Golema acs

4 8 kitija

f tairnēkas kundze bija atvadījusies jau pie muitas, un Kitija ar Džeikobu vieni paši devās uz rindu. Prāmis gatavojās atiet no skursteņiem pacēlās dūmi, un vēja brāzma plivināja buras. Pēdējie pasažieri devās uz kāpnēm, pie kurām komandas vīri paņēma viņu bagāžu. Debesīs klaigāja aizsmakušas kaijas.

Džeikobam galvā bija balta cepure ar platām malām un mugurā brūns ceļojuma uzvalks. Cimdotajā rokā viņš nesa ādas čemodānu.

- Vai dokumenti pie tevis? Kitija vaicāja.

- Tu to vaicā jau desmito reizi! Zēns joprojām skuma par šķiršanos no mātes, tāpēc atbildēja kašķīgā balsī.

- Ceļojums nebūs garš, Kitija mierinoši sacīja. Būsi klāt jau rīt no rīta.

- Zinu. Džeikobs dziļāk uzmauca cepuri pār acīm. Domā, ka es tikšu uz kuģa?

- Protams. Atceries: mūs taču nemeklē. Jaunās pases ir tikai papildu drošībai.

- Jā… bet ar manu seju…

- Viņi pat nepalūkosies otrreiz! Tici man!

- Esi pārliecināta, ka nevēlies…

- Es taču vienmēr varēšu aizbraukt. Vai tu dosi tam vīram savu koferi?

-Jā.

Tad ej un dari tā. Es pagaidīšu. Džeikobs tikai nedaudz vilcinājās, pirms devās pie kāpnēm. Kitija vēroja, kā viņš lēnām iet cauri steidzīgajam pūlim, un ar prieku secināja, ka neviens pārāk neblenž. Noskanēja prāmja svilpe, kaut kur iezvanījās zvans. Tagad rinda kļuva vēl steidzīgāka tur bija jūrnieki, tirgoņi un krāvēji, kas metās izpildīt pēdējos rīkojumus, pasniegt vēstules un apmainīt saiņus. Uz prāmja klāja daudzi ceļotāji jau stāvēja pie reliņiem, laimīgi pļāpājot dažādās valodās un sejām priekā starojot. Tur bija vīrieši un sievietes no tālām zemēm Eiro­pas, Āfrikas, Bizantijas un Austrumiem. Kitijai, to iedomājoties, sirds sitās straujāk, un viņa nopūtās. Varbūt kādā dienā viņa tiem pievienosies. Pagaidām viņai vēl bija darāmas citas lietas.

Tajā briesmīgajā rītā viņi abi bija aizbēguši uz Hairnēku spiestuvi. Džeikoba brālis bija ielaidis viņus tikai darbiniekiem pieejamā istabā un paslēpis aiz iespiedmašīnas. Šeit, troksnī, putekļos un ādas smaržas ieskauti, viņi bija atguvuši spēkus un pārsējuši Kitijas brūces. Pa to laiku Hairnēku ģimene gatavojās neizbēgamām represijām, meklēšanai un izjautāšanai. Pagāja viena diena, bet policija tā arī neieradās. Viņi uzzināja par golema parādīšanos Londonas ielās, par Divāla atmaskošanu un Mandrāka paaugstināšanu amatā. Bet par bēgļiem nebija ne vārda. Nekādas izmeklēšanas, nekādas atriebības. Katru rītu spiestuvē ieradās burvji ar pasūtījumiem. Tas bija savādi. Izska­tījās, ka par Kitiju un Džeikobu visi aizmirsuši.

Otrās dienas beigās viņi visi sanāca uz apspriedi. Par spīti valdības šķietamajai neieinteresētībai viņu liktenī, ģimene uzskatīja, ka Kitijai un Džeikobam ir ļoti nedroši palikt Lon­donā. īpaši Džeikobam, kuru bija tik viegli pamanīt. Viņš neva­rēja mūžīgi slēpties spiestuvē, jo agri vai vēlu Mandrāks, kāds viņa sabiedrotais vai dēmons zēnu atradīs. Tāpēc Džeikobam bija jādodas uz kādu drošāku vietu. Hairnēkas kundze uzstāja, ka tā tam jānotiek.

Noklausījies sievas emocionālo stāstījumu, piecēlās Hairnē­kas kungs un, mierīgi kūpinot pīlādža pīpi, ieteica risinājumu.

Viņš uzsvēra, ka ģimene jau ir pierādījusi savas spējas drukā­šanas darbos, tik meistarīgi izmainot lapas Tallova grāmatā un tādējādi atriebjoties burvim par Džeikobam nodarīto. Tāpēc tagad viņiem nebūtu pārāk sarežģīti viltot dokumentus, tādus kā dzimšanas apliecības un pases, un tas palīdzētu abiem bēr­niem pamest valsti. Viņi varētu doties uz kontinentu pie Hair­nēku radiniekiem piemēram, uz Ostendi, Brigi vai Bāzeli kur ar prieku viņus uzņemtu.

Pārējie šo priekšlikumu dedzīgi atbalstīja, un arī Džeikobs uzreiz piekrita viņš nevēlējās vēl kādreiz nokļūt burvju nagos. Tikai Kitijai tas nebija īsti pa prātam. Nudien, ļoti laipni no jūsu puses, bija viss, ko viņa pateica.

Kamēr brāļi ķērās pie dokumentu viltošanas, Hairnēkas kun­dze un Džeikobs kravāja čemodānu, Kitija palika savā istabā, domās iegrimusi. Pēc divu dienu pārdomām viņa paziņoja, ka nekur nebrauks.

Baltā cepure strauji tuvojās. Tagad Džeikobs jau smaidīja, viņa soļi šķita vieglāki. Vai atdevi somu? Kitija vaicāja.

- Jā. Un tev bija taisnība viņi pat neieskatījās otrreiz!

Zēns palūkojās uz uzkāpšanas trapu un pēc tam pulkstenī.

Prāmis atiet pēc piecām minūtēm. Es nu tagad iešu.

- Jā. Nu tad uz tikšanos!

- Uz tikšanos! Bet zini, Kitij… -Jā?

- Nedomā, ka neesmu tev pateicīgs par to, ka mani izglābi, bet, godīgi sakot, es domāju, ka tu esi muļķe.

- Ak, paldies tev!

- Kāpēc tu paliec Londonā? Brigē pie varas ir vienkāršie cil­vēki, un maģijas ietekme pilsētā gandrīz nemaz nav jūtama. Tu pat nespēj iedomāties, kāda tur valda brīvība. Brālēns stāstīja, ka tur ir viss bibliotēkas, debašu pulciņi, turklāt visiem pie­ejami! Iedomājies, nav komandantstundu! Impērijas vadoņi lie­lākoties turas pa gabalu. Tā ir laba vieta, lai uzsāktu biznesu. Un, ja tu vēlētos turpināt… zēns uzmanīgi palūkojās apkārt, nu, tu jau zini, ko, mans brālēns apgalvo, ka Brigē ir spēcīgas pretošanās kustības. Būtu daudz drošāk…

- Zinu, Kitija sabāza rokas kabatās un piepūta vaigus. Tev taisnība. Gandrīz pilnīga taisnība. Bet tur jau tas āķis. Šķiet, ka mana vieta ir šeit kur ir burvji, maģija un dēmoni.

- Bet kāpēc?

- Nepārproti mani, esmu pateicīga par jauno identitāti, meitene uzsita pa žaketes kabatu, kur slēpās jaunie doku­menti. Bet šis un tas, ko pastāstīja dēmons Bartimajs, lika man pārdomāt…

Zēns pašūpoja galvu. Nespēju aptvert, ka tu tici dēmonam! Tam pašam, kas nolaupīja mani un draudēja tev…

- Zinu, zinu. Taču viņš nebija tāds, kā es biju domājusi. Viņš runāja par to, ka pagātne atkārtojas, par burvju impēriju dibi­nāšanu un krišanu daudzu gadsimtu gaitā. Tas notiek laiku pa laikam, Džeikob. Neviens nevar izlauzties no šī apļa ne vien­kāršie ļaudis, ne dēmoni, ne burvji. Mēs visi esam iesprostoti šajā straujajā baiļu un naida ritenī…

- Tikai ne es, Džeikobs noskaldīja. Tieši tāpēc es dodos prom.

- Un tu domā, ka Brigē būsi drošībā? Izbeidz! "Impērijas vadoņi lielākoties turas pa gabalu." Bet, vai tu to gribi vai ne, tu jopro­jām esi tās daļa. Tieši tāpēc es vēlos palikt šeit, Londonā, kur ir pieejama informācija. Šeit ir izcilas bibliotēkas, kur burvji glabā vēstures grāmatas. Spalvaskāta kungs par tām stāstīja. Ja vien man izdotos tikt pie tām, varbūt dabūt tur darbu… tad es varētu šo to iemācīties, piemēram, par dēmoniem. Es zinu tik maz…

Zēns nošņācās. Protams! Tu taču neesi nekāda sasodīta burve!

- Bet Bartimajs teica, ka arī burvji par dēmoniem neko daudz nezina, ka viņi tos tikai izmanto. Tur jau tā lieta. Pretošanās kustība bija nonākusi strupceļā. Mēs bijām tikpat slikti kā bur­vji, mēs izmantojām maģiju bez jebkādas izpratnes. Man šķiet, ka es jau to nojautu, un Bartimajs tikai apstiprināja manas aiz­domas. Tev vajadzēja dzirdēt, kā viņš runāja…

- Es jau teicu, ka tu esi muļķe. Labi, man. jāiet! No kuģa atskanēja sirēna. Gaisā uzvirpuļoja kaijas. Džeikobs noliecās un apskāva draudzeni. Kitija noskūpstīja viņu uz vaiga. Pacen­ties, lai tevi nenogalina, viņš nočukstēja. Un raksti man! Tev taču ir adrese!

- Protams.

- Varu derēt, ka mēs tiksimies Brigē, pirms vēl mēnesis būs beidzies.

Meitene pasmaidīja. Laiks rādīs.

Viņa noskatījās, kā draugs aizsoļo pa trapu, parāda uzrau­gam savus dokumentus, saņem zīmogu pasē un uzkāpj uz klāja. Džeikobs nostājās pie kuģa margām un māja Kitijai, kamēr kuģis peldēja prom. Viņa seja, tāpat kā pārējo ceļotāju sejas, mirdzēja sajūsmā. Kitija pasmaidīja, parakņājās kabatās un izvilka netīru kabatlakatu. Viņa māja, līdz kuģis pazuda skatie­nam aiz nākamā Temzas līkuma.

Tad meitene ielika mutautiņu kabatā, pagriezās un devās atpakaļ. Drīz vien viņa jau bija pazudusi pūlī.

Ieskats trešaja un beidzamajā daļā

*