Golema acs

13 kitija

Bija pagājušas trīs nedēļas, kuru laikā ar stūrgalvības un lep­numa sajaukumu Kitija bija atvairījusi visus centienus novirzīt viņu no izvēlētā ceļa. Jo vairāk vecāki centās viņai draudēt vai pieglaimoties, jo nelokāmāka meitene kļuva: viņa bija izlēmusi norādītajā dienā ierasties tiesā un panākt, lai taisnība uzvar.

Šo apņemšanos stiprināja ziņas par Džeikoba stāvokli viņš vēl arvien atradās slimnīcā, gan pie pilnas apziņas, bet joprojām nespēja redzēt. Ģimene cerēja, ka redze ar laiku atgriezīsies. Doma par to, ka draugs varētu palikt akls uz visiem laikiem, lika Kitijai drebēt aiz dusmām un žēluma.

Ja vecākiem būtu teikšana, viņi būtu aizmetuši visus uzai­cinājumus uz tiesu, bet Kitija bija stūrgalvīga: lai atceltu tiesu, bija vajadzīgs viņas paraksts, un to viņa nevēlējās sniegt. Tā nu lietas izskatīšana ritēja savu gaitu, un norādītajā dienā tieši astoņos trīsdesmit Kitija, tērpusies savā labākajā žaketē un zamšādas biksēs, ieradās Greitgeitas tiesas namā. Vecāki bija atteikušies viņu pavadīt.

Kamēr meitene pacietīgi gaidīja pie tiesas nama durvīm, viņai visapkārt ņirbēja raibs pūlis. Turpat tālāk pāris ielas­puiku skraidīja šurpu turpu, piedāvājot karstas smalkmaizītes un pīrāgus no lielām koka paplātēm. Kad viņi gāja garām, Kitija cieši satvēra plecu somu. Viņa pamanīja arī citus vienkāršos cil­vēkus tirgotājus, kas bija tērpušies savos labākajos uzvalkos, ar bālām un saspringtām sejām. Bet lielākoties te spietoja norai­zējušies burvji, tērpušies Pikadilī pirktos uzvalkos, mēteļos un cepurēs. Kitija viņus vēroja, gaidot parādāmies Tallova kungu, bet viņu nekur nemanīja. Drukni Nakts policijas virsnieki novē­roja pūli.

Atvērās durvis, un noskanēja svilpe. Pūlis plūda iekšā.

Katram apmeklētājam bija jāiet garām policijas oficierim sar­kanā uniformā ar zelta pogām. Kitija pateica savu vārdu, vīrie­tis pārskatīja viņas uzaicinājumu uz tiesu. . Divdesmit septītā istaba, viņš paziņoja. Kāpnes pa kreisi, augšējā stāvā pa labi. Ceturtās durvis pēc kārtas. Šeit, lūdzu.

Viņš aizstūma meiteni zem augstas akmens arkas, tālāk marmora gaitenī. No nišām sienās uz atnācējiem bezkaislīgi nolūkojās diženo burvju krūšutēli, pa gaiteni steidzās klusējoši cilvēki. Gaisā bija jūtama nopietnības un karbola ziepju smarža. Kitija kāpa augšup, izlauzās cauri cilvēku pārpilnam gaitenim un nonāca pie 27. istabas. Pie tās stāvēja koka sols. Plāksnīte pie sienas vēstīja, ka apmeklētājiem jāsēž un jāgaida, kad viņus pasauks.

Kitija apsēdās un gaidīja.

Nākamo piecpadsmit minūšu laikā pie istabas durvīm sapul­cējās neliela nopietnu cilvēku grupiņa. Viņi klusi stāvēja vai sēdēja, nogrimuši domās. Lielākā daļa bija burvji viņiem rokās bija lielas dokumentu mapes ar savādām zīmēm un zvaigznēm. Viņi neskatījās cits citam acīs.

27. istabas durvis atvērās. Tajās parādījās jauns, enerģisks vīrietis zaļā cepurē.

- Ketlīna Džonsa! viņš sauca. Vai ir ieradusies?

- Tā esmu es, Kitija atsaucās. Sirds neprātīgi dauzījās, rokas trīcēja.

- Labi. Un Jūlijs Tallovs? Arī viņš mums ir vajadzīgs.

Klusums. Tallova kungs nebija ieradies.

Jaunais vīrietis pašūpoja galvu. Mēs nevaram gaidīt. Ja viņa nav, tad nav. Džonsas jaunkundz, vai jūs nebūtu tik laipna…

Viņš ieveda Kitiju istabā un aizvēra durvis.

- Apsēdieties tur, Džonsas jaunkundz. Tiesas sēde drīz sāksies.

Tiesas zāle bija ļoti maza, pa diviem lieliem arkveida logiem

tajā ieplūda blāva, melanholiska gaisma. Logu vitrāžas attē­loja bruņiniekus. Viens, tērpies bruņās, trieca zobenu milzīga, nagaina un zobaina nezvēra vēderā. Otrs, kam galvā bija bruņucepure un mugurā kaut kas garai, baltai kleitai līdzīgs, nonāvēja briesmīgu goblinu, kurš gāzās melnā bedrē. Sienas bija apsistas ar tumšiem koka paneļiem. Arī griesti bija no koka, izgrebti kā baznīcas velves. Istaba bija briesmīgi vecmodīga. Kitija jutās kā nokļuvusi citā laikā un telpā. Iespējams, ka tieši to tiesas ļaudis arī vēlējās panākt.

Pie vienas sienas atradās paaugstinājums, uz kura pacēlās milzīgs koka galds. Vienā stūrī tam bija koka galdiņš, pie kura sēdēja trīs ierēdņi melnos uzvalkos, klabinādami datoru taus­tiņus un pāršķirstīdami papīru kaudzes. Kitija pagāja viņiem garām, sekojot jaunā vīrieša norādījumiem, un tuvojās milzīga­jam, melnajam krēslam, kura siluets iezīmējās pret logu. Tur viņa apsēdās. Pie pretējās sienas stāvēja tāds pats krēsls.

Pretī paaugstinājumam bija soli, kas atdalīti no tiesas ar koka reliņiem. Kitijai par izbrīnu, tur jau pulcējās vairāki skatītāji.

Jaunais vīrietis ieskatījās pulkstenī, ievilka elpu un noklie­dzās tik skaļi, ka Kitija palēcās savā sēdeklī. Visiem piecelties! Tiesnese un ceturtā līmeņa burve Ficviļjamas kundze!

Atskanēja krēslu graboņa un kāju švīkstināšana. Kitija, ierēdņi un skatītāji piecēlās. Durvis aiz lielā rakstāmgalda atvērās, un pa tām ienāca sieviete apmetnī un melnā kapucē. Apsēdusies tiesneša krēslā, viņa nolaida kapuci izrādījās, ka tiesnese ir jauna, ar īsiem, brūniem matiem un spilgtā krāsā nokrāsotām lūpām.

- Paldies, dāmas un kungi, lūdzu, sēdieties! jaunais vīrietis noaurojās, aizsoļoja līdz tiesneses galdam un apsēdās stūrī.

Tiesnese vēsi uzsmaidīja klātesošajiem. Labrīt. Mēs sākam ar lietu starp Jūliju Tallovu, trešā līmeņa burvi, un Ketlīnu Džonsu, vienkāršo ļaužu meiteni no Balhamas. Kā redzu, Džon­sas jaunkundze ir ieradusies. Kur ir Tallova kungs?

Jaunais vīrietis strauji pielēca no krēsla. Viņa šeit nav! viņš ziņoja un atkal apsēdās.

- To es redzu. Kur viņš ir?

Jaunais vīrietis atkal lēca kājās. Nav ne mazākās nojaus­mas, kundze!

- Slikti gan. Lūdzu, izsauciet Tallova kungu uz tiesu… Pagai­dām sāksim bez viņa klātbūtnes. Tiesnese uzlika brilles un pārskatīja dokumentus. Kitija sēdēja, izstiepusies kā stīga.

Tiesnese noņēma brilles un palūkojās uz viņu. Ketlīna Džonsa?

Kitija pielēca kājās. Jā, kundze.

- Sēdiet, sēdiet. Mēs vēlamies saglabāt neformālu gaisotni. Būdama tik jauna starp citu, cik jums gadu, Džonsas jaun­kundz?

- Trīspadsmit, kundze.

- Ak tā. Tātad, būdama tik jauna un no vienkāršas ģime­nes kā redzu, jūsu tēvs ir pārdevējs un māte apkopēja, ties­nese izrunāja šos vārdus ar zināmu nepatiku, šādā vidē jūs droši vien jūtaties neveikli. Bet nevajag baidīties. Jūs atrodaties namā, kur valda taisnīgums, šeit visi ir gaidīti un vienlīdzīgi, ja vien runā taisnību. Vai saprotat?

Kitija juta, ka kaklā sakāpis kamols. Bija grūti parunāt.

- Jā, kundze.

- Labi. Tad uzklausīsim jūsu stāstu. Lūdzu, sāciet!

Kitija diezgan nedrošā balsī izklāstīja, kā viss todien bija noticis. Viņa sāka neveikli, bet iejutās stāstījumā un beigās visu pateica līdz pat vissmalkākajai niansei. Tiesas locekļi klusēdami klausījās, arī tiesnese, kas lūkojās uz meiteni pāri brillēm. Pie­sēdētāji klabināja datora taustiņus.

Viņa pabeidza savu stāstu ar kaismīgu aprakstu par Džeikoba smago stāvokli pēc Melnā svārsta burvestības. Kad meitene bija beigusi, tiesas zāli pildīja klusums. Kāds noklepojās. Bija sācis līt. Pret stikliem sitās lietus lāses, istaba bija kļuvusi dūmakaina.

Tiesnese atlaidās krēslā. Piesēdētāju kungi, vai esat visu pierakstījuši?

Viens no vīriešiem pacēla galvu. Jā, kundze.

- Labi, tiesnese sarauca degunu. Tā kā Tallova kungs nav ieradies, man jāpieņem šī notikumu versija. Tiesa pasludina…

Pēkšņi pie durvīm atskanēja skaļi klauvējieni. Kitijas sirds, kas pēc tiesneses vārdiem bija pacēlusies debesīs, pēkšņi novēlās zemē līdz pat zābaku pazolēm. Jaunais vīrietis zaļajā cepurē metās atvērt durvis un gandrīz tika notriekts no kājām, ienākot muskuļotajam Jūlijam Tallovam. Tērpies pelēkā uzvalkā ar rozā strīpām, zodu augstu paslējis, viņš devās pie otra lielā krēsla un apsēdās tajā.

Kitija naidīgi uzlūkoja šo vīrieti. Viņš paskatījās uz meiteni ar smīnu sejā un pievērsās tiesnesei.

- Tallova kungs? viņa vaicāja.

- Jā, kundze, viņš nolaida acis. Es ļoti at…

-Jūs esat novēlojies, Tallova kungs.

- Jā, kundze. Es ļoti atvainojos augsti godātajai tiesai, bet man Iekšlietu ministrijā šorīt bija neatliekamas darīšanas. Ārkārtas situācija Vapingā bija izmukuši trīs vēršgalvu folioti. Iespējams, tas plānots kā vardarbības akts. Man bija jāpalīdz Nakts policijai tikt ar tiem galā. Viņš piemiedza skatītājiem ar aci. Jūs jau zināt, kā noķert foliotu augļu kaudze, pārlieta ar medu. Viņus pievilina saldums, un tad…

Tiesnese uzsita ar āmuru. Tallova kungs, tas neattiecas uz lietu. Tiesas namā precizitātei tiek piešķirta liela nozīme. Jūs esat vainīgs tiesas priekšā, tātad parādā tiesai piecsimt mārciņu.

Viņš nokāra galvu tēlotā padevībā. Jā, kundze.

- Tomēr jūs ieradāties īstajā brīdī, lai izklāstītu savu stāstu. Mēs jau esam uzklausījuši Džonsas jaunkundzes liecību. Jūs zināt apsūdzības. Ko varat atbildēt?

- Neesmu vainīgs, kundze! Viņš atkal bija izslējies, burtiski starodams no pašpārliecinātības. Uzvalka strīpas nostiepās kā arfas stīgas. Man jāsaka, ka šajā gadījumā esmu cietušais, jo divi jauni nelieši arī šī jaunā dāma, kas tepat sēž, sadauzīja manu automašīnu nolūkā mani aplaupīt un ievainot. Veiksme, ka man piemītošās spējas bija pietiekamas, lai atvairītu uzbru­cējus un izbēgtu.

Viņš turpināja klāstīt savus melus vēl minūtes divdesmit, atstāstīdams asinis stindzinošos draudus, ko viņam izteikuši abi noziedznieki. Laiku pa laikam viņš iepina stāstā mazus, jocīgus atgadījumus, kas atgādināja tiesai, cik nozīmīga persona viņš ir valdībā. Kitija sēdēja bāla kā krīts, nagus iespiedusi delnās. Vienu vai divas reizes viņa redzēja, kā tiesnese pašūpo galvu, un divi vīrieši noelsās, kad Tallova kungs aprakstīja, kā kriketa bumba sašķaidījusi vina automašīnas stiklu, uif skatītāji zālē juta līdzi katram stāsta pavērsienam. Meitene jau nojauta, kura pusē ir visu simpātijas.

Bet brīdī, kad Tallova kungs ar patosu aprakstīja, kā pavē­lējis raidīt Melnā svārsta lāstu tikai pret vadoni Džeikobu lai tādējādi līdz minimumam samazinātu cietušo skaitu, Kitija vairs ilgāk nespēja klusēt.

- Tie ir meli! viņa izsaucās. Lāsts nāca man tieši virsū!

Tiesnese uzsita ar āmuriņu pa tiesas galdu. Kārtību tiesas zālē!

- Bet tā nav taisnība! Kitija turpināja. Mēs stāvējām bla­kus. Tas mērkaķis raidīja burvestību uz mums abiem, kā Tallova kungs bija viņam pavēlējis. Trieciens nogāza mani no kājām. Un ātrā palīdzība aizveda mūs uz slimnīcu.

- Klusu, Džonsas jaunkundz!

Kitija padevās. Piedodiet, kundze.

- Tallova kungs, vai jūs, lūdzu, neturpinātu?

Burvis efektīgi pabeidza stāstu, atstājot klausītājus pavēr­tām mutēm. Ficviljamas kundze kādu brīdi grozījās savā krēslā, sarunādamās ar piesēdētājiem, un tad uzsita ar āmuriņu pa galdu. Istabā iestājās klusums.

- Šī ir sarežģīta un smaga lieta, viņa iesāka, turklāt mums nav liecinieku. Ir tikai viena cilvēka sacītais pret otra. Jā, Džon­sas jaunkundz, kas atkal?

Kitija bija pieklājīgi pacēlusi roku. Ir vēl viens liecinieks, kundze. Džeikobs.

- Tad kāpēc viņa nav šeit?

- Viņš nejūtas labi, kundze.

- Viņa vietā varēja ierasties kāds no ģimenes locekļiem. Viņi tomēr izvēlējušies tā nerīkoties. Varbūt tāpēc, ka taisnība nav viņu pusē?

- Nejau tāpēc, kundze, Kitija droši turpināja. Viņi baidās.

- Baidās? tiesnese sarauca uzacis. Smieklīgi! No kā?

Kitija vilcinājās, bet nebija no kā gaidīt palīdzību. No atrie­bības. Ja uzstāsies tiesā pret burvi.

No skatītāju soliem atskanēja dīvainas skaņas. Visi trīs piesē­dētāji aiz izbrīna bija pārtraukuši rakstīt. Jaunais vīrietis zaļajā cepurē sēdēja pavērtu muti. Ficviljamas kundzes acis samiedzās. Viņa uzsita ar āmuriņu pa galdu.

- Džonsas jaunkundz, viņa teica, ja turpināsiet runāt šādas muļķības, man nāksies jūs sodīt! Un nerunājiet, kamēr jums nav dots vārds. Kitija redzēja Jūlija Tallova plato smaidu. Meitene valdījās, lai nesāktu raudāt.

Tiesnese nikni skatījās uz Kitiju. Jūsu nepatiesā apsūdzība tikai pastiprina to pierādījumu klāstu, kas apliecina jūsu vainu. Neuzdrošinieties runāt! Kitija bija sašutumā atkal atvērusi muti.

- Katru reizi, kad ierunājaties, jūs iegāžat pati sevi, ties­nese turpināja. Ja jūsu draugs atbalstītu jūsu teikto, viņš šodien būtu šeit. Turklāt acīmredzams, ka pret jums nav ticis raidīts Melnā svārsta lāsts, kā jūs tikko apgalvojāt, citādi jūs nekādā gadījumā nebūtu pie tik labas veselības, lai šodien ieras­tos tiesā. Tiesnese apklusa, lai iedzertu malku ūdens.

- Apbrīnojami, kāda nekaunība vajadzīga, lai iesniegtu šādu prasību tiesā, viņa turpināja. Turklāt pret tik cienījamu pil­soni kā Tallova kungs. Viņa norādīja uz burvi, kas izskatījās kā piesaulē saritinājies kaķis. Lai gan tas, protams, tiesas zālē nav noteicošais. Tallova kungam par labu runā viņa labā reputā­cija un lielais rēķins, ar kuru viņš apliecina par jūsu sadauzītās automašīnas labošanu. Bet jums ir tikai mežonīgas apsūdzības, kuras, manuprāt, ir safabricētas. (Skatītāji noelsās.) Kāpēc es tā domāju? Vienkārši tāpēc, ka jūs melojat, teikdama, ka pret jums raidīts Melnā svārsta lāsts lai gan tā acīmredzami nav noti­cis -, tādēļ nav iemesla ticēt, ka jūs nemelojat arī par visu pārējo.

Turklāt jūsu teikto nevar apstiprināt neviens liecinieks, pat jūsu draugs, otra "cietusī puse", ne. Kā jau jūsu izlēcieni tiesas zālē pierādīja, jums ir kaislīga un nesavaldīga daba, kas pie mazākās iespējas spēj izlauzties nekontrolējamās dusmās. To visu apsve­rot, es varu teikt tikai vienu, ko iepriekš biju mēģinājusi neie­vērot. Jūs, būdama no vienkāršajiem ļaudīm, vienkārši nespējat stāties pretī tādam godavīram un uzticamam valsts kalpam.

Tiesnese ievilka elpu. No skatītāju soliem atskanēja sačuk­stēšanās. Viens no piesēdētājiem pacēla galvu. Labi teikts, kundze, viņš norūca un atkal iegrima datorā. Kitija sašļuka krēslā, it kā viss pasaules izmisums liektu viņu lejup. Meitene nespēja paskatīties nedz uz tiesnesi un piesēdētājiem, nedz uz apmierināto Tallova kungu. Viņas skatiens bija pievērsts ēnām, kas klājās uz grīdas. Tagad viņa vēlējās tikai aizbēgt.

- Secinājums ir viens, tiesnese mēģināja apkopot iepriekš teikto, tiesa noraida jūsu prasību, Džonsas jaunkundz. Ja jūs būtu vecāka, pret jums tiktu vērsta kriminālatbildība. Bet, tā kā Tallova kungs jau ir piemērojis atbilstošu sodu jūsu ielu bandai, es piespriedīšu jums samaksāt tikai par to, ka esat velti tērējusi tiesas dārgo laiku.

Lūdzu, kaut nu tas nebūtu daudz, kaut nu tas nebūtu daudz, Kitija domāja.

- Jums jāsamaksā tiesai simts mārciņu liela soda nauda.

Tas nebija pārāk slikti. To viņa pārdzīvos. Viņas krājkasītē

jau bija 75 mārciņas.

- Turklāt jums jāsedz arī uzvarētāja puses tiesas izdevumi. Tallova kungs ir parādā tiesai piecsimt mārciņu par novēloto ierašanos. Arī tās jums jāsamaksā. Tātad jūs esat parādā tiesai sešsimt mārciņu.

Kitija šokā notrīcēja, jūtot, ka asaras tūlīt, tūlīt izlauzīsies. Meitene mēģināja tās savaldīt. Viņa neraudās. Tikai ne te!

Meitenei izdevās pārvērst šņukstu skaļā klepū. Tajā brīdī tiesnese divreiz uzsita ar āmuru pa galdu.

- Tiesas sēde beigusies.

Kitija izskrēja no zāles.