Golema acs

10 bartimajs

Es, protams, mēģināju pretoties. Kā parasti.

Iztērēju gandrīz vai visu enerģiju, lai pretotos saiknēm, kas mani vilka pie zemes, bet Izsaukšanas vārdi bija pārāk spēcīgi; katra zilbe kā harpūna ieurbās manā būtībā, velkot mani prom. Trīs īsas sekundes Citas pasaules gravitācijas spēks palīdzēja man noturēties, bet tad tā atbalsts vājinājās un es tiku atrauts kā bērns no mātes krūts.

Pēkšņi mana būtība tika saspiesta, tad izstiepta nebeidzamā garumā un pēc brīža ierauta pazīstamā un nīstā pentakla ietvaros.

Kur, sekojot neatminamam likumam, man bija jāmateriali­zējas.

Nebeidzamās iespējas… par ko lai pārvēršos? Jutu, ka Izsauk­šanas vārdi ir spēcīgi, tātad nezināmais burvis bija pieredzējis un viņu diez vai varēs nobiedēt ar rēcošu nezvēru vai zirnekļa tīklos ietītu lodi. Tāpēc izvēlējos elegantu, saistošu tēlu, lai pār­steigtu sagūstītāju ar savu neizmērojamo gudrību.

Tas bija īsts meistardarbs, ja atļauts teikt. Liels, pērļaini mir­dzošs ziepju burbulis, kas griezās gaisā, izplatot saldas smaržas un attālu, ēterisku mūziku, ko spēlēja arfas un vijoles. Burbulī sēdēja skaista meitene [8] [1] Viņa līdzinājās vienai no Vestas priesterienēm, ko es biju saticis Romā, meitenei ar patiešām brīviem uzskatiem. Jūlija mēdza aizlavīties no Mūžī­gās uguns sargāšanas, lai slēgtu derības Circus Maximus. Viņai, protams, nebija briļļu. Es tās uzliku, lai seja izskatītos cienījamāka. Sauciet to par mākslinieka interpretāciju. ar apaļām brillītēm uz deguna, mierīgi veroties apkārt.

Un pēkšņi izdvesa niknu kliedzienu:

-Tu!

- Pagaidi, Bartimaj…

- Tu! Ēteriskā mūzika ar nepatīkamu šņākoņu apklusa; saldās smaržas kļuva sīvas. Skaistās meitenes seja piesarka, acis izspiedās gluži kā ceptas olas un briļļu stikli saplaisāja. Rožai­nās lūpas pavērās, atklājot asus, dzeltenus zobus, kas niknumā šņirkstēja. Burbulī dejoja liesmas, un tas griezās tik ātri, it kā gatavotos uzsprāgt. Gaiss tam apkārt zumēja.

- Paklausies…

- Mums bija vienošanās! Mēs izteicām zvērestu!

- Nē, stingri ņemot, tā nav taisnība…

- Nē? Vai tu tik drīz to esi aizmirsis? Tas taču ir drīz, vai ne? Es Citā pasaulē esmu nedaudz zaudējis laika izjūtu, bet tu izskaties gandrīz tāds pats kā toreiz. Tu joprojām esi bērns!

Viņš izslējās. Es esmu nozīmīgs valdības loceklis…

- Tu pat vēl neskujies! Cik ilgs laiks ir pagājis divi gadi, varbūt trīs?

- Divi gadi un astoņi mēneši.

- Tātad tev ir četrpadsmit. Un tu jau atkal mani izsauc.

- Jā, bet pagaidi es toreiz neko nezvērēju, vienkārši atlaidu tevi. Es nekad neteicu…

- …ka nesauksi mani atpakaļ? Tas bija jāsaprot bez vārdiem! Es aizmirstu tavu vārdu, tu aizmirsti manējo. Vienošanās. Bet tagad… Meitenes seja bija pārvērtusies tai bija augsta, plata piere, izliekts deguns un sarkanas acis viņa pastiepa nagotu ķepu un iemeta brilles mutē, kur asie zobi tās samala pulverī.

Zēns pacēla roku. Beidz muļķoties un paklausies manī!

- Paklausīties tevī? Kāpēc lai es to darītu? Es vēl neesmu aizmirsis tās sāpes, ko tu man nodarīji pagājušoreiz! Zini, es gaidīju uz mazliet ilgāku atkopšanās laiku nekā divi gadi…

- Divi gadi un astoņi mēneši.

- …divi cilvēka mūža gadi, lai atkoptos no traumas pēc tikša­nās ar tevi! Protams, es zināju, ka kādudien viens idiots ar spiču cepuri atkal mani izsauks, bet es nekad nedomāju, ka tas būs tas pats idiots, kas pagājušoreiz!

Zēns uzmeta lūpu. Man nav spicas cepures!

- Tu esi muļķis! Es zinu tavu īsto vārdu, un tu pretēji manai gribai atsauc mani uz šo pasauli. Nu, tas ir labi, jo es tūlīt pat izkliegšu to no visiem jumtiem…

- Nē! Tu zvērēji…

- Mans zvērests ir pabeigts, atcelts, anulēts, aizmirsts uz visiem laikiem. Šajā spēlē ir vienādi noteikumi, sīkais. Meitene bija pazudusi, bet burbulī riņķoja spalvains, aszobains zvērs.

- Ja tu man ļautu izskaidrot! Patiesībā es tev izdaru pakal­pojumu!

- Pakalpojumu? Ak, tas noteikti būs nenovērtējams! Tas man jādzird!

- Tādā gadījumā paklusē un ļauj man runāt!

- Lai notiek! Sarunāts! Es klusēju.

- Labi.

- Būšu kluss kā kaps. Tavs kaps.

- Tādā gadījumā…

- Šaubos, vai tu varēsi nākt klajā ar kaut ko uzklausīšanas vērtu, jo…

- Vai tu vienreiz aizvērsies! Burvis pacēla roku, un es sajutu nepatīkamu spiedienu uz burbuļa. Es apklusu.

Netenjels dziļi ieelpoja, atglauda matus un sakārtoja krekla atlokus. Tātad, viņš teica. Es esmu krietni vecāks, kā jau tu pareizi uzminēji. Un krietni gudrāks. Varu brīdināt, ka nepa­klausības gadījumā es vairs neizmantošu Skrūvspīļu burvestību. Nē. Vai tu jebkad esi izbaudījis Apvērstās ādas burvestību? Būtī­bas izpostīšanu? Protams, esi. Ņemot vērā tavu uzvedību pil­nīgi droši. [9] [1] Diemžēl viņam bija taisnība. Savulaik esmu cietis no abām burvestī­bām. Apvērstās ādas burvestība ir patiešām kaitinoša. Tā apgrūtina kustību un padara sarunāšanos gandrīz neiespējamu. Un sagandē ādu.

Tāpēc labāk nepārbaudi manu pacietību.

Mēs to jau vienreiz esam izrunājuši, es atgādināju. Atce­ries? Tu zini manu vārdu, es zinu tavējo. Tu raidi pret mani burvestību, es to atsitu atpakaļ. Neviens neuzvar. Abi cieš.

Zēns nopūtās un pamāja. Tiesa. Varbūt mums abiem vaja­dzētu nomierināties. Viņš sakrustoja rokas un apcerīgi lūkojās uz manu burbuli. [10] [1] Kas tagad mierīgi karājās kādu metru no zemes. Tā virsma bija nespodra, briesmonis pazudis.

Arī es viņu nopētīju. Seja joprojām bija bāla, un tas pats izsal­kušais skatiens acīs vismaz tā sejas daļa, ko neaizklāja matu aizkars, nebija īpaši mainījusies. Varēju zvērēt, ka kopš mūsu pēdējās tikšanās reizes viņš nebija bijis šķēru tuvumā. Taukaini mati krita uz apkakles kā melni Niagāras ūdeņi.

Tiesa, viņš vairs nebija tik kārns, bet nebija arī kļuvis daudz apaļāks, turklāt šausmīgi izstiepies. Viņš izskatījās tā, it kā mil­zis būtu viņu iemetis mutē, vienreiz pakošļājis un atkal izspļā­vis. Torss bija šaurs, rokas un kājas garas un kaulainas, un pēdas un plaukstas izskatījās kā pērtiķim.

Briesmīgo izskatu pasliktināja arī apģērbs. Puika valkāja pārmodernu uzvalku, kas izskatījās kā uzkrāsots uz auguma, neiedomājami garu, melnu mēteli, šausminoši spicas kurpes un krūšu kabatā bija ielicis kabatlakatiņu nelielas telts apjomā. Turklāt pats domāja, ka izskatās satriecoši.

Te bija pāris lielisku iespēju aizvainojošiem izteicieniem, bet es nesteidzos. Uzmetu ašu skatienu istabai, kas atgādināja kādu oficiālu Izsaukšanas kabinetu, iespējams, valdības ēkā. Ar koka plāksnēm izliktā grīda bija gluda un skaista bez zaru cauru­miem vai negludumiem, ideāli piemērota pentaklam. Skapī ar stikla durvīm glabājās krīts, lineāli, kompasi un papīrs. Otrs līdzīgs skapis bija piebāzts ar burkām un pudelēm, kurās glabā­jās vīraks. Vairāk nekā istabā nebija. Sienas bija balti krāsotas. Logs pavēra skatienam melnas nakts debesis, istabu izgaismoja neglīts spuldzīšu čemurs, kas nokarājās no griestiem. Vienīgās durvis bija izgatavotas no dzelzs un cieši aizbultētas.

Zēns pārtrauca dziļās pārdomas, atkal sakārtoja krekla piedurkņu atlokus un sarauca pieri. Sejā parādījās dīvaina izteiksme vai nu viņš mēģināja izlikties nopietns, vai arī viņam bija kādi slikti nodomi. Bartimaj, burvis domīgi iesāka, ieklausies. Tici, man ir ļoti žēl, ka es atkal izsaucu tevi, bet man nebija citas iespējas. Situācija ir mainījusies, un arī tev būs savs labums no mūsu atjaunotās pazīšanās.

Viņš apklusa, acīmredzot domādams, ka man te būs kaut kas nopietns sakāms. Nekā. Burbulis palika neskaidrs un nekus­tīgs.

- Situācija ir šāda, zēns turpināja. Valdība, kuras loceklis arī es tagad esmu [11] [1] Te viņš atkal atglauda matus. Šis žests man kādu atgādināja, tikai nespēju atcerēties, ko.

- , ziemā plāno milzīgu kampaņu Amerikas kolonijās. Šķiet, ka šī kauja dārgi maksās abām pusēm, bet, tā kā kolonija nevēlas pakļauties Londonas gribai, neatliek nekas cits kā asinspirts. Dumpinieki ir labi organizēti, viņu vidū ir arī burvji, daži ļoti spēcīgi. Lai viņus sakautu, mums vajadzēs lielu skaitu kareivju džinu vai zemāku dēmonu pavadībā.

Es nodrebinājos. Burbuļa sānos parādījās mute. Jūs zau­dēsiet. Kā gan jūs iedomājaties uzveikt Ameriku? Es tur mājoju divsimt gadus. Viss kontinents ir viens vienīgs tuksnesīgs apga­bals liekas, ka tas ir bezgalīgs. Dumpinieki ieraus jūs bezga­līgā partizānu karā un iznīcinās.

- Mēs nezaudēsim, bet tev taisnība, tas būs grūti. Daudzi vīri un džini ies bojā.

- Precīzāk sakot, daudzi vīri.

- Džini krīt tikpat ātri. Vai tad tā nav bijis vienmēr? Tu taču esi piedalījies pietiekami daudzās kaujās un zini, kā tas notiek. Tieši tāpēc es izdaru tev pakalpojumu. Arhīva vadītājs ir pār­skatījis visus ierakstus un sastādījis sarakstu, kuri dēmoni tiks izsaukti uz Amerikas kampaņu. Tavs vārds ir to vidū.

Liela kampaņa? Dēmonu saraksts? Izklausās neticami. Es mēģināju izdabūt no viņa vairāk informācijas. Burbulis sašūpo­jās un nedaudz noskurinājās. Labi, tas teica. Man patika

Amerika. Labāk nekā šī cūku kūts Londona, ko tu sauc par mājām. Nekādu smirdīgu pilsētu, tikai plašas debesis un prēri­jas, un kalni ar baltām cepurēm… Lai uzsvērtu savu sajūsmu, es liku burbulī parādīties vērša galvai.

Zēns pasmaidīja to šauro smīniņu, ko es pazinu un kas man nepatika. Tu laikam kādu laiku neesi bijis Amerikā, vai ne?

Vērsis šķībi palūrēja uz jauno burvi. Kāpēc prasi?

- Tāpēc, ka tagad tur gar visu austrumu krastu stiepjas smir­dīgas pilsētas. Dažas ir tikpat lielas kā Londona. Tur tā pro­blēma. Protams, ir saglabājušies arī plašie lauki, bet par tiem mēs necīnīsimies. Cīņa notiks pilsētās.

Vērsis izlikās, ka viņam pilnīgi vienalga. Tas mani ne drus­kas neuztrauc.

- Nē? Vai tad tu labprātāk nestrādātu pie manis? Es varu tevi izsvītrot no karā iesaucamo saraksta. Tev pie manis būs jāpa­strādā noteikts laiks, tikai pāris nedēļu. Nedaudz izlūkošanas. Daudz drošāk nekā atklāts karš.

- Izlūkošana? Tas skanēja aizvainojoši. Labāk izsauc kādu velnēnu!

- Amerikāņiem ir ifrīti, tu jau zini…

Tas nu bija par traku. Izbeidz! es izsaucos. Es tikšu galā. Esmu izdzīvojis Al-Arišas kaujā un izbēdzis no Prāgas aplen­kuma. Atgādināšu, ka toreiz tu mani nepaglābi. Labāk saki, kā ir tev noteikti ir lielas nepatikšanas, citādi tu nemūžam nebūtu saucis mani atpakaļ. īpaši, ņemot vērā, ko es zinu, vai ne, Netij?

Uz brīdi likās, ka zēns no dusmām pārsprāgs, tomēr viņš savaldījās un dziļi izelpoja. Labi, viņš teica. Atzīstu. Pro­tams, es tevi neizsaucu, lai izdarītu tev pakalpojumu.

Vērsis izbolīja acis. Ak vai, kāds šokējošs atklājums!

- Uz mani tiek izdarīts liels spiediens, jaunais burvis turpi­nāja. Man vajadzīgi rezultāti, turklāt ātri. Ja ne, viņš sakoda zobus, es varu lidot no valdības. Tici vai ne, es labprāt būtu izsaucis dēm… džinu ar labākām manierēm, bet man nav laika meklēt pienācīgu kandidatūru.

- Tas beidzot izklausās pēc patiesības, es novilku. Ameri­kas kampaņa ir tīrās pasaciņas, vai ne? Mēģinājums iegūt manu pateicību. Re nu es neuzķēros. Man ir zināms tavs īstais vārds, un es to izmantošu. Ja tev ir kaut nedaudz smadzeņu, tu mani ātri atlaidīsi. Saruna pabeigta. Lai to uzsvērtu, vērsis pacēla purnu pret debesīm un sāka griezties ap savu asi.

Zēns aiz dusmām lēkāja. Nu izbeidz, Bartimaj!

- Nē! Lūdzies, cik gribi, vērsis neklausās.

- Es nelūdzos! Tagad viņš patiešām bija pārskaities. Tas nu gan bija skats! Klausies uzmanīgi, viņš nošņāca. Ja tu man nepalīdzēsi, es būšu pagalam. Varbūt tas tev neko neno­zīmē…

Vērsis, acis iepletis, paskatījās pār plecu. Kādas spējas! Tu lasi manas domas!

- …bet šis varētu kaut ko nozīmēt. Amerikas kampaņa patie­šām notiks. Atzīšu, ka nav nekāda saraksta, bet, ja tu man nepalīdzēsi un es zaudēšu dzīvību, pirms nāves parūpēšos, lai tavs vārds tiktu ieteikts šim karam. Tad tu varēsi izkliegt manu vārdu, cik skaļi un daudz vien gribēsi. Es jau vairs nebūšu starp dzīvajiem. Tādas ir tavas iespējas, viņš teica, atkal sakrusto­dams rokas. Neliela izlūkošana vai atklāts karš. Izvēlies!

- Vai tiešām?

Zēns smagi elpoja. Mati bija aizkrituši priekšā sejai. Jā. Nodod mani, un tu pats iesi bojā.

Vērsis pagriezās un uzmeta zēnam vērtējošu skatienu. Tais­nību sakot, neliela izlūkošana patiešām bija daudz jaukāka nekā iesaistīšanās karā kaujām ir nelāga mode vienmēr iziet no kontroles. Un, lai gan es biju nikns uz šo puiku, man jāatzīst, ka viņš bija daudz patīkamāks saimnieks nekā lielākā daļa burvju. Vai viņš joprojām bija patīkams, nevarēja zināt. Tā kā bija pagā­jis tik īss laiks, es spriedu, ka viņš vēl nav pilnībā samaitājies. Es atvēru burbuli un pabāzu ārā galvu. Šķiet, ka tu atkal esi uzvarējis, es klusi sacīju. Man nav izvēles.

Zēns noskurinājās. Vismaz ne pārāk lielas.

- Tādā gadījumā, es turpināju, tu varētu man sniegt node­rīgu informāciju. Redzu, ka esi kāpis pa karjeras kāpnēm. Kur tu strādā?

- Iekšlietu ministrijā.

- Iekšlietu ministrijā? Vai tur nestrādāja nelaiķis Krūmložņa? vērsis sarauca uzacis. Zēns iet sava vecā meistara pēdās…

Netenjels iekoda lūpā. Tam nav nekāda sakara ar Krūmložņu.

, Varbūt kāds joprojām jūtas vainīgs viņa nāvē…*[1] Pateicoties virknei zādzību un blēdību, Netenjels pirms pāris gadiem bija aizsūtījis pie dieviem savu meistaru. Tolaik tas pamatīgi grauza viņa sirdsapziņu. Es gribēju noskaidrot, kā ir tagad.

Jaunais burvis nosarka. Muļķības! Tā ir tikai sakritība. Šo darbu man ieteica jaunā meistare.

- Ak jā, protams. Trauslā Vaitvelas jaunkundze. Kāda bur­vīga būtne! [12] [1] To sauc par ironiju. Patiesībā Vaitvela ir īpaši riebīgs radījums. Gara un kaulaina, viņas locekļi izskatās kā sausi žagari. Brīnos, ka viņa neaizde­gas, kad sakrusto kājas vai rokas. Es iemēģināju roku jaunajā uzdevumā. Vai viņa tev ieteica arī ģērbšanās stilu? Kas tās par klauna biksēm? Tik ciešas un plānas, ka es caur tām varu saskatīt, kādas firmas apakšbikses tu valkā. Un tās piedurknes…

Netenjels aizsvilās. Krekls ir ļoti dārgs. Milānas zīds. Lieli piedurkņu atloki ir jaunākā mode.

- Izskatās pēc tualetes plunžeriem. Es brīnos, ka caurvējā tevi nepūš atpakaļ. Kāpēc tev tās nenogriezt un neuzšūt vēl vienu uzvalku? Nebūs jau sliktāks par to, kas tev pašlaik mugurā. Vai arī uztaisi banti matiem.

Bija acīmredzams, ka ņirgāšanās par viņa izskatu zēnu aiz­kaitina vairāk nekā Krūmložņas pieminēšana. Prioritātes šo gadu laikā bija mainījušās. Netenjels veltīgi mēģināja saval­dīties, nervozi plūkādams piedurkņu atlokus un atglauzdams matus.

- Paskat tik, es turpināju. Tik daudz jaunu ieradumu. Varu derēt, ka esi noskatījies no saviem mīļajiem burvjiem.

Viņš atrāva roku no matiem. Neesmu vis!

- Tu noteikti pakasi degunu tāpat kā Vaitvelas jaunkundze, vai ne? Tu izmisīgi vēlies viņai līdzināties…

Lai gan bija slikti atkal būt uz Zemes, jaunā burvja nevaldā­mās dusmas mani uzjautrināja. Es ļāvu viņam savā pentaklā dusmīgi lēkāt uz augšu un leju. Tu taču nebūsi aizmirsis, es ieminējos. Izsauc mani un pretimrunāšanu saņem par velti. Tāds nu ir piedāvājums.

Viņš nosēcās. Pēkšņi nāve vairs nešķiet tik biedējoša.

Es jutos nedaudz labāk. Vismaz mūsu spēles noteikumi nebija mainījušies. Pastāsti man par to izlūkošanu, es teicu. Tu teici, ka tā būs vienkārša?

Netenjels nedaudz nomierinājās. Jā.

- Un tomēr no tā ir atkarīgs tavs darbs un pat dzīvība.

- Tieši tā.

- Tātad tur nav nekā bīstama vai sarežģīta?

- Nē. Viņš saminstinājās. Nu, ne pārāk.

Vērsis pavēloši piecirta kāju. Stāsti tālāk!

Zēns nopūtās. Londonā plosās kāds graujošs spēks. Tas nav ne ifrīts, ne mārids, ne džins. Tas neatstāj pēdas. Vakarnakt tas sagrāva Pikadilī laukuma veikalus. Pinna iestādījums ir pilnībā izpostīts.

- Patiešām? Un kas notika ar Simpkinu?

- Ar foliotu? Pagalam.

- Žēl gan. [13] [1] Patiešām žēl. Man bija laupīta atriebības iespēja. 106

Puika nodrebinājās. Es esmu zināmā mērā atbildīgs par drošību pilsētā, un viņi grib visu vainu uzvelt man. Premjermi­nistrs ir pārskaities, un meistare atsakās man palīdzēt.

- Esi pārsteigts? Es tevi brīdināju par Vaitvelu!

Netenjels bija saīdzis. Viņa vēl nožēlos savu nelojālo attiek­smi, Bartimaj. Bet mēs velti tērējam laiku. Es gribu, lai tu dodies izlūkos un atklāj iebrucēju. Es organizēšu, lai arī citi burvji sūta savus džinus. Ko tu saki?

- Lai notiek, es atteicu. Kāds ir uzdevums un laika ter­miņš?

Viņš paglūnēja no matu apakšas. Es piedāvāju vienkāršu kontraktu uz ierobežotu laiku. Tu piekriti man kalpot, neatklā­jot manu īsto vārdu. Ja tu būsi centīgs un nebūsi pārāk nepie­klājīgs, tavs kalpošanas laiks būs īss.

- Es gribu konkrētu laiku. Nekādu neskaidrību.

- Labi. Sešas nedēļas. Tas tev ir tīrais sīkums, vai ne?

- Kādi ir mani pienākumi?

Tava saimnieka tas ir, manis aizstāvēšana. Londonas centra izlūkošana. Nezināma, spēcīga ienaidnieka izsekošana un atklāšana.

-Izlūkošana skan labi. Tā aizstāvēšana ir drusku nepatī­kama. Vai mēs nevarētu iztikt bez tās?

- Nē, citādi es nevarēšu tev pilnībā uzticēties. Neviens burvis neparakstītos uz kaut ko tādu. [14] [1] Te nu viņš kļūdījās: viens burvis bija uz mani paļāvies bez visiem šiem zvērestiem. Tas bija Ptolemajs. Bet viņš bija unikāls. Nekas tāds vairs neat­kārtosies.

- Citādi tu mani nodosi pie pir­mās izdevības. Tātad tu pieņem šos noteikumus?

-Jā.

- Tad sagatavojies uzklausīt pavēli. Viņš pacēla rokas un izstiepa zodu poza, kam vajadzētu izskatīties iespaidīgai, bet kas tāda neizskatījās, jo zēna mati visu laiku krita priekšā acīm. Viņš izskatījās kā parasts četrpadsmitgadnieks.

- Pagaidi, ļauj man tev palīdzēt. Ir jau vēls, un tev noteikti sen jābūt gultā. Vērsim uz deguna bija uztupinātas meitenes brilles. Kā būtu ar šādu pavēli… es mēģināju atdarināt viņa garlaikoto, oficiālo balsi: Es tev atkal kalpošu sešas nedēļas. Es apņemos nekādā gadījumā neatklāt tavu vārdu…

- īsto vārdu!

- Ak pareizi apņemos neatklāt tavu īsto vārdu nevienam cilvēkam, kas nāks manā ceļā. Kā izklausās?

- Ne pārāk izsmeļoši, Bartimaj. Es nerunāju par uzticību, bet par pilnīgu formulējumu. Es ierosinu to papildināt: "Nevienam cilvēkam, velnēnam, džinam vai citam garam, šajā vai citā pasaulē, pirmajā vai jebkurā citā plānā. Es neizpaudīšu šī vārda zilbes tā, lai atbalss to spētu atkal salikt kopā, neiečukstēšu to pudelē, alā vai kādā citā vietā, kur var atrast pēdas, un neuz­rakstīšu vai neieskrāpēšu to sienā nevienā no valodām, tā ka šī vārda nozīme varētu tikt atklāta."

Pietiekami godīgi. Es negribīgi atkārtoju šos vārdus. Sešas garas nedēļas. Vismaz vienu lietu viņš aizmirsa pieprasīt: kad šīs nedēļas būs beigušās, es varēšu brīvi runāt. Un es runāšu, ja vien man radīsies tāda izdevība.

Ļoti labi, es teicu. Tas nu ir padarīts. Pastāsti man vai­rāk par to nezināmo ienaidnieku.

Otrā daļa