Golema acs

23 bartimajs

Pazinu Prāgu, tikko biju materializējies. Greznais, noputēju­šais, zeltītais kroņlukturis pie istabas griestiem, netīrie rotā­jumi gar sienu augšējo malu, putekļainie samta aizkari ap bal­dahīna gultu un melanholijas smarža gaisā tas viss norādīja uz Prāgu. Tāpat arī niknuma pilnā grimase mana saimnieka sejā. Pat nomurminot pēdējās Izsaukšanas zilbes, puikas acis joprojām šaudījās pa istabu, it kā šis gaidītu, ka kāds izlīdīs no ēnām un iekodīs viņam.

- Vai ceļojums bija patīkams? pieklājīgi apvaicājos.

Viņš pabeidza nostiprināt aizsardzību un izkāpa no apļa, dodams man zīmi rīkoties tāpat. Nemaz ne. Ap mani jopro­jām vēdīja maģijas pēdas; muitas darbinieki mani saņēma ciet un aizstiepa uz noplukušu nopratināšanas istabu. Tur man bija jāstāsta, ka mana uzņēmuma vīna noliktava atrodas bla­kus valdības ēkām un nejaušas burvestības mēdz spiesties cauri sienām. Viņi uzķērās un palaida mani vaļā. Netenjels sarauca pieri. Es nudien nesaprotu! Pirms iziešanas no mājas es pat speciāli pārģērbos, lai no manis nevēdītu nekāda maģijas smarža.

- Arī apakšbikses?

Saimnieks pārdomāja. Ak, es steidzos… jā, tās laikam būšu piemirsis.

- Tas visu izskaidro. Tu pat nevari iedomāties, cik daudz.

- Paskaties uz šo istabu! zēns turpināja burkšķēt. Tā esot viņu labākā viesnīca! Varu derēt, ka iekārtojums te nav mainīts veselu gadsimtu! Paskaties, kādi zirnekļu tīkli uz gultas aizka­riem! Atbaidoši. Un vai tu spēj pateikt, kādā krāsā kādreiz bijis paklājs? Es ne. Viņš nikni iespēra pa gultu, no kuras pacēlās putekļu mākoņi. Un kas šis par muļķīgu matraci ar četriem stabiem? Kāpēc viņi neiegādājas jauku, tīru dīvānu, tādu, kāds ir manās mājās?

- Galvu augšā! Vismaz šī ir istaba ar labierīcībām. Es palūkojos blakus durvīs tās atvērās ar šausmīgu čīkstoņu un atklāja flīzēm izklātu vannasistabu, ko apgaismoja pie gries­tiem piekārta spuldze. Vienā stūrī čurnēja briesmīga vanna uz trim kājām izskatījās pēc tādas, kur varētu slīcināt līgavas vai turēt krokodilus, ko baro ar cilvēka gaļu. [30] [1] Tāda nu ir Prāga gaisā virmo kaut kas maģisks, un piecus gadsim­tus vecas burvestības ikvienam ikdienišķam priekšmetam liek izskatīties pēc šausmīga nozieguma liecinieka. Pretējā stūrī bija tik­pat iespaidīga tualete, kuras ūdens noraujamā ķēde karājās no griestiem kā karātavu cilpa. [31]

[1] Nu, ko es teicu? Zirnekļu tīkli un pelējums sacen­tās par dominējošo pozīciju griestos. Pa sienu locījās bezgala daudzas metāla caurules, kas stiepās no vannas līdz tualetes podam un izskatījās gluži kā milža zarnas.

Es aizvēru durvis. Vari nemaz neskatīties. Nekas īpašs parasta vannasistaba. Kāds ir skats pa logu?

Viņš nikni palūrēja uz mani. Paskaties pats.

Pavēru smagos, tumšsarkanos aizkarus un ieraudzīju apbu­rošu skatu uz kapsētu. Tur stiepās neskaitāmu kapakmeņu rin­das, un tās sargāja drūmas ošu un lapegļu gatves. Kokos šur tur karājās lukturi, kas apgaismoja apkārtni ar sērīgu gaismu. Daži sakumpuši, skumji stāvi klīda starp kapakmeņiem, un vējš atnesa līdz logiem viņu nopūtas.

Aizvilku ciet aizkarus. Jāatzīst, ka nekas pārāk uzmundri­nošs.

- Uzmundrinošs? Briesmīgākā vieta, kādā es jebkad esmu bijis!

- Nu, un ko tad tu gaidīji? Tu esi anglis. Protams, viņi izmi­tināja tevi sliktākajā istabā ar skatu uz kapsētu!

Zēns bija apsēdies pie liela galda un caurskatīja papīrus no brūnas aploksnes. Tieši tādēļ jau man pienācās labāka istaba!

- Tu joko? Pēc visa tā, ko Gledstons nodarīja Prāgai? Cilvēki neaizmirst.

Netenjels aizdomājās. Tas bija karš. Mēs uzvarējām godīgā cīņā. Civiliedzīvotāji gandrīz necieta.

Ptolemajs, stāvēdams pie aizkariem, sakrustoja rokas uz krūtīm un nikni pārgrieza acis. Tu smejies? Stāsti to kādam citam! Pilsētā joprojām nav atjaunoti visi kvartāli, kur kara laikā tika nodedzinātas cilvēku mājas.

- Un kā tad tu to zini?

- Tolaik es biju Prāgā, skaidrs? Varētu vēl piebilst, ka cīnījos čehu pusē. Bet viss, kas tev mācīts, ir saistīts ar Gledstona val­dības pēckara propagandu. Nestāsti man pasakas!

Uz mirkli likās, ka viņš sāks trakot, gluži kā senajās laba­jās dienās. Bet izskatījās, ka manam saimniekam galvā pār­slēdzas kāds slēdzis, un viņš kļuva vēss un vienaldzīgs. Zēns atkal pievērsās dokumentiem, it kā tas, ko es pateicu, būtu pavi­sam garlaicīgs. Atklāti sakot, man labāk būtu paticis, ja viņš trakotu.

- Londonā kapsētas atrodas ārpus pilsētas, viņš pie sevis noteica. Daudz higiēniskāk. Ir pat īpaši bēru vilcieni, kas aiz­gādā līķus turp. Moderna metode. Čehi dzīvo tik vecmodīgi!

Es neko neteicu. Šis muļķis nebija pelnījis manu gudro padomu.

Zēns apmēram stundu blāvā sveces gaismā pētīja dokumentus, pierakstīdams piezīmes uz papīru malām. Viņš ignorēja mani, un es ignorēju viņu, izņemot tos brīžus, kad uzpūtu vieglu vē­jiņu pāri istabai, liekot sveces gaismai kaitinoši raustīties. Pus­vienpadsmitos viņš piezvanīja uz reģistratūru un nevainojamā čehu valodā pasūtīja jēra cepeti un vīnu. Tad nolika pildspalvu un pagriezās pret mani, pieglaužot matus.

- Zinu! es izsaucos no gultas, kur biju atlaidies atpūsties.

- Tagad saprotu, ko tu man atgādini! Tas man nelika mieru kopš pagājušās nedēļas, kad tu mani izsauci. Siržulauzēju! Tu atglaud matus tieši tāpat kā viņš!

- Parunāsim par Prāgas golemiem!

- Tas noteikti ir ļoti ķēpīgi. Visa tā eļļa, kas tfev ir matos!

- Tu esi redzējis golemu darbībā. Kādi burvji parasti izmanto golemus?

- Manuprāt, tas liecina arī par nedrošību. Vajadzību spodri­nāt spalvas.

- Vai golemus spēj radīt tikai čehu burvji? Vai to varētu izda­rīt arī angļi?

- Gledstons nekad tā neizrādījās nepiņķerējās ar matiem vai ko tamlīdzīgu. Viņš bija nosvērts un mierīgs.

Zēns samirkšķināja acis. Šķiet, biju viņā izraisījis interesi.

- Tu pazini Gledstonu?

- "Pazīt" nebūtu īstais vārds. Nē, tikai redzēju no attāluma. Viņš vienmēr bija klāt cīņā, atbalstījies uz zižļa, vērodams, kā karaspēks iebrūk Prāgā un dodas tālāk uzvaras gājienā pa Eiropu. Viņš bija ļoti mierīgs visu vēroja, bet neko daudz neteica bet, kad vajadzēja rīkoties, katra viņa kustība bija izlē­mīga un pārliecinoša. Nemaz nelīdzinājās šodienas nemierīga­jiem burvīšiem.

- Patiešām? Zēns bija aizgrābts. Nebija nekādu šaubu, kam viņš vēlējās līdzināties. Varētu teikt, ka arī tu viņu zināmā mērā apbrīnoji?

- Nē. Protams, ne. Viņš bija viens no riebīgākajiem burv­jiem. Dienā, kad viņš nomira, zvanīja visi Eiropas zvanu torņi. Nav vērts vēlēties būt tādam kā viņš, Netenjel, tici man. Tur­klāt, es uzsitu pa putekļaino spilvenu, tev trūkst paša gal­venā.

Ak, tas viņu aizkaitināja. Kā tad?

- Tu neesi tik nejauks. Viņš tevi daudzkārt pārspēj.

Klauvējiens pie durvīm pārtrauca mūsu sarunu. Ienāca melnā tērpts sulainis un apkalpotāja, kas atnesa šķīvi ar cepeti un atdzesētu vīnu. Netenjels uzvedās diezgan smalki, šo to pajau­tādams par ielu plānojumu un iedodams dzeramnaudu. Kamēr čehi bija šeit, es biju pārvērties par mazu pelīti, kas paslēpusies starp spilveniem, un paliku par pelīti, kamēr mans saimnieks pabeidza vakariņot. Beidzot viņš nolika dakšiņu, izdzēra pēdējo vīna malku un piecēlās kājās.

Vairs nav laika runāt, viņš teica. Piecpadsmit pāri vien­padsmitiem. Mums jāiet.

Viesnīca atradās Kremencova ielā, netālu no vecpilsētas, tieši platās upes krastā. Mēs izgājām no viesnīcas un devāmies uz ziemeļiem pa laternu apgaismotām ieliņām, lēni, neatlaidīgi soļojot Geto virzienā.

Par spīti kara postījumiem, par spīti sabrukumam, ko pilsēta bija piedzīvojusi pēc imperatora krišanas un valdības pārcel­šanas uz Londonu, Prāgai joprojām piemita kaut kas noslēpu­mains un dižs. Pat es, Bartimajs, kas parasti izturos vienlīdz vienaldzīgi pret visiem tiem elles caurumiem uz Zemes, kuros man nākas uzturēties, tomēr novērtēju sīs pilsētas skaistumu pasteļtoņos krāsotās mājas ar augstajiem terasveida jumtiem, kas drūzmējās ap neskaitāmajām baznīcām ar smailajiem tor­ņiem, sinagogām un teātra ēkām; dižo, lēno upi, kura plūda garām pilsētai un kurai pāri slējās dučiem dažādu tiltu (katru no tiem vaiga sviedros bija cēlis kāds džins [32] );[1] 1357. gadā es tiku iesaistīts paša skaistākā Akmens tilta celtniecībā. Deviņi no mums paveica šo darbu vienā naktī, iesvētot to, kā pieņemts, ar viena džina ieslodzījumu. Rītausmā mēs vilkām lozes, kuram šis gods pienāksies. Nabaga Hemfrijs joprojām mīt zem šī tilta, noteikti nogarlaikojies līdz nāvei, lai gan mēs iedevām viņam kāršu kavu, ar ko īsināt laiku. un plašo, grezno imperatora pili, kas skumji gulēja pakalna galā.

Zēns klusēja. Nekas pārsteidzošs savā dzīvē viņš reti bija devies ārpus Londonas. Laikam jau lūkojās apkārt, apbrīno­dams pilsētas skaistumu.

- Cik briesmīga vieta, mans saimnieks beidzot uzsāka sarunu. Devro māju nojaukšanas kampaņa te būtu tieši vietā.

Es pārsteigts palūkojos uz zēnu. Vai man jāsaprot, ka zelta pilsēta Prāga tev nešķiet pietiekami pievilcīga?

- Nu… te viss ir tik nekārtīgs! Vai tad ne?

Tiesa, ieejot dziļāk vecpilsētā, ielas kļuva šaurākas un vai­rāk atgādināja labirintu, kurš savienoja vecpilsētu ar piepilsētas mājām. Mājas bija tik tuvu kopā, ka dienas gaisma tikko skāra bruģa akmeņus. Tūristiem šis ēku labirints noteikti šķiet apbu­rošs. Bet manam augstākajam prātam tas ideāli atspoguļoja bezgalīgos cilvēka dzīves maldu ceļus. Un Netenjelam, jauna­jam burvim no dižās Lielbritānijas, kas pieradis pie plašajiem, neglītajiem Vaitholas gaiteņiem, Prāgas vecpilsēta šķita pārāk nesakārtota, nekontrolējama.

- Šeit dzīvojuši diži burvji, es atgādināju.

- Toreiz, viņš noskaldīja. Es runāju par šodienu.

Mēs šķērsojām Akmens tiltu ar pussagruvušo torni kreisajā malā zem tā spārēm lidinājās sikspārņi, un pāris logos dega raustīgas sveču liesmiņas. Pat tik vēlā stundā ielās bija dzīva satiksme pāri tiltam ripoja vairākas vecmodīgas automašī­nas ar augstiem motora pārsegiem un neparocīgi atveramiem jumtiem, citi čehi jāja ar zirgiem un vēl citi brauca vēršu vil­ktos ratos, kuros veda dārzeņus vai alus mucas. Lielākajai daļai vīriešu galvā bija melnas cepures franču armijas stilā acīm­redzot mode bija mainījusies, kopš es pēdējo reizi viesojos šeit.

Zēns saviebās. Tas man kaut ko atgādina. Maskēšanās. Viņam līdzi bija neliela ādas soma, no kuras viņš tagad izvilka tieši tādu pašu cepuri. Vēl pēc brīža no somas dziļumiem iznira diezgan saņurcīta spalva. Mans saimnieks to pacēla augšup laternas gaismā.

- Kādā krāsā tā ir? Netenjels vaicāja.

Es brīdi padomāju. Neesmu pārliecināts. Laikam sarkana.

- Kāda toņa sarkana? Man vajag precīzāku aprakstu.

- Ķieģeļsarkana? Ugunssarkana? Tomātsarkana? Sarkana kā saulē apdegusi āda? Izvēlies, kas tev labāk patīk.

- Tātad ne asinssarkana? Mans saimnieks nolamājās. Man nebija laika, šī bija vienīgā spalva, ko varēju dabūt. Nu, gan jau būs labi. Viņš piesprauda spalvu pie cepures un uzlika to galvā.

- Kam tā domāta? es vaicāju. Cerams, ka tu nemēģini būt stilīgs, jo izskaties vienkārši idiotiski.

- Tas vajadzīgs darbam. Turklāt tā nebija mana ideja. Nāc, ir jau gandrīz pusnakts.

Mēs aizgriezāmies no upes un devāmies tieši vecpilsētas sirdī, kur Geto glabāja Prāgas senākos noslēpumus. [33] [1] Rūdolfa laikos, kad valdīja Svētā Romas impērija un seši ifrīti apsar­gāja tikko uzcelto Prāgas mūri, jūdu kopiena, kas šeit dzīvoja, apgādāja imperatoru ar naudu un maģiskiem izgudrojumiem. Ar spēku atspiesti šau­rajās Geto ielās un nošķirti no pārējās burvju sabiedrības, jūdu burvji tolaik kļuva arvien varenāki. Tā kā uzbrukumi pret viņējiem bija ļoti bieži, viņu maģija bija paredzēta galvenokārt aizsardzībai piemēram, Lēva prasme radīt golemu, kas aizsargāja jūdus pret citu burvju un džinu uzbrukumiem.

Mājas šeit bija vēl mazākas un pussabrukušas, saspiedušās kopā tik cieši, ka likās tās notur tikai blakus ēkas. Mūsu noskaņojums, ienā­kot šajā rajonā, mainījās. Es, sajūtot, kā maģija lāso no visām veco akmeņu sienām, un atceroties pagātnē veiktos gājienus pa pilsētu, sajutu enerģijas pieplūdumu. Bet Netenjels, gluži pre­tēji, šķita kļūstam vēl drūmāks, murminādams un purpinādams gluži kā ķerts večuks.

- Vai tu tomēr nepastāstītu, ko mēs šeit darām? es pieklā­jīgi vaicāju.

Viņš ieskatījās pulkstenī. Bez desmit divpadsmit. Tieši pus­naktī man jābūt vecajā kapsētā. Zēns nodrebinājās. Atkal kapsēta! Vai tu spēj noticēt? Cik šeit vispār ir kapsētu? Tur mani gaidīs angļu spiegs, kas mani pazīs pēc šīs cepures, bet es viņu pazīšu pēc, citēju: "…neparastas sveces rokā". Nemaz neprasi, man nav ne jausmas, kāda tā varētu izskatīties. Iespējams, ka viņš varēs mums palīdzēt atrast kādu, kas varētu pastāstīt par golemiem.

- Tu domā, ka nekārtības Londonā izraisījis kāds čehu bur­vis? es vaicāju. Tā var arī nebūt.

Viņš pamāja, vismaz tā likās, skatoties uz milzīgo cepuri. Piekrītu. Man šķiet, ka kāds nodevējs no mūsu pašu minis­trijas būs nozadzis aci no Siržulauzēja kolekcijas. Bet zināša­nas par to, kā golemu vadīt, nāk no Prāgas. Londonā neviens neko tādu pirms tam nebija darījis. Varbūt spiegs mums varēs šajā jautājumā palīdzēt. Netenjels nopūtās. Lai gan šaubos. Ikviens, ko sauc "Arlekīns", noteikti ir vismaz nedaudz jucis.

- Ne vairāk par jums pārējiem ar jūsu muļķīgajiem uzvār­diem, Mandrāka kungs! Un kas jādara man, kamēr tu tiecies ar šo kungu?

- Vēro mūs, pats paliekot neredzams. Mēs esam ienaidnieka teritorijā, un es negrasos uzticēties Arlekīnam vai kādam citam. Šai jābūt kapsētai. Pārvērties!

Mēs bijām nonākuši pie bruģakmeņiem klāta pagalma, ko no visām pusēm ietvēra mājas ar maziem, tumšiem lodziņiem. Turpat bija arī augsti metāla vārti, aiz kuriem pacēlās tumši izaugumi, kas izskatījās pēc izlauztiem zobiem, tie bija aug­stākie un varenākie kapakmeņi šajā kapsētā.

Kapsētas platība bija tikai nedaudz lielāka par piecdesmit kvadrātmetriem, mazākā no visām pilsētā. Tomēr tā daudzus gadsimtus tika izmantota atkal un atkal, un tas padarīja to tik īpašu. Patiesībā mazās vietas dēļ apbedījumi tika veikti cits virs cita, un tā ar laiku kapsētas zeme bija pacēlusies pāris metru augstāk par pagalmu, kas pletās tai apkārt. Kapakmeņi pacēlās cits virs cita lielākie liecās pāri mazākajiem, mazie bija daļēji nospiesti pie zemes. Ar tās nepārprotamo juceklību kapsēta nenoliedzami biedēja Netenjela pie kārtības pieradušo prātu. [34] [1] Ari man tā lika nodrebēt, bet citu iemeslu dēļ. Šeit ļoti spēcīgs bija zemes elements tās spēks bija pacelts augšup, vājinot manu enerģiju. Džini šeit nebija vēlami viesi šī bija vieta, kur darbojās cita maģija.

- Tad ķeries klāt! viņš teica. Gaidu!

- Vai tad tas nebija tavs uzdevums?

- Pārvērties par kaut kādu riebīgu čūsku, mēra žurku vai kādu citu nakts radījumu. Es eju. Esi gatavs mani aizsargāt, ja tas būs nepieciešams.

Nekas man nesagādās lielāku prieku!

Šoreiz es izvēlējos būt sikspārnis ar lielām ausim un ādas spārniem. Veiksmīga pārvērtība sikspārnis ir ātrs, kluss un pieskaņojas nakts trokšņiem kapsētā. Ielidoju kapsētā starp augstajiem kapakmeņiem. Piesardzībai pārbaudīju skatu visos plānos: viss tīrs, tomēr tik piesātināts ar maģiju, ka kapakmeņi trīcēja no atmiņām par seno dienu darbiem. Neredzēju ne lama­tas, ne sensorus, lai gan pāris aizsargtīklu virs tuvējām mājām liecināja, ka šeit joprojām dzīvo burvji. [35] [1] Aizsargtīkli bija samērā vāji caur tiem varētu izlauzties pat neap­bruņots velnēns. Prāgas aizsardzības sistēmas bija gadsimtu vecas.

Kapsētā nevienu nema­nīja tik vēlā stundā šaurās taciņas bija tukšas un tumsā tītas. Nokvēpušas lampas meta trīcošu gaismu. Es atradu milzīgu kapakmeni un eleganti nokarājos no tā, paslēpies zem spārniem un vērodams galveno kapsētas celiņu.

Netenjels ienāca pa vārtiem, oļiem čirkstot zem kurpēm. Tobrīd sāka zvanīt neskaitāmie Prāgas baznīcu zvani, ieskandi­not noslēpumaino pusnakts stundu. [36] [1] Dažādu astronomisku un ar Zemes griešanos saistītu iemeslu dēļ pusnakts un pusdienlaiks ir tas brīdis, kad visi septiņi plāni saplūst tuvāk, ļaujot jūtīgākiem cilvēkiem ieskatīties tajā pasaules daļā, kas parasti viņiem ir liegta. Tieši tāpēc šajās stundās visvairāk pamana spokus, lodes, melnus suņus, raganas un citus mošķus, kas parasti gan ir tikai velnēni vai folioti, kuri maskējušies dodas savos uzdevumos. Tā kā nakts īpaši stimulē cilvēku iztēli, vairāk šausmu stāstu ir saistīti ar pusnakti, nevis ar pusdienlaiku, lai gan arī dienā var pamanīt tveicē izzūdošus tēlus, garāmgājējus, kuriem nav ēnas, un pūlī pazibošas bālas sejas.

Zēns skaļi nopūtās, nepa­tikā pašūpoja galvu un sāka soļot pa taciņām, vienu roku uz priekšu izstiepis, lai neuzskrietu kādam kapakmenim. Kaut kur ieūjinājās pūce pareģojot pēkšņu, vardarbīgu nāvi vai drīzāk smejoties par mana saimnieka smieklīgo cepuri. Asinssarkanā spalva šūpojās pie katra soļa.

Netenjels pielika soli. Sikspārnis nekustējās. Laiks ritēja lēni kā jau kapsētā. Pēkšņi uz ielas parādījās dīvaina būtne ar četrām kājām un divām rokām. Mans saimnieks to pama­nīja un apstājās. Kad būtne ienāca gaismas lokā, atklājās, ka tie ir divi iemīlējušies jaunieši, kuru rokas bija savītas un galvas sakļautas kopā. Viņi skūpstījās, smējās un devās tālāk pa ceļu. Mans saimnieks viņus noskatīja ar savādu izteiksmi sejā. Lai­kam mēģināja izskatīties nicinošs.

Tālāk zēna soļošana, kas jau pirms tam nebija nekāda enerģiskā, kļuva pavisam lēna. Viņš šļūca uz priekšu, spārdī­dams akmentiņus un šķietami nevērīgi tīdamies garajā mētelī. Nešķita, ka Netenjels domā par uzdoto darbu. Izlēmis, ka vaja­dzētu parunāt, es aizlidoju pie viņa.

- Galvu augšā! es sacīju. Tu izskaties zaudējis entuzi­asmu. Ja nebūsi piesardzīgs, atbaidīsi Arlekīnu. Iedomājies, ka tev ir norunāta romantiska tikšanās ar jaunu meiteni.

Nevaru apzvērēt bija ļoti tumšs bet man šķita, ka viņš nosarkst. Interesanti… iespējams, ka te varētu atklāties kas saistošs.

- Tas ir bezcerīgi, mans saimnieks nočukstēja. Ir jau pus­viens. Ja šis spiegs būtu gribējis parādīties, mēs viņu jau būtu redzējuši. Es domāju… vai tu vispār klausies?

- Nē. Sikspārņa smalkās ausis jau bija uztvērušas attālas skaņas kaut kur kapsētā. Es uzlidoju gaisā. Tas varētu būt viņš. Sagatavojies, Romeo!

Es lidoju zemu gar kapakmeņiem, mezdams lokus, lai izvai­rītos no tiešas sadursmes ar nācēju.

Zēns izslējās, nolieca galvu, sakrustoja rokas uz muguras un sāka soļot uz priekšu, it kā dziļās domās iegrimis. Viņš neizrā­dīja, ka būtu pamanījis lēkājošo liesmiņu, kas nāca arvien tuvāk un ik pa brīdim uzmirdzēja starp kapakmeņiem.