Golema acs

40 netenjels

Cik garlaicīgs vakars, džins noņurdēja. Nekas nenotiek.

Netenjels apstājās. Paklusē un gaidi! Ja gribēšu dzirdēt tavas domas, es pavaicāšu. Zēns saprata, ka balss neskan tik pārliecinoši, kā viņš vēlētos. Viņš ieskatījās rokas pulkstenī. Vēl ir agrs.

-Jā, jā. Redzu, cik tu esi pārliecināts. Tev jau starp uzacīm iesēdusies rūpju rieva. Turklāt varu derēt, ka esi pamatīgi izsal­cis, jo pamanīju, ka neesi paņēmis līdzi neko ēdamu.

Džins, kurš pusaugu ēģiptiešu zēna izskatā bija apsēdies uz viena no skapjiem, izstaipījās un plati nožāvājās. Visiem lie­lajiem plāniem ir kāda nepilnība, kāda pavisam maza kļūda, kas liek tiem sabrukt drupās, viņš teica. Tāda nu ir cilvēka daba jūs esat dzimuši, lai būtu nepilnīgi. Meitene neatnāks, tu gaidīsi, turklāt tu neesi paņēmis līdzi ēdienu, tāpēc cietīsi badu kopā ar savu gūstekni.

Netenjels sarauca pieri. Par viņu neuztraucies. Viņam nekas nekaiš.

Patiesībā es esmu krietni izsalcis, Džeikobs Hairnēka, kas sēdēja uz ļodzīga krēsla istabas stūrī, ierunājās. Zem armi­jas virsjakas, ko džins bija atradis noliktavas bēniņos, viņam bija tikai pidžama un vilnas zeķes. Es nepaspēju paēst bro­kastis, viņš piebilda, mehāniski šūpodamies turp un atpakaļ krēslā. Vai mēs nevarētu kaut ko iekost?

- Redzi nu, viņš ir izsalcis, džins aizrādīja.

- Nav vis, un es viņa vietā labāk paklusētu. Netenjels atkal pārtrauca staigāšanu un nopētīja gūstekni. Likās, ka Hairnēka beidzot ticis pāri lidojuma šokam, un, būdams ieslēgts tukšā noliktavā, viņš šķietami vairs neuztraucās par savu seju un to, ka kāds viņu varētu ieraudzīt. Tas, ka viņš saņemts gūstā, zēnu galīgi neuztrauca, un tas savukārt kaitināja Netenjelu. Lai gan nevajadzētu brīnīties Hairnēka jau vairākus gadus bija nodzī­vojis labprātīgā gūstā.

Jaunā burvja skatiens apstājās pie loga, kas bija aizklāts ar drēbi. Viņš tikko spēja novaldīties, lai nepieietu pie loga un nepalūkotos ārā. Pacietību. Meitene atnāks. Bija vajadzīgs laiks.

- Kā būtu, ja mēs kaut ko uzspēlētu? zēns no skapjaugšas ierunājās. Es varētu mums sadabūt bumbu un vārtus un iemā­cīt jums abiem vienu labu acteku spēli. Tā ir patiešām jautra. Drīkst izmantot ceļus un elkoņus, lai dabūtu bumbu vārtos. Tas arī ir vienīgais noteikums. Ak jā un zaudētāju upurē diviem. Es esmu ļoti labs spēlētājs, kā jūs drīz vien uzzinātu.

Netenjels atmeta ar roku. Nē.

- Tad varbūt paslēpes?

Netenjels smagi nopūtās. Bija tik grūti saglabāt mieru, ja džins visu laiku pļāpāja. Viņš tagad spēlēja uz augstām likmēm, un, ja kaut kas izgāzīsies, sekas varēja būt neprognozējamas.

Mierdara kungs viņu šorīt bija slepus apciemojis un patei­cis jaunās ziņas. Viņa paziņa bija apliecinājis, ka ir iespējams sadzīt pēdas Kitijai Džonsai un izvilināt viņu no slēptuves, ja tikai atrastu pietiekami kārdinošu ēsmu. Netenjels tūlīt pat bija iedomājies meitenes bērnības draugu Džeikobu Hairnēku, kura vārds arī bija tiesas sarakstos un kuru Kitija jau toreiz bija aizstāvējusi. No tā, ko Netenjels par meiteni atcerējās, te viņš pieskārās ar pirkstiem zilumam uz vaiga Kitija ne mir­kli nešaubīsies nākt palīgā draugam, kas būs nonācis briesmās.

Pārējais bija vienkārši. Tika noorganizēta Hairnēkas sagūstī­šana, un Mierdaris paziņoja par to savam informācijas avotam. Un tagad atlika tikai gaidīt.

- Cst! Zēns palūkojās augšup. Džins māja viņam ar roku, sataisījis tādu sejas izteiksmi, no kuras varēja saprast, ka viņam sakāms kas ļoti svarīgs.

- Kas ir?

- Panāc šurp! Lai svešas ausis mūs nedzird. Viņš pamāja uz Hairnēku, kas krēslā šūpojās uz priekšu un atpakaļ.

Smagi nopūties, Netenjels piegāja pie džina. Kas ir?

Džins noliecās. Es te tā domāju, viņš čukstēja, kas notiks, kad par šo pasākumu uzzinās tava dārgā Vaitvelas jaun­kundze? Jo viņa taču nezina, ka tu esi bērnu nolaupītājs, vai ne? Es nesaprotu, kas tā par spēlīti, ko tu te spēlē. Tu parasti esi tik paklausīgs un godīgs puika.

Tas izdevās. Netenjels nošņirkstināja zobus. Tas laiks ir pagājis, viņš norūca. Viņa neko neuzzinās, pirms es nebūšu dabūjis meiteni un zizli aiz atslēgas. Un tad viņai nekas cits neatliks kā aplaudēt kopā ar pārējiem. Es būšu Devro protežē, un tad neviens neatļausies neko citu kā sveikt mani.

Džins apsēdās, sakrustojis kājas kā ēģiptiešu rakstvedis. Tu nedari to viens pats, viņš secināja. Kāds tev palīdz. Kāds, kas zina, kur atrast meiteni un kā pateikt viņai, ka mēs esam šeit. Tu nezini, kur viņa ir, citādi jau pats būtu viņu notvēris.

- Man ir labi sakari.

- Cilvēki, kas zina daudz par Pretošanās kustību. Labāk pie­sargies, Net. Tas var atspēlēties. Tas matainais policijas priekš­nieks darīs visu, lai sasaistītu tevi ar tiem nodevējiem. Ja viņš uzzinās, ka jums bijuši kopīgi darījumi…

- Mums nav nekādu darījumu!

- Tas nu gan bija kliedziens! Tu esi iekarsis!

- Neesmu vis. Es taču mēģinu to meiteni sagūstīt! Kā tad to var pārprast?

- Lai tā būtu, bet kas ir tavs paziņa? Kā viņš var tik daudz zināt par to meiteni? Tas tev būtu jāpavaicā pašam sev.

- Tas nav būtiski. Es vairs negribu par to runāt. Neten­jels pagrieza muguru. Džinam bija taisnība apbrīnojami, cik viegli Mierdarim bija izdevies sameklēt Kitiju. Taču teātra ļuudīm visiem bija šaubīga profesija un Mierdaris biju Huislils ar dažādiem vienkāršajiem cilvēkiem -aktieriem, dejotajiem un rakstniekiem-, kas bija tikai kādu nieku labāki par nozied/, niekiem. Lai gan Netenjelu mulsināja šī pazīšanās, viņš lubprut, izmantoja visas priekšrocības, ko tā sniedza. Tomēr viņš izrādi sies ļoti sliktā situācijā, ja Divāls un Vaitvela uzzinās, ka Neten­jels rīkojies viņiem aiz muguras. Tas bija pats bīstamākais. Abi šorīt bija vaicājuši, ko Netenjels jaunu uzzinājis ūn izdarījis, un viņš abiem bija samelojis. Tas lika justies neomulīgi.

Džeikobs Hairnēka pacēla roku. Atvainojiet, ser…

-Kas?

- Mandrāka kungs, man kļūst vēsi.

- Tad piecelies un pastaigā pa istabu. Tikai apliec ciešāk jaku, lai tās stulbās zeķes nerēgojas man acīs.

Cieši ietinies armijas jakā, Hairnēka sāka šļūkāt pa istabu, raibajām zeķēm laiku pa laikam parādoties zem garās jakas malas.

- Grūti ticēt, ka kāds būtu gatavs riskēt ar dzīvību, lai glābtu šo zeņķi, džins skaļi prātoja. Ja es būtu viņa māte, es novērs­tos ikreiz, kad viņu ieraudzītu.

- Tu nepazīsti Kitiju, Netenjels noskaldīja. Viņa atnāks.

- Neatnāks. Hairnēka tagad bija nostājies pie loga un dzir­dējis pēdējo vārdu apmaiņu. Mēs bijām labi draugi, bet tas bija sen. Neesmu redzējis viņu vairākus gadus.

- Viņa tik un tā atnāks, Netenjels noskaldīja.

- Mēs neesam tikušies, kopš… mana seja tika neatgriezeniski sabojāta. Zēna balsī ieskanējās pašnožēla.

- Ak, izbeidz taču! Netenjels juta, kā uzkrājusies spriedze pārvēršas aizkaitinājumā. Tavai sejai nekas nekaiš! Tu taču vari runāt, vai ne? Redzēt un dzirdēt arī vari? Nu tad beidz sūk­stīties! Esmu redzējis daudz briesmīgākus sejas vaibstus.

- Es teicu tieši to pašu, džins piecēlās un ar būkšķi nolēca no skapja. Viņš vienkārši ir sašūmējies par to visu. Paskaties uz Netenjelu arī viņš nav nekāds skaistulis, tomēr katru dienu iziet uz ielas. Nē, jūsu abu izskatu bojā ne jau seja, bet mati.

Esmu redzējis āpšus, kam pakaļpuse izskatās labāk. Ja jūs man ļautu nedaudz padarboties ar šķērēm…

Netenjels pārgrieza acis un mēģināja atkal iedibināt kār­tību. Apsēdies atpakaļ krēslā, viņš uzšņāca gūsteknim. Un tu klausies! Mans sabiedrotais sacīja, ka meitene pirms pāris stundām saņēmusi šo adresi. Tagad viņa noteikti jau ir ceļā, katrā ziņā ar zizli rokā, jo tas ir viņas spēcīgākais ierocis. Kad viņa ienāks pirmajā stāvā, tiks iedarbināts aizsargtīkls un iezva­nīsies trauksmes zvans. Tev viņa jāatbruņo, kad meitene nāks iekšā pa durvīm, jāpasniedz man zizlis un jānosargā viņa, lai neaizbēg. Skaidrs?

- Skaidrs kā diena! Tāpat kā pēdējās četras reizes, kad tu man to pastāstīji.

- Tikai neaizmirsti paņemt zizli. Tas ir pats svarīgākais.

- Vai tad es nezinu? Galu galā, tā dēļ krita Prāga.

Netenjels norūcās un atsāka staigāt. Un tad uz ielas atska­nēja troksnis. Zēns pagriezās pret logu un palūkojās ārā. Kas tur ir?

- Kāda vīrieša balss.

- Vai tu dzirdēji… atkal!

Džins piesteidzās pie loga. Vai gribi, lai es paskatos?

- Tikai tā, lai tevi nepamana.

Ēģiptiešu zēns piesteidzās pie loga un izgaisa, pārvēršoties par skarabeju. Aiz loga uzzibēja spoža gaisma. Netenjels nervozi pamīņājās. Nu?

- Izskatās, ka meitene tomēr ir ieradusies, džina balss bija klusa un smalka. Varbūt gribi palūkoties ārā?

Netenjels parāva malā aizkaru un paskatījās ārā tieši tajā brīdī, kad ielas vidū pacēlās uguns stabs, kas ātri vien noplaka. Uz iepriekš tik klusās ielas tagad notika strauja kustība tur kustējās dažādi tēli, daži uz divām, citi uz četrām kājām, un vēl citi, kuri nesaprata, kas notiek, bet vienkārši lēkāja apkārt. Atskanēja smilksti un gaudošana. Netenjels juta, kā sirds sašļūk.

- Velns un elle, viņš nočukstēja. Nakts policija.

Atskanēja vēl viens sprādziens, un istabas sienas salīgojās. Kāda būtne uz divām kājām strauji pārskrēja pāri ielai un ielēca namā pa tikko izsisto caurumu sienā. Viņai sekoja vilks, ko no kājām notrieca vēl viens sprādziens.

Skarabejs atzinīgi nosvilpās. Labs Elementu lodes svie­diens! Meitenei ir ķēriens. Tomēr viņa diez vai izbēgs no tā visa bara.

- Cik daudz viņu ir?

- Ducis, varbūt vairāk. Paskat, tie tuvojas pajumtiem.

- Tu domā, ka viņi meiteni noķers?

- Jā noķers un apēdīs. Viņi slāpst asiņu.

- Labi… Netenjels pakāpās nost no loga. Viņš bija pieņēmis lēmumu. Bartimaj, tev viņa jāglābj. Mēs nedrīkstam riskēt ar to, ka meitene tiek nogalināta.

Skarabejs nepatikā iečirkstējās. Vēl viens jauks darbiņš. Cik mīļi no tavas puses! Vai esi pārliecināts? Tu šobrīd darbojies tieši pret policijas šefu.

- Ja paveiksies, viņš nemaz neuzzinās, ka tas esmu es. Aizved viņu uz… Netenjels prātoja un pēkšņi uzsita knipi. Aizved viņu uz to veco bibliotēku, kur mēs slēpāmies no Siržulauzēja dēmoniem. Es paņemšu gūstekni un tev sekošu. Mums jātiek prom no šejienes.

- Tam es piekrītu. Labs ir, rīkojamies. Vabole pakāpās atpa­kaļ, pagriezās pret stiklu un pacēla taustekļus pret to. Spoža gaisma, siltums, un stiklā izkusa apaļš caurums. Vabole izlīda pa to un aizlidoja prom.

Netenjels pagriezās, un tieši tobrīd viņam sejā tika mests krēsls.

Viņš nokrita uz grīdas, pa pusei apdullināts. Ar acs kaktiņu zēns pamanīja Džeikobu Hairnēku skrienam uz durvīm. Neten­jels nočukstēja pavēli aramiešu valodā. Viņam blakus parādījās mazs velnēns, kas svieda pret Hairnēkas pidžamas staru Zibens bultu. Gaisā uzvēdīja deguma dvaka, un atskanēja kliedziens. Velnēns pazuda. Hairnēka uz mirkli sastinga, satvēris sēžam­vietu, bet pēc tam turpināja virzīties uz durvīm.

Bet Netenjels jau bija pielēcis kājās. Viņš metās uz priekšu savādā lēcienā un sagrāba Džeikobu aiz potītes. Hairnēka nogā­zās, Netenjels piespieda viņu pie grīdas un sāka sist pa seju. Džeikobs atbildēja ar to pašu. Viņi cīkstēdamies vārtījās pa grīdu.

Kāds aizraujošs priekšnesums!

Netenjels sastinga, satvēris Hairnēku aiz matiem. Viņš pa­skatījās augšup.

Durvīs stāvēja Džeina Ferēra divu Nakts policijas virsnieku pavadībā. Viņai mugurā bija pelēkā policista uniforma un cepure, un viņas acis bija caururbjošas. Viens no virsniekiem norūcās.

Netenjels mēģināja izdomāt, kā lai izskaidro notikušo, bet nespēja. Džeina Ferēra pašūpoja galvu. Cik zemu jūs esat kri­tis, Mandrāk, viņa sacīja. Atbrīvojieties no šī pusapģērbtā cilvēka, kā varat! Jūs tiekat arestēts par valsts nodevību.