Golema acs

36 netenjels

etenjela dusmas par operācijas izgāšanos bija nevaldāmas. Viņš atgriezās Vaitholā neiedomājami sliktā garastāvoklī, mudi­nādams šoferi pasteigties un sizdams ar dūri pa ādas sēdekli ikreiz, kad nācās palēnināt gaitu. Viņš izkāpa pie Iekšlietu ministrijas un, par spīti vēlajai stundai, devās uz savu darba kabinetu. Zēns ieslēdza gaismu, atlaidās krēslā un sāka prātot.

Viņš bija pārrēķinājies, bet tas, ka viņš bija atradies tik tuvu mērķim, padarīja izgāšanos vēl sāpīgāku. Tas, ka viņš bija pārmeklējis iedzīvotāju sarakstu, lai atrastu Ketlīnas Džonsas vārdu, bija pareizi īsā laikā viņš bija atradis meiteni, ierakstu par iepriekšējo sodāmību un vecāku mājas adresi. Māte un tēvs bija piekāpīgi muļķi, un sākotnējais plāns pierunāt vecākus, lai tie palīdz nodot meitu, slepeni ziņojot viņam, kad meitene nākamreiz ieradīsies mājās arī būtu lieliski izdevies, ja vien viņa nebūtu ieradusies ātrāk, nekā gaidīts.

Bet pat tas nebūtu kaitējis, ja vien pēkšņi nebūtu izrādījies, ka Kitiju nevar ievainot zemākā līmeņa dēmoni. Mulsinoši… protams, nevarēja neredzēt paralēles ar bārdaino algotni. Jau­tājums bija tikai, vai tās ir viņiem pašiem piemītošas spējas vai arī kādas burvestības sekas. Sensori tomēr nebija neko ziņojuši.

Ja te būtu Bartimajs, viņš, iespējams, varētu paskaidrot kaut ko par meitenes noslēpumainajām spējām un varbūt pat novērst bēgšanu. Žēl, ka džins bija prom citā misijā.

Netenjels nopētīja savu žaketes piedurkni, uz kuras grez­nojās molera asins traipi. Viņš nolamājās. Nejēga… Nevarēja noliegt, ka meitenei bija stingrs raksturs. Bet Kitija Džonsa par šo apvainojumu dārgi samaksās.

Tomēr jaunais burvis bija ne vien dusmīgs, bet arī jutās neveikli. Viņš mierīgi būtu varējis pieprasīt policijas palīdzību vai palūgt Vaitvelai, lai nodrošina Izlūklodes virs Kitijas vecāku mājas. Tomēr viņš tā nebija izdarījis. Netenjels Bija vēlējies gūt visus panākumus tikai sev. Atgriežoties ministrijā ar zizli, viņa statuss būtu neiedomājami paaugstinājies premjerministrs būtu cēlis viņu vai debesīs. Varbūt viņš tiktu paaugstināts, var­būt viņam pat uzticētu pētīt zižļa spēku… Divāls un Vaitvela paliktu ar garu degunu.

Bet meitene bija aizbēgusi, un, ja kāds par to uzzinās, viņu nežēlos. Tallova nāves dēļ visi ministrijas darbinieki bija kļuvuši viegli aizkaitināmi un bailīgi. Nebija īstais laiks šādas informā­cijas publiskošanai. Skuķis bija jāatrod, turklāt ātri.

Zvanīšana ausī ziņoja, ka tuvojas maģiska būtne. Viņš piecē­lās kājās, un pēc mirkļa istabas vidū zilā mākonī materializējās Bartimajs gargoilas izskatā. Netenjels paberzēja acis un izlikās mierīgs.

- Ko ziņosi?

-Jā, prieks redzēt arī tevi! Gargoila izveidoja no dūmu mākoņa dīvānu un iegrima tajā. Jā. Veni, vidi, vici un tā tālāk. Ifrīts ir pagalam. Esmu pārguris. Tomēr laikam ne tik ļoti kā tu. Tu izskaties briesmīgi!

- Tu nogalināji dēmonu? Netenjels izslējās. Tās bija labas ziņas. Devro tas patiks.

- Protams. Noslīcināju šo Temzā. Baumas jau klīst. Turklāt tev bija taisnība to zizli nozagusi Kitija. Vai tu jau esi viņu notvēris? Nē? Tad labāk pasteidzies. Klau… gargoila ieskatījās tuvāk. Tev uz žokļa ir zilums! Kāds te ir kāvies!

- Neesmu vis. Tas nav nekas svarīgs.

- Tu esi kāvies kā tāds ielas puišelis! Vai tas bija meitenes dēļ? Vai aizstāvot savu godu? Man taču tu vari pastāstīt!

- Aizmirsti. Klausies es ļoti priecājos par taviem panāku­miem. Tagad mums jāatrod meitene. Netenjels pieskārās ar pirkstiem zilumam. Tas sāpēja.

Gargoila nopūtās. Viegli pateikt, grūti izdarīt. Kur mēs sāk­sim?

- Nezinu. Jāpadomā. Šobrīd vari iet. Izsaukšu tevi no rīta.

- Ļoti labi. Gargoila uz dīvāna iešļūca sienā un pazuda.

Kad viss atkal bija klusu, Netenjels, iegrimis domās, nostā­jās pie galda. Nakts glaudās pie kabineta logiem, no ielas neat­skanēja neviena skaņa. Zēns bija noguris, ķermenis kauca pēc miega. Bet zizlis bija pārāk nozīmīgs, lai to tik viegli zaudētu. To katrā ziņā vajadzēja atrast. Varbūt piezīmju grāmatā…

Netenjela domas pārtrauca klauvējiens pie durvīm.

Viņš ieklausījās, sirdij satraukti sitoties. Vēl trīs klauvējieni klusi, bet uzstājīgi.

Kas gan varētu viņu meklēt šādā stundā? Prātā iešāvās bries­mīgā bārdaiņa tēls. Zēns sarāvās, tad iztaisnoja plecus un devās pie durvīm.

Aplaizījis sausās lūpas, viņš satvēra durvju rokturi un to pagrieza.

Pie sliekšņa stāvēja īss, apaļīgs kungs, samiedzis acis spilg­tajā gaismā, kas spīdēja no kabineta. Vīrietis bija tērpies greznā zaļa velveta uzvalkā, baltās getrās un gaiši violetā ceļojumu mētelī, kas bija aizpogāts līdz kaklam. Galvā viņam bija zamša cepure. Viņš plati pasmaidīja par zēna apjukumu.

- Sveiks, Mandrāk, manu zēn! Vai drīkstu ienākt? Ārā ir vēss.

- Mierdara kungs? Ak jā. Lūdzu, ienāciet.

- Paldies, manu zēn, paldies. Mierdara kungs pārlēca pāri slieksnim. Viņš noņēma cepuri un aizmeta pāri istabai, kur tā precīzi piezemējās Gledstona krūšutēlam uz galvas. Viņš pie­miedza Netenjelam ar aci. Viņa nu gan mums šobrīd ir atliku likām, smiedamies par savu joku, Mierdara kungs iekārtojās krēslā.

- Cik negaidīta, bet pagodinoša vizīte, ser, Netenjels bei­dzot sacīja. Vai varu jums kaut ko piedāvāt?

- Nē, nē, Mandrāk. Apsēdieties. Es vienkārši ieskrēju, lai mazliet papļāpātu. Vēlais ciemiņš plaši pasmaidīja. Ceru, ka neesmu tevi iztraucējis darbā?

- Nekādā ziņā. Es jau gatavojos doties mājup.

- Ļoti jauki. "Miegs ir tik nozīmīgs, tomēr tik grūti sasnie­dzams," saka sultāns pirts skatā lugas "Kalpone no Austru­miem mana mīla" otrā cēliena trešajā ainā. Vai tu esi to re­dzējis?

- Diemžēl ne, ser. Es tolaik vēl biju pārāk jauns. Mans iepriek­šējais meistars, Krūmložņas kungs, nelabprāt apmeklēja teātri.

- Nudien žēl. Mierdara kungs pašūpoja galvu. Tīrais brī­nums, ka ar tik sliktu meistaru tu tomēr izvērties par tik daudz­sološu jaunekli.

- Protams, es esmu redzējis "Arābijas gulbjus", Netenjels steigšus piebilda. Lielisks darbs! Ļoti aizkustinošs.

- Ak jā. Vairāki kritiķi to dēvē par manu meistardarbu, bet, mazliet papūloties; es nākamo uzrakstīšu vēl labāku. Karš ar Ameriku licis man pievērsties Rietumiem. Šim tumšajam kon­tinentam, par ko mēs tik maz zinām. Manas nākamās lugas nosaukums ir "Apakšsvārki un šautenes"; tā stāstīs par meiču no meža biezokņiem, kas… runājot Mierdara kungs mierīgi žestikulēja, no viņa plaukstām parādījās oranžas dzirksteles, kas izklīda pa istabu, apstājoties dažādās istabas vietās. Tiklīdz tās bija ieņēmušas vietas, rakstnieks aprāvās pusvārdā un pie­miedza Netenjelam ar aci. Redzi, ko es izdarīju?

- Tas ir sensoru tīkls, ser. Parāda, ja kāds skatās vai noklau­sās sarunu.

- Tieši tā. Un šobrīd viss ir mierīgi. Tātad es neierados runāt par savu jauno lugu, lai gan tā ir aizraujoša. Es gribēju tev kā daudzsološam jauneklim izteikt kādu piedāvājumu.

- Man būs gods to uzklausīt, ser.

- Domāju, ka man nav jāpiekodina, lai šī mazā saruna paliek starp mums abiem, Mierdara kungs turpināja. Ja tā izietu ārpus šīm sienām, tas nodarītu mums abiem daudz ļauna. Runā, ka tu esi tikpat gudrs, cik atjautīgs un jauns, Mandrāk. Esmu pārliecināts, ka sapratīsi.

- Protams, ser. Netenjels uzlika pieklājīgās ieinteresētības masku. Patiesībā zēns bija samulsis un glaimots. Viņš nespēja iedomāties, kāpēc burvis ieradies pie viņa tādā slepenībā. Pro­tams, plaši tika runāts par Mierdara kunga draudzību ar prem­jerministru, bet Netenjels nekad nebija iedomājies, ka arī rakst­nieks taču ir burvis. Noskatījies pāris Mierdara izslavēto lugu, Netenjels bija nodomājis, ka tās ir šausmīgas, lai gan rauš labu naudu.

- Pirmām kārtām, vēlos tevi apsveikt, Mierdaris turpināja. Trakais ifrīts ir pazudis, un es dzirdēju, ka arī tavs džins pie tā pielicis savu roku. Tas ir labi. Vari būt drošs, ka premjerministrs to novērtēs. Patiesībā tieši tāpēc es ierados pie tevis. Tavas pras­mes man lieti noderētu kādas problēmas atrisināšanā.

Viņš apklusa, bet Netenjels neko neteica. Kad saruna ir ar sve­šinieku, labāk būt piesardzīgam. Mierdara nolūki nebija skaidri.

- Tu šorīt biji abatijā, Mierdaris atsāka runu. Un tu dzir­dēji Padomes sarunu. Un tu noteikti pamanīji, ka mūsu draugs Divāla kungs ir ieguvis lielu ietekmi.

- Jā, ser.

- Kā policijas priekšnieks viņš jau iepriekš nevarēja sūdzēties par varas trūkumu, bet nevienam nav noslēpums, ka viņš ilgo­jas iegūt vairāk varas. Viņš ir izmantojis pēdējās nekārtības, lai mazinātu tavas meistares Vaitvelas jaunkundzes varu.

- Esmu pamanījis starp viņiem zināmu sāncensību, Neten­jels sacīja. Nelikās prātīgi teikt ko vairāk.

- Tas ir ļoti pieklājīgi teikts, Mandrāka kungs. Bet es kā Ruperta Devro tuvs draugs varu pastāstīt, ka vēroju Divāla rīcību ar lielām bažām. Ambiciozi cilvēki ir bīstami, Mandrāk. Viņi destabilizē situāciju valstī. Tādi rupji, necivilizēti ļau­tiņi kā Divāls tu būsi šokēts, uzzinot, ka viņš nekad dzīvē nav apmeklējis nevienu manu pirmizrādi ir paši briesmīgā­kie, jo viņiem nav nekādas cieņas pret kolēģiem. Ilgus gadus, uzturot labas attiecības ar premjerministru un iegāžot citus kolēģus, kur vien iespējams, Divāls ir mēģinājis iekarot savu vietu valdībā. Viņa milzīgās ambīcijas jau sen bija redzamas. Pēdējo dienu notikumi, īpaši nelaimes gadījums ar mūsu draugu Tallovu, satriekuši vairākus vadošos burvjus, un tas Divālam dod zināmas priekšrocības. Patiesībā un es nebaidos to teikt tev, Mandrāk, jo uzskatu tevi par ļoti gudru un uzticamuDivāls pašlaik ir tik varens, ka es baidos no dumpja.

Mierdara kungs, būdams tik cieši saistīts ar teātri, arī pats bija prasmīgs stāstnieks viņa balss bija te augstu un trīcoša, te zema un suģestējoša. Par spīti piesardzībai, Netenjels bija ieinteresēts. Viņš pieliecās tuvāk.

-Jā, manu zēn, tu dzirdēji pareizi es baidos no dumpja un kā Devro kunga labākais draugs vēlos ko tādu novērst. Tāpēc es meklēju sabiedrotos. Džesika Vaitvela, protams, ir viena no spēcīgākajām burvēm, bet mēs tā arī nevaram atrast kopīgu valodu. Viņai nepatīk teātris. Bet tu, Mandrāk, esi mans tips. Es jau kādu laiku ar interesi sekoju tavas karjeras attīstībai, kopš atgadījuma ar Siržulauzēju, un, taisnību sakot, apbrīnoju tavus panākumus.

Cik laipni no jūsu puses, ser, Netenjels sacīja. Viņš bija pati uzmanība. Tieši to jaunais burvis visu laiku bi ja gaidījistieša saziņa ar premjerministru. Vaitvelas jaunkundze nebija īstais sabiedrotais viņa jau bija paziņojusi, ka šajā situācijā labprāt ziedos zēna karjeru. Ja viņš tagad visu izspēlētu kār­tīgi, ieguvums varētu būt nozīmīgs. Varbūt viņam nemaz nebija vajadzīga meistares aizbildniecība.

Tomēr viņš bija iepeldējis bīstamos ūdeņos. Vajadzēja būt piesardzīgam. Divāla kungs ir spēcīgs pretinieks, Netenjels beidzot bilda. Stāties viņam ceļā ir bīstami.

Mierdaris pasmaidīja. Tiesa. Bet vai tad tu jau nerīkojies līdzīgi? Tu šajā pēcpusdienā paviesojies iedzīvotāju reģistrā un pēc tam devies uz Balhamu…

Vārdi bija vienkārši, bet lika Netenjelam šokā sarauties. Atvainojiet, bet kā jūs… zēns stostījās.

- Es uzzinu daudz baumu, manu zēn. Kā Devro kunga draugs es visu laiku turu acis un ausis vaļā. Neizskaties tik noraizējies! Man nav ne jausmas, kurp un kāpēc tu devies, zinu tikai to, ka tā bija personiska iniciatīva. Viņa smaids papletās plašāks. Divāls tagad veic izmeklēšanu Pretošanās kustības sakarā, bet, manuprāt, tu ar viņu nesaskaņoji šo vizīti, vai ne?

Protams, Netenjels to nebija darījis. Jūs minējāt, ka lab­prāt ar mani sadarbotos, Netenjels mēģināja atgriezties pie iepriekšējā sarunu temata. Ko jūs gribējāt piedāvāt?

Kventins Mierdaris bija mierīgi atlaidies krēslā. Gledstona zizli, viņš teica. Tik vienkārši. Ar ifrītu esam tikuši galā, arī lielākā daļa Pretošanās kustības biedru ir pagalam. Bet ziz­lis ir vērtīgs talismans, turklāt sniedz lielu spēku tam, kas to izmanto. Varu atklāt, ka Divāla kungs pieliek visas pūles, lai atrastu to pirmais. Un, ja viņam tas izdosies, te rakstnieks ieskatījās Netenjelam tieši acīs, viņš var izlemt to izmantot pats, nevis atdot valdībai. Man šķiet, ka situācija ir sarežģīta. Londonas miers var tikt apdraudēts.

- Jā, ser, Netenjels piekrita. Es esmu lasījis par zizli un zinu, ka tā spēkam var piekļūt ar pāris vienkāršām komandām. Divāls varētu mēģināt likt to lietā.

- Tieši tā. Un mums vajadzētu viņu apsteigt. Ja tu atrastu zizli un atdotu to Devro kungam, tavas akcijas celtos un Divāla kungs tiktu atsēdināts. Man tas patiktu, jo premjerministrs atkal būtu laimīgs un turpinātu finansēt manu darbu iestudē­šanu visā pasaulē. Ko tu par šo priekšlikumu domā?

Netenjela galva griezās. Mmm… interesants plāns, ser.

- Labi. Tātad norunāts! Mums jārīkojas ātri. Mierdara kungs pieliecās un uzsita Netenjelam pa plecu.

Netenjels samirkšķināja acis. Mierdara kungs savā sajūsmā bija spriedis, ka zēns noteikti piekritīs. Priekšlikums, protams, bija vilinošs, bet viņš jutās nepārliecināts un pārsteigts, viņam bija vajadzīgs laiks pārdomām. Tomēr laika nebija. Tas, ka burvis zināja par viņa šīsdienas gaitām, bija pārsteidzis Neten­jelu nesagatavotu, un viņš vairs nevaldīja pār sevi. Netenjels pieņēma strauju lēmumu: ja Mierdaris zina par viņa vizīti uz Balhamu, nebija nekāda iemesla to noliegt. Es jau esmu sācis izmeklēšanu, zēns atzina. Diezgan droši zināms, ka zizlis atrodas pie kādas meitenes vārdā Kitija Džonsa.

Rakstnieks atzinīgi pamāja. Redzu, ka neesmu maldījies, novērtējot tevi augstu, Mandrāk. Vai tev ir kāda nojausma, kur tā meitene varētu būt?

- Es… es gandrīz notvēru viņu vecāku mājās. Nokavēju tikai pāris minūšu. Tomēr man šķiet, ka zižļa viņai līdzi nebija.

- Hmm… Mierdaris pakasīja zodu. Viņš pat nemēģināja pie­prasīt no Netenjela sīkākus paskaidrojumus. Un tagad viņa noteikti ņēmusi kājas pār pleciem. Būs grūti sadzīt rokā… ja vien mums izdotos izmānīt viņu no slēpņa. Vai tu arestēji viņas vecākus? Varbūt publiska soda izpilde meitu pārliecinātu parā­dīties.

- Nē, ser. Es arī par to domāju, bet vecāki un meita bija ļoti atsvešinājušies. Es neticu, ka viņa nāktu tiem palīgā.

- Man ir vēl viena ideja, Mandrāk. Man ir kāds paziņa, kurš ir ar vienu kāju Londonas pagrīdē. Viņš pazīst vairāk ubagu, zagļu un neliešu, nekā varētu satilpt vienā teātrī. Es šovakar ar viņu parunāšu, varbūt viņš zina šo Kitiju Džonsu. Ja paveiksies, jau rīt varēsim ķerties pie darba. Bet līdz tam es tev ieteiktu doties mājās un nedaudz pagulēt. Un atceries, manu zēn, ka mēs spēlējam uz augstām likmēm un ka Divāla kungs ir nozī­mīgs pretinieks. Nevienam ne vārda par mūsu mazo norunu!