vēlas dabūt zizli. Tas taču ir acīmredzams.

- Zizli? Kāpēc?

- Un kā tev šķiet? Tajā ir liels spēks. Viņš grib to dabūt pirms pārējiem. Zēna balss bija kļuvusi asa. Likās, ka viņš ir sliktā noskaņojumā.

Kitija pēkšņi visu saprata. Tu gribi teikt, ka zizlis ir nozī­mīgs?

- Protams. Tas taču ir piederējis Gledstonam. Jums to vaja­dzēja zināt, kāpēc tad jūs ielauzāties kapenēs?

Kitija iedomājās teātra ložu un atslēgu, ko viņai kāds pasvieda. Viņa dzirdēja labdara balsi, kad tas it kā starp citu pieminēja zizli. Redzēja Hopkinsa pelēkās acis, dzirdēja viņa balsi, kas kafejnīcas troksnī centās izjautāt meiteni par zizli. Kitija saprata, ka ir nodota.

- Ak tā. Tātad tu nezināji. Džina spožās acis viņu vēroja. Jūs visus iegāza. Jautājums tikai kas? Hopkinss?

Kitijas balss bija neskanīga. Jā. Un vēl kāds viņa seju es tā arī neredzēju.

- Žēl gan. Tas noteikti bija kāds no vadošajiem burvjiem. Vari izvēlēties, kuru gribi. Viņi visi ir vienlīdz samaitāti. Un viņiem vienmēr ir kāds, kas paveic viņu vietā netīros darbiņus, vai nu džins, vai cilvēks. Zēns samirkšķināja acis. Tad jau tu laikam neko nezini par golemu? Kitijai šis vārds neko neizteica. Viņa noraidoši pašūpoja galvu. Tā ir liela, nejauka maģiska būtne, kas pēdējā laikā rada nekārtības Londonā. Kāds to kontrolē, un es ļoti vēlētos uzzināt, kurš tas ir. Starp citu, tas nezvērs mani gandrīz nogalināja.

Zēns izskatījās tik aizvainots, ka Kitija pasmīnēja. Man šķita, ka tu esi dižens džins ar neiedomājamu spēku? viņa novilka. Kā kaut kāds golems varēja tevi pārspēt?

- Uz to neiedarbojas maģija, turklāt golems izsūc visu manu enerģiju, ja es tam pienāku par tuvu. Drīzāk tu varētu to apstā­dināt, nevis es. Izklausījās, ka džinam tas liktos patiešām smieklīgi.

Kitija saviebās. Liels paldies.

- Es runāju nopietni. Golemu var vadīt ar manuskriptu, kas tam ielikts mutē. Ja tu tam pietuvotos un izrautu papīra gabalu no mutes, golemam nekas cits neatliktu kā atgriezties pie saim­nieka un atkal pārvērsties mālos. Es reiz Prāgā redzēju, kā tas notiek.

Kitija pamāja. Neizklausās pārāk sarežģīti.

- Pirms tam tev vajadzētu tikt cauri aukstai, melnai miglai, kas ieskauj golemu…

-Aktā…

- Turklāt izvairīties no viņa akmenscietajām dūrēm, kas var sadragāt betona sienas…

- Tik vien…

- Citādi tas ir pavisam vienkārši.

- Ja jau tas ir tik vienkārši, kāpēc burvji paši to nav izdarī­juši?

Džins pasmīnēja. Jo tas prasītu drosmi. Bet burvji nekad neko nedara paši. Viņi visu laiku paļaujas tikai uz mums. Mandrāks man pavēl, un es pakļaujos. Viņš sēž mājās, kamēr es dodos uzdevumos un ciešu sāpes. Tā tas notiek.

Zēna balss pēkšņi izklausījās veca un nogurusi. Kitija pamāja. Izklausās smagi.

- Tā tas ir. Man nav nekādas izvēles. Tieši tāpēc es vēlējos, lai tu ierodies un izglāb Hairnēku. Godīgi sakot, tas bija muļķīgs lēmums un tev nevajadzēja tā rīkoties. Neviens tevi nespieda. Tu visu pārprati, bet rīkojies cēli. Tici man, tas šķiet tiešām kaut kas vērtīgs pēc tam, kad tu tik ilgi esi pavadījis laiku kopā ar burvjiem.

- Es neko nepārpratu, Kitija teica. Bet tagad pastāsti, cik ilgi tā jau ir bijis?

- Vairāk nekā piecus tūkstošus gadu. Un tas nekad nebeig­sies. Mainās gadsimti, krīt impērijas, lai to vietā stātos nāka­mās. Lielbritānija vienkārši ir viena no jaunākajām.

Kitija palūkojās pa logu. Un arī Lielbritānija ar laiku kri­tīs.

-Ak jā. Impērija jau šķeļas. Ja tu vairāk lasītu, tu redzētu, ka pirmās pazīmes jau parādās. Kāds nāk… beidzot.

Zēns piecēlās, un Kitija darīja tāpat. Viņa dzirdēja kāpnēs švīkstošus soļus un lāstus. Sirds sāka sisties. Viņa atkal iedomā­jās, ka vajadzētu bēgt prom, tomēr noslāpēja šo instinktu.

Džins paskatījās uz meiteni un pasmaidīja, atklājot rindu baltu zobu. Man ļoti patika saruna ar tevi, viņš teica. ()eru, ka viņi nepavēlēs man tevi nogalināt.

Meitene un dēmons stāvēja blakus tumsā, klausoties, kā uz kāpnēm skan soļi.