Golema acs

18 kitija

^Kitija reti kad ļāva grupas kopējam noskaņojumam sevi ietek­mēt, bet todien, kad bija pārstājis līt, viņa devās apciemot vecā­kus un nedaudz atpūsties.

Šovakar, Pretošanās kustības komandas ārkārtas tikšanās laikā, viņi uzzinās par savu lielo cerību lielāko darbu, kādu viņi jebkad bija veikuši. Sapulcē tiks atklātas jaunas, svarīgas pasākuma detaļas,-un veikalā bija jūtamas saspringtas gaidas, kurās jaucās sajūsma un neskaidrība un kuras lika Kitijai juties kā uzvilktai stīgai. Viņa aizgāja no darba agrāk, nopirka puķu pušķi un pārpildītā autobusā devās uz Balhamu.

Iela bija tikpat klusa kā parasti, nelielā māja kārtīga un uzposta. Viņa skaļi pieklauvēja, turot puķes iespiestas starp zodu un plecu un meklējot somā atslēgas. Pirms Kitijai izdevās tās atrast, durvis atvērās un tajās parādījās mātes nobažījusies seja.

Ieraugot meitu, viņas acis atdzīvojās. Ketlīn! Cik jauki! Nāc iekšā, mīļā!

Sveika, mamm! Tās tev.

Sekoja dīvains skūpstu un apskāvienu mudžeklis, puķu apbrīnošana un durvju aizvēršana. Pēc tam Kitija tika aizvesta uz mazo virtuvīti, kur katliņā vārījās kartupeļi un tēvs sēdēja, tīrīdams kurpes. Joprojām turēdams rokā kurpi un tīrāmo bir­sti, viņš piecēlās, noskūpstīja meitu un apsēdināja tukšā krēslā.

- Pēc piecām minūtēm būs gatava sautēta gaļa ar kartupe­ļiem, māte teica.

- Cik jauki.

-Tātad… Pēc pārdomu brīža tēvs bija nolicis kurpi un tīrāmo birsti uz galda un pievērsies Kitijai, plati smaidīdams. Kā rit dzīve krāsu un otu pasaulē?

- Viss kārtībā. Nekas īpašs, bet es jau vēl tikai mācos.

- Un Spalvaskāta kungs?

- Viņš ir diezgan vārgs. Grūti paiet.

- Ak vai! Un kā tad ar viņa biznesu? Galvenais vai jums ir pircēji no burvju aprindām? Vai burvji vispār glezno?

- Ne pārāk daudz.

- Tieši turp tev jāvirza visa enerģija, meitenīti Viņiem ir nauda.

- Jā, tēt. Mēs tagad tieši pievēršam visu enerģiju burvjiem, vari man ticēt. Kā veicas darbā?

- Ai, tu jau zini. Lielā Lieldienu izpārdošana.

- Lieldienas bija pirms diviem mēnešiem, tēt.

- Sajā biznesā viss virzās ļoti lēni. Vai es varētu dabūt krūzi tējas, īris?

- Nejau pirms pusdienām! Māte meklēja vēl vienu šķīvi un iekārtoja Kitijai vietu pie galda. Nesaprotu, kāpēc tu nedzīvo mājās, Kitij. Tas ir diezgan tuvu, un sanāktu arī lētāk.

- īres maksa nav pārāk augsta.

- Jā, bet ēdiens un viss pārējais. Tev jātērē tam visam nauda, bet tu mierīgi varētu paēst pie mums. Lieka naudas šķērdēšana.

- Hmm, Kitija paņēma no galda dakšiņu un sāka nevērīgi ar to bungot pa galdu. Kā klājas Hairnēkas kundzei? Un Džeikobam vai esat viņu pēdējā laikā redzējuši?

Māte bija noliekusies pie plīts, no kuras atvērtajām durvīm plūda karsts gaiss, kas smaržoja pēc gaļas un garšvielām. Viņas balss skanēja dīvaini, gluži kā no alas. Džarmilai klājas labi, viņa teica. Džeikobs strādā pie tēva, kā jau tu zini. Nē, es neesmu viņu redzējusi. Viņš jau bieži neiziet no mājas. Alfrēd, vai tu man nepasniegtu virtuves cimdus? Šausmīgi karsts. Un tagad nokās kartupeļus. Tev vajadzētu viņu apciemot, mīļā. Nabaga zēns priecātos par sabiedrību. īpaši tavu. Žēl, ka tu pie viņa vairs neej.

Kitija sarauca pieri. Tu kādreiz teici ko pavisam citu, mamm.

- Ak, tas bija tik sen… Tagad tu esi gandrīz pieaugusi. Ak jā, un vecmāmiņa ir mirusi, Džarmila man pastāstīja.

- Kā? Kad?

- Kaut kad pagājušajā mēnesī. Neskaties uz mani tā ja tu pie mums iegrieztos biežāk, būtu to uzzinājusi agrāk. Bet neva­rētu teikt, ka tas tevi īpaši interesētu, vai ne? Neatstāj tos uz uguns, Alfrēd, tie sadegs!

Kartupeļi patiešām bija pārvārīti, turpretī sautējums lie­lisks. Kitija badīgi ēda un, mātei par prieku, bija notiesājusi jau otro porciju, bet vecāki vēl tikai ēda pirmo. Un tad, kamēr māte stāstīja jaunumus par cilvēkiem, ko Kitija nekad nebija satikusi vai arī nemaz neatcerējās, viņa sēdēja klusi, virpinādama pirk­stos mazu, gludu, smagu lodīti, ko bija atradusi bikšu kabatā.

Vakars pēc tiesas Kitijai izvērtās ļoti nepatīkams, jo vispirms māte un tad tēvs bija izteikuši dusmas par tiesas sekām. Kitija veltīgi atgādināja, ka viņa taču ir cietusī un ka Jūlijs Tallovs ir nelietis. Viņa zvērēja, ka kaut kā sadabūs tos sešus simtus mār­ciņu, kas jāsamaksā tiesai. Vecāki bija dusmīgi. Viņu argumenti vēlās pār Kitijas galvu vairākos skaidri formulētos teikumos. 1. Viņiem nav naudas. 2. Tāpēc būs jāpārdod māja. 3. Meita ir dumja, iedomīga knīpa, kas uzdrīkstējusies tiesāties ar burvi. 4. Ko visi bija viņai teikuši? 4.a Ko viņi bija teikuši? 5. Visi bija teikuši, lai viņa tā nedara. 6. Bet viņa bija pārāk stūrgalvīga, lai klausītos. 7. Un ko lai viņi tagad iesāk?

Šī saruna bija beigusies, kā jau paredzēts, māte sāka rau­dāt, tēvs kliegt un Kitija skrēja uz savu istabu. Tikai tur, sēžot uz gultas un akli veroties pretējā sienā, viņa atcerējās Spalvas­kāta kungu un viņa dīvaino sadarbības piedāvājumu. Strīda karstumā tas bija viņai izkritis no prāta, un tagad, visā šajā juceklī, šķita gluži nereāls. Un viņa to atkal aizmirsa.

Māte, pēc pāris stundām uznesusi meitenei krūzi tējas, neva­rēja atvērt durvis. Viņa pieliecās pie tām un uzsauca: Es tev aizmirsu kaut ko pateikt, Ketlīn. Tavs draugs Džeikobs ir mājās. Viņu šodien izlaida no slimnīcas.

- Ko? Kāpēc tu neteici agrāk? Kitija norāva krēslu no dur­vīm, un tās atsprāga vaļā. Pavērtajās durvīs parādījās Kitijas sasarkusi seja zem neķemmēto matu ērkuļa. Man jāiet viņu apciemot.

- Nedomāju, ka tas ir iespējams. Ārsti…

Bet Kitija jau bija prom.

Džeikobs sēdēja gultā. Viņam mugurā bija jauna, zila pidžama, kurā bija redzamas iegludinātas vīles. Krāsainās rokas bija saliktas klēpī. Uz gultas atradās stikla trauks ar vīnogām. Pār acīm bija nostiepts balts marles pārsējs, un mati pamazām sāka ataugt. Seja bija tieši tāda pati, kā Kitija atcerējās, ar pelēkām un melnām svītrām.

Meitenei ienākot, Džeikobs pasmaidīja.

- Kitij! Tas nu gan bija ātri!

Viņa trīcēdama pienāca pie drauga gultas un saņēma viņa roku. Kā tu zināji, ka tā esmu es?

- Neviens cits nekāpj pa kāpnēm kā ziloņu bars. Kā tev klā­jas?

Viņa palūkojās uz savām baltajām rokām. Labi.

- Es jau dzirdēju, viņš mēģināja smaidīt, bet tas diez kā neizdevās. Tev paveicās. Man prieks.

- Jā. Kā tu jūties?

- Kā salauzts. Slims. Kā ceptas gaļas gabals. Kustoties āda sāp un niez. Viņi saka, ka tas pāries. Un ārstē manas acis.

Kitija jutās atvieglota. Tas ir labi! Un kad…?

- Kādu dienu. Es nezinu… Pēkšņi zēns šķita viegli aizkaiti­nāms. Neņem galvā. Labāk pastāsti, kā tev gāja. Dzirdēju, ka tu esot bijusi tiesā.

Kitija izstāstīja visu, vienīgi par saskriešanos ar Spalvaskāta kungu ne. Džeikobs bija pieslējies gultā sēdus, sejā parādījās drūma izteiksme. Beigās viņš nopūtās.

- Kitij, tu esi tik dumja!

- Paldies. Viņa norāva no ķekara pāris vīnogu un iemeta mutē.

- Mana mamma teica, lai tu neej.

- Un visi pārējie ari. Viņiem ir taisnība un man nav. Viņa iespļāva vīnogu sēkliņas plaukstā un iemeta tās atkritumu spainī.

- Tici man, es esmu pateicīgs par to, ko tu mēģināji darīt. Man žēl, ka tagad tev jācieš mūsu abu dēļ.

- Nekas. Gan jau es to naudu atradīšu.

- Visi zina, ka tiesa nav taisnīga tur ir svarīgi nevis tas, ko tu esi izdarījis, bet tas, kas tu esi un ko pazīsti.

- Zinu jau, zinu. Nevajag atgādināt. Kitija nebija noskaņota klausīties vēl kādu pamācību.

- Labs ir. Viņš pasmīnēja. Varu iztēloties, kā tu šobrīd sarauc pieri.

Viņi kādu brīdi klusēja. Beidzot Džeikobs teica: Tikai nedomā, ka Tallovs tiks cauri sveikā. Viņš pakasīja seju.

- Nekasies! Ko tu ar to gribi teikt?

- Bet āda tik ļoti niez! Es gribu teikt, ka pastāv arī citi ceļi, ne tikai tiesa.

- Kādi?

- Ai, man laikam jāapsēžas uz rokām. Panāc tuvāk ja nu kāds noklausās? Tallovs, būdams burvis, domā, ka ir neievaino­jams. Viņš drīz vien aizmirsīs šo starpgadījumu. Un nesaistīs to ar Hairnēku vārdu.

- Tava tēva uzņēmumu?

- Jā. Un tas Tallovam dārgi maksās. Tāpat kā daudzi burvji, viņš iesien savas buramvārdu grāmatas pie Hairnēkas. Karels jau pārbaudīja. Tallovs pie mums pasūta grāmatu iesiešanu reizi divos gados. Viņam patīk krokodilādas vāki, tātad blakus citiem noziegumiem viņam ir arī slikta gaume. Nu, mēs varam pagaidīt. Agrāk vai vēlāk viņš atkal atsūtīs pie mums savas grā­matas, lai iesienam tās jaunos vākos… Ai, es to vairs nevaru izturēt! Man jāpakasa tā seja!

- Nevajag, Džeikob! Labāk uzēd vīnogu. Novērs domas.

- Tas neko nedos. Naktī es bieži pamostos, skrāpēdams seju. Mammai jāaptin manas rokas. Tas ir tik šausmīgi… Lūdzu, pasauc mammu, lai sasmērē mani ar krēmu!

- Es laikam labāk iešu.

- Jā, tūlīt. Bet ko es gribēju teikt… nākamreiz Tallova kunga grāmatās tiks nomainīti ne tikai vāki.

Kitija sarauca pieri. Kas tad? Buramvārdi?

Džeikobs viltīgi pasmaidīja. Ja vien proti, ir iespējams apmainīt vietām lappuses, izmainīt teikumus un diagrammas. Turklāt tas nav pats grūtākais, vismaz ne tiem cilvēkiem, ko pazīst mans tēvs. Mēs sabotēsim vairākus buramvārdus un… tad jau redzēsim.

- Vai tad viņš nepamanīs?

- Viņš taču vienkārši izlasa buramvārdus, uzzīmē pentaklu vai ko citu un tad… kas zina? Ja buramvārdi ir nepareizi, ar burvi var notikt sliktas lietas. Džeikobs atgāzās spilvenos. Varbūt paies gadi, kamēr Tallova kungs iekritīs mūsu lamatās, bet kas par to? Esmu gatavs gaidīt. Mana seja tik un tā vēl pāris gadu būs šāda. Viņš pēkšņi novērsās. Labāk pasauc manu mammu. Un nestāsti nevienam par to, ko es tev teicu.

Kitija atrada Hairnēkas kundzi virtuvē. Viņa lēja burciņā dīvainu, baltu losjonu, kurā bija iejauktas aromātiskās zāles. Kad Kitija paziņoja Džeikoba teikto, viņa pamāja, pelēkajās acīs atspoguļojoties nogurumam.

- Losjons pagatavots tieši laikā, Džeikoba māte sacīja, aizvākodama burku. Tu jau pati tiksi laukā, vai ne? To teikusi, viņa pazuda no istabas.

Kitija bija paspērusi divus soļus priekšnama virzienā, kad pēkšņi sadzirdēja zemu, skaļu svilpienu. Viņa pagriezās Džei­koba vecmāmiņa sēdēja savā krēslā pie plīts, klēpī turēdama bļodu ar neizlobltiem zirņiem. Spoži melnās acis mirdzēja, krunkainā seja papletās smaidā. Kitija nedroši atsmaidīja. Vec­māmiņa pacēla krunkaino roku un divas reizes pamāja ar sažuvušo pirkstu. Sirdij dauzoties, Kitija piegāja tuvāk. Nekad šo daudzo gadu laikā viņa nebija runājusi ar Džeikoba vecmāmiņu vai dzirdējusi viņu runājam. Meiteni pārņēma dīvainas bailes. Ko lai viņa saka? Viņa taču neprata čehiski. Ko vecā sieviete gribēja? Kitijai pēkšņi šķita, ka viņa ir nokļuvusi pasakā pie burves.

- Tas tev, Džeikoba vecmāmiņa teica ar skaidru Dienvidlondonas akcentu, iebāzdama roku plato svārku kabatā. Viņa nenovērsa acis no Kitijas. Turi to vienmēr tuvumā… Kur gan tas ir? Ak jā… tepat. Ņem.

Vecmāmiņas roka bija reimatisma saliekta, un Kitija sajuta priekšmeta svaru un vēsumu plaukstā, pirms vēl redzēja, kas tas ir. Tas bija neliels metāla kareklis asaras formā. To varēja iekārt ķēdītē. Kitija nezināja, ko teikt.

- Paldies. Cik skaists!

Džeikoba vecmāmiņa piekrītoši pamāja. Mhm. Tas ir sud­rabs, meitēn.

- Tas… noteikti ir ļoti vērtīgs. Nez vai man vajadzētu…

- Ņem. Un valkā. Vecmāmiņa saņēma Kitijas rokas savējās un sakļāva tās ap karekli. Nekad nevar zināt. Un tagad man jāķeras pie šiem simts zirņiem… vai varbūt simtu diviem, kat­ram gadam pa vienam. Tā. Man jāstrādā. Vari iet.

Nākamās pāris dienas Kitija ar vecākiem nepārtraukti strī­dējās, bet strīda iznākums vienmēr bija tas pats pat, izlietojot visus ietaupījumus, viņi joprojām bija parādā tiesai vairākus simtus. Šķita, ka mājas pārdošana varētu būt vienīgais atrisi­nājums.

Izņemot, protams, Spalvaskāta kunga piedāvājumu.

Piezvani, ja tas tevi interesē. Nedēļas laikā. Par dīvaino sastapšanos Kitija nebija neko teikusi vecākiem vai kādam citam, bet šie vārdi neizgāja viņai no prāta. Svešais bija solījies palīdzēt, un viņai principā nebija iebildumu. Jautājums bija tikai kāpēc? Meitenei nešķita, ka vecais vīrs to darītu vienkārši no labas sirds.

Bet, ja viņa nerīkosies, vecākiem būs jāpārdod māja.

T. E. Spalvaskāta tālruņa numurs noteikti bija atrodams telefongrāmatā viņš bija minēts kā mākslas piederumu tirgotājs Sautvorkā, un turpat atradās arī telefona numurs. Tas pats, kas uz vizītkartes. Tātad tik daudz bija taisnība.

Ko viņš gribēja? Kitijai šķita, ka nevajadzētu zvanīt, tomēr, loģiski spriežot: ko gan viņa varēja zaudēt? Ja meitene drīz vien nesamaksās, viņu arestēs, un Spalvaskāta kunga piedāvājums tagad bija pēdējais salmiņš.

Beidzot viņa izšķīrās.

Divus kvartālus no mājām stāvēja telefona būdiņa. Kādu rītu Kitija iegāja tajā un piezvanīja uz vizītkartē minēto nu­muru.

Atskanēja klusa balss. Mākslas piederumu veikals.

- Spalvaskāta kungs?

- Džonsas jaunkundz! Cik jauki! Es jau baidījos, ka nepiezva­nīsiet.

-Jā. Es… mani interesē jūsu piedāvājums, bet, pirms pie­ņemu jūsu naudu, es labprāt uzzinātu, ko jūs gribat no manis.

- Protams, protams. Man jums šis tas jāpaskaidro. Vai varu ierosināt tikšanās vietu?

- Nē. Pastāstiet pa telefonu.

- Tas nebūtu saprātīgi.

- Būtu gan. Es nevēlos riskēt. Nezinu, kas jūs tāds esat…

- Tā gan. Labi, tad es ieteikšu, lūk, ko. Ja nepiekritīsiet, lai notiek. Ja piekrītat, mēs varētu satikties Druīdu kafejnīcā pie septiņiem ceļiem. Zināt, kur tas ir? Ļoti iecienīta vieta, vienmēr pilns ar cilvēkiem. Tur mēs mierīgi aprunāsimies. Ja šaubāties, varu piedāvāt ko citu. Ielieciet manu vizītkarti aploksnē kopā ar informāciju, kur vēlaties mani satikt, un nosūtiet man. Vai atstājiet savā istabā. Ja ar jums kaut kas notiks, policija mani atradīs. Tas jums liks justies drošāk. Un vēl. Lai kāds arī būtu mūsu sarunas rezultāts, naudu es jums tik un tā iedošu. Jūsu parāds tiks samaksāts tās pašas dienas vakarā.

Šķita, ka Spalvaskāta kungu šī garā runa nogurdinājusi. Viņš smagi elpoja, kamēr Kitija apdomāja piedāvājumu. Tas nepra­sītu ilgu laiku. Izklausījās pārāk labi, lai atteiktos.

Labi, viņa teica. Piekrītu. Cikos tiekamies Druīdu kafej­nīcā?

•

Kitija uzrakstīja zīmīti vecākiem un kopā ar Spalvaskāta kunga vizītkarti ieslidināja aploksnē, ko nolika uz gultas, atslejot pret spilvenu. Vecāki nebūs mājās līdz septiņiem. Tik­šanās bija norunāta trijos. Ja viss noritēs veiksmīgi, viņai būs pietiekami daudz laika atgriezties un noņemt zīmīti, pirms kāds to pamanīs.

Kitija iznāca no Lesterskvēra un nogriezās uz septiņu ielu krustojumu. Garām patraucās pāris burvju šoferu vadītos mel­nos limuzīnos, pārējie steidzās pa tūristu pilnajām ielām, sargā­dami kabatas no zagļiem.

Lai nokļūtu kafejnīcā laikus, viņa nogriezās pa īsāko ceļu sānieliņā aiz apģērbu veikala, kas iznāca tieši septiņu ielu krus­tojumā. Tā bija šaura un tumša, bet te nemanīja ne ielu muzi­kantus, ne apnicīgos tūristu barus, un Kitijas acīs tā bija plata kā lielceļš. Meitene pielika soli, paskatīdamās pulkstenī. Bez desmit trīs. Viņa paspēs laikā.

Ieliņas vidū meitene sastinga, jo no viena nama dzegas pēkšņi lēca strīpains kaķis, kas pazuda pretējā nama restotajos logos, izdvešot tādu brēcienu kā kuģa sirēna. Atskanēja plīstoša stikla troksnis. Un tad klusums.

Kitija dziļi ievilka elpu un devās tālāk.

Un pēc brīža viņa dzirdēja, kā viņai aiz muguras seko klusi soļi.

Pār kauliem pārskrēja drebuļi. Viņa pielika soli. Tikai nekrist panikā. Gan jau tas ir vienkārši gājējs, kas arī izvēlējies īsāko ceļu. Ieliņas gals vairs nebija tālu. Viņa jau varēja saskatīt cil­vēkus krustojumā.

Šķita, ka soļi aiz muguras kļūst straujāki. Acis plati iepletusi, sirdij dauzoties, Kitija sāka skriet.

Un tad kāds iznāca no durvju ailes viņai priekšā. Vīrietis bija tērpies melnā, un sejai priekšā bija maska, no kuras varēja saskatīt tikai acis.

Kitija šausmās iekliedzās un apcirtās riņķī.

Aiz viņas nāca vēl divi maskās tērpti stāvi.

Meitene atvēra muti, lai vēlreiz kliegtu, bet nepaspēja. Viens no vajātājiem viņas virzienā kaut ko meta mazu, melnu lodi. Tā sašķīda pret zemi tieši Kitijai pie kājām. No tās pacēlās melns mākonis, virpuļodams un sabiezēdams.

Kitija bija pārāk nobijusies, lai kustētos. Viņa novēroja tikai, kā melnais mākonis pamazām pārvērtās mazā, zili melnā spār­notā radībā ar gariem, asiem ragiem un platām, sarkanām acīm. Tas brīdi karājās gaisā, it kā skaidri nezinātu, ko darīt.

Cilvēks, kas bija metis lodi, norādīja uz Kitiju un izkliedza pavēli.

Radījums vairs nemeta kūleņus gaisā. Naidīgs smīns sašķēla viņa seju.

Tas nolaida ragus, savicināja spārnus un ar asinis stindzi­nošu kliedzienu metās Kitijai virsū.