Golema acs

28 bartimajs

M an par prieku, zens no sadursmes Vecpilsētas laukumā šķita kaut ko mācījies. Tagad viņš vairs netēloja angļu tūristu, bet visu atlikušo vakaru ļāva man viņu klusi un zaglīgi vest pa Prāgas vecpilsētas mazajām ieliņām, gluži kā pienākas diviem spiegiem, kas atrodas naidīgā valstī. Mēs lēni virzījāmies uz zie­meļiem un izvairījāmies no karavīru patruļām, paslēpdamies zem slēpņa vai ielavīdamies kādā pamestā mājā. Mūs glāba tumsa un tas, ka ienaidnieki nebija apveltīti ar maģiskām spē­jām. Pār jumtiem pārskrēja daži folioti, raidot maģiskas pul­sācijas, bet es tās viegli atsitu, netiekot pamanīts. Bet nekas bīstamāks nesekoja mums pa pēdām netika sūtīti ne ifrīti, ne džini. Prāgas varas iestādes pilnībā paļāvās uz saviem karavī­riem, un tas nāca mums par labu. Nepagāja ne stunda pēc bēg­šanas sākuma, kad mēs jau bijām šķērsojuši Vltavu dārzeņu pārvadājamajā kravas automašīnā un tagad pa dārzu rajonu devāmies pils virzienā.

Impērijas zelta laikos kalns, uz kura pacēlās valdnieka pils, krēslai iestājoties, tika izgaismots ar tūkstoš laternām [42] [1] Laternas bija veidotas no stikla, un katrā no tām bija iesprostots vel­nēns. Laternu priekšnieks, viens no ievērojamākajiem galma burvjiem, katru vakaru devās gar kalnu, paziņojot velnēniem, kādā krāsā un kādā intensitātē šonakt jāparādās. Rūpīgi izvēloties katru pavēli, skats varēja būt veidots gan pasteļtoņos, gan ļoti spilgts, bet tas vienmēr sakrita ar noskaņu pilī.

tās mainīja krāsas un dažkārt arī atrašanās vietu, metot daudzkrā­sainu gaismu uz kokiem un mājām. Tagad laternas bija saplēs­tas un sarūsējušas. Izņemot tos pāris oranžos gaismas lauku­mus, kas spīdēja no attāliem logiem, pārējais pilskalns grima tumsā.

Mēs nonācām pie augstajām akmens kāpnēm. Augšā bija Zelta iela es redzēju, kā tā mirdz zvaigžņu gaismā, izceļoties uz tumšā, aukstā kalna. Kalna pakājē bija zema siena, aiz kuras slējās atkritumu kaudze. Es atstāju Netenjelu te gaidot, kamēr pats sikspārņa izskatā devos augšup.

Austrumu puses kāpnes bija nedaudz mainījušās kopš tām senajām dienām, kad mana saimnieka pēkšņā nāve bija mani atbrīvojusi no kalpošanas. Bet es nevarēju cerēt, ka man atkal nāks palīgā kāds ifrīts un nobeigs manu pašreizējo pavēlnieku. Vienīgās dzīvās būtnes, ko es sastapu ceļā, bija trīs resnas pūces, kuras sēdēja tumšajos kokos. Es pārbaudīju visos septiņos plā­nos tās bija tikai pūces.

Otrpus upei mūs joprojām meklēja. Es dzirdēju karavīru svil­pes, kas lika man priekā uzgavilēt. Kāpēc? Jo Bartimajs bija ātrāks par viņiem, jo džins, ko viņi meklēja, jau bija tālu projām, lidodams augšup pa divsimt piecdesmit sešiem pilskalna pakā­pieniem. Un man priekšā norisinājās kaut kas tāds, kas lika šķindēt visiem septiņiem maģiskajiem plāniem, tā bija savāda, nenosakāma maģija. Kļuva arvien interesantāk.

Sikspārnis palidoja garām pussagruvušajam Melnajam tor­nim, kur kādreiz stāvēja labākās sardzes vienības, bet tagad mitinājās tikai kraukļu bars. Aiz torņa atradās mans mērķis šaura un nemīlīga iela, kuras malās stiepās pieticīgas kotedžas ar augstiem dūmeņiem, maziem lodziņiem ar plastikāta slēģiem un koka durvīm, kas veda tieši uz ielas. Pat zelta laikos šī vieta izskatījās tāpat. Zelta ielā valdīja citi noteikumi.

Jumti, kas vienmēr bija nedaudz ieliekušies, tagad bija gan­drīz pilnībā sagāzušies ielūzušas sijas un nolupuši dakstiņi. Es nometos uz pirmās mājas jumta un nopētīju ielu. Alkatīgā imperatora Rūdolfa laikā Zelta iela bija dižs maģijas centrs, kura mērķis bija izgatavot Filozofu akmeni. [43] [1] Izdaudzinātais akmens, kas it kā spēj pārvērst ikvienu metālu zeltā un sudrabā. Tā esamība, protams, ir pilnīgas muļķības, kā tev varētu pastāstīt ikviens velnēns. Mēs, džini, spējam mainīt lietu izskatu ar ilūziju palīdzību, bet pilnībā mainīt kādas lietas būtību nav iespējams. Bet cilvēki nekad neklausās tajā, kas viņiem nepatīk, un tādējādi neskaitāmi alķīmiķi ir velti izniekojuši savu dzīvi.

Katra māja šeit piederēja kādam alķlmiķim, un tolaik mazās kotedžas dūca no darbīguma. [44] [1] Burvji ieradās šurp no visām pasaules malām no Spānijas, Liel­britānijas, sniegotās Krievijas un Indijas tuksnešiem, cerēdami radīt Filo­zofu akmeni un iegūt milzīgo atlīdzību. Katrs bija daudzu amatu meistars, katra kalpībā atradās ducis džinu. Katrs verdzināja savus kalpus daudzus gadus, bet tā arī neieguva cerēto. Viņu bārdas nosirmoja, rokas kļuva vār­gas, apmetņi zaudēja krāsu no neskaitāmajām izsaukšanām un eksperi­mentiem. Cits pēc cita viņi vēlējās atteikties no uzsāktā darba, bet Rūdolfs to neļāva. Tie, kas mēģināja aizbēgt, tika apturēti pie pilskalna kāpnēm. Tie, kas gribēja tikt prom, izmantojot maģiju, atklāja, ka ap kalnu apvilkts aizsargtīkls. Viņi nevarēja aiziet. Daudzi nomira cietumos, citi beidza dzīvi pašnāvībā. Tiem dēmoniem, kas bija šeit klāt, tā bija laba mācība arī mūsu gūstītāji var tikt notverti savu ambīciju tīklos.

Pat tad, kad Filozofu akmeni neviens vairs nemē­ģināja izgatavot, iela palika to ārzemju burvju mājvieta, kas strādāja čehu labā. Valdība vēlējās, lai viņi būtu tuvu pilij, kur tos varēja labāk pieskatīt. Un tā tas turpinājās līdz dienai, kad pilsētā ieradās Gledstona spēki.

Tagad te nemitinājās neviens svešzemju burvis. Mājas bija mazākas, nekā es atcerējos, saspiedušās kopā kā putni uz zemesraga. Es sajutu seno maģiju, kas bija dziļi iesūkusies māju sienās, bet jaunas maģijas te gandrīz nebija. Izņemot… attālo plānu trīcēšanu, kuras avots tagad atradās vēl tuvāk. Sikspārnis uzmanīgi palūkojās apkārt. Ko tas redzēja? Suni, kas raka alu netālu no mūra sienas. Logu, kas atklāja izgaismotu istabu, kur vecs vīrs bija saliecies pie kamīna. Jaunu sievieti, kas uzmanīgi gāja pa bruģēto ielu augstpapēžu kurpēs, iespējams, dodamās pils virzienā. Tumšus logus, aizvērtus slēģus, caurus jumtus un salauztus skursteņus. Vieglu vēja pūsmu. Pustoņos ieturētu ainavu.

Un trīspadsmito numuru, apmēram ielas vidū, kas neatšķī­rās no pārējām mājām ar savu drūmo un melanholisko izskatu, tomēr sestajā plānā to apjoza aizsargtīkls. Tur dzīvoja kāds, kas nevēlējās, lai viņu traucē.

Sikspārnis palidinājās augšup pa ielu, uzmanīgi izvairīdamies no aizsargtīkla stariem. Pārējā iela bija tumša un klusa, pilnībā iegrimusi vakara nodarbēs. Ātri lidoju atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru biju ieradies, lejā pie sava saimnieka.

- Es atradu to māju, ziņoju. Vidēji stipra aizsardzība, bet domāju, ka tiksim tai garām. Pasteidzies, kamēr nevienu nemana.

Esmu jau teicis to iepriekš, bet nespēju neatkārtot, ka cilvēki ir vienkārši bezpalīdzīgi, kad jādarbojas pašu spēkiem. Jūs pat nespējat iedomāties, cik ilgs laiks bija nepieciešams, lai zēns uzkāptu tos nieka divsimt piecdesmit sešus pakāpienus, cik bieži viņam bija jāapstājas un jāievelk elpa un kādā krāsā pēc tam bija viņa seja…

- Kaut mēs būtu paņēmuši līdzi papīra maisiņu, es teicu. Tad mēs to varētu uzmaukt tev galvā. Šobrīd tava seja ir tik sarkana, ka noteikti redzama pat Vltavas otrā krastā. Šis taču nebija nekāds lielais pakalns!

- Kāda… kāda aizsardzība tai mājai ir? Zēns joprojām domāja par darbu.

- Diezgan plāns aizsargtīkls. Nekādu problēmu. Vai tu vispār nenodarbojies ar sportu?

- Nē. Man nav laika. Esmu pārāk aizņemts.

- Ak pareizi, es aizmirsu, cik tu tagad esi nozīmīgs.

Pēc desmit minūtēm mēs nonācām pie sagruvušā torņa un es atkal kļuvu par Ptolemaju. Šādā izskatā mēs nonācām līdz ielas pagriezienam, kur mans saimnieks atspiedās pret sienu, lai atvilktu elpu, un palūkojās uz Zelta ielu.

- Nav nekāda skaistā ainava, vai ne? es komentēju.

-Jā. Viņiem vajadzētu… te visu nolīdzināt… un uzcelt no jauna.

- Es runāju par tevi.

- Kura… kura māja tā ir?

- Trīspadsmitais numurs? Pa labi, trīs mājas tālāk, ar balto apmetumu. Kad būsi beidzis elst un pūst, dosimies tālāk.

Mēs uzmanīgi aizlavījāmies līdz kotedžai, slēpdamies ēnās. Mans saimnieks jau gatavojās soļot uz parādes durvīm. Es izstiepu roku, lai viņu apturētu. Pagaidi! Aizsargtīkls ir tieši tev priekšā. Vēl sprīdis, un tu tajā ieskriesi.

Viņš apstājās. Kā tu domā tikt iekšā?

- Es nedomāju, sīkais, es zinu. Es ar tādām lietām nodarbo­jos jau tolaik, kad Babilona vēl bija neliels miestiņš. Paej malā, skaties un mācies.

Es piegāju pie mirdzošā tīkla, kas aizklāja ieeju mājā, un pie­liecos tam tuvāk. Izvēlējos mazu caurumiņu tīklā un viegli tam uzpūtu. Man izdevās: elpas [45] [1] Burvestību veido izelpa no mutes un maģiska zīme. Tas nekādā veidā nav saistīts ar nevēlamo vējiņu, kas tiek radīts pilnīgi citā veidā. radītā sudraba burvestība ielidoja caurumā un tur palika, nedz izkrītot cauri, nedz pazūdot. Tur­klāt tā bija pārāk viegla, lai iekustinātu trauksmes mehānismu. Pārējais bija bērnu spēle. Es uzmanīgi paplašināju sudraba riņķi, kas lēnām plēsa tīklu. Pāris minūšu laikā tīklā netālu no zemes parādījās liels, apaļš caurums. Es izliecu to kā vārtus un nevērīgi izkāpu cauri. Tava kārta!

Zēns sarauca pieri: Darīt ko? Es joprojām neko neredzu.

Nedaudz aizkaitināts, es pārveidoju vārtus tā, lai tie būtu redzami otrajā plānā. Jūties laimīgs? Uzmanīgi kāp cauri.

Zēns tā arī izdarīja, bet nejutās pietiekami iespaidots. Ha! Varbūt tas caurums tur jau bija.

- Nav mana vaina, ka jūs, cilvēki, esat tik akli, es no­šņācu. Bet tu kārtējo reizi pieņem manas prasmes kā kaut ko pašu par sevi saprotamu. Piecu tūkstošu gadu laikā uzkrātā pieredze tavā rīcībā, bet tu pat paldies nepasaki! Labi. Ja tu netici, ka te ir aizsargtīkls, es ļoti vienkārši varu to iedarbināt. Tad tikai sagaidi burvi Kafku.

- Nē, nē, viņš aši nobēra. Es tev ticu.

- Vai esi pārliecināts? es joprojām turēju pirkstu sprīža attālumā no mirdzošā aizsargtīkla.

- Jā! Nomierinies. Mēs pielavīsimies pie loga un pārsteigsim viņu nesagatavotu.

- Labi. Tu pirmais.

Viņš pārliecinoši devās uz priekšu, tieši virsū otram aizsar­dzības tīklam, ko es nebiju pamanījis. [46] [1] Tas bija ļoti smalks. Redzams tikai septītajā plānā, no ļoti tieviem diedziņiem. Ikviens varētu to palaist garām. Mājā iegaudojās skaļa sirēna, kas šķita sastāvam no dučiem zvanu un pulksteņa sitienu. Tā skanēja vairākas sekundes. Netenjels skatījās uz mani. Es skatījos uz Netenjelu. Pirms kāds no mums paspēja kaut ko uzsākt, skaņa apklusa un kotedžas durvis nograbēja. Tās atvērās, un pa durvīm izbrāzās garš vīrietis lielām acīm un naktsmici galvā [47] [1] Protams, viņam mugurā bija ne tikai naktsmice, bet arī citas drē­bes. Bet par tām es pastāstīšu vēlāk šis ir pārāk saspringts stāstījuma brīdis., nikni kliegdams.

- Es taču tev teicu, ka ir par agru! viņš sauca. Tas nebūs gatavs līdz rītausmai! Vai tu liksi mani mierā… Ak tā. Viņš pirmo reizi pamanīja mūs. Kas par velnu?

- Jūs gandrīz uzminējāt, es sacīju. Lai gan tas atkarīgs no skatapunkta. Es metos uz priekšu un notriecu viņu pie zemes. Pēc brīža viņam rokas bija skaisti sasietas aiz muguras ar halāta jostu. [48] [1] Redzi nu? Viņam mugurā bija halāts. Un pidžama. Viss gluži pie­dienīgi. Tas bija domāts, lai novērstu jebkādas strau­jas roku kustības, ar kurām viņš varētu kādu atsaukt palīgā. [49] [1] Vai rupjas roku kustības, kas varētu satraukt zēnu. Mute tika aizbāzta ar gabalu no Netenjela krekla, lai neļautu izteikt nekādas maģiskas komandas. To izdarījis, es pieslēju svešo kājās un iegrūdu atpakaļ istabā, pirms vēl mans saim­nieks paspēja izteikt kādu komandu. Nepieciešamības gadījumā džins spēj rīkoties tik ātri.

- Paskaties tikai! es lepni teicu. Un nav pat redzamu var­darbības pēdu.

Mans saimnieks samirkšķināja acis. Tu sabojāji manu kreklu! Saplēsi to uz pusēm!

- Žēl gan, es novilku. Tagad aizver durvis. To mēs varē­sim pārrunāt iekšā.

Aizvēruši durvis, mēs beidzot apskatījām arī burvja dzīves­vietu. Kafkas kunga mājvietu vislabāk raksturotu vārdu savie­nojums "mākslinieciska nekārtība". Grīda, gulta un visas pārē­jās virsmas bija nokrautas ar grāmatām un manuskriptiem, dažviet vairāku collu biezumā. Savukārt grāmatu lapas un manuskriptus klāja bieza putekļu kārta, tās bija izraibinājušas piezīmes un daudzi nepievilcīgi pleķi, kas izskatījās kā pārpali­kumi no pusdienām. Šajā juceklī vēl bija pamanāms liels galds un krēsls, sofa un istabas stūrī vienkārša, četrkantaina izlietne. Daži pergamenta rituļi bija nonākuši arī izlietnē.

Izskatījās, ka kotedžas pirmajā stāvā ir tikai šī viena istaba. Logs istabas tālākajā sienā atklāja skatu lejup no kalna pilsētas ugunis dūmakaini atspīdēja cauri stiklam. Uz otro stāvu pacēlās koka kāpnes, kas, visticamāk, veda uz guļamistabu. Neizskatī­jās, ka burvis pēdējā laikā būtu turp devies: tuvāk ieskatoties, viņa acis bija ļoti nogurušas un vaigi iekrituši. Turklāt viņš bija ļoti tievs, salīcis, it kā no viņa būtu aizplūdusi visa ener­ģija.

Ne pārāk iespaidīgi ne burvis, ne istaba. Tomēr šis bija punkts, kur radās septiņu plānu kustēšanās: es to jutu vēl stip­rāk nekā iepriekš. Man pat klabēja zobi.

- Apsēdini viņu, mans saimnieks teica. Piemēram, uz dīvāna. Pagrūd tos papīrus malā! Labi. Viņš apsēdās uz galda malas, vienu kāju uz grīdas un otru viegli šūpodams. Tātad, viņš vērsās pie gūstekņa skaidrā čehu valodā, man nav daudz laika, Kafkas kungs. Ceru, ka piekritīsiet sadarboties.

Burvis paskatījās uz zēnu nogurušām acīm un pamāja.

- Es jūs brīdinu, Netenjels turpināja, ka esmu ļoti ietek­mīgs burvis. Manā rīcībā ir daudz varenu garu. Būtne, ko jūs redzat savā priekšā, es iztaisnoju plecus un izriezu krūtis, ir tikai viena no mazākajām un nenozīmīgākajām manā kalpībā. -

Nolaidu plecus un izgāzu vēderu. Ja nesniegsiet man vaja­dzīgo informāciju, jo ļaunāk jums.

Kafkas kungs izgrūda grūti saprotamu skaņu, tad pamāja un pārgrieza acis.

Zēns paskatījās uz mani. Kā tev šķiet, ko tas nozīmēja?

- Kā lai es zinu? Iesaku izņemt viņam no mutes lupatu un noskaidrot.

- Labi. Bet ja viņš izteiks kaut zilbi burvestības, nekavējo­ties iznīcini viņu! Netenjels savilka niknu seju, kas lika viņam izskatīties kā kuņģa čūlas mocītam slimniekam. Es atbrīvoju burvi no lupatas mutē. Viņš kādu brīdi klepoja un sprauslāja, neizsakoties ne par matu skaidrāk kā iepriekš.

Netenjels uzsita ar pirkstu kauliņiem pa brīvo galda virsmu.

- Pievērsiet uzmanību maniem vārdiem, Kafkas kungs! Jūsu interesēs ir atbildēt uz visiem maniem jautājumiem, un klusē­šana neko nelīdzēs! Iesākumam…

- Es zinu, kāpēc jūs esat ieradies! burvis beidzot ierunājās, lai gan viņa balss bija tik vārga, ka gandrīz gatavojās izdzist.

- Jums nav man jāstāsta! Jums ir vajadzīgs manuskripts. Kas gan cits, jo tikai tam esmu veltījis visus savus spēkus pēdējo sešu mēnešu garumā! Pa šo laiku tas saēdis manu dzīvi, noza­dzis manu jaunību! Mana āda dreb ar katru pildspalvas kustību. Manuskripts! Tas jums ir vajadzīgs!

Netenjels bija samulsis. Manuskripts? Var jau būt… Bet ļaujiet man pateikt…

- Man pavēlēja klusēt un draudēja ar nāvi, Kafka turpi­nāja, bet kāda tam vairs nozīme? Jau pirmā reize bija ļoti grūta. Bet paveikt to otrreiz ir pilnībā neiespējami! Redziet, kā pazudusi mana enerģija… Viņš pacēla pret gaismu apsai­tētu rokas locītavu roka trīcēja, āda bija sažuvusi un likās, ka gaisma spīd cauri kauliem. To tas man ir nodarījis. Pirms tam es biju dzīves spara pilns…

- Jā, bet kas…

- Es zinu, kas jūs esat, vīrs turpināja, runādams tā, it kā mana saimnieka te nemaz nebūtu. Lielbritānijas valdības aģents. Es jau ilgu laiku gaidīju jūsu ierašanos, lai gan nepa­redzēju, ka viņi sūtīs kādu tik jaunu un nepieredzējušu. Ja jūs būtu ieradies pirms mēneša, būtu varējis mani glābt. Bet tagad ir vienalga. Viņš nopūtās. Tas ir jums aiz muguras uz galda.

Zēns palūkojās, pastiepa roku un pacēla papīru. To izdarījis, viņš pēkšņi iekliedzās sāpēs un nometa to atpakaļ. Ā! Tas ir noburts!

- Neizrādi nu savu jaunību un pieredzes trūkumu, es novilku. Man kauns par tevi. Vai tu tiešām nesaproti, kas tas ir? Katrs, kam acis pierē, varētu pateikt, ka tas ir visas Prāgas maģisko aktivitāšu centrs. Nav brīnums, ka tu saņēmi šoka trie­cienu. Paņem to caur kabatlakatiņu un izpēti rūpīgāk. Un tad pastāsti man, kas tas ir.

Protams, es to jau zināju. Šādus papīrus biju redzējis jau iepriekš. Bet man patika vērot, kā nabaga jaunais burvis trī­cēdams izpilda katru manu norādījumu, ietīdams roku kabatlakatā un ļoti uzmanīgi paceldams dokumentu gaisā. Tas bija liels manuskripts, rakstīts uz teļa ādas, kas izstiepta un žāvēta pēc senas metodes, ar biezu krēmkrāsas virskārtu, kura pie­sātināta ar varas auru. Bet spēks plūda nevis no materiāla, bet no vārdiem, kas bija uz tā uzrakstīti. Tie bija rakstīti ar neparastu tinti, kas bija gan sarkana, gan melna [50] , turklāt no labās uz kreiso pusi, no lapas apakšas uz augšu, kaligrāfiskā un smalkā rūnu rakstā. Zēna acis bija brīnumā ieplestas. Viņš sajuta smalko mākslu un pūles, kas bija ieliktas šajā darbā, lai gan nespēja izlasīt rūnu rakstu. Iespējams, ka Netenjels būtu izteicis savu apbrīnu, ja spētu bilst kaut vārdu, bet Kafkas kungs joprojām dziedāja kā kanārijputniņš.

- Tas vēl nav pabeigts, viņš teica. Jūs jau redzat. Jāpie­raksta vēl puse rindas. Tas ir vienas nakts darbs: tā būs mana pēdējā nakts, jo, ja viņš mani nenogalinās, tad tinte prasīs manas pēdējās asins lāses. Vai redzat to brīvo laukumu lapas augšā? Tur īpašnieks ierakstīs savu vārdu. Tikai tik daudz asiņu viņam jāizlej, lai iegūtu varu pār radījumu. Viņš tiek lēti cauri, ne tā kā nabaga Kafka.

- Kāds ir viņa vārds? es vaicāju. Vienmēr labāk ir uzreiz ķerties pie lietas.

- Golema īpašnieka vārds? Kafka iesmējās. Viņa smiekli skanēja kā veca putna ķērciens. Nezinu, nekad neesmu viņu saticis.

Zēns joprojām kā apburts vērās manuskriptā. Tas radīts vēl vienam golemam, viņš novilka. To ieliks golemam mutē, un tas atdzīvosies. Asinis no pergamenta atdzīvinās briesmoni… Viņš paskatījās uz Kafku ar izbrīnu. Kāpēc jūs to darāt? Tas taču jūs nogalina!

Es atmetu ar roku. Tas nav svarīgi, noteicu. Mums jāuz­zina, kas ir pavēlējis to darīt. Laiks rit, līdz rītausmai vairs nav tālu.

Bet burvis atkal runāja, un miglainais skatiens liecināja, ka viņš vairs mūs neredz. Karla un Mias dēļ, vecais čehs murmināja. Man apsolīja, ka viņi atgriezīsies, ja es izgatavošu šos radījumus. Jums jāsaprot, ka es tam īsti neticēju, bet neva­rēju atteikties no vienīgās cerības. Varbūt, ka viņš to novērtēs. Varbūt ne. Varbūt viņi abi jau ir miruši. Burvis sāka klepot. Patiesību sakot, es baidos, ka tieši tā ir noticis.

Zēns neizpratnē iepleta acis. Karls un Mia? Es nesa­protu.

- Vienīgie ģimenes locekļi, kas man palikuši, burvis paskaid­roja. Un skumji apzināties, ka arī viņus esmu zaudējis. Pasaule ir netaisna. Bet, ja cilvēkam tiek parādīts gaismas stariņš, viņš tiecas pēc tā tas jāsaprot pat jums, nolādētie briti. Es nespēju palaist garām pat niecīgāko iespēju atkal redzēt viņu sejas.

- Un kur tad ir jūsu ģimenes locekļi? Netenjels jautāja.

- Ha! burvis izsaucās, acīm dīvaini iemirdzoties. Kā lai es to zinu? Kaut kādā nolādētā cietumā? Londonas Tauerā? Bet varbūt viņu kauli jau sen aprakti? Tas notiek tavā zemē, zēn, varbūt tu pastāstīsi man? Tu taču esi no Lielbritānijas valdības, vai ne?

Mans saimnieks pamāja.

- Cilvēks, kam jūs dzenat pēdas, nevēl labu jūsu valdībai. Kafka atkal ieklepojās. Bet to jau jūs zināt. Tāpēc jūs esat šeit. Mana valdība mani nogalinātu, ja uzzinātu, ko esmu izdarījis. Viņi negrib, lai tiktu radīts vēl kāds golems, kas varētu atsaukt uz Prāgu vēl vienu Gledstonu ar to briesmīgo zizli.

- Acīmredzot jūsu radinieki bija čehu spiegi, kuri devās uz Angliju? zēns vaicāja.

Burvis pamāja. Un tika sagūstīti. Pēc tam par viņiem nebija nekādu ziņu. Un tad uzradās kāds kungs, kas teica, ka viņa darba devējs varētu man atdot manus bērnus, ja es atklātu viņam golema noslēpumu, sagatavotu nepieciešamo pergamenta rulli. Ko citu es varēju darīt? Ko gan citu darītu ikviens tēvs?

Mans saimnieks klusēja. Tas bija viņam gluži neraksturīgi. Es arī man pavisam neraksturīgi. Lūkojos uz Kafkas izdēdē­jušo seju un rokām, uz viņa aizmiglotajām acīm un redzēju, kā viņš neskaitāmas stundas pavadījis darbā pie šī pergamenta, kā viņš lējis pār to savas asinis, paturēdams prātā niecīgo cerību, ka viņa bērni reiz varētu atgriezties.

- Pirmo pergamentu es pabeidzu pirms mēneša, Kafka sacīja. Un tad ieradās ziņnesis un paziņoja darba devēja pra­sības. Tagad viņam bija vajadzīgi divi golemi. Es velti stāstīju, ka tāds darbs mani nobeigs un tad es vairs nekad neredzēšu Miu un Kārlu. Viņš bija nežēlīgs un pat neklausījās manī.

- Pastāstiet man par ziņnesi, zēns pēkšņi sacīja. Un, ja vien jūsu bērni ir dzīvi, es apsolos, ka atgādāšu viņus atpakaļ pie jums.

Mirstošais burvis ar lielu piepūli sasprindzināja skatienu un vērīgi ielūkojās manā saimniekā, uzmanīgi viņu novērtēdams.

- Tu esi pārāk jauns, lai dotu šādus solījumus, viņš nočuk­stēja.

- Esmu ievērojams valdības loceklis, Netenjels protestēja.

- Manās rokās ir liela vara…

- Var jau būt, bet vai tev var uzticēties? Kafka smagi nopū­tās. Galu galā tu esi anglis. Es pavaicāšu tavam dēmonam. Viņš runājot nenovērsa acis no Netenjela. Ko tu teiksi? Vai tavs saimnieks ir uzticams?

Es piepūtu vaigus. Grūti teikt. Viņš ir burvis. Burvji spēj pārdot pat savu vecomāti par ziepju gabalu. Bet šis ir mazāk samaitāts nekā pārējie valdības locekļi. Varbūt. Mazliet mazāk samaitāts.

Netenjels palūkojās uz mani. Paldies, ka iestājies par mani, Bartimaj!

- Vienmēr laipni.

Bet, man par pārsteigumu, Kafka pamāja. Lai notiek. Tas tad paliks uz tavas sirdsapziņas, zēn. Es tik un tā nenodzīvošu tik ilgi, lai vēl kādreiz viņus redzētu. Es mirstu. Man nospļauties gan par tevi, gan par viņu jūs varat mesties viens otram virsū un pārkost rīkles, līdz visa Lielbritānija iesaistās atriebes kaujā. Bet es pastāstīšu tev visu, ko zinu, un lai tās ir beigas. Viņš ieklepojās, un zods noslīga uz krūtīm. Bet zini vienu es nepa­beigšu šo manuskriptu. Londonas ielās nestaigās divi golemi.

- Tā nu gan būtu skāde, rupja balss sacīja.