Golema acs

30 kitija

Kolonnā sākās kāpnes, kas spirāles veidā vijās lejup. Eja bija šaura, ar zemiem griestiem. Pat Kitijai nācās pieliekties, un Freds ar Niku, kuri jau līdz šim bija gājuši sakumpuši, tagad pārvietojās sāniski kā divi milzu krabji. Gaiss bija karsts un smacīgs.

Spalvaskāta kungs gāja visiem pa priekšu, viņa lākturis izsta­roja spožu gaismu. Arī pārējie pacēla lākturus, un gaisma vai­roja drosmi. Tagad, kad viņi bija pazemē, nebija nekādu baiļu, ka kāds viņus varētu pieķert. Lielākās briesmas bija garām.

Kitija sekoja salīkušajam Nikam, un Stenlijs savukārt mina viņai uz papēžiem. Lākturi meta spožu gaismu, tomēr ēnas šķita dīvaini ieskaujam nācējus un uzglūnam viņiem no stūriem.

Abās pusēs kāpnēm savus tīklus bija savijuši neskaitāmi zir­nekļi. No Spalvaskāta kunga negantās lādēšanās varēja spriest, ka viņam ceļā stājas simtiem gadu saausti tīkli.

Kāpiens lejup nebija ilgs. Kitija saskaitīja trīsdesmit trīs pakāpienus, tad viņa izgāja pa metāla režģa durvīm un iegāja telpā, ko apspīdēja lākturu gaisma. Meitene pakāpās malā, lai ļautu ienākt Stenlijam, un novilka no sejas masku. Spalvas­kāta kungs tikko bija izdarījis to pašu. Viņa seja bija piesarkusi, pelēkbalto matu pusloks sabužināts un nekārtīgs.

Laipni lūgti Gledstona kapenēs, viņš nočukstēja augstā, aizsmakušā balsī.

Kitijai šķita, it kā biezs zemes slānis spiestu viņu pie zemes. Kapeņu griesti bija izveidoti no skaistiem akmens bluķiem, kuri gadu gaitā bija nedaudz izkustējušies. Likās, ka akmens bluķi ir sadrūzmējušies griestu centrā, spiežoties pret vārgo gaismu, it kā vēlētos to izdzēst. Gaiss bija sasmacis, un dūmi no lākturiem vēlās un atsitās pret griestiem. Kitija kāri tvēra katru elpas vil­cienu.

Kaps bija diezgan šaurs, iespējams, tikai četrus metrus plats, bet garumu šaudīgajā lākturu gaismā bija grūti noteikt. Grīda bija veidota no akmens plāksnēm, un to visā platumā klāja balts pelējuma sēnītes paklājs, kas vietām sedza arī sienu. Likās, ka kāpņu telpas darbīgie zirnekļi nebija iekļuvuši pa šīm durvīm nekur nemanīja zirnekļa tīklus.

Kambara sienā, tieši pretī ieejai, bija iecirsts garš plaukts, kurā stāvēja sarindotas trīs stikla puslodes. Lai gan stikls bija netīrs un saplaisājis, Kitija katrā no tām varēja saskatīt kaltētu puķu paliekas lilijas, magones un rozmarīnu. Dižā burvja bēru puķes. Kitija noskurinājās un pievērsa skatienu tam, uz ko skatī­jās pārējie, marmora sarkofāgam, kas atradās tieši zem plaukta.

. Tas bija trīs metrus garš un vairāk nekā metru augsts, uz sarkofāga nebija ne ornamentu, ne senu zīmju rakstu, izņemot bronzas plāksnīti, kas bija piestiprināta vienā pusē. Virs sarko­fāga bija augsts vāks, kas, pēc Kitijas domām, izskatījās tā, it kā būtu steigā uzmests atpakaļ, nevis kārtīgi nostiprināts.

Spalvaskāta kungs un pārējie sajūsmināti pulcējās ap sarkofāgu.

- Tas ir veidots ēģiptiešu stilā, Anna sacīja. Diženumā mērojas ar faraonu sarkofāgiem, lai gan uz šī nav hieroglifu.

- Kas tur rakstīts? Stenlijs vaicāja, norādot uz plāksnīti. Nespēju izlasīt.

Arī Spalvaskāta kungs pašūpoja galvu. Kaut kādā velniš­ķīgā svešvalodā. Varbūt Hopkinss to varētu izlasīt, bet šobrīd tas nav iespējams. Bet tagad, viņš uzsita ar spieķi pa sarkofāgu, vai mēs varam to atvērt?

Kitija sarauca pieri nepatikā un sliktās priekšnojautās. Vai tas ir vajadzīgs? Kāpēc jūs domājat, ka dārgumi paslēpti tur?

Spalvaskāta kunga uztraukums izlauzās sīvā aizkaitinā­jumā. Nu, uz grīdas taču tie dārgumi nemētājas, vai ne tā, meitenīt? Vecais skopulis noteikti būs vēlējies tos paturēt sev tuvāk, pat pēc nāves. Turklāt pārējā istaba ir tukša.

Kitija nepadevās. Vai jūs pārbaudījāt?

- Lieka laika tērēšana! Anna, paņem lākturi un aizej līdz telpas galam. Pārliecinies, ka tur nav neviena sienā paslēpta alkova. Frederik, Nikolas, Stenlij, pielieciet visus spēkus, lai to izkustinātu. Vai varat tikt klāt? Varbūt mums vajadzēs virvi.

Kamēr vīrieši sapulcējās ap sarkofāgu, Kitija pakāpās atpa­kaļ, lai vērotu, kā veicas Annai. Tūlīt kļuva skaidrs, ka Spal­vaskāta kungam taisnība. Pēc pāris soļiem Annas lākturis izgaismoja kapeņu tālāko sienu. Viņa vairākas reizes pārlaida tai gaismas staru, meklējot sienā iespējamas nišas vai durvju apveidus, bet tur nekā nebija. Paraustījusi plecus, Anna atgrie­zās pie pārējiem.

Stenlijs bija paņēmis virvi un mēģināja apsiet to ap vienu sarkofāga vāka galu. Tas nebūs viegli, zēns novilka, paka­sot pakausi. Nevaru apsiet virvi. Un tas ir pārāk smags, lai paceltu.

- Varbūt varam pastumt to malā, Freds ierosināja.

- Nē, pārāk smags.

- Varbūt slīdēs labi, Niks novilka. Marmors ir ļoti gluds akmens.

Spalvaskāta kungs noslaucīja sviedrus no pieres. Mums jāmēģina, zēni. Otra iespēja ir mest uzliesmojošo lodi pret sar­kofāga vāku, bet tā mēs riskētu sabojāt dārgumus. Ja tu, Fred, atbalstītu kāju pret sienu, tas dotu papildu spēku. Un tagad, Nik…

Kamēr viņi turpināja pārspriest darbības plānu, Kitija pētīja bronzas plāksnīti. Tā bija cieši noklāta ar sīkām zīmēm, kas sakārtotas vārdos vai simbolos. Ne jau pirmo reizi Kitija nožē­loja savas niecīgās zināšanas. Slepeno zīmju mācīšana nebija kas tāds, ko apguva skolā, un Spalvaskāta kungs bija aizliedzis viņiem lasīt nozagtās maģijas grāmatas. Meitene iedomājās: nez vai Džeikoba tēvs mācētu izlasīt šīs rakstu zīmes un to, kas tur pateikts?

- Kitij, pakāpies malā, labi? Nu re, laba meitene. Stenlijs bija satvēris vienu vāka stūri, Niks otru, bet Freds atspēries pret sienu zem plaukta. Viņi bija sagatavojušies pielikt visas pūles, lai izkustinātu smago marmoru.

Iekodusi lūpu zobos un neatbildējusi uz Sten lija zobgalību, Kitija piecēlās kājās un pakāpās tālāk, noslaukot seju piedurknē. Sviedri ritēja pa seju gaiss šeit bija ļoti sasmacis.

- Un tagad grūdiet! Vīrieši ķērās pie sarkofāga vāka. Anna un Spalvaskāta kungs turēja lākturus augstu paceltus, lai rādītu gaismu. Tā apspīdēja piepūlē sašķiebtās sejas, sakostos zobus, sviedriem klātās pieres. Vienā brīdī atskanēja klusa švīkstoņa.

- Labi, tagad atpūtieties! Niks, Freds un Stenlijs sabruka zemē. Spalvaskāta kungs kliboja riņķī, sitot viņiem uz pleca. Tas pakustējās! Patiešām pakustējās! Malači! Vēl nevar redzēt sarkofāga iekšpusi, bet tiksim arī tik tālu. Atvelciet elpu, un mēģināsim vēlreiz!

Un viņi mēģināja. Vēl un vēlreiz. Viņi elsa, muskuļiem pie­pūlē savelkoties, un katru reizi vāks pavirzījās sānis pavisam nedaudz un atkal apstājās. Spalvaskāta kungs viņus mudināja, dejodams apkārt gluži kā tāds dēmons, gandrīz aizmirsis par sāpošajām kājām, seju sasprindzinājumā saviebis. Grūdiet! Bagātības ir mums tieši zem deguna, tikai jāpieliek nedaudz pūļu! Saņemies, Stenlij! Vēl nedaudz! Nežēlojiet spēkus, zēni!

Paņēmusi rokā lākturi, Kitija staigāja pa tukšajām kapenēm, atstājot kurpju nospiedumus biezajā pelējuma kārtā. Viņa aiz­gāja līdz kambara tālākajai sienai un atkal nāca atpakaļ.

Viņai šķita, ka šeit kaut kas nav kārtībā, bet meitene nekādi nespēja noformulēt, kas. Turklāt Spalvaskāta kunga uzmun­drinājuma saucieni traucēja koncentrēties. Kitija pagriezās uz papēža un pacēla lākturi, lai nopētītu tālāko sienu.

Siena kā siena.

Tomēr…

Pelējums. Uz tālākās sienas nebija pelējuma.

Visur uz kapeņu grīdas un sienām pletās pelējuma paklājs, tas klāja gandrīz visu un dažās vietās sniedzās līdz pat gries­tiem. Kādudien, iespējams, tas ietīs visu telpu.

Bet uz tālākās kapeņu sienas nebija ne miņas no pelējuma. Akmens plāksnes bija tīras un gludas, it kā tikai vakar uzceltas.

Kitija pievērsās pārējiem. Klau…

Tieši tā! Vēl vienu grūdienu, puiši! Spalvaskāta kungs gan­drīz vai lēkāja no prieka. Es redzu, kā tas stūris ir pavirzījies! Vēl viens grūdiens, un mēs redzēsim veco Gledstonu vaigā!

Neviens nedzirdēja Kitiju, neviens nepievērsa meitenei ne mazāko uzmanību.

Meitene pievērsās sienai. Nekāda pelējuma… neloģiski. Var­būt šī siena bija celta no cita materiāla?

Kitija piegāja tuvāk, lai pieskartos akmens plāksnēm. Stiep­jot roku, viņa aizķērās kādā grīdas nelīdzenumā un krita uz priekšu. Meitene pacēla rokas, lai atspiestos pret sienu un izkrita tai cauri.

Kitija nokrita uz grīdas, sāpīgi apdauzot plaukstas un celi. Lākturis izkrita no rokām un aizripoja pa grīdu.

Meitene sāpēs saviebās. Celis bija stipri savainots, un rokas sāpēja. Bet visvairāk viņa izjuta pārsteigumu un šoku. Kā tas varēja notikt? Viņa bija pārliecināta, ka atsitīsies pret sienu, bet izskatījās, ka ir izkritusi tai cauri, it kā tās vispār nebūtu.

No sienas otras puses atskanēja briesmīga šņirkstoņa, kam sekoja blīkšķis, sajūsmas saucieni un sāpju kliedziens. Viņa dzir­dēja Spalvaskāta kunga balsi: Malači, puiši! Beidz pinkšķēt, Stenlij! Tu nemaz neesi tik ļoti savainots! Nāciet tuvāk paska­tīsimies uz veco burvi!

Viņi bija to izdarījuši. Tas viņai bija jāredz. Kitija piecēlās kājās, sāpīgi saviebusies, un pacēla lākturi. Tā gaisma tagad izgaismoja visu telpu.

Par spīti tam, ka meitene šo gadu laikā bija devusies daudzos reidos, kuros daudzreiz tikai par mata tiesu izbēgusi no nāves, par spīti lamatām, dēmoniem, draugu nāvei, tagad viņa jutās tikpat šokēta un nobijusies kā toreiz uz dzelzs tilta. Pulss dunēja ausīs, galva reiba. Meitene dzirdēja, kā kapeņu klusumu pāršķeļ skaļš vaids, un salēcās, saprotot, ka tas nācis no pašas mutes.

Skaļie sajūsmas saucieni otrpus sienai pēkšņi apklusa. Anna izsaucās: Kas tas? Kur ir Kitija?

Kitija nespēja novērst skatienu no telpas tālākā gala. Es esmu šeit, viņa čukstēja.

- Kitij!

- Kur tu esi?

- Sasodītā meitene vai viņa ir uzkāpusi atpakaļ pa kāpnēm? Nikolas, aizej un paskaties!

- Kitij!

- Es esmu šeit! Telpas galā! Vai tad jūs neredzat? meitene nespēja parunāt skaļāk, rīkle bija izkaltusi. Es esmu šeit! Un neesmu viena…

Kapeņu tālākais gals, ko atdalīja iluzorā siena, nebija pārāk plašs, varbūt tikai trīs metrus. Baltais pelējums nebija ņēmis vērā neīsto sienu un stiepās tālāk pa grīdu un sānu sienām, un klāja arī to, kas gulēja uz grīdas, viņas lāktura vārgās gaismas apgaismots. Tomēr, par spīti pelējuma kārtai, nebija iespējams pārprast, kas atradās pie tālākās sienas. Viņi bija seši gulēja, galvas pavērsuši pret Kitiju, kājas pret sienu un rokas uz krū­tīm sakrustojuši. Kapeņu gaiss nebija ļāvis viņu miesai pilnībā sapūt, bet tā bija sažuvusi un sakļāvusies ap skeletiem, un žūs­tot pavērusi vaļā žokļus, liekot tiem sastingt šausmu izteiksmē. Āda bija nomelnējusi kā vecs koks, acis izžuvušas. Visi skeleti bija ģērbušies dīvainās, vecmodīgās drēbēs, tiem kājās bija smagi zābaki. Mati bija palikuši tādi paši kā dzīves laikā, tagad tie plandīja ap galvu kā dīvainas jūraszāles. Vienam no vīriešiem bija ļoti skaistas kastaņbrūnas cirtas.

Biedri joprojām sauca viņas vārdu. Viņu neapķērība meiteni pārsteidza.

- Es esmu šeit! viņa pēkšņi atguvās no šoka un, pagriezu­sies pret pārējiem, skaļi iesaucās. Niks un Anna bija tuvu, un, atskanot viņas balsij, abu galvas pagriezās, bet acis palika neko neizsakošas, tās slīdēja pāri Kitijai, neredzot meiteni. Kitija nopūtās un paspēra soli viņiem pretī. Ķermenim pārskrēja savā­das trīsas.

Niks iekliedzās. Anna nometa zemē lākturi.

- Labāk ienāciet un paskatieties šajā pusē, Kitija aizkaiti­nāta sacīja. Kad draugi neko neatbildēja, viņa piebilda: Kas, pie velna, ar jums noticis?

Viņas niknā balss izsita Niku no šoka. Paskaties uz sevi! viņš stostījās. Tu esi pa pusei sienā! Kitija palūkojās lejup. No šīs puses ilūzija bija tikpat spēcīga kā iepriekš viņas galva, krūtis, labā roka un kāja rēgojās ārā no sienas, it kā būtu nocir­stas. Vietā, kur sākās siena, maģiskā ilūzija vibrēja.

- Tā pat nemirgo, Anna nočukstēja. Nekad neesmu redzē­jusi tik spēcīgu ilūziju.

- Varat mierīgi iziet tai cauri, Kitija teica. Te ir kas inte­resants.

- Dārgumi? Niks bija sajūsmināts. -Nē.

Pēc brīža arī pārējie bija pienākuši pie sienas un pēc nelielas vilcināšanās izkāpuši tai cauri. Iluzorie akmeņi pat nesakustē­jās. No otras puses barjera kļuva neredzama.

Visi seši satriekti skatījās uz izgaismotajiem skeletiem.

- Ierosinu doties prom tūlīt pat, Kitija teica.

- Paskatieties uz viņu matiem, Stenlijs noelsās. Un nagiem! Cik tie ir gari!

- Izlikti kā siļķes uz šķīvja…

- Kā tu domā…?

- Varbūt nosmakuši…

- Redzēji to caurumu vienam krūtīs? Tas nav radies dabiskā ceļā.

- Par tiem mums nav jāuztraucas. Viņi ir tik veci. Spalvas­kāta kungs runāja ļoti dedzīgi, iespējams, lai pārliecinātu pats sevi. Paskatieties, kādā krāsā ir viņu āda! Gandrīz kļuvuši par mūmijām!

- No Gledstona laikiem? Niks minēja.

- Neapšaubāmi. Vecmodīgās drēbes to pierāda. Deviņpa­dsmitā gadsimta beigas.

- Seši… tikpat, cik mēs…

- Aizveries, Fred!

- Vai tie nevarētu būt…?

- Kaut kāds upuris?

- Spalvaskāta kungs, mums tiešām vajadzētu…

- Bet kāpēc viņi ir šādi paslēpti? Kāda jēga?

. Varbūt kapa aplaupītāji? Sodīti ar mūžīgu ieslodzījumu?

- …vajadzētu doties prom!

- Tā varētu būt. Bet kāpēc viņus slēpt?

- Kas to varēja izdarīt? Un kā tad ar buboņu mēri? Es nesa­protu. Ja viņi to iedarbināja…

- Spalvaskāta kungs! Kitija spēra ar kāju pret zemi un iekliedzās. Skaņa atbalsojās visās kapenēs. Saruna pārtrūka. Meitene ar grūtībām turpināja iesākto. Šeit ir kas tāds, ko mēs nepazīstam un nevaram kontrolēt. Kaut kādas lamatas. Labāk aizmirsīsim par dārgumiem un iesim prom!

- Bet šie kauli ir tik veci, Stenlijs pievienojās Spalvaskāta kunga teiktajam. Nomierinies, meitenīt!

- Nerunā ar mani tādā tonī, sīkais!

- Es piekrītu Kitijai, Anna sacīja.

- Bet mīļie, Spalvaskāta kungs mierinoši sacīja, uzlikdams roku Kitijai uz pleca. Es piekrītu, ka šis ir nepatīkams atra­dums. Bet tas vēl neko nenozīmē. Lai kā arī šie nabaga puiši gājuši bojā, tas ir noticis ļoti sen, iespējams, pirms tam, kad kapenes tika noslēgtas. Varbūt tieši tāpēc uz iluzorās sienas nav pelējuma. Redzat? Pelējums ir pārklājis grīdu un sienas. Kad šie puiši te ieradās, te viss bija jauns un tīrs. Viņš pamāja uz miroņu pusi ar savu spieķi. Padomājiet par to! Viņi tika nogalēti, pirms kapenes tika aizzīmogotas citādi viņi ielaužoties būtu iedarbinājuši buboņu mēri. Bet tas nebija noticis, jo mēs to šodien redzējām un iznīcinājām.

Viņa vārdi atstāja zināmu ietekmi uz pārējiem atskanēja piekrītoša murmināšana un daži pamāja. Bet Kitija pašūpoja galvu. Te mūs uzrunā seši miruši vīri, viņa teica. Nebūtu prātīgi to neņemt vērā.

- Viņi taču ir veselu mūžību veci! no atvieglojuma Freda balsī varēja likties, ka viņš tikai nupat to sapratis. Veci kauli. Viņš pastiepa kāju un pabakstīja tuvāko galvaskausu. Tas nolūza no kakla un aizripoja pa grīdu, klusi krakšķot.

- Kitij, tev jāmācās savaldīt emocijas, Spalvaskāta kungs teica, izņemdams no kabatas kabatlakatu un noslaucīdams pieri. Mēs jau esam atvēruši vecā velna sarkofāgu un zeme nav mūs aprijusi, vai ne? Nāc un paskaties, meitenīt, tu vēl neesi neko redzējusi. Pašā virsū zīda līķauts tas vien jau maksā veselu bagātību! Mums vajadzīgas tikai piecas minūtes, lai paņemtu maku un kristāla lodi. Ilgāk mēs Gledstona mieru netraucēsim.

Kitija neko neteica. Viņa pagriezās un ar vienaldzīgu sejas izteiksmi izgāja cauri iluzorajai sienai. Meitene neuzdrošinā­jās runāt. Viņas dusmas vērsās gan pret savām nesaprātīgajām bailēm un vājumu, gan pret vadoni. Spalvaskāta kunga vārdi meitenei šķita neīsti, pārāk uzspēlēti un vienkārši. Bet viņa nebija radusi nepakļauties un zināja, ka pārējā grupa nebija viņas pusē.

Aiz viņas skanēja Spalvaskāta kunga spieķa slāpēta klaudzoņa. Viņš bija aizelsies. Ceru, ka tu, Kitij, sagādāsi man to prieku un paņemsi kristāla lodi savā somā. Es tev uzticos. Mums jābūt stipriem vēl piecas minūtes, un tad mēs varēsim pamest šo nolādēto vietu. Sapulcējieties ap sarkofāgu un turiet somas gatavībā! Dārgumi mūs jau gaida!

Sarkofāga vāks bija palicis, kur nokritis, starp sarkofāga stūri un grīdu. Viens stūris bija nolūzis un tagad gulēja uz grīdas nedaudz tālāk. Uz grīdas stāvēja lākturis, kas mierīgi dega, bet nemeta gaismu sarkofāga iekšienē. Spalvaskāta kungs nostājās sarkofāga galā, atbalstīja spieķi pret sienu un pieķērās marmo­ram. Viņš uzsmaidīja pārējiem un salieca pirkstus.

Frederik, Nikolas, turiet lākturus augstāk! Es gribētu redzēt, kam es pieskaros! Stenlijs nervozi ieķiķinājās.

Kitija uzmeta skatienu telpai. Viņa varēja saskatīt iluzoro sienu, viņa zināja, kādu noslēpumu tā glabā. Meitene dziļi ieel­poja. Kāpēc? Tam taču nebūtu nekādas jēgas…

Viņa pagriezās pret sarkofāgu. Spalvaskāta kungs noliecās, satvēra kaut ko un pavilka.