Golema acs

41 bartimajs

Vilkači uz ielas, aiz muguras Netenjels. Kuru ceļu jūs izrau­dzītos? Patiesību sakot, es biju priecīgs par iespēju pamest to istabu.

Netenjela uzvedība kļuva arvien kaitinošāka. Kopš mēs tikāmies pēdējo reizi, viņš ar Vaitvelas gādību bija pārvērties par mazu briesmoni, kas vienmēr paklausa varas pavēlēm un vienmēr alkst pēc paaugstinājuma. Tagad viņš rīkojās gluži kā no ķēdes norāvies, darot ļoti riskantas lietas. Turklāt tā nebija zēna paša ideja. Kāds bija to iesējis viņa prātā, un zēns klausīja šim padomdevējam kā marionete. Netenjels bija rīkojies traki arī iepriekš, dažkārt pat neiedomājami, tomēr viņš nekad nebija bijis marionete kāda rokās.

Un tieši tas tagad bija visu sabojājis.

Lejā valdīja haoss. Uz ietves gulēja savainoti vilki, mētājās ķieģeļu gabali un izsisti stikli. Vilki sāpēs locījās, rūca un laizīja brūces, ar katru kustību viņu apveidi mainījās. Cilvēks vilks, vilks cilvēks… Tur jau tā problēma ar vilkačiem izmaiņas ir tik grūti kontrolēt. Sāpes vai spēcīgas emocijas liek ķermenim mainīties. [69] [1] Šī slimības blakusparādība ir iemesls tam, kāpēc vilkači ir tik daudz vajāti. Un vēl arī tāpēc, ka viņi ir plēsīgi, mežonīgi, asinskāri un grūti valdāmi. Laikaions no Arkādijas jau 2000 gadus pr. Kr. pieradināja pirmos vilkus un padarīja tos par saviem miesassargiem, un, lai gan vilki palai­kam apēda kādu viesi, vilku kā sargu loma drīz vien kļuva ļoti populāra. Kopš tā laika daudzi tirāni, kam bija pieejami maģijas noslēpumi, izmantoja vilku armijas, raidot burvestības pret piemērotiem cilvēkiem, kurus pēc tam turēja noslēgtībā un laiku pa laikam pavairoja. Kopā ar daudz ko citu Nakts policiju Londonas ielās ieveda tieši Gledstons viņš zināja, ka tā iedvesīs šausmas.

Meitene bija pieveikusi vismaz piecus vilkus, neskaitot to, kuru bija saraustījusi gabalos Elementu lode. Bet pa ielu tuvojās vēl vairāki, un tie, kam bija kaut nedaudz saprāta, rāpās augšup uz jumta pa notekcaurulēm un kāpnēm.

Dzīvi vēl bija deviņi vai desmit vilki. Vienam cilvēkam par daudz.

Tomēr meitene vēl nepadevās es redzēju viņu uz jumta. Katrā rokā viņai uzmirdzēja kas spožs, un viņa šos priekšmetus šūpoja uz augšu un leju, mēģinādama turēt trīs tuvākos vilkus pa gabalu. Tomēr ar katru pagriezienu vilku loks ap viņu nāca tuvāk.

Skarabejs, kaut gan tam ir daudz priekšrocību, nelido pārāk labi paietu vesela stunda, kamēr es pārlidotu pāri ielai, lai iesaistītos cīņā. Tāpēc es pārvērtos, savicināju lielos, sarkanos spārnus un kā bulta šāvos pie cīnītājiem. Mani spārni aizse­dza mēnesi, liekot cīņas dalībniekiem iegrimt ēnās. Lai iespaids būtu pilnīgs, es izdvesu kaujas saucienu tādu, ar kādu roki metas lejup, lai paceltu gaisā zilonēnus. [70] [1] Parasti Indijas ziloņu mazuļus. Roki reiz dzīvoja Indijas okeāna salās, parādoties uz cietzemes tikai medījuma meklējumos. Viņu ligzdas bija akru lielas, bet olas pacēlās augstu redzamas virs jūras. Pieauguši putni bija mil­zīgi un mēdza nogremdēt kuģus, kas tuvojās ligzdošanas vietām, uzmetot tiem virsū klints gabalus. Kalifi maksāja lielu naudas summu par roku spal­vām, ko varēja iegūt, vienīgi nogriežot tās guļošam putnam no krūtīm.

Tas radīja vajadzīgo efektu. Viens no vilkiem bailēs palēcās metru atpakaļ, kažokam saslienoties, un ar kaucienu nolidoja lejā nojumta. Otrs paslējās pakaļkājās, saņēma roka nagu trie­cienu tieši krūtīs un aizripoja aiz skursteņa kā pūkaina bumba.

Trešais, kas bija stāvējis pakaļkājās gluži kā parodija par cil­vēku, bija daudz apķērīgāks. Roka parādīšanās bija apmulsinā­jusi arī meiteni izbrīnā pavērusi muti, viņa lūkojās uz krāšņo putnu un tobrīd bija nolaidusi nažus. Vilks metās viņai pie rīkles.

Tā zobi sacirtās, uzšķīda dzirksteles.

Bet meitene jau bija pāris metru virs jumta, pacelta putna nagos. Mati krita viņai sejā, kājas mežonīgi svaidījās, paceļoties virs jumta, ielas un tās iemītniekiem. Niknuma kaucieni pēkšņi noklusa, un mēs palikām divatā, augstu pilsētas gaismās, un mani varenie spārni nesa mūs uz daudz mierīgāku vietu.

- Au! Tā ir mana kāja! Au! Ai! Nolādēts, tas ir sudrabs! Izbeidz!

Meitene bija pacēlusi nazi un dūra to man kājā. Spējat tam noticēt? Dūra kājā, kas bija pacēlusi viņu debesīs un izglābusi no drošas nāves uz Austrumlondonas jumtiem. Kā jums tas patīk? Es viņai aizrādīju, ka šāda rīcība ir nepieklājīga.

- Nelamājies, dēmon! viņa teica, uz brīdi atstājot mierā manu kāju. Viņas balss bija klusa un augsta. Man ir vienalga. Es vēlos nomirt.

- Tici man, ja tas būtu manā varā, es tev palīdzētu… izbeidz! Vēl viens sāpīgs dūriens, un man sagriezās galva. Tāds nu reiz ir sudrabs. Ja viņa nebeigs, mēs abi drīz vien nogāzīsimies. Es sakratīju meiteni tik spēcīgi, ka viņai sāka klabēt zobi un viņa izmeta no rokas nažus. Bet tas vēl nebija viss tagad skuķis sāka grozīties un spārdīties, lai izrautos man no nagiem. Roks satvēra laupījumu ciešāk. Vai tu beigsi spārdīties? Es tevi nelaidīšu vaļā, bet gan triekšu ar galvu pret to tur skursteni.

- Man vienalga!

- Vai iemērkšu tevi Temzā!

- Vienalga!

- Vai aiznesīšu uz notekūdeņu centru un…

- Vienalga, vienalga, vienalga! Meitene šķita bēdu un dusmu pārņemta, un pat mani stiprie nagi tā vien spēja viņu noturēt, lai viņa neizrautos brīvībā.

- Kitija Džonsa, es teicu, acis no mūsu galamērķa Ziemeļlondonas nenovērsis, vai tu vēl kādreiz vēlies redzēt Džei­kobu Hairnēku?

Meitene pēkšņi apklusa un nomierinājās, un mēs turpinājām lidojumu svētīgā klusumā. Es aplidoju lieku apli, pārliecinoties, vai mums neseko Izlūklodes, bet viss bija mierīgi. Mēs turpinā­jām lidojumu.

Meitene atkal ierunājās daudz mierīgāk, bet degsme no balss nebija zudusi. Dēmon, viņa sacīja, kāpēc tu neļāvi vilkiem mani aprīt? Es zinu, ka tavs saimnieks tik un tā iecerē­jis mani nogalināt.

- To es nevaru apspriest, roks atteica. Bet tu drīksti man pateikties, ja vēlies.

- Vai tu tagad mani nes pie Džeikoba?

- Ja viss noritēs, kā iecerēts.

- Un pēc tam?

Es klusēju. Man bija diezgan laba intuīcija.

- Runā! Un saki patiesību, ja spēj!

Lai mainītu sarunas tematu, lielais putns izlikās aizvai­nots. Uzmanies, mīļā! Nav prātīgi izteikt šādas piezīmes, lidi­noties lielā augstumā. [71] [1] Kā piemēru varētu minēt Ikaru, vienu no lidošanas pionieriem. Saskaņā ar Fakvarlu, kas gan nebija pats uzticamākais ziņu avots, grieķu burvis Daidals bija pagatavojis divus maģiskos spārnus, kuriem bija pie­saistīti divi īstermiņa folioti. Šos spārnus izmēģināja Ikars, pārgalvīgs un zobgalīgs jauneklis, kas tūkstoš pēdu virs Egejas jūras atļāvās izteikt folio­tiem aizvainojošas piezīmes. Tie atriebjoties ļāva sairt spalvām, un Ikars pazuda savā ūdens kapā.

- Tu taču mani nenometīsi! Tu pats teici.

- Ak jā. Teicu. Roks nopūtās. Patiesību sakot, es nezinu, kas tevi tālāk sagaida. Un tagad paklusē, mēs nolaižamies.

Mēs lidojām lejup nakts tumsā, cauri oranžajām pilsētas gaismām uz ielu, kur mēs ar zēnu tonakt slēpāmies pēc uguns­grēka Krūmložņas mājās. Izpostītā bibliotēka tur atradās jo­projām es redzēju, kā tā sagumusi stāv starp izgaismotajiem veikaliņiem. Māja pēdējo gadu laikā bija vēl vairāk noplukuši, un tagad lielā jumta loga vietā pletās plašs caurums. Roks sama­zināja savus apmērus, uzmanīgi pagriezās un ielika meiteni pa caurumu iekšā gluži kā vēstuli pastkastītē. Mēs nolaidāmies alai līdzīgā telpā, ko vietām izgaismoja mēnesgaisma. Tiklīdz bijām drošībā, es palaidu meiteni vaļā. [72] [1] Mēs bijām apmēram divus metrus virs grīdas. Nu, viņa taču bija jauna un sprigana!

Viņa iespiedzās, novēlās uz grīdas un aizripoja.

Es palidoju mazliet nostāk un pirmo reizi viņu kārtīgi nopē­tīju. Tā bija tā pati meitene, kas mēģināja man athemt amuletu. Tagad viņa izskatījās vecāka, tievāka un nomocīta, viņas seja bija pelēka un acis dziļāk iegrimušas. Acīmredzot pēdējie pāris gadi viņai nebija viegli un šis vakars īpaši nežēlīgs. Viena roka neveikli nokarājās gar sāniem, plecs bija noplūdis ar asinīm. Tomēr viņas apņēmība bija apbrīnojama viņa lēnām piecēlās kājās, zodu izstiepusi, un paskatījās manī.

- Man nešķiet, ka šī būtu īpaši izcila vieta, viņa izmeta. Vai nevarat mani nopratināt kādā tīrākā telpā? Es cerēju nokļūt vismaz Tauerā.

- Tici man, šī vieta ir izcila, roks atcirta, asinot nagus pret sienu. Man nebija noskaņojuma pļāpāt.

- Tad ķeramies pie lietas. Kur ir Džeikobs? Un burvji?

- Būs klāt pēc brīža.

- Pēc brīža? Kas tad tas par darba grafiku? meitene iesprauda rokas sānos. Man likās, ka jūs esat ļoti darbīgi un vienmēr laikā.

Es pacēlu galvu. Paklausies! es teicu. Neaizmirsti, ka es izglābu tevi no Nakts policijas. Nedaudz pateicības nenāktu par ļaunu, jaunā dāma. Roks pabungoja ar nagiem pa grīdu un paskatījās uz meiteni ar tādu skatienu, kas lika persiešu jūrnie­kiem lēkt pār bortu jūrā.

Viņa atbildēja ar tādu skatienu, kas pienu pārvērstu rūguš­pienā. Liecies mierā, dēmon! Es tevi ienīstu. Tu mani neiebiedēsi. -Nē?

- Nē. Tu esi tikpat nevērtīgs kā velnēns. Tavas spalvas ir saburzītas un klātas ar pelējumu.

- Ko? roks uzmanīgi nopētīja savu ietērpu. Muļķības! Tas ir mēness atspīdums!

- Brīnums, ka tās spalvas jau sen nav nokritušas. Esmu redzējusi daudz skaistākus baložus!

- Tagad paklausies…

- Es esmu iznīcinājusi patiešām varenus dēmonus! viņa kliedza. Tu domā, ka man bail no pārauguša cāļa?

Šitāda nekauņa! Šis cēlais roks nav mana vienīgā iespējamā forma, es lepni paskaidroju. Es varu pieņemt tūkstošiem atveidu. Piemēram… Roks pārvērtās par niknu mīnotauru ar sarkanām acīm, kas pūta pa nāsīm dūmu mutuļus, par granīta gargoilu, kas klabina žokļus, par indīgu čūsku, par gaudojošu spoku, par staigājošu līķi, par gaisā peldošu acteku galvaskausu, kas tumsā spīd. Tā bija skaista buķete, [73] [1] Lai gan ne pārāk izdomas bagāta, bet es jutos noguris.

ja jau man pašam jāsaka. Nu? galvaskauss daudznozīmīgi apvaicājās. Gribi ko teikt?

Meitene norija siekalas. Nav slikti, viņa izdvesa, bet visas šīs formas ir tik lielas un iespaidīgas. Saderam, ka tu nespēj pārvērsties par kaut ko mazu.

- Protams, varu.

- Par kaut ko ļoti mazu teiksim, pietiekami sīku, lai ielīstu tajā pudelē. Viņa norādīja uz alus pudeli, kas tur gulēja zem gruvešiem, visu laiku vērojot mani ar acs kaktiņu.

Vecais triks! Tas ir izmēģināts uz manas ādas vismaz simts reižu! Galvaskauss lēnām pašūpojās un pasmīnēja. [74] [1] Īstenībā tas plati pasmaidīja galvaskausiem tas labi padodas.

Jauki, ka tu tā pūlies, bet šis paņēmiens neiedarbojās uz mani pat vecajos laikos. [75] [1] Tu taču zini gudrs cilvēks pierunā muļķa džinu ielīst pudelē (vai kādā citā mazā trauciņā), tad aizkorķē to un nelaiž ātrāk ārā, pirms džins neapsola izpildīt visas viņa vēlēšanās, utt., u.t.jpr. Ha, ha. Neticami, tomēr, ja džins ierāpjas pudelē pēc savas gribas, tā kļūst par samērā spēcīgu cietumu. Bet pats muļķīgākais velnēns šodien neiekristu uz tik naivu piedāvājumu.

Es turpināju: Kāpēc tu neapsēdies un neatpūties? Izskaties nogurusi.

Meitene nošņaukājās, uzmeta lūpu un sakrustoja rokas. Es redzēju, kā viņa apskata telpu, meklēdama izeju.

- Nemaz nemēģini, es brīdināju. Vai arī es tev sašķaidīšu galvaskausu.

- Un kā tu to darīsi? Iekodīsi man? Viņa bija neizturama!

Par atbildi galvaskauss pagaisa un kļuva par Ptolemaju. Es

pārmainījos bez domāšanas šī bija mana mīļākā forma [76] [1] Tas pauž cieņu pret viņu par to, ko viņš izdarīja manā labā.

-, bet, tā izdarot, es redzēju, ka meitene šausmās pakāpjas atpakaļ.

- Tu esi tas dēmons no gatves!

- Netrako. Tu mani par to nevari vainot. Jūs uzklupāt man, nevis otrādi.

Viņa pamāja. Tiesa. Toreiz mani gandrīz notvēra Nakts policija.

- Tev jābūt piesardzīgākai. Kāpēc jums bija vajadzīgs Samarkandas amulets?

Meitene neko nesaprata. Kas? Ak tā kaklarota. Nu, tā bija maģiska, vai ne? Mēs tolaik žagām maģiskus priekšmetus, tas bija mūsu grupas pamatuzdevums. Aplaupīt burvjus un izman­tot viņu ieročus pret pašiem. Muļķīgi. Patiešām muļķīgi. Viņa iespēra pa ķieģeli. Au!

- Tātad jūs vairs neizmantojat šo stratēģiju?

- Nē. Tā nogalināja gandrīz visu mūsu grupu.

- Izņemot tevi.

Kitijas acis uzliesmoja. Vai tu tiešām domā, ka es šonakt izdzīvošu?

Te nu viņai bija taisnība. To nekad nevar zināt, es sirsnīgi sacīju. Varbūt mans saimnieks izlemj tevi pasaudzēt. Viņš taču izglāba tevi no vilkiem.

Meitene nošņācās. Tavs saimnieks… vai viņam ir arī vārds?

- Viņu sauc Džons Mandrāks. Zvērests liedza pateikt vairāk.

- Tas ir viņš? Tas iedomīgais, mazais iznirelis?

- Tātad jūs esat tikušies?

- Divreiz. Pēdējā reizē es viņam pamatīgi iekrāvu.

- Vai tiešām? Nav brīnums, ka viņš to noklusēja. Man šī meitene iepatikās arvien vairāk. Patiesībā viņa bija kā svaiga gaisa malks. Visā ilgo gadsimtu gaitā es pavisam maz laika esmu pavadījis kopā ar parastajiem vīriešiem un sievietēm burvji, vēlēdamies mūs padarīt noslēpumainus, nekad nav ļāvuši mums viņiem rādīties. Vienkāršos cilvēkus, ar kuriem man izdevies aprunāties, es varu saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Pro­tams, šādas sarunas nav nekas pārāk inteliģents apmēram kā delfīnam sarunāties ar amfībiju -, bet tas ir interesants pavēr­siens. Un Kitija Džonsa bija tieši tāda. Man patika viņas stils.

Es uzšķīlu nelielu izgaismojumu, kas uzlidoja augšup. No tuvākās gruvešu kaudzes izvilku pāris dēļu un izveidoju no tiem krēslu. Apsēdies un atpūties, es sacīju. Tieši tā. Tātad tu piekāvi Džonu Mandrāku?

Viņas balss skanēja apmierināti: Jā. Šķiet, ka tas tevi neap­bēdina.

Es skaļi iesmējos. Ak tā, tu vari to pateikt?

- Tas ir dīvaini, ja ņem vērā, ka jūs abi esat ļaunuma pilni un tu izpildi katru viņa vēlmi.

-Abi esam ļaunuma pilni? Paklau, viņš ir mans saimnieks, skaidrs? Es esmu vergs, un man neatliek nekas cits kā pakļau­ties.

Viņa uzmeta lūpu. Tātad tu tikai izpildi pavēles? Ak tā. Tavs mūžīgais aizbildinājums.

- Nepakļauties nozīmē tikt iznīcinātam. Pamēģini kādreiz izjust Pārogļojošo uguni uz saviem kauliem, un paskatīsimies, kā tev tas patiks.

Kitija saviebās. Diezgan vārgs aizbildinājums. Tātad tu gribi teikt, ka viss ļaunums, ko tu dari, notiek pret tavu gribu?

- Ne gluži precīzi, bet jā. Mēs visi no velnēna līdz ifrītam esam pakļauti burvju gribai un nevaram tur neko mai­nīt. Viņiem pār mums ir vara. Šobrīd man, piemēram, jāaizstāv Mandrāks un jāpalīdz viņam, patīk man tas vai ne.

- Nožēlojami. Viņas balss bija skarba. Pilnīgi nožēlo­jami. Un, ieklausoties, kā skan viņas vārdi, arī man tas sāka šķist nožēlojami. Mēs, vergodami burvjiem, esam pavadījuši šajās ķēdēs tik daudz laika, ka reti tās pieminam [77] [1] Tikai daži, tādi kā Fakvarls, atklāti (un neauglīgi) plāno atriebību. Bet viņi par to runā tik ilgi un bez rezultātiem, ka neviens vairs nepievērš tam nekādu uzmanību.

, bet šī meite­nes atziņa trāpīja man līdz būtībai. Es mēģināju atspēkot viņas teikto.

- Nu, mēs arī cīnāmies pret viņiem, es sacīju. Pieķeram, kad viņi ir nevērīgi, un pārprotam uzdevumus, cik vien tas ir iespējams. Mēs iedrošinām viņus cīnīties un ķerties cits citam pie rīkles. Mēs sagādājam viņiem visas ērtības, līdz viņi kļūst resni un viņu prāts kūtrs, un viņi pat nepamana savu krišanu. Mēs cenšamies, cik spējam, un esam paveikuši vairāk, nekā jūs, cilvēki, esat spējuši.

Te meitene dīvaini, saraustīti iesmējās. Un kā tev šķiet, ko es esmu visus šos gadus darījusi? Sabotējot valdību, zogot maģiskos priekšmetus, postot pilsētas veikalus un nozīmīgās celtnes, tas viss ir bezcerīgi. Es tikpat labi varēju kļūt par sekretāri, kā vēlējās mana māte. Mani draugi ir nogalināti vai sakropļoti, un to paveikuši tādi dēmoni kā tu. Un nestāsti man, ka jums tas nepatīk. Tas briesmonis no kapenēm izbaudīja katru brīdi… Meitenes pleci noraustījās, viņa paslēpa seju rokās.

- Nu, ir jau arī izņēmumi… Es iesāku un apklusu.

It kā būtu pārrauts kāds aizsprosts, meitenes pleci sāka trī­cēt un viņa sāka nevaldāmi raudāt, ļaujot izlauzties ilgi aiztu­rētajām asarām. Viņa raudāja klusi, piespiedusi pie mutes dūri, it kā lai pasargātu mani no apkaunojuma. Es nezināju, ko sacīt. Tas bija savādi. Viņa ilgi nevarēja nomierināties. Es sēdēju uz grīdas gabaliņu tālāk, sakrustojis kājas, un novērsies skatījos ēnās.

Nu kur tas puika bija palicis? Likās, ka viņš nemaz nestei­dzas.

Nožēlojami. Pilnīgi nožēlojami. Lai gan es mēģināju šos vār­dus aizmirst, tie tomēr nepameta manu prātu.