Golema acs

17 netenjels

M azais vīriņš atvainodamies pasmaidīja. Mēs esam aizvākuši lielāko daļu gruvešu, viņš ziņoja, bet neko neesam atraduši.

Džesikas Vaitvelas balss bija auksta un mierīga. Nekā, Šubit? Tas, ko tu stāsti, ir pilnībā neiespējami. Manuprāt, kāds tur vēl ir aizkavējies.

Atļaujiet pazemīgi ziņot, ka nav. Viņš patiešām izskatī­jās pazemīgs, stāvēdams burves priekšā ar saliektām kājām, galvu pieliecis, cepuri rokās burzīdams. Tikai atrašanās pentaklā norādīja, ka tas nav cilvēks, tāpat kā viņa kreisā kāja, kura izskatījās pēc lāča ķetnas acīmredzot dēmons to bija aiz­mirsis nomainīt vai arī atstājis kāda untuma dēļ.

Netenjels drūmi palūkojās uz džinu un salika kopā pirkstu galus, izlikdamies, ka rūpīgi pārdomā. Viņš sēdēja ar zaļu ādu apvilktā krēslā ar augstu atzveltni. Citi tādi paši krēsli bija izvietoti ap pentaklu. Zēns apzināti bija ieņēmis tādu pašu pozu kā Vaitvelas jaunkundze taisna mugura, sakrustotas kājas, elkoņi uz krēslu paroceņiem -, mēģinādams izskatīties tikpat varens un svarīgs kā viņa. Netenjels baidījās, ka apkār­tējie varētu pamanīt viņa bailes. Jaunais burvis runāja tik mie­rīgi, cik vien spēja. Jums jāpārmeklē visi gruveši, viņš teica. Manam dēmonam tur jābūt.

Mazais uzmeta viņam spoži zaļo acu skatienu. Džesika Vaitvela ierunājās: Tavs dēmons varētu būt arī pagalam, Džon.

- Domāju, ka es justu, ja tas būtu noticis, zēns pieklājīgi atbildēja.

- Vai varbūt tas ir izrāvies no saistībām. To sacīja Hen­rijs Divāls no pretējā krēsla. Policijas priekšnieks aizpildīja visu krēslu. Viņa pirksti nepacietīgi bungoja pa krēsla paroceņiem. Melnās acis spīdēja. Tā bieži notiek ar pārāk godkārīgiem mācekļiem.

Netenjels neiesaistījās cīņā. Viņš klusēja.

Vaitvelas jaunkundze vēlreiz vērsās pie sava kalpa: Manam māceklim taisnība, Subit, viņa teica. Tev vēlreiz jāpārmeklē gruveši. Pasteidzies.

- Jā, jaunkundz. Viņš paklanījās un nozuda.

Istabā iestājās klusums. Netenjela seja bija mierīga, bet emo­cijas mutuļot mutuļoja. Viņa karjera un, iespējams, dzīvība bija likta uz spēles, bet Bartimajs nekur nebija atrodams. Jaunais burvis bija licis visu uz savu kalpu, un tagad visi domāja, ka viņš ir zaudējis. Netenjels palūkojās apkārt, ievērodams alkatīgo, apmierināto skatienu Divāla acīs, meistares nepatiku, Tallova kunga izmisīgo cerību. Iekšlietu ministrs visu nakti bija pavadī­jis, nevis pūlēdamies novērst notiekošo grautiņu Britu muzejā, bet lamādams Netenjelu. Patiesībā viņu nevarēja vainot. Vis­pirms Pinna veikals, tad Nacionālā galerija, tagad (patiešām šausmīgi!) Britu muzejs. Iekšlietu ministrija bija zaudējusi kontroli pār notikumiem, un policijas priekšnieks bija gatavs ņemt lietu savās rokās. Tiklīdz tika paziņots par milzīgajiem postījumiem muzejā, Divāla kungs bija uzstājis, ka piedalīsies sakopšanas darbos. Un vērojis visu ar triumfu acīs.

- Tātad… Divāla kungs uzlika rokas uz ceļiem, gatavoda­mies piecelties. Manuprāt, es esmu iztērējis jau gana laika, Džesika. Iekšlietu ministrijas līdzšinējās rīcības rezultātā mums ir sagrauts Britu muzejs un simtiem vērtīgu mākslas priekš­metu. Visam pirmajam stāvam cauri ir gājusi iznīcība, vairākas nenovērtējamas statujas ir sadragātas vai saplēstas, un Rozetas akmens samalts miltos. Mēs nezinām, kas pastrādājis šo nozie­gumu, un nespējam to noskaidrot. Pretošanās kustības dalīb­nieki ir brīvi kā putni gaisā. Un Mandrāka jaunskungs ir pazau­dējis savu dēmonu. Ne pārāk iespaidīgi panākumi, bet man par tiem tik un tā jāziņo premjerministram.

- Lūdzu, pasēdi tepat, Henrij, Vaitvelas jaunkundzes balss bija tik indīga, ka Netenjels juta savu ādu sačokurojamies. Likās, ka šis tonis ietekmē pat policijas priekšnieku, viņš brīdi vilci­nājās un tad apsēdās. Izmeklēšana nav beigusies. Pagaidīsim vēl pāris minūtes.

Divāla kungs uzsita knipi. No ēnainā kabineta stūra parā­dījās sulainis ar sudraba paplāti, uz kuras stāvēja vīna glāzes. Divāla kungs paņēma glāzi un saskalināja vīnu. Klusums.

Jūlijs Tallovs no platmaļu cepures apakšas uzdrošinājās izteikt savu viedokli: Žēl, ka mana dēmona tur nebija. Nemai­des ir varens radījums, kas būtu devis man vismaz kādu ziņu pirms nāves. Šis Bartimajs acīmredzot ir samērā vājš.

Netenjels naidīgi palūkojās uz priekšnieku, bet neko neteica.

- Kura līmeņa dēmons tas bija? Divāla kungs pēkšņi vērsās pie Netenjela.

- Ceturtā līmeņa džins.

- Apšaubāmi, viņš pašūpoja glāzi. Vīns dejoja griestu neona lampu gaismā. Viltīgi un grūti kontrolējami radījumi. Tikai retais tavā vecumā var tos valdīt.

Tas bija skaidrs mājiens. Netenjels izlikās to nemanām. Es centos.

- Lai tos izsauktu, nepieciešamas sarežģītas burvestības. Nepareizi izrunāts vārds var nogalināt burvi vai palaist dēmonu amoka skrējienā. Rezultāti var būt neprognozējami piemēram, sadragātas mājas… Melnās acis spīdēja.

- Šoreiz tā nav noticis, Netenjels savaldīgi teica. Viņš saspieda pirkstus kopā, lai tie netrīcētu.

Tallova kungs nošņaukājās. Jaunieši jau vienmēr grib rīko­ties pāri savām iespējām.

-Tieši tā, Divāls viņam piebalsoja. Pirmais saprātī­gais teikums, ko dzirdu no tavas mutes, Tallov. Iespējams, ka Vaitvelas jaunkundzei, kas viņu skolojusi un atbalstījusi, ir kas sakāms? Viņš pasmīnēja.

Džesika Vaitvela apveltīja Tallovu ar naidīgu skatienu. Ticu, ka tu nu gan esi eksperts nepareizi izsacītu burvestību jautājumos, vai ne, Jūlij? viņa teica. Vai tad tieši to dēļ tava āda neieguva šo skaisto toni?

Tallova kungs pavilka cepuri pār dzelteno seju nedaudz zemāk. Tā nebija mana vaina, viņš īgni teica. Grāmatā bija kļūda.

Divāls pasmaidīja un pacēla glāzi pie lūpām. Iekšlietu ministrijas galva nepareizi izlasa burvestības pats savā grā­matā. Ak, vai. Kādas mums vēl ir cerības? Nu, redzēsim, vai mans departaments varēs vai nevarēs atmaskot šo Pretošanās kustību, kad tam tiks piešķirtas papildu pilnvaras. Viņš vienā paņēmienā iztukšoja glāzi. Vispirms es ierosināšu…

Bez skaņas, smaržas vai cita teatrāla efekta pentaklā atkal parādījās mazais, pieklājīgais vīriņš, kuram šoreiz abu kāju vietā bija lāča ķepas. Viņš abās rokās nesa notašķītu, bezsa­maņā guļošu kaķi.

Ienācējs vēra muti, lai runātu, bet tad, atcerējies savu paze­mīgo lomu, palaida kaķi vaļā, tā ka tas nokarājās viņam vienā rokā aiz astes. Ar otru roku vīrelis noņēma cepuri un pakalpīgi noliecās. Mēs atradām šo eksemplāru starp divām salauztām sijām, patvērušos pavisam nelielā spraugā. Pirmoreiz mēs to nebijām pamanījuši.

Vaitvelas jaunkundze nepatikā saviebās. Tas tur… vai tas vispār ir uzmanības vērts?

Arī Netenjels, tāpat kā viņa meistare, neko nevarēja sare­dzēt viņu lēcas rādīja tikai līdz trešajam plānam, un tajos visos viņš redzēja kaķi. Tomēr izskatījās, ka dzīvnieks nepārprotami ir beigts. Viņš iekoda lūpā.

Mazais vīrelis pārbolīja acis un pašūpoja kaķi aiz astes. Viss atkarīgs no tā, kas jums šķiet uzmanības vērts, jaunkundz. Tas ir apšaubāmas reputācijas džins. Neglīts un nepieklājīgs, tur­klāt sestajā plānā traki smird. Tālāk…

- Es domāju, ka tas joprojām ir dzīvs, Vaitvelas jaunkundze viņu pārtrauca.

-Jā, jaunkundz. Tam vajadzīgs tikai kārtīgs stimuls, lai atmostos.

- Izdari to un tad vari doties prom.

- Ar prieku. Mazais vīrelis nometa kaķi uz grīdas, norādīja uz to un pateica kādu vārdu. No viņa pirksta izlēca zaļš enerģi­jas loks. Tas trāpīja kaķim pa galvu, un dzīvnieks sāka raustī­ties gaisā. Mazais vīriņš sasita plaukstas un pazuda. Pēc brīža zaļais stars pazuda. Kaķis aizpeldēja līdz pentakla centram, kur pretēji visiem fizikas likumiem piezemējās uz muguras. Kādu brīdi tas gulēja tādā pozā, kājas uz visām pusēm izpletis.

Netenjels piecēlās kājās. Bartimaj!

Kaķis atvēra acis, kas pauda tīru sašutumu. Nevajag tā kliegt, tas teica. Un pēc brīža: Kas ar tevi noticis?

- Nekas. Tu guli augšpēdus.

- Ak tā. Kaķisapmetās uz vēdera. Tas palūkojās apkārt, noskatīdams Divālu, Vaitvelu un Tallovu augstajos krēslos. Kaķis nevērīgi pakasījās. Redzu, ka mums ir kompānija.

Netenjels pamāja. Zem mēteļa viņš bija sakrustojis pirk­stus, lūgdamies, kaut Bartimajs nepateiktu kaut ko nepiedie­nīgu, piemēram, viņa īsto vārdu. Atbildi man apdomīgi, viņš teica. Mēs esam starp dižajiem. Viņš lika šim brīdinājumam izklausīties pēc iespējas iespaidīgākam.

Kaķis klusēdams nopētīja pārējos burvjus. Tad tas sazvērnie­ciski paliecās uz priekšu un pačukstēja: Starp mums runājot, esmu redzējis dižākus.

- Tāpat arī viņi. Tu izskaties kā spalvu vīkšķis ar četrām kājām.

Kaķis pirmo reizi palūkojās uz savu kažoku. Tad aizkaitināts nošņācās un pārmainīja izskatu pentakla vidū tagad sēdēja melna pantera ar spīdīgu kažoku. Tā kārtīgi aplieca asti ap kājām. Tātad tu vēlies dzirdēt manu ziņojumu.

Netenjels pacēla roku. Viss būs atkarīgs no tā, ko džins tagad pateiks. Ja tas nesniegs skaidru pretinieka aprakstu, viņiem klāsies plāni. Grautiņš muzejā bija tikpat iespaidīgs kā Pikadilī, un viņš zināja, ka pie Vaitvelas jaunkundzes jau ieradies vel­nēns, kas paziņojis par premjerministra dusmām. Un neapmie­rinātību ar Netenjelu. Bartimaj, viņš teica. Mēs zinām, ka vakarnakt tu muzeja priekšā raidīji oranžo signālu. Es kopā ar sava departamenta locekļiem ierados drīz pēc tam. Iekšienē ska­nēja cīņas troksnis. Mēs uzlikām muzejam aizsardzības tīklu.

Pantera izstiepa nagus un pabungoja pa grīdu. Jā, to es pamanīju.

- Apmēram bez piecpadsmit divos no rīta sabruka viena no austrumu spārna sienām. Nezināms spēks izlauzās cauri aizsar­dzības tīklam, nogalinot visus velnēnus apkārtnē. Mēs pārmek­lējām muzeju un atradām tikai tevi bezsamaņas stāvoklī.

Pantera noskurinājās. Nu ko tad tu gribēji, kad man pāri sabruka vesela ēka? Ka es uz drupām dejošu mazurku?

Netenjels skaļi noklepojās. Lai nu tā būtu, viņš stingri teica. Ja tu nevarēsi sniegt citus pierādījumus, vaina par šo grautiņu tiks uzvelta tev.

- Ko? panteras acis dusmās iepletās. Tu vaino mani? Pēc visa, ko esmu pārcietis? Visa mana būtība ir vienās brūcēs! Pat tur, kur brūču parasti nemēdz būt!

- Tātad, Netenjels turpināja. Kas to izdarīja?

- Kas lika mājai sabrukt? -Jā.

- Tu gribi zināt, kas izraisīja vakardienas grautiņu un pēc tam aizbēga jums no degungala?

- Tieši tā.

- Tātad tu vēlies, lai es nosaucu tā radījuma vārdu, kas iera­dās no nekurienes, aizgāja, neviena neredzēts, ietīts tumsā, nezināms? Vai tas ir gars, cilvēks vai dzīvnieks, vai kas cits jeb­kurā plānā? Vai tu patiešām gribi to zināt?

Netenjels juta, ka dūša jau sen sašļukusi papēžos. Jā.

- Pavisam vienkārši. Tas ir golems.

Vaitvelas jaunkundze skaļi ievilka elpu, Tallovs un Divāls nosvilpās. Netenjels šokā apsēdās. Golems?

Pantera sakārtoja matiņus virs vienas uzacs. Labāk tici man, vecīt.

- Vai esi pārliecināts?

- Milzīgs māla briesmonis, ciets kā granīts, neievainojams, ar tādu spēku, ka spēj sagraut sienas. Tinas tumsā un nes līdzi kapa smaku. Tā pieskāriens nes nāvi jebkuram, kas veidots no gaisa un uguns kā es. Tas pārvērš mūsu būtību pelnos. Jā, esmu pilnīgi pārliecināts.

Vaitvelas jaunkundze atmeta ar roku. Tu vari kļūdīties, dēmon.

Pantera pievērsa sievietei savu dzelteno acu skatienu. Neten­jelam jau šķita, ka džins mēģinās pazoboties par meistari. Var­būt tas arī bija gribējis tā darīt, bet pārdomāja. Bartimajs nolieca galvu. Varbūt, jaunkundz. Bet es esmu redzējis golemus jau agrāk, kad kalpoju Prāgā.

- Prāgā! Pirms vairākiem gadsimtiem! Divāla kungs iesau­cās. Viņš izskatījās aizkaitināts. Tie pazuda kopā ar Svēto Romas impēriju. Pēdējie reģistrētie golemi darbojās Gledstona laikā. Tie ieveda vienu no mūsu bataljoniem Vltavas upē, zem pils. Bet burvji, kas tos vadīja, tika atrasti un sakauti un golemi sakapāti gabalos uz Akmens tilta. Tas viss lasāms hronikā.

Pantera vēlreiz palocījās. Jā, ser, tā varētu būt taisnība.

Divāla kungs trieca dūri pret krēsla paroceni. Tā ir tais­nība! Kopš čehu impērijas krišanas vairs nav reģistrēts neviens golems. Burvji, kuri pārcēlās pie mums, nezināja golema veido­šanas principus, bet tie, kuri palika Prāgā, bija tikai savu diženo priekšteču ēnas, maģijas amatieri. Tā ka māksla izveidot un val­dīt pār golemu ir zudusi.

- Acīmredzot ne visiem. Pantera sašūpoja asti. Golema rīcību kāds kontrolēja. Viņš vai viņa visu vēroja pa aci golema pierē. Es redzēju saprātīgu skatienu tumšā mākoņa vidū.

- Phe! Divāla kungs neizklausījās pārliecināts. Muļķības! Dēmons melo.

Netenjels palūkojās uz meistari. Viņa bija saraukusi pieri. Bartimaj, viņš teica, es pavēlu tev runāt taisnību. Vai tu varētu kļūdīties?

Pantera samirkšķināja acis. Nē. Pirms četriem simtiem gadu es vēroju pirmā golema izveidošanu, to radīja dižais bur­vis Lēvs dziļi Prāgas geto. Viņš sūtīja to no saviem sagrabēju­šajiem, zirnekļa tīkliem klātajiem bēniņiem iedvest bailes visos viņa ienaidniekos. Golems bija maģiska būtne, kas tomēr darbo­jās pret visu maģisko, piemēram, džiniem. Tam piemita zemes spēks mūsu burvestības tā klātbūtnē pazuda, izgaisa, viņš padarīja mūs aklus un nespēcīgus, nospieda pie zemes. Radī­jums, ar ko es cīnījos pagājušonakt, bija tieši tāds. Tas nogali­nāja vienu no maniem biedriem. Es nemeloju.

Divāls nošņaukājās. Ja es ticētu visam, ko dēmoni runā, līdz šai dienai nebūtu nodzīvojis. Tās ir tīrās pasaciņas, kas sacerētas, lai aizstāvētu savu saimnieku. Viņš nolika glāzi malā un, piecēlies kājās, paskatījās uz apkārtējiem. Vai nav vienalga golems vai ne. Ir skaidrs, ka Iekšlietu ministrija zau­dējusi kontroli pār notikumiem. Jāskatās, vai mūsu departa­mentam neveiksies labāk. Tūlīt pat došos pie premjerministra. Uz redzēšanos!

Viņš devās uz durvīm, ādas zābakiem čīkstot. Neviens neteica ne vārda.

Durvis aizvērās. Vaitvelas jaunkundze palika mierīga. Griestu gaismas, kas spīdēja uz viņu, lika sievietes sejai izskatīties vēl kārnākai. Viņa domīgi pakasīja aso zodu, garajiem nagiem no­šņirkstot pret ādu. Mums tas rūpīgi jāapdomā, viņa teica. Ja dēmons runā taisnību, esam guvuši vērtīgu informāciju. Tomēr Divālam ir tiesības būt skeptiskam, lai gan šoreiz viņš runāja, cenšoties apstrīdēt mūsu panākumus. Golema radīšana ir ļoti sarežģīts, gandrīz neiespējams process. Ko jūs par to zināt, Tallov?

Ministrs pārgrieza acis. Paldies Dievam, pavisam maz. Tā ir primitīva maģijas forma, ko mūsu attīstītajā sabiedrībā neiz­manto. Nekad neesmu vēlējies to izpētīt.

- Un tu, Mandrāk?

Netenjels noklepojās. Uz šādiem jautājumiem viņš zināja atbildes. Lai radītu golemu, burvim nepieciešami divi spē­cīgi maģiskie priekšmeti, viņš teica. Pirmkārt, pergaments ar burvju vārdiem, kas atdzīvina golemu. Tiklīdz ķermenis ir izveidots no upes māliem, pergaments jāieliek golemam mutē, un tad tas atdzīvojas.

Meistare pamāja. Tieši tā. Un uzskata, ka šie buramvārdi ir jau sen pazaudēti. Čehi tos nekur nav pierakstījuši.

- Otrs maģiskais priekšmets ir īpašs māla veidojums, ko darina ar atsevišķiem buramvārdiem. To ievieto golema pierē, un tajā ir koncentrēts viss spēks, Netenjels turpināja. Tas kalpo kā novērošanas acs burvim, apmēram tā, kā aprakstīja Bartimajs. Burvis var kontrolēt golemu ar parastas kristāla lodes palīdzību.

- Pareizi. Tātad, ja dēmons runā patiesibu, mēs meklējam cil­vēku, kas ieguvis savā īpašumā gan golema aci, gan atdzīvinošo pergamentu. Kas tas varētu būt?

- Neviens, iejaucās Tallovs, skaļi nokrakšķinādams pirk­stu kauliņus. Tā ir absurda doma. Šie objekti jau sen vairs nepastāv. Mandrāka dēmons jāsoda ar Pārogļojošo uguni. Un, manuprāt, Mandrākam jāuzņemas atbildība par šo nelaimi.

- Šķiet, ka tu esi ļoti pārliecināts par saviem faktiem, pan­tera teica, nožāvādamās un atklādama skatienam asos, baltos zobus. Tiesa, pergamenti sadalās brīdī, kad tiek izņemti gole­mam no mutes. Un golemam pašam jāatgriežas pie saimnieka un jāpārvēršas atkal par māliem, tā ka arī ķermenis nesaglabā­jas. Bet golema acs neiet bojā. To var izmantot daudzas reizes. Tātad tā varētu būt arī mūsdienu Londonā. Starp citu, kāpēc tu esi tik dzeltens?

Tallovam niknumā atkārās žoklis. Mandrāk, savaldi to radījumu, vai arī jutīsi sekas!

Netenjels novāca no sejas smīnu. Jā, Tallova kungs. Klusē, vergs!

- Ak, piedodiet, atvainojiet…

Džesika Vaitvela pacēla roku. Par spīti nekaunībai, dēmo­nam ir taisnība vismaz vienā aspektā. Golema acs pastāv. Es tādu redzēju pirms pāris gadiem.

Jūlijs Tallovs sarauca uzacis. Patiešām? Un kur?

- Kāda mums visiem pazīstama cilvēka personiskajā kolek­cijā. Saimona Siržulauzēja krājumos.

Netenjels sastinga, pār muguru pārskrēja skudriņas. Šis vārds viņam joprojām sagādāja nepatīkamas izjūtas. Tallovs nodrebinājās. Siržulauzējs jau sen ir miris.

- Zinu… Vaitvelas jaunkundze šķita kaut ko pārdomājam. Viņa pagrieza krēslu un atradās ar seju pret vēl vienu pentaklu, līdzīgu tam, kurā sēdēja pantera. Istabā bija vairāki pentakli, katrs mazliet atšķirīgs. Sieviete uzsita knipi, un parādījās džins, šoreiz lāča izskatā. Šubit, viņa teica, dodies uz Drošības dienesta vērtīgo priekšmetu glabātavu. Atrodi tur māla aci un atnes to man.

Lācis palēcās un izgaisa.

Jūlijs Tallovs pasmīnēja. Tāds kalps jums vajadzīgs, Mand­rāk. Nekādu lieku runu, nekādas pļāpāšanas. Paklausa, neuzdo­dot jautājumus. Jūsu vietā es tiktu vaļā no tā balamutes.

Pantera pašūpoja asti. Klau, mums katram ir savas pro­blēmas, vecīt. Es esmu pārāk pļāpīgs. Tu savukārt izskaties kā gundega uzvalkā.

- Nodevējam Siržulauzējam bija interesanta burvju priekš­metu kolekcija, Vaitvelas jaunkundze turpināja, neņemdama vērā Tallova niknos brēcienus. Golema acs un vēl pāris bīs­tamu priekšmetu toreiz tika konfiscēti. Būtu interesanti tos apskatīt tagad.

Lācis bija atpakaļ un nolaidās pentakla vidū. Bet tam ķepās nebija nekā, izņemot cepuri, ko tas bija pazemīgi noņēmis no galvas.

- Jā, tāds kalps tev vajadzīgs, pantera iestarpināja. Nekā­das pļāpāšanas. Paklausīgs. Absolūti nederīgs. Paklausieties tikai: viņš būs aizmirsis, kas viņam bija uzdots.

Vaitvelas jaunkundze lika lācim runāt. Šubit, vai tu apska­tīji Siržulauzēja kolekciju?

- Jā, jaunkundz.

- Vai starp mantām tu atradi māla aci?

- Nē, jaunkundz. Tās tur nebija.

- Vai tā bija sarakstā?

- Bija gan. Trīsdesmit ceturtais numurs māla acs, deviņus centimetrus plata, rotāta ar kabalistu simboliem. Izgatavošanas iemesls: golema acs. Izcelsme: Prāga.

- Vari iet. Vaitvelas jaunkundze pagrieza krēslu pret pārē­jiem. Tātad tāda acs ir pastāvējusi. Un tagad pazudusi.

Netenjela seja sajūsmā piesarka. Tā nevar būt sakritība! Kāds to ir nozadzis un licis lietā!

- Bet vai Siržulauzēja kolekcijā bija arī atdzīvinošais per­gaments? Tallovs nedaudz aizkaitināts vaicāja. Protams, ka ne! No kurienes lai tas būtu nācis?

- Tieši tas mums jānoskaidro, Džesika sacīja. Viņa sakļāva kopā slaidās, baltās plaukstas. Kungi, šī ir pavisam jauna situācija. Pēc šīs nakts grautiņa Divāls mēģinās piespiest prem­jerministru dot viņam lielākas pilnvaras. Man tūdaļ jādodas uz Ričmondu un jāsagatavo atbildes runa. Kamēr būšu prom, jums, Tallov, jāturpina koordinēt izlūkošanu. Es to uzticu jums. Nav nekādu šaubu, ka golems ja tas patiešām ir viņš uzbruks atkal.

Tallova kungs īgni pamāja. Netenjels noklepojās. Vai jūs nevēlaties, lai es turpmāk iesaistītos šajā lietā?

- Nē. Tu šobrīd soļo pa naža asmeni, Džon. Es tev uzticēju lielu atbildību, un kas notika? Sagrauta Nacionālā galerija un Britu muzejs! Tomēr, pateicoties tavam dēmonam, mēs vismaz zinām, ar kādu ienaidnieku mums ir darīšana. Tagad mums jāuzzina, kas to kontrolē. Vai tā ir kāda sveša vara? Vai vietējie atkritēji? Golema acs zādzība varētu liecināt par to, ka kāds ir uzgājis arī atdzīvinošo pergamentu. Ar to tev jāsāk. Meklē pazaudētās zintis, turklāt ātri.

- Jā, meistare, kā teiksiet. Netenjela acīs atspoguļojās šau­bas. Viņam nebija ne jausmas, kur sākt.

- Mēs uzbruksim golemam caur tā pavēlnieku, Vaitvelas jaunkundze teica. Kad atradīsim, kur slēpjas senās zinības, atradīsim arī ienaidnieku. Un tad varēsim rīkoties. Viņas balss bija skarba.

- Jā, jaunkundz.

- Tavs džins šķiet noderīgs… Viņa vērīgi nopētīja pan­teru, kas sēdēja, laizīdama ķepas un nelikdamās ne zinis par sarunu.

Netenjels saviebās. Tā nekas.

- Tas izdzīvoja pēc golema uzbrukuma, kas ir vairāk, nekā jebkurš cits bija spējīgs izdarīt. Ņem viņu līdzi.

Netenjels izskatījās apjucis. Piedodiet, es nesapratu. Kurp jūs vēlaties, lai es dodos?

Džesika Vaitvela jau bija piecēlusies kājās. Un kā tu domā? Uz golema vēsturiskajām mājām. Uz vienīgo vietu, kur slepenās zinības vēl varētu būt saglabājušās. Es gribu, lai tu dodies uz Prāgu.