Golema acs

29 netenjels

etenjels nespēja pateikt, kā vīrietis te bija uzradies. Nebija atskanējis aizsargtīkla trauksmes zvans, un nedz Netenjels, nedz Kafka, nedz Bartimajs nebija dzirdējuši viņu ienākam. Tomēr te nu viņš bija, mierīgi atspiedies pret durvju stenderi un rokas uz krūtīm sakrustojis.

Netenjels atvēra muti. Viņš nespēja izdvest ne vārda šo vīrieti viņš paziņai

Bārdainais algotnis, Saimona Siržulauzēja palīgs.

Pēc cīņas Hedlhemas muižā pirms diviem gadiem šis algotnis bija aizbēdzis un tā arī netika notverts. Valdības vīri bija viņu izmeklējušies krustu šķērsu, pārmaluši visu Lielbritāniju un pusi Eiropas, bet nebija atraduši. Ar laiku policija atmeta šim gadījumam ar roku un lietu izbeidza. Bet Netenjels nespēja aiz­mirst. Viņam atmiņā joprojām bija algotņa briesmīgais izskats, kad viņš ienāca Siržulauzēja istabā asinīm notraipītajā mētelī, rokā nesdams Samarkandas amuletu. Gadu gaitā šis tēls nebija pametis Netenjela iztēli.

Un tagad šis slepkava stāvēja pāris metru attālumā, nopētī­dams visus istabā esošos ar aukstasinīgu skatienu.

Vīrietis izstaroja gandrīz vai postošu spēku. Viņš bija garš un muskuļots, zilām acīm un platu pieri. Likās, ka viņš būtu nedaudz apcirpis bārdu, bet melnie mati bija garāki un krita uz pleciem. Drēbes bija tintes melnas plats krekls un polsterēta jaka, platas bikses, kas sabāztas augstos zābakos. Viņa pašpār­liecinātība bija kā dūres sitiens sejā. Netenjels pēkšņi skaidri apzinājās, cik viņš šī vīrieša priekšā ir bezspēcīgs.

- Nepūlies lieki mūs iepazīstināt, Kafka, vīrietis teica. Viņa balss bija zema un garlaikota. Mēs trīs esam seni paziņas.

Vecais vīrs skumji pamāja, lai gan nevarēja saprast, ko viņš ar to domā. Tas tik un tā būtu muļķīgi. Es nezinu vārdu nevie­nam nojums.

- Vārdi mūsu attiecībās nekad nav bijuši svarīgi.

Džins bija pagalam apstulbis. Tu esi dabūjis atpakaļ savus zābakus, viņš beidzot teica.

Vīrietis sarauca uzacis. Es teicu, ka tu par to samaksāsi, un tā arī būs. Tu un tas puika.

Līdz šim Netenjels bija sēdējis uz Kafkas galda šoka parali­zēts. Tagad, mēģinādams parādīt zināmu autoritāti, viņš piecē­lās kājās un nostājās, rokas sānos iespiedis.

- Jūs tiekat arestēts, jaunais burvis teica, nikni lūkodamies algotnim acīs.

Algotnis pablenza uz viņu tik vienaldzīgi, ka Netenjels juta visu pašpārliecinātību sašļūkam papēžos. Zēns pārskaities iesaucās: Vai jūs dzirdējāt, ko es teicu?

Vīrietis izdarīja tik strauju kustību, ka Netenjels tikko spēja to samanīt, un algotņa rokā parādījās zobens, ar kuru viņš norā­dīja zēna virzienā. Un kur ir tavs ierocis, zēn?

Netenjels spītīgi izslēja zodu un norādīja uz Bartimaju. Lūk, šis ifrīts, kas klausa katrai manai pavēlei. Viens vārds, un viņš jūs saplosīs gabalos.

Izskatījās, ka džins ir krietni apmulsis. Ē, nūjā, viņš novilka. Tieši tā.

Svešais pasmaidīja bārdā. Šis radījums jau iepriekšējā reizē bija kopā ar tevi. Toreiz tam neizdevās mani nogalināt. Kāpēc tev šķiet, ka viņš to izdarīs šoreiz?

- Treniņš dara savu, džins sacīja.

- Tiesa gan. Vēl viena strauja kustība, un vīrietis turēja rokā S burta formā izveidotu metāla disku. Ar šo es esmu ļoti daudz trenējies. Tas pāršķels tavu būtību un pēc tam atgriezī­sies man rokā.

- Līdz tam laikam jums vairs nebūs roku, ar ko ķert, Neten­jels uzspēlētā bravūrā sacīja. Mans ifrīts ir ļoti straujš, gluži kā uzbrūkoša kobra. Viņš jūs nonāvēs, pirms jūs vēl paspēsiet likt to lietā. Zēns uzmeta skatienu džinam un algotnim. Neviens no viņiem nešķita diez ko pārliecināts par saviem spēkiem.

- Neviens dēmons nav ātrāks par mani, algotnis norūca.

- Vai tiešām? Netenjels pārvaicāja. Pārbaudiet šo!

Bartimajs pacēla pirkstu. Paklausies…

- Izmēģiniet pret viņu savu labāko metienu.

- Es varētu tā arī izdarīt.

- Un redzēsim, kas ar jums notiks.

- Pagaidiet, džins iejaucās. Šai spēku demonstrēšanai nav ne vainas, bet nokārtojiet to savā starpā un nejauciet pa vidu mani! Kāpēc jums vienkārši neizmēģināt laušanos vai ko tamlī­dzīgu? Sportiskas nodarbības mazina spriedzi…

Netenjels nelikās viņu dzirdam. Bartimaj, viņš iesāka, es tev pavēlu… <

Tajā mirklī notika kaut kas pavisam negaidīts. Kafka piecē­lās kājās.

-Paliec, kur esi! Algotņa acis iedegās, un zobens tika pagriezts pret veco vīru.

Nešķita, ka Kafka būtu viņu dzirdējis. Viņš mazliet sagrīļo­jās un pastreipuļoja uz priekšu pa papīriem klāto grīdu. Basās kājas mīdīja pergamentus. Pāris soļos viņš bija sasniedzis galdu. Kaulainās rokas pastiepās un izrāva manuskriptu no Netenjela tvēriena. Viņš atkāpās, piespiedis rokrakstu pie krūtīm.

Algotnis gribēja mest disku, bet pārdomāja. Liec to nost, Kafka! viņš uzrūca. Padomā par savu ģimeni! Padomā par Miu!

Kafkas acis bija cieši aizvērtas, viņš atkal grīļojās. Tad vecais vīrs pacēla seju pret griestiem. Mia man ir zudusi.

- Pabeidz šonakt šo manuskriptu, un zvēru, ka rīt tu viņu ieraudzīsi!

Kafka atvēra acis skatiens tajās bija miglains, bet saprā­tīgs. Kāda starpība? Līdz rītausmai es jau būšu miris. Mana dzīvība karājas mata galā.

Algotņa sejā bija lasāms aizkaitinājums. Viņam nepatika šādas sarunas. Mans darba devējs galvo, ka tavi bērni ir sveiki un veseli, viņš noskaldīja. Mēs viņus varam izdabūt no cie­tuma un šonakt atvest uz Prāgu. Padomā labi vai tu vēlies, lai viss šis darbs būtu bijis veltīgs?

Netenjels palūkojās uz džinu. Tas lēnām mainīja pozu. Nešķita, ka algotnis to būtu ievērojis. Netenjels ieklepojās, nolēmis pievērst sev algotņa uzmanību un ļaut džinam darbo­ties. Neklausieties viņā, Kafka! Tas cilvēks melo.

Algotnis palūkojās uz zēnu. Nudien ļoti žēl, viņš sacīja, ka šopēcpusdien zaldāti tevi nenotvēra. Es sniedzu policijai ļoti smalkas norādes, tomēr viņi visu salaida dēlī. Vajadzēja ķer­ties pie lietas pašam.

- Tu zināji, ka mēs esam Prāgā? Netenjels izsaucās.

- Protams. Jūs ieradāties nelaikā. Pāris dienu vēlāk manis jau šeit nebūtu es būtu atpakaļ Londonā ar savu manuskriptu. Un jūsu izmeklēšana atkal būtu nonākusi strupceļā. Tā kā jūs tomēr parādījāties, vajadzēja gādāt, lai nesēžat bezdarbībā. Tāpēc arī uzsūtīju jums policiju.

Netenjels samiedza acis. Kas jums pateica, ka es braucu uz Prāgu?

- Mans darba devējs, algotnis atcirta. Es savukārt ziņoju čehiem, un viņi visu dienu izsekoja to muļķīgo Lielbritānijas spiegu, zinot, ka viņš agri vai vēlu tiksies ar jums abiem. Poli­cija, starp citu, domā, ka tu esi ieradies Prāgā, lai uzspridzinātu te bumbu. Bet tas viss ir pagātnē. Viņi neattaisnoja manas cerī­bas.

Vīrietis bija izstiepis vienā rokā zobenu un otrā disku, pār­maiņus vērodams Netenjelu un Kafku. Netenjels bija apju­cis tikai pāris cilvēku zināja, ka viņš dodas uz Prāgu, tomēr algotni kāds bija informējis. Tas nozīmēja, ka… Nē, tagad viņam bija jākoncentrējas. Zēns redzēja, ka Bartimajs joprojām virzās sānis, lēni kā gliemezis. Vēl mazliet un džins būs ārpus algotņa redzesloka, īstajā pozīcijā, lai uzbruktu.

- Redzams, ka tu esi atradis nākamo nodevēju, kas aizstāj Siržulauzēju, Netenjels izmeta.

- Siržulauzēju? vīrietis izbrīnā sarauca uzacis. Tas švauksts arī toreiz nebija mans darba devējs. Viņš bija tikai amatieris, pārāk dedzīgs, lai gūtu uzvaru. Mans darba devējs iedrošināja to muļķi rīkoties, bet Siržulauzējs nebija viņa vienīgais ierocis. Tāpat kā es neesmu vienīgais, kas strādā viņa pakļautībā.

Netenjels dusmās zvēroja. Kas viņš ir? Kura labā tu strādā?

- Es strādāju pie kāda, kas labi maksā. Tas taču ir acīmre­dzams. Tu gan esi dīvains mazs burvis.

Džins, kas bija veiksmīgi nonācis ārpus algotņa redzesloka, pacēla roku. Bet tobrīd rīkojās Kafka. Visu laiku viņš bija stā­vējis blakus Netenjelam, turēdams rokās pergamentu. Un pēk­šņi, nesakot ne vārda un pat neatverot acis, viņš sasprindzināja visus muskuļus un pārplēsa manuskriptu uz pusēm.

Efekts bija negaidīts.

No saplēstā pergamenta izlauzās maģisks spēks un satrici­nāja kotedžu līdzīgi zemestrīcei. Netenjels tika pasviests gaisā, turpat uzlidoja arī džins, algotnis, galds, sofa, papīri, spalvas­kāti un tinte. Sekundes simtdaļu Netenjels redzēja visus trīs plānus trīcam un griežamies trīs reizes ātrāk. Sienas šūpojās, grīda drebēja. Elektriskais apgaismojums izdzisa. Netenjels nogāzās uz grīdas.

Maģijas viļņi izlija pa grīdas dēļu spraugām un iesūcās zemē. Manuskripta spēks bija zudis. Plānu viļņošanās norima. Neten­jels pacēla galvu. Viņš bija pakritis zem apgāztas sofas ar skatu pret logu. Pilsētas gaismas joprojām spoži spīdēja, bet tās šķita augstāk nekā pirms tam. Kotedža bija sašķiebusies un nogāzu­sies uz kalna malas. Grīda pamazām svērās augšup, un vairāki sīki priekšmeti lēni slīdēja sašķiebtās sienas virzienā.

Istaba bija klusa un tumša, tajā skanēja tikai papīra čauk­stoņa. Kur bija algotnis? Un Bartimajs? Netenjels gulēja klusi un mierīgi, acis iepletis kā trusītis naktī.

Kafku viņš redzēja. Vecais burvis gulēja, ar seju iegāzies izlietnē, pār viņu bija sabirušas papīra loksnes. Pat no attāluma Netenjels varēja pateikt, ka viņš bija miris.

Sofas svars smagi gūlās uz Netenjela kājas, spiežot to pie grī­das. Viņš vēlējās pagrūst smago mēbeli malā, bet zināja, ka tas būtu pārāk riskanti. Tāpēc jaunais burvis klusi gulēja, vēroja un ieklausījās.

Soļi un kāda nācēja aprises. Algotnis apstājās pie vecā burvja, brīdi paskatījās uz to un, izdvesis klusu lāstu, nāca uz loga pusi. Viņš pārvietojās lēnām, jo grīda bija kļuvusi par grūti pārva­ramu slīpumu. Bārdainim rokā vairs nebija zobena, tomēr tajā spīdēja kaut kas sudrabots.

Neko neatradis salauzto mēbeļu kaudzē, algotnis sāka pārvie­toties pa istabu, mērķtiecīgi lūkojoties uz visām pusēm. Neten­jels ar šausmām saprata, ka vīrietis tuvojas sofai. Zēns nevarēja aizbēgt sofa viņu vienlaikus slēpa un iesprostoja. Viņš iekoda lūpā, mēģinādams atcerēties īstos Izsaukšanas vārdus.

Šķita, ka algotnis tikai tagad pamanījis apgāzto sofu. Pāris sekunžu viņš mierīgi stāvēja. Un tad, pacēlis rokā sudraba disku, noliecās, lai paceltu sofu.

Tobrīd viņam aiz muguras parādījās Bartimajs.

Ēģiptiešu zēns lidinājās virs slīpās grīdas, rokas uz priekšu pastiepis. Ap viņu pletās sudrabots loks, balts ap vidukli un tumšāks pie matiem. Džins nosvilpās. Algotnis strauji pagrie­zās un meta disku tas ar vieglu švīkstoņu aizlidoja pa gaisu, pāršķēla mirdzošo aizsargkārtu ap Bartimaju un aizlidoja istabā.

Ai, ai, tu netrāpīji, džins novilka. Viņam rokās parādījās Elles uguns lode, kas tika sviesta pret algotni. Viņa ķermeni apvija liesmas, un vīrietis iekliedzās, aizsedzis seju ar rokām. Viņš paspēra soli uz priekšu, metot uz istabas sienām sarkanu blāzmu, nikni raugoties pa pirkstu starpām.

Džinkstošais disks bija sasniedzis istabas tālāko galu un tagad, mainījis virzienu, lidoja atpakaļ tieši pretī algotņa rokām. Pa ceļam tas iecirta brūci ēģiptiešu zēna ādā Netenjels dzir­dēja Bartimaja sāpju kliedzienu un redzēja, kā viņa forma sašū­pojas un nomirgo.

Disks atgriezās algotņa liesmām apvītajā rokā.

Netenjels atbrīvoja kāju no sofas spiediena, nogrūda to malā un piecēlās kājās.

Ēģiptiešu zēns bija pazudis. Tā vietā liesmu spožumā parādī­jās žurka, kas mēģināja noslēpties ēnā. Degošais algotnis metās tai pakaļ, liesmas svilināja viņa acis. Vīrieša drēbes pamazām pārogļojās, bet disks spoži mirdzēja labajā rokā. , Netenjels mēģināja sakopot domas. Blakus bija koka kāpnes, kas tagad diagonāli atbalstījās pret griestiem. Viņš atspiedās pret tām.

Žurka steidzās pa vecajiem pergamentiem, kas zem tās soļiem sprakšķēja.

Disks pāršķēla pergamentu. Žurka ar baiļu pīkstienu pavēlās malā.

Degošajos pirkstos parādījās vēl divi diski. Žurka uzsāka mežonīgu skrējienu, bet nebija pietiekami ātra. Disks ieur­bās grīdas dēļos, pienaglojot pie tiem žurkas asti. Dzīvnieciņš neveiksmīgi mēģināja atbrīvoties.

Algotnis spēra soli, lai uzkāptu žurkai.

Netenjels, pielikdams visus spēkus, atrāva no griestiem kāp­nes un meta tās virsū algotnim. Pārsteigtais vīrietis sagrīļo­jās uz slīpās grīdas un, zaudējis līdzsvaru, nogāzās dzirksteļu mākonī. Viņš nokrita uz grīdas, aizdedzinādams papīrus sev apkārt.

Žurka beidzot atsvabināja asti un ar lēcienu bija Netenjelam blakus. Paldies, tā noelsās. Vai tu redzēji, cik izdevīgā pozī­cijā es biju viņu nostādījis?

Netenjels, acis iepletis, vēroja algotni, kas cīnījās ar kāpnēm, nelikdamies ne zinis par viņu ieskaujošajām liesmām. Kā viņš var palikt dzīvs? zēns nočukstēja. Viņam visapkārt ir lies­mas! Tam cilvēkam jau sen bija jābūt sadegušam.

Sadegs tikai viņa drēbes, žurka sacīja. Ķermenis ir gan­drīz neievainojams. Bet tagad viņš ir pie loga. Uzmanies!

Žurka pacēla nagu. Bārdainis pagriezās un beidzot ieraudzīja Netenjelu. Viņš dusmās iešņācās un pacēla roku, kurā uzmir­dzēja sudraba disks. Vīrietis atvēzējās…

Un saņēma pilnu viesuļvētras triecienu, kas pacēlās no žur­kas pastieptās ķepas. Tas pacēla algotni gaisā un trieca laukā pa logu, ietinot plīstošu stiklu un degošu papīru virpulī. Viņš izkrita ārā un lidoja lejup no kalna, liesmām joprojām apvijot ķermeni. Netenjels redzēja, kā bārdainis atsitas pret zemi un paliek nekustīgi guļam.

Bet žurka jau skrēja pa slīpo grīdu uz durvju pusi. Nāc šurp! tā sauca. Domā, ka tas viņu ir apturējis? Mums ir pie­cas, varbūt desmit minūtes laika.

Netenjels metās ārā pa durvīm un prom naktī, pārraujot vis­pirms vienu un tad otru aizsargtīklu. Trauksmes zvans izrāva Zelta ielas iedzīvotājus no saldajiem sapņiem, bet žurka un zēns jau bija aiz sagruvušā torņa un skrēja lejup pa pakāpieniem, it kā visi jebkad izsauktie dēmoni dzītos viņiem pa pēdām.

Nākamajā rītā ar jaunām drēbēm mugurā un parūku galvā, ar tikko zagtu pasi kabatā, Netenjels šķērsoja Čehijas robežu un nonāca Lielbritānijas pārvaldītajā Prūsijā. Maiznieka mašīnā iebraucis Čemnicas pilsētā, zēns devās taisnā ceļā uz Lielbritā­nijas vēstniecību un paskaidroja, kas viņš tāds ir. Vēstniecības darbinieki pāris reižu kādam piezvanīja pa telefonu, pārbaudīja pases un apstiprināja Mandrāka personību. Pēcpusdienā viņš jau lidoja atpakaļ uz Lielbritāniju.

Džins tika atlaists uz robežas, jo ilgstošā dēmona uzraudzī­šana vājināja Netenjela spēkus. Pēdējās dienas viņš bija gulējis pavisam maz. Lidmašīnā bija silti, un, par spīti apņēmībai izlo­bīt kaut ko no algotņa vārdiem, nogurums un motoru dūkoņa darīja savu. Gandrīz tūlīt pēc lidaparāta pacelšanās gaisā Neten­jels bija aizmidzis.

Stjuarte viņu pamodināja Bokshilas lidostā. Ser, mēs esam atlidojuši. Automašīna jūs gaida. Jums tika lūgts pasteigties.

Zēns parādījās uz lidmašīnas trapa, kur viņu apžilbināja spo­žās gaismas. Pie skrejceļa gaidīja melns limuzīns. Netenjels lēni nokāpa lejup, joprojām tikai pa pusei pamodies. Viņš prātoja, vai satiks meistari, tomēr aizmugurējais sēdeklis bija tukšs. Šoferis pacēla cepuri, atverot automašīnas durvis.

Vaitvelas jaunkundzes rīkojums, ser, viņš sacīja. Jums nekavējoties jādodas uz Londonu. Pretošanās kustība ir ielau­zusies Vestminsteras abatijā un… Pārējo jūs redzēsiet pats. Mēs nedrīkstam kavēties. Nelaime ir tuvu.

.. Netenjels, ne vārda nesakot, iekāpa automašīnā. Durvis aiz vina aizvērās.