Golema acs

9 netenjels

Tovakar Netenjels atgriezās mājās drūmā noskaņā. Diena bija pagājusi slikti. Pēcpusdienā bija pienākušas neskaitāmas ziņas no ministrijām, kurās tika prasīti paskaidrojumi. Kas jauns Pikadilī lietā? Vai kāds no aizdomās turētajiem jau arestēts? Vai tiešām svinību dienā tiks ievērota komandantstunda? Kas ir atbildīgs par izmeklēšanu? Vai policijai ir dotas lielākas piln­varas, lai izrēķinātos ar nodevējiem mūsu vidū?

Darbā Netenjels bija izjutis kolēģu sāniski uzmestos ska­tus un Dženkinsa ķiķināšanu. Zēns neuzticējās nevienam no viņiem viņi tā vien gaidīja Netenjela neveiksmi. Viņš bija viens, bez sabiedrotajiem, un viņam pat nebija neviena kalpa, uz kuru paļauties. Abi folioti izrādījās nekur nederīgi. Viņš šopēcpusdien bija tos abus atlaidis, pārāk noguris, lai sodītu, kā pie­nāktos.

Man ir vajadzīgs kārtīgs kalps. Varens. Tāds, kas man pakļau­sies. Kā Tallova Nemaides vai meistares Subits.

Viegli teikt, grūti izdarīt.

Katram burvim bija vismaz viens vai vairāki kalpi, kuru varenība apliecināja burvja statusu. Lieliem burvjiem, tādiem kā Džesika Vaitvela, piederēja vareni džini, ko viņi spēja izsaukt ar vienu pirksta mājienu. Premjerministra rīcībā bija zilganzaļš ifrīts, lai gan tā izsaukšanai bija vajadzīga citu burvju palīdzība.

Ikdienas darbos burvji parasti izmantoja foliotus vai velnēnus, kuri pavadīja saimniekus otrajā plānā.

Netenjels jau sen vēlējās sev kalpu. Sākumā viņš bija izsaucis goblinvelnēnu, kas parādījās dzeltenā sēra mākonī. Viņam tika uzdots kalpot Netenjelam, bet zēns drīz vien saprata, ka velnēna šķobīšanās un dīdīšanās viņam ir nepanesama, un atlaida to.

Kā nākamo viņš izmēģināja foliotu: lai gan tas izskatījās pie­dienīgi, šis dēmons bija ārkārtīgi viltīgs un mēģināja sagrozīt visas pavēles sev par labu. Pat visvienkāršākās komandas bija jāizsaka sarežģītā, juridiskā valodā, ko šis radījums nevarētu iztulkot citādi. Netenjela pacietībai pienāca gals brīdī, kad viņš bija iztērējis piecpadsmit minūtes, liekot kalpam sagatavot vannu. Jaunais burvis kārtīgi sodīja foliotu un atlaida to.

Netenjels izsauca arvien spēcīgākus dēmonus, cenšoties atrast ideālu vergu. Viņam bija pietiekami daudz enerģijas un prasmju, bet trūka pieredzes, lai iepriekš novērtētu dēmona raksturu, līdz bija jau par vēlu. Kādā no meistares balti iesieta­jām grāmatām viņš bija atradis džinu vārdā Kastors, kas pēdējo reizi bija izsaukts renesanses laikā. Tas parādījās pienācīgā izskatā, bija ar labām manierēm un izdarīgs un (kā Netenjels ar prieku atzina) daudz elegantāks par tiem velnēniem, kas kal­poja viņa kolēģiem. Tomēr Kastoram piemita spēcīgs pašlep­nums.

Kādu dienu Persijas konsulātā bija svarīga tikšanās, kas bija laba iespēja parādīt savus kalpus un demonstrēt vare­nību. Sākumā viss noritēja labi. Kastors lidoja Netenjelam blakus, izskatīdamies kā apaļvaidzis eņģelītis, kura tērps bija pieskaņots Netenjela kaklasaites krāsai. Bet šis izskats izrai­sīja smieklus vairākos velnēnos, kas čukstēja apvainojumus, kad viņi gāja garām. Kastors nespēja paciest šādu apvaino­jumu. Viņš aizšāvās prom kā bulta, paķēra šašlika iesmu no viesmīļa paplātes, pat nepapūloties noņemt no tā ēdienu, atvē­zēja to kā šķēpu un izdūra cauri nekrietnākā apmelotāja krū­tīm. Vairāki citi velnēni pārskaitušies metās džinam virsū, un drīz vien otrais plāns viļņojās no kustīgām rokām un kājām, lidojošiem priekšmetiem, sašķobītām sejām un izvalbītām acīm. Pagāja vairākas minūtes, iekams burvji atkal spēja kontrolēt situāciju.

Par laimi, Netenjelam bija izdevies tūlīt pat atlaist Kastoru, tāpēc, par spīti rūpīgai izmeklēšanai, tā arī neatklājās, kurš dēmons izraisījis kautiņu. Netenjels ļoti vēlējās sodīt nepaklau­sīgo kalpu, bet izsaukt viņu vēlreiz šķita pārāk riskanti. Tāpēc jaunais burvis atgriezās pie mazāk ambiciozām "būtnēm.

Tomēr, lai arī kā zēns pūlējās, nevienam dēmonam, ko viņš izsauca, nepiemita tik daudz iniciatīvas, spēka un paklausības, cik viņš vēlējās. Netenjels sevi vairākkārt pieķēra ilgojamies pēc sava pirmā kalpa.

Bet viņš bija apņēmies nekad vairs neizsaukt Bartimaju…

Vaitholas apkārtne bija pilna ar vienkāršajiem ļaudīm, kuri sajūsmināti steidzās uz upmalu, lai vērotu jahtu parādi un uguņošanu. Netenjels saviebās. Visu pēcpusdienu, strādājot kabinetā pie galda, viņš dzirdēja aiz loga pūtēju orķestrus un pūļa priecīgos izsaucienus, kas traucēja koncentrēties. Bet tas bija oficiāli organizēts un atzīts tracis, ko viņš nekādi nevarēja izjaukt. Dibinātāja dienā vienkāršie ļaudis tika mudināti svinēt; burvji, no kuriem neviens negaidīja tik aklu uzķeršanos uz pro­pagandas āķa, strādāja kā parasti.

Visapkārt varēja redzēt piesārtušas sejas ar laimīgiem smai­diem. Tauta jau bija paviesojusies pie bezmaksas mielasta gal­diem galvaspilsētas centrā un noskatījusies Izklaides minis­trijas rīkotos pasākumus. Katrā Londonas parkā bija skatāmi brīnumi akrobāti, ugunsrijēji un būri, kuros bija iesprostoti mežonīgi zvēri vai Ziemeļamerikas kampaņā sagūstītie dum­pinieki. Citur bija izstādīti impērijas dārgumi, notika militārās parādes, spēlēja mūzika un griezās karuseļi.

Uz ielas varēja redzēt burvjus no Nakts policijas, kas darīja visu, lai iekļautos frivolajā pūlī. Vairāki bija bruņojušies ar rozā cukurvati, un viens, savilcis seju nedabiskā smaidā, pozēja kopā ar pavecāku kundzīti, kamēr viņas vīrs uzņēma foto. Šķita, ka pūli valda atbrīvota gaisotne nelikās, ka notikumi Pikadilī viņus ir ietekmējuši.

Kad Netenjels šķērsoja Vestminsteras tiltu, saule joprojām spoži spīdēja pār dzirkstošajiem Temzas ūdeņiem. Zēns piemie­dza acis caur kontaktlēcām viņš redzēja, kā dēmoni lidinās pūlī, vērodami, vai kaut kur netiek perināts kāds uzbrukums. Viņš iekoda lūpā, nikni pasperot malā ietinamo papīru. Tieši šāda diena būtu ideāli piemērota Pretošanās kustības uzbruku­miem: pietiekami liela publicitāte, milzīgs apkaunojums valdī­bai… Vai tiešām iespējams, ka Pikadilī grautiņš bija viņu roku darbs?

Nē, viņš nespēja tam noticēt. Tas tik ļoti atšķīrās no viņu parastajiem uzbrukumiem, bija daudz bīstamāks un graujošāks. Turklāt tas neizskatījās pēc cilvēku roku darba, lai arī ko tas muļķis Tallovs teiktu.

Zēns nonāca dienvidu krastā un pagriezās pa kreisi, prom no pūļa, savrupnamu rajonā. Upes krastā mierīgi šūpojās burvju jahtas, Vaitvelas jaunkundzes Ugunsvētra bija pati lielākā un modernākā no visām.

Tuvojoties mājām, autotaures skaņa lika apstāties. Vaitvelas jaunkundzes melnais limuzīns jau stāvēja mājas priekšā, motors rūca. Šoferis vērās uz ceļu. Pa logu parādījās meistares galva. Viņa pamāja Netenjelam.

- Nu tad beidzot! Es aizsūtīju tev pakaļ velnēnu, bet tu jau biji aizgājis. Kāp iekšā. Mēs braucam uz Ričmondu.

- Premjerministrs vēlas mūs satikt?

- Tūlīt pat. Pasteidzies!

Netenjels ielēca automašīnā, sirdij skaļi dauzoties. Šāda pēk­šņa tikšanās neliecināja ne par ko labu.

Viņš tikko bija aizvēris durvis, kad Vaitvelas jaunkundze deva šoferim mājienu. Mašīna aiztraucās gar Temzas krastu, Netenjelam iegāžoties sēdeklī. Viņš mierīgi iekārtojās, apzino­ties, ka meistare viņu vēro.

- Tu jau zini, kāpēc viņš vēlas mūs redzēt, vai ne?

- Jā. Sakarā ar rīta notikumiem Pikadilī.

- Protams. Devro kungs vēlas zināt, ko mēs darām lietas labā. Ievēro, ka es teicu "mēs", Džon. Kā aizsardzības minis­tre esmu atbildīga par iekšlietām, un arī uz mani tiek izdarīts zināms spiediens. Ienaidnieki mēģinās mani pārspēt. Ko lai es saku viņiem par šo nelaimi? Vai esi kādu arestējis?

Netenjels noklepojās. Nē.

- Kas ir vainīgie?

- Mēs… mēs vēl nezinām.

- Ak tā. Es pēcpusdienā runāju ar Tallova kungu. Viņš ir .pilnīgi pārliecināts, ka vainīga Pretošanās kustība.

- Hmm, tas ir… vai Tallova kungs arī būs Ričmondā?

- Nē. Es vedu tevi līdzi tāpēc, ka Devro kungam tu patīc un tas var nospēlēt mums par labu. Tallova kungs nav tik ietek­mīgs. Viņš ir pārāk iedomīgs un nekompetents. Ha, viņam nevar pat uzticēt vienkāršu buramvārdu izrunāšanu, kā jau var redzēt pēc viņa sejas krāsas. Viņa nicīgi nošņaukājās. Tu jau saproti ja premjerministrs pret mani izturēsies nejauki, es izturēšos nejauki pret saviem padotajiem. Tallova kungs raizē­jas par savu stāvokli ministrijā. Naktīs viņš trīc savā gultā. Viņš zina, ka miegā cilvēku var piemeklēt kas ļaunāks nekā tikai murgi. Pašlaik viņš pasargā tevi no manas neapmierinātības, bet netiecies gulēt uz lauriem. Lai gan tu esi jauns, arī tevi var vainot visā notikušajā. Un Tallova kungs vēlētos tā darīt.

Netenjels neko neteica. Vaitvelas jaunkundze viņu mirkli vēroja, tad sāka lūkoties uz upi, kur, fanfarām skanot, parādi uzsāka flote. Tur bija bruņukuģi, kas paredzēti braucieniem uz tālām kolonijām, to koka korpusi bija apšūti ar metāla plāk­snēm; tur bija patruļas laivas, piemērotas kuģošanai pa Eiro­pas upēm. Visiem kuģiem un burulaivām bija atritinātas buras, mastā plīvoja karodziņi. Upes krastos uzgavilēja pūlis. Kuģu karogi tika pacelti augstu gaisā.

Ruperts Devro premjerministra amatā bija jau gandrīz divdesmit gadu. Viņš bija burvis ar viduvējām spējām, bet izcils politiķis, kurš spēja noturēties pie varas, galvenokārt pateicoties spējai sarīdīt kolēģus citu pret citu. Bija veikti vai­rāki mēģinājumi viņu gāzt no amata, bet līdz šim spiegi vienmēr bija atklājuši sazvērestības, pirms tās tika realizētas.

Sapratis, ka panākumu atslēga ir nošķirtība no pārējiem ministriem, Devro kungs bija izveidojis savu galmu Ričmondā, apmēram desmit jūdžu no pilsētas centra. Katru nedēļu nozī­mīgākie ministri tika uzaicināti pie viņa uz apspriedi. Dēmonu pasaules ziņu nesēji nepārtraukti lidoja no Londonas uz Ričmondu un atpakaļ, nesdami rīkojumus un atskaites, tā ka premjerministrs visu laiku bija informēts par notiekošo. Tajā pašā laikā viņš varēja nodoties mierīgai un greznai dzīvei, kam Ričmondas skaistais īpašums un apkārtne bija īpaši piemērota. Blakus citām izpriecām Devro kungs bija īpaši aizrāvies ar teātri. Jau vairākus gadus viņš bija labos draugos ar slavenāko dramaturgu Kventinu Mierdari, entuziasma pilnu teatrāli, kas laiku pa laikam ieradās Ričmondā un nospēlēja šeit lielisku viena aktiera teātri.

Kļūstot vecākam un mazāk enerģiskam, Devro kungs arvien retāk izbrauca no Ričmondas. Tajās retajās reizēs, kad viņš parā­dījās sabiedrībā lai noskatītos, kā flote dodas uz kontinentu vai apmeklētu pirmizrādi-, premjerministram līdzi vienmēr bija miesassargs no devītā līmeņa burvjiem un horlu bataljons otrajā plānā. Šādi pastiprinātas drošības noteikumi tika ievēroti kopš Siržulauzēja sazvērestības, kurā Devro kungs gandrīz bija gājis bojā. Viņa paranoja bija sazēlusi kā nezāles treknā zemē un apvijusies ap visiem, kas grozījās viņa tuvumā. Neviens no ministriem nevarēja justies pilnīgi drošs par savu amatu vai pat par dzīvību.

Grantēts ceļš veda garām ciematiem, kuri par savu izaugsmi varēja pateikties tikai premjerministra bagātībai, un nonāca līdz Ričmondai ozolu un kastaņkoku ieskautai muižai. No vie­nas puses to apjoza augsta ķieģeļu siena, kurā bija dzelzs vārti. Aiz tiem stiepās piebraucamais ceļš, kam abās pusēs auga īves, un tas beidzās pie mājas, kas bija celta no sarkaniem ķieģeļiem.

Limuzīns apstājās pie ieejas, un pie mašīnas piesteidzās četri tumšsarkanās drēbēs tērpti sulaiņi. Lai gan joprojām bija gaišs, uz lieveņa bija iedegtas laternas, kas jautri spoguļojās logos. Kaut kur tālumā melanholiskā elegancē spēlēja stīgu kvar­tets.

Vaitvelas jaunkundze vēl nedeva zīmi atvērt automašīnas durvis.

- Tā būs augstākā līmeņa sanāksme, viņa teica. Domāju, ka man nav tev jāatgādina, kā jāuzvedas. Divāla kungs noteikti būs pārskaities. Viņš pagājušo nakti redz kā lielisku izdevību iegūt pārsvaru pār saviem sāncenšiem. Mums jābūt mierīgiem.

- Sapratu.

- Nepievil mani, Džon.

Viņa pieklauvēja pie mašīnas loga, un sulainis piesteidzās atvērt durvis. Ministre un viņas audzēknis kopā uzkāpa pa smilšakmens pakāpieniem un iegāja priekšnamā. Šeit mūzika skanēja skaļāk, tā plūda gar smagajiem aizkariem un austrumu stila mēbelēm, ik pa brīdim pieklustot un atkal uzbangojot ar jaunu spēku. Skaņa šķita esam tuvu, bet mūziķus nekur nere­dzēja. Netenjels nemaz nepūlējās viņus saskatīt. Arī iepriekš, kad viņš bija viesojies Ričmondā, šāda mūzika vienmēr bija ska­nējusi, tā sekoja apmeklētājam, lai arī kur viņš gāja.

Sulainis pavadīja viņus caur vairākiem grezniem kabinetiem, līdz viņi nonāca pie augstām, baltām arkveida durvīm, kas veda uz garu, saules pielietu istabu ziemas dārzu. Abās pusēs stie­pās brūnas puķu dobes, kurās auga dekoratīvo rožu krūmi. Neredzami strādnieki grāba zemi.

Ziemas dārzā gaiss bija silts, pie griestiem griezās tikai viens ventilators. Pusaplī telpas vidū uz dīvāniem zvilnēja premjermi­nistrs un viņa viesi, dzerdami kafiju no baltām Bizantijas stila krūzītēm un klausīdamies, kā milzīgs vīrs baltā uzvalkā sūdzas par dzīvi. Netenjels juta, kā vēders saraujas čokurā: tas bija Šolto Pinns, kura bizness bija izputināts.

- Tas ir kaut kas nedzirdēts, Pinna kungs gaudās. Tas ir publisks apvainojums! Tādi zaudējumi…

Durvīm tuvākais dīvāns bija tukšs. Vaitvelas jaunkundze tajā apsēdās, un Netenjels pēc nelielas vilcināšanās darīja tāpat. Viņš pārskatīja klātesošos.

Pirmām kārtām Pinns. Parasti Netenjels vērās uz tirgotāju ar nepatiku un aizdomām, jo šis tips bija tuvs nodevēja Siržulauzēja draugs. Bet nekas jau nebija pierādīts, un šajā gadījumā viņš skaitījās cietusī puse. Pinna kungs turpināja gausties:

- …baidos, ka es nekad neatgūšos. Visa nenovērtējamā burvju priekšmetu kolekcija pagalam! Man ir palicis tikai fajansa podiņš ar kaut kādu nelietojamu smēri. Es tik tikko varu…

Ruperts Devro bija atlaidies uz dīvāna. Viņš bija vidēja garuma un miesasbūves, parasti simpātisks, bet pēdējos gados, pateicoties daudzajām svinībām un ciemiņiem, kļuvis nedaudz apaļāks. Klausoties Pinna žēlabās, viņa sejā palaikam parādījās aizkaitinājuma un garlaikotības izteiksme.

Henrijs Divāls, policijas priekšnieks, sēdēja blakus, rokas sakrustojis un pelēko cepuri uz viena ceļa nolicis. Viņam mugurā bija īpašās Nakts policijas nodaļas uniforma balts burzīta auduma krekls, lieliski piegriezta un ar sarkanām pogām rotāta pelēka žakete, pelēkas bikses un gari, melni zābaki. Viņa plecus gluži kā asi nagi bija sagrābuši spoži uzpleči. Šādā tērpā viņš izskatījās vēl lielāks un varenāks, nekā bija patiesībā. Lai gan Divāls sēdēja mierīgi un neko neteica, viņš tomēr bija galvenā figūra šajā istabā.

Te atradās vēl trīs citi ministri. Tur sēdēja mierīgs pusmūža vīrietis, kas rūpīgi pētīja savus nagus, valsts pirmais sekretārs Karls Mortensens. Viņam blakus, demonstratīvi žāvādamās, sēdēja Helēna Malbindi, informācijas ministre ar kluso balsi. Ārlietu ministrijas sekretārs Marmedjūks Frejs, vīrs ar apbrīno­jamu apetīti, kurš pat nemaz neizlikās, ka klausītos Pinna žēla­bās, viņš diezgan skaļi pasūtīja pusdienas cieņpilnam sulainim:

- …sešus kartupeļus, zaļās pupiņas, sagrieztas gareniski…

- …es to biju veidojis trīsdesmit piecus gadus. Jūs visi kādreiz esat guvuši labumu no manām plašajām zināšanām un piere­dzes…

- …un vēl mencas ikrus ar omleti un bagātīgi pievienotiem melnajiem pipariem.

Devro kungam blakus uz dīvāna, norobežojies ar Persijas spilvenu kaudzi, sēdēja sarkanmatains kungs. Viņam bija spilgti zaļa veste, piegulošas, melnas, spīguļiem rotātas bikses un plats smaids. Šķita, ka viņam šī saruna ļoti iet pie sirds. Netenjela skatiens uz mirkli pakavējās pie šī vīra. Kventins Mierdaris bija vairāk nekā divdesmit slavenu lugu autors, viņš'bija sarakstījis "Arābijas gulbjus" kases grāvēju visā impērijā. Viņa klātbūtne šeit šķita dīvaina, lai arī ne gluži negaidīta. Viņš bija prem­jerministra uzticības persona, un pārējie pieklājības pēc viņu pacieta.

Devro kungs bija pamanījis Vaitvelas jaunkundzes ierašanos un pamāja viņai. Pēc tam premjerministrs zīmīgi noklepojās. Pinna kunga žēlabas apsīka.

- Paldies jums, Šolto, premjerministrs teica. Jūs bijāt ļoti daiļrunīgs. Mūs patiešām aizkustinājusi jūsu nelaime. Varbūt tagad mēs dzirdēsim atbildes. Ir ieradusies Džesika Vaitvela un jaunais Mandrāks, kuru jūs visi noteikti atceraties.

Divāla kungs noņurdējās. Kad viņš ierunājās, balsī ska­nēja ironija: Kurš gan nezina Džonu Mandrāku? Mēs visi ar sajūsmu sekojam viņa karjerai, īpaši cīņai ar Pretošanās kustību. Ceru, ka viņš paziņos satriecošus jaunumus šajā lietā.

Visi pievērsa skatienu Netenjelam. Viņš stīvi paklanījās, kā jau pieklājība prasīja. Labvakar, dāmas un kungi. Man gan vēl nav drošu ziņu. Mēs izmeklējam šo lietu un…

- Es jau zināju! Medaļas uz policijas priekšnieka krūtīm nošūpojās un nodžinkstēja. Vai jūs dzirdējāt, Šolto? Vēl nav drošu ziņu. Bezcerīgi…

Pinna kungs palūkojās uz Netenjelu caur monokli. Patie­šām apbēdinoši.

- Pēdējais laiks atstādināt Iekšlietu ministriju no šīs lietas, Divāls deklarēja. Tādā gadījumā policijai veiktos daudz labāk. Ir pienācis laiks sakaut Pretošanās kustību…

- Jā, jā, Freja kungs nomurmināja un tad pievērsās sulai­nim: Un zemeņu ruleti desertā…

- Pilnībā piekrītu, sacīja Helēna Malbindi. Arī man nodarīti zaudējumi pavisam nesen no manas mājas nozagtas vērtīgas Āfrikas cilšu rituālu maskas.

- Arī daži no maniem kolēģiem ir aplaupīti, Karls Mortensens piebilda. Un pagājušonakt tika aizdedzināta Persijas paklāju piegādātāja noliktava.

Mierdara kungs savā nodabā smaidīja. Bet visi šie uzbru­kumi ir diezgan nenozīmīgi, vai ne? Tā īsti tie mūs neskar. Pre­tošanās kustības dalībnieki ir muļķi: viņi atbaida vienkāršos iedzīvotājus ar savām spridzināšanām, tauta sāk no viņiem bai­dīties.

- Diezgan nenozīmīgi? Kā jūs tā varat runāt? Divāla kungs iesaucās. Brīdī, kad izdemolēts viens no vērtīgākajiem Londo­nas kvartāliem! Mūsu ienaidnieki visā pasaulē šovakar steig­sies mājās ar labām ziņām Britu impērija ir tik novājināta, ka nespēj atvairīt uzbrukumus savā durvju priekšā. Šīs zinas nonāks līdz Amerikai. Turklāt tas notika Gledstona atceres dienā!

- Kas ir muļķīgs svētku pasākums, Mortensens piebilda. Lieka līdzekļu izšķērdēšana. Kāpēc mēs vispār godinām to veco muļķi?

Mierdara kungs ieķiķinājās. Viņam acīs tu to vis nepa­teiktu, Mortensen.

- Kungi, kungi… ierunājās premjerministrs. Nestrīdēsi­mies. Karlam ir daļēja taisnība. Dibinātāja diena ir nopietns pasākums, un tai jānorit skaisti. Šajā dienā mēs lutinām tautu ar triviālām izpriecām. No bagātību fonda tiek izņemti miljoni, lai apmaksātu ēdināšanas un priekšnesumu izdevumus. Tika pat aizkavēta ceturtās flotes došanās uz Ameriku, lai piedalītos parādē. Viss, kas izbojā svētkus un nodara zaudējumus Pinna kungam -, ir jānovērš. Un pašlaik tas ir Iekšlietu ministrijas uzdevums. Džesika, ja jūs varētu pastāstīt…

Vaitvelas jaunkundze norādīja uz Netenjelu. Mandrāka jaunskungs kopā ar Tallova kungu izmeklē šo lietu. Viņam vēl nav bijusi iespēja man ziņot par rezultātiem. Varbūt tagad uzklausīsim viņu.

Premjerministrs laipni uzsmaidīja Netenjelam. Sāciet, Džon.

Netenjels norija siekalas. Meistare bija atstājusi viņu vienu kaujas laukā. Nu labi, lai notiek. Vēl nav iespējams pateikt, kas izdarījis šīrīta pārkāpumu, viņš teica. Varbūt…

Šolto Pinnam sašutumā monoklis izsprāga no acs. Pārkā­pumu? viņš ierēcās. Tā ir katastrofa! Kā tu uzdrīksties saukt to par pārkāpumu, puika!

Netenjels savaldījās. Vēl nav zināms, vai tā vispār bija Pre­tošanās kustība. Varbūt kas cits. Citu valstu provokatori vai atkritēji burvji. Šajā lietā ir daudz dīvainu aspektu…

Divāla kungs pacēla spalvaino roku. Smieklīgi! Protams, tas ir Pretošanās kustības kārtējais uzbrukums. Tam ir visas viņu veikto uzbrukumu pazīmes.

- Nē, kungs. Netenjels ielūkojās policijas priekšniekam acīs. Viņš vairs nedomāja piekāpties. Pretošanās kustības uzbrukumi ir diezgan nenozīmīgi, tie ietver zema līmeņa bur­vestības tādas kā Elementu lodes. Tie parasti vērsti pret poli­tiskiem mērķiem burvjiem vai tiem, kas ar viņiem sadarbojas, turklāt tiem ir oportūnisma smaka. Šie cilvēki izdara noziegumu un bēg. Pikadilī incidents bija citāds nežēlīgs un intensīvs, turklāt ilgstošs. Iekštelpas tika izdemolētas, turpretim ārējās sienas palika gandrīz neskartas. Manuprāt, tur iesaistīta aug­stākā līmeņa maģija.

Tad ierunājās Vaitvelas jaunkundze. Tomēr nebija pierādī­jumu, ka būtu iesaistīti velnēni vai džini.

- Nē. Mēs burtiski izķemmējām visas telpas, meklēdami pierādījumus, bet neko neatradām. Tur nebija parasto maģijas pēdu, kas mums varētu norādīt uz dēmonu klātesamību, bet nebija arī liecību par cilvēka roku darbu. Pret burvjiem, kas tika nogalināti uzbrukuma laikā, bija vērsta ļoti spēcīga maģija, bet mēs nevaram noteikt tās avotu. Ja drīkstu izteikties atklāti Tallova kungs ir lēns un pamatīgs, bet viņa metodes neved pie jauniem pavedieniem. Mūsu ienaidnieks uzbruks vēlreiz, un mēs iesim viņa pavadā, ja vien nemainīsim taktiku.

- Vajag dot lielākas pilnvaras Nakts policijas speciālvienībai, Divāla kungs ierosināja.

- Visu cieņu, Netenjels atcirta, bet ar sešiem jūsu varo­ņiem vakarnakt nebija pietiekami.

Telpā iestājās klusums. Divāla kunga mazās, melnās ačeles nopētīja Netenjelu no galvas līdz kājām. Viņa deguns bija īss, bet ļoti plats, zods spēcīgs, pastiepts uz priekšu kā sniega lāpsta. Viņš klusēja, bet skatiens izteica visu.

- Tas bija atklāti, Devro kungs beidzot ierunājās. Bet kāds ir jūsu priekšlikums, Džon?

Te nu bija viņa iespēja. Visi gaidīja, ka jaunais burvis izgā­zīsies. Ir pamats domāt, ka pagājušās nakts varmāka savu uzbrukumu atkārtos, viņš teica. Tas tikko ir izpostījis Pika­dilī tūristu visvairāk apmeklēto vietu Londonā. Varbūt tas vēlas mūs pazemot, sašūpot mūsu pozīcijas pasaulē. Lai kāds arī būtu mērķis, mums ir nepieciešama augsta līmeņa džinu pat­ruļa, kas pārskatītu galvaspilsētu. Džinus varētu nolikt sardzē pie populārākajiem iepirkšanās centriem un tādām tūristu iecie­nītām vietām kā muzeji un galerijas. Tad, ja kaut kas notiktu, mēs varētu strauji rīkoties.

Ministri neapmierināti kurnēja un cits caur citu izteica iebil­dumus. Šis ierosinājums bija smieklīgs: galu galā pilsētā taču atradās Modrības lodes, arī policija nepārtraukti patrulēja. Augsta līmeņa džinu izsaukšana prasīja pārāk daudz enerģijas. Tikai premjerministrs neteica neko. Tāpat kā Mierdaris, kas mierīgi sēdēja savā vietā, izskatīdamies uzjautrināts.

Devro kungs apklusināja klātesošos. Man šķiet, ka pierā­dījumi ir neviennozīmīgi. Vai šis ir Pretošanās kustības uzbru­kums? Varbūt jā, varbūt nē. Vai ir jēga pastiprināt patrulēšanu ielās? Kas to lai zina! Bet es esmu pieņēmis lēmumu. Mandrāk, jūs jau vienreiz sevi pierādījāt kā ļoti spējīgu burvi. Tagad jums tiek dota vēl viena iespēja. Organizējiet izlūku vienību, sadzeniet pēdas uzbrucējam. Un dabūjiet rokā Pretošanās kustību.

Es gribu rezultātus. Ja Iekšlietu ministrija izgāzīsies, te viņš zīmīgi nopētīja Netenjelu un Vaitvelas jaunkundzi, pie šī uzde­vuma tiks norīkoti citi departamenti. Es jums ieteiktu ķerties pie darba, izsaukt dēmonus un sākt rīkoties. Bet mēs, pārējie, atcerēsimies to, ka ir Dibinātāja diena, un svinēsim! Dosimies vakariņās!

Vaitvelas jaunkundze nerunāja līdz brīdim, kamēr Ričmon­das muiža nebija palikusi aiz muguras. Divāls tagad ir tavs ienaidnieks, viņa beidzot teica. Un man nešķiet, ka pārējiem būtu īpaša interese par tevi. Bet tā tagad ir tava mazākā bēda. Viņa lūkojās uz tumšajiem kokiem, kas slīdēja garām. Es tev ticu, Džon. Tavs priekšlikums var izrādīties noderīgs. Parunā ar Tallovu, liec ministrijai strādāt, sūti dēmonus pie darba. Viņa izlaida garos, tievos pirkstus caur matiem. Es nevaru koncen­trēties uz šo problēmu, man jādomā par Amerikas kampaņu. Bet, ja tev izdosies atklāt ienaidnieku, ja tu atgriezīsi slavu Iekšlietu ministrijai, tu tiksi labi atalgots… Lai gan meistare nepateica, kas notiks pretējā gadījumā, tas tik un tā bija sapro­tams.

Netenjels juta, ka noteikti jāatbild. Skaidrs, viņš neska­nīgā balsī sacīja. Paldies.

Vaitvelas jaunkundze pamāja. Viņa palūkojās uz Netenjelu, un, par spīti zēna apbrīnai un cieņai pret meistari, par spīti gadiem, ko viņš bija nodzīvojis viņas mājā, jaunais burvis juta, ka Džesika skatās uz viņu atsvešināti, it kā no liela attāluma. It kā vanags no liela augstuma vērotu mazu trusīti, prātodams, vai vērts to saplosīt. Pēkšņi Netenjels skaudri apzinājās savu jaunību un ievainojamību blakus viņas spēkam.

Mums nav daudz laika, meistare teica. Tevis paša labā es ceru, ka tev pie rokas ir spēcīgs dēmons.